Pēdējo mēnešu “karstākais” A4D raksts bija publikācija, kas aplūkoja rezultātus viesnīcu kompleksa konkursam Vecrīgā, Tirgoņu ielā. Galvenais jautājums, kas daudz tika apspriests komentāros, — vai vēsturiskās zemes gabalu robežas Vecrīgā ir vai nav neaizskaramas? Un — vai konkursa rezultātus var uzskatīt par konsekventiem un godīgiem, atbilstošiem tā nolikumam?
Kā zināms, konkursa nolikumā tika atgādināts, ka dalībniekiem ir jāievēro visi nepieciešamie regulējumi un normu prasības, kas attiecas uz Vecrīgu. Saprotams, ka tie ir zināmā pretrunā ar investoru ekonomiskajiem apsvērumiem. Tomēr uz dalībnieku atkārtoto jautājumu konkursa gaitā rīkotāji arvien sniedza atbildi: “Zemes gabalu apvienošana nav paredzēta”. Tomēr konkursa gala rezultāti rāda, ka žūrija lēma citādi, ignorējot likumdošanas prasības, — par uzvarētāju tika atzīts darbs, ko var saukt, mazākais, par pretrunīgu, — tādu, kurā vēsturiskais gruntsgabalu dalījums un robežas nav pārāk ievērotas.
Konkurss, tā rezultātu publikācija un uzdotie jautājumi raisīja spraigu viedokļu apmaiņu. Saprotams ir to konkursa dalībnieku sašutums, kuri savos darbos viesnīcai nepieciešamās funkcionālās vajadzības un apjomu centās atrisināt, ievērojot gruntsgabalu dalījumu, mērogu, kā arī pagalmu veidošanas principus tā, kā tas noteikts likumos un arī konkursa nolikumā.
Apstrīdot konkursa norises konsekvenci, vieni no dalībniekiem — birojs Sarma Norde Arhitekti uzdeva jautājumus iesaistītajām pusēm, kuru pārstāvji bija arī konkursa žūrijā — gan pasūtītājam, gan Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentam, gan Arhitektu savienībai. Vēstules tapšanā piesaistīti profesionāli juristi, tāpēc tās forma un apjoms ir piemērota, lai lasītu kā pielikumu.
Tālāk pielikumos — institūciju atbildes
Citra Development atbilde
Latvijas Arhitektu savienības atbilde
Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta atbilde
Protams, ka šie dokumenti vislabāk būtu noderējuši tobrīd, kad diskusija par rezultātiem bija pašā karstumā, taču — tad vēl tie nebija tapuši. Skaidrs, šī nav pirmā sarežģītā, pretrunīgā situācija Vecrīgas konkursu vēsturē. Tomēr šī konkursa rezultāti un institūciju atbildes liek būt piesardzīgiem jebkuriem turpmāko konkursu dalībniekiem, — neviens nevar būt drošs, kuri no nosacījumiem ir vērā ņemami un kuri ne.
Miķeļa sakāmvārds: Ja Lielās arhitektūras fabrikas sāk cīnīties par pasūtījumiem ar juristu palīdzību, tad Karalistē drīz iestāsies grūti laiki.
P.S. Vēršu uzmanību uz JRT konkursu, kur projektēšanas izmaksas mēnesi pēc konkursa dubultojās, bet būvniecības izmaksas pieauga par 1/3 – 1/2 no sākotnējās tāmes un garāmbraucot uzmetiet acis uz melno kasti virsskatuvē, kas 100% pārsniedz Vēsturiskā centra papīros minētās formulas – tātad ir likuma pārkāpums. Ja nu toreiz zaudētāji grib atgūt daļa pazemojuma – šodien ir visas iespējas 😉
Šis labs. Pēc institūciju atbildēm var secināt, ka LAS un PAD tādi nespējnieki pasūtītāja priekšā vien ir. Nav jau nekāds jaunums, bet tādā dokumentētā formā, škiet, tas līdz šim nebija atzīts no pašu puses…
Klau, varbūt vienkārši atmetam tos formālos konkursus ar iepriekš zināmajiem rezultātiem vienreiz un uz visiem laikiem? Tāda sevis muļķošana šarādes formā vien sanāk.
Šis nu nav pārsteigums. Ir Twitter tāds konts @dirsalidejs, ir pat cilvēkam sava mājas lapa. Iesaku, piesekot 🙂 Nu lūk pašā sākumā domāju – vai tik tas nav LAS slepenais konts, kur džentlmeņi trenējas, jo tā nevarība, LAS vai arhitektiem sastopoties ar Pasūtītāju patiesi savulaik pārsteidza. Es vēl saprastu padomju laikus piedzīvojušos – nu tomēr tur visa tā padarīšana bija jau faktiski pacelta mākslas līmenī, – tur katrs bija tāds @dirsalidejs, bet šeit brīvā valstī. Bet acīmredzot tā ir profesijas semantika. Savā starpā runāt ko vienu, bet tikko parādās Pasūtītājs – ieslēdzas @dirsalidejs kontā sarūpētās zināšanas. Īstu konkursu vairs nav,… Lasīt vairāk »
Paklau, izvēlies vismaz izteicienus [par Tavu spriestspēju ilūziju man nav]. Es, kā LAS pārstāvis, izteicu viedokli un balsoju ne jau izpatīkot pasūtītājam. Manuprāt tika pieņemts normāls kompromiss starp nejēdzīgu pieminekļu prasību un jēdzīgu attīstības iespēju, sakarīgs funkcionāls risinājums un investīciju loģika ir arhitektūras sastāvdaļa [gadījumā, ja neesi pamanījis]. Labi, uzvarējušais nebija mana topa augšgalā, bet demokrātiska balsošana ir vispārpieņemta procedūra ne tikai LV konkursos. Kādas tieši pretenzijas pret LAS šajā konkrētajā gadījumā?
Pret Tevi nekādu pretenziju nav bijis, jo cik Tevi pazīstu, tad spried Tu loģiski un pamatoti, pat neskatoties ka mēs ikpabrīdim izmetam kādu villiņu kā jau Vecajiem Suitiem pieklājas. Man pret 1.vietu vispār lielu iebildumu nebija, ja patin filmu atpakaļ. Es vairāk par kopējo ainu, kas notiek ja kāds pasūtītājs parādās LAS. Konkurss konkursa galā pierāda, ka kaut kas attieksmē īsti nav pareizs. Kaut vai sākot ar MMM ABLV kvartālā. Viss tas rezultējās valsts modernās mākslas kolekcijas pazaudēšanā. Tā kā vispārināju, to, ko domāju gandrīz katrs ir jutis darbojoties Latvijā. Par daudz muguras liekšanas pasūtītāju priekšā, vēlme izpatikt utt. P.S.… Lasīt vairāk »
Jā, un tas ko saka Metenis iezīmējās jau sākot no Viesnīcas Rīgas skvēra konkursa, kur pasūtītāja arhitekti bija nolēmuši apjāt ( pardon par manu franču valodu ) pārējos konkursantus ar zemām balvām. Konkursi faktiski notiek ( arī JRT konkurss, kur projektēšanas izmaksas auga no 1 mlj. uz 2 milj. 1 mēneša laikā, tātad konkurss faktiski bija jārīko no jauna, bet tā nenotika ) vienojoties arhitektam ar pasūtītāju un tad mēģinot atšūt ( pardon par manu franču valodu ) pārējos konkursantus. Baigi nezinu šo gadījumu, bet mani mazliet aizdomīgu dara tas arhitektūras zīmējumu apjoms, ko no sevis spēja izdot uzvarētājs, tas… Lasīt vairāk »
Tavs viedoklis par RVC prasībām, manuprāt, ka vērotājam būtu šajā situācijā iederīgs, bet cepiens ir par to, ka LAS žūrijas locekļa personā ir svētījis konkursu, kas neatbilst labajai praksei, un rezultātu, kas neatbilst nolikumam. Pārlasot arhitektu vēstuli, prasība atsaukt vērtējumu neliekas nekas nesamērīgs, bet pēc konkrētās atbildes LAS brends uz jebkura konkursa neko vairs negarantē.
Andim ir tā retā īpašība rīkoties ārpus sistēmas rāmjiem, par to sist nevajadzētu. Cita lieta, ka vērtēšanas algoritms mēdz būt aplams un diskvalificē dažreiz labas idejas. Atceramies NRJA darbus. Tas gan nedrīkstētu notikt. LAS valdes priekšsēdētāja ir rakstījusi doktora darbu par konkursa tēmu un šobrīd klusē labākās padomju tradīcijās. Tas arī ir fēlers. Bet kā jau rakstīju par JRT, kurš ir fēlēru konkursa paraugs, LAS acīmredzot nekad nekļūdās un konkursus nepārskata, ļaujot uzvarēt tiem, kuriem jāuzvar. LAS brends? Nē nu vispār konkursus vajadzētu rīkot profesionālām kompānijām, kā tas notiek ārzemēs, nevis LASam kā tādam amatierkolektīva dejotājam visu šo izdejot. Un… Lasīt vairāk »
Metenim. Paskaties likumdošanu [cik zinu, nekas mainījies pēdējā laikā nav]. Ja pasūtītājs grib, tad var arī vispār neprasīt LAS viedokli par konkursu, šai sabiedriskā labuma organizācijai nav tiesību kko “neatļaut”. Ievērot vai neievērot LAS rekomendācijas ir konkursa organizētāja brīva izvēle. “Labās prakses” daiļriteratūra ir mūsu cunftes iekšējais wishful thinking manifests nevis likums. Miķelim. Par konkursa izgāšanu sakarā ar neatbilstību pieminekļu prasībām. Nez kā justos tie padsmit dalībnieki, kas investējuši laiku un naudu piedāvājot loģisku risinājumu vs nejēdzībai tad, kad tiktu pieņemts lēmums – labi, pavingrinājaties, paldies, bija interesanti paskatīties risinājuma piedāvājumus [kas eksponēti un publiski pieejami], tiks rīkots jauns konkurss… Lasīt vairāk »
“Neatļaut” nevar, bet nepiedalīties vai atsaukt dalību, redzot ko greizu, gan var. Tas būtu visspēcīgākais žests visai cunftei, ka LAS netaisās piečakarēt ne 10, nedz arī 1 kolēģi.
Ir sanācis piesertificēties citā zemē, kur vietējā arhitektu savienība gan “neatļauj” saviem biedriem piedalīties konkursos, kas nav organizācijas akreditēti. Tas tā, no otras problēmas puses raugoties. Man līdz šim bija izpratne, ka LAS klātesamība konkursiem arī nosaka garantijas, ka vismaz process, ja ne rezultāts, būs cieņpilns, a te izrādās, ka LAS tikai klusi viedokli izsaka un uzliek parakstu kolektīvajam pasūtītāja viedoklim, kas pretrunā pašu vadlīnijām. Nu, labi…
Kurā zemē ir iznācis piesertificēties? Un kādi noteikumi, maksa utt. salīdzinājumā ar mūsu Karaļvalsti? Iepriekš paldies par info 🙂
Piekrītu. Neesmu nekāds pieminekļu fans, vēl jo vairāk ka zinu kā tapa pusapaļā Maxima krastmalā un vēl dažs labs objekts, tas pats Patollo. Skaidrs arī, ka jebkāda konkursa apturēšana, pārskatīšana rada zaudējumus. Loģiski. Šis privāts konkurss un loģiski ka te ir lielāks frīstails un kā jau rakstīju – man 1.vieta neliekas pēdējā. Nu OK, dies ar to visu – būs kvalitatīvs stūris tā trakā balagāna vietā ar alus kausiem. Un investorus Rīgas Domei vajadzētu barot veselu gadu par brīvu ar storu ikriem, jo tas kas redzams centrā ar tukšajām telpām ir apokaliptisks skats, kas baigo optimismu nevieš. Es te atkal… Lasīt vairāk »
Skatos LAS ļauži izbijušies, vārdus pār lūpām nevar dabūt 🙂 Mans ieteikums – pavērt slepenās durvis, izņemt Štālberga sudraba galda piederumus, paspodrināt tos, mazliet pazilāt zupes terīnes vāku – Kuzņecova porcelāna skaņas varbūt atgriezīs Jūs realitātē 🙂 ( Kuzņecova fabrikas vietā ir lielveikals un tā ir Jūsu paaudzes zīme. Un kaut arī Miķelis pieder šai paaudzei, tās vērtības nav Miķeļa vērtības ). Kā tad ir ar JRT Linda, Gati? Esat nu vienreiz drosmīgi un atbildīgi un izsakiet beidzot savu personīgo viedokli!