Mēs ķeram igauņus, francūži mācās no mums

Laba arhitektūra arvien sākas ar labu autora personības arhitektūru, ar labu kā personisko, tā lietišķo attiecību arhitektūru, visbeidzot un galvenokārt — ar labu ģimenes arhitektūru, lai cik televīzijā vulgarizēti tas neskanētu.

Prom nedēļa kopš Latvijas arhitektūras 2006.gada balvu pasniegšanas Dailes teātrī. Par dīvaino arhitektūras gada bilances nodošanu sabiedrībai pirmdienā, 16.aprīlī, zem īpaša fakta svētības nemanīja nedz Latvijas Arhitektu savienības (LAS) ielūguma sludinājumos, nedz skates izstādes organizētāji zināja pēcāk. Vien no banāli uzstutētās skatuvītes arhitektu sveikšanai teātra apmeklētāju ģērbtuvē ziņoja AVF balvas Arhitekta pēda ieguvējs, Martas Staņas māceklis un draudzenes dēls Uģis Šēnbergs: «Šodien aprit 50 gadi, kopš ģeniālā Rīgas žūrija nolēma, ka šim Staņas projektam — absolūtajai novitātei, ēkai, kurā mēs atrodamies, jāpiešķir 1.vieta.»

Parodētā skatuve, LAS priekšsēža Sergeja Ņikiforova iedomās viagrētais «mīluļa» uznāciens, kā arī viņa vadītās organizācijas mazspējas spogulis skatē — tai nepilnīgi pieteiktajos darbos, noslēpumainajā žūrijas sastāvā, vērtēšanas kritēriju šķidrumā, nomināciju negradācijā un noklusētajā argumentācijā, — šie un citi, iespējams, bija iegansti ananāsu un to bronzas šķēļu saņēmēju apmulsumam, izejot publikas priekšā. Un skatītāju — foajē, uz trepēm un citviet par tajā notiekošo stiprākajā ēkā izklīdušo kolēģu — neizpratnei par ļoti daudz ko.

Tāpat māžojās Kultūras ministre Helēna Demakova, uzrunājot arhitektūras procesa virzītājus Latvijā teju pēdējai gaitai: «Ceru, ka nākotnē jums radīsies ne tikai brīnišķīgas dzīvojamās un dažādas daudzfunkcionālas ēkas, bet valsts kopā ar pašvaldību veiks ļoti nopietnus projektus mūžībai…» Viņa arhitektūras Lielās balvas publicitāti izmantoja investoru kā «sabiedrības aktīvās un mobilās daļas» vieduma ieguldīšanai arhitektu vēl tikai radāmajās vērtībās, taču — jau sasniegtās godināja ar sava vārdu krājuma šaurību.

Skates žūrijas priekšsēdētājs Lionels Dinē slīga atvadu depresijā. Uzturēšanās Latvijā bijusi arhitektūras studiju iespēja ― tāda pat, kādu viņš ieteica sevis sniegtās lekcijas klausītājiem dažas stundas pirms ceremonijas: «Vislabāk arhitektūru apgūt ceļojot.» Vadot žūrijas komisiju, svarīgi bijis panākt vienbalsīgumu, izvērtējot ik projekta globālo kvalitāti no eksterjera līdz interjeram. Tomēr, kā liecina aptauja, viedokļi šķīrušies un pamatīgi.

Atšķīrās arī kolēģu — skatītāju — attieksme. Arvien nesošāk gada pasākuma dalības masu kuplina jaunie arhitekti un studenti. Reizē ar veselīgo pazīmi to apmeklēt kopā ar tuvākajiem — dzīvesdraugu un bērniem, jaunie veselīgi uztver arī to, par ko vecākie nav mierā. Varbūt tāpēc tie «zem 30» sāk apbalvoties, tie — kam pārmaiņu laiks nesagrieza kājām gaisā nedz studijas, nedz pirmās privātprakses, kam brīvvalsts formācija organiski sakrita ar pašu pubertāti. Šķiet, viņus nedzen Notikumi vai Pārsteigumi, bet gan dzīvīga priecāšanās par dzīvi, kuras plūsmā katrs nākamais brīdis ir Novitāte.

Mūsdienu latviešu arhitektu paaudzes, kam garšo īstenības māksla, mij samākslotības aiza. Vidējās paaudzes arhitektūrā nav. Nav arīdzan Latvijas dizainā vai Liepājas teātrī, piemēram. Pāris gadu — un Ģelzim, Kalinkai, Kronbergam vienā laivā ar Sīli, Lukševicu, nu — Alksni, blakus skaļāk stājas Ošāns, Saulespurēna, Rubenis, Sauka, Birjukovs — «jauno un stilīgo» mafija.

Līdzīgi īpašu pārsteigumu nav bijis šāgada konkursā par Latvijas skaistāko grāmatu — Zelta ābele 2006: «Tas parāda stabilu vairāku gadu garumā noturētu līmeni, ko mūsu grāmatniecība sasniegusi.» (Diena, 21.aprīlis) Stabilitāte un kvalitāte — pamatvērtību noenkurošanās rādītāji ik profesijā, izrādās, vērtējami nīkulīgāk nekā Notikums / Pārsteigums. Pilsētvidē ierakstīta, lakoniska, mūsdienīga, no apjoma ārpuses līdz iekšpuses niansei labi dizainēta un strukturēta ēka saprotošam klientam, arhitektiem strādājot «no sirds un dvēseles», ir kvalitātes, par ko ik dienu iestājamies, par kuru neesamību ievārām Bietes. Uz pjedestāla — ar neuzkrītoši korekto Jūrmalā, Liepājā, Pāvilostā nepietiek…

Ik mākslas darbs uztur tā radītāja emocionalitātes ainu — lidojumu, kritienu vai mierīgu planēšanu. Jūrmalas māja stāsta par horizontu saullēktā. Par pozitīvismu, līdzsvarotību un ģimeniskumu. Par labo Jāņa Alkšņa ģimenes arhitektūru, kas pārplūst labā komandas arhitektūrā. Tālāk pie pasūtītāja, lietotāja, vērotāja. Laimīgas ģimenes attiecības iepretim indivīda prasībai pēc kaislību tricinātiem pārbaudījumiem cīņā par jaunu rozā milimetru ir labsajūtas kilometrāža visās varavīksnes krāsās. Tāpat arhitektūrā Harmonija pretstata Novitāti. Trešais gads dzīvojamo būvju slavināšanā, nu jau paplašinoties, rāda, ka aktuālā kultūra arhitektūrā pieaug nevis no attīstības ātruma kopskaitā, bet pamazām un individuāli. Un ko, ja arhitektiem tāpat kā JRT aktieriem sacensības beigušās? (LTV Portretu izlase, 22.aprīlis) Arī baudīsim realitāti.