2011. gada notikumi pasaulē un reģionā

Gada beigas rosina atskatīties arī uz būtiskākajiem arhitektūras un urbānisma notikumiem
un procesiem pasaulē. Protesti pilsētas telpā, Zahas Hadidas raža, pop-up uzplaukums, gada svarīgāko arhitektūras balvu laureāti, kā arī nozīmīgākās ēkas un notikumi mums tuvākajās zemēs — Dānijā, Somijā, Igaunijā un Lietuvā.

Protestu
telpa

Aplūkojot arhitektūru un pilsētveidi
(urbānismu) kā kaut ko cieši saistītu, aizvadītā gada ievērojamākais notikums,
pareizāk, milzīga notikumu virkne noteikti ir dažādie protesti daudzu jo daudzu
pasaules pilsētu ielās. To apliecināja arī A4D gada nogales aptaujas atbildes —
no ārzemju notikumiem tā bija visvairāk pieminētā lieta.

Arābu pavasaris, Indignados kustība Spānijā, nemieri un grautiņi Londonā, Occupy Wall Street Ņujorkā un tās iedvesmotie protesti pret korporatīvo
alkatību un netaisnību daudzās citās ASV un pasaules pilsētās, tāpat arī
demonstrācijas un streiki Grieķijā, pret korupciju vērstie protesti Indijā, protesti
pret vēlēšanu rezultātu viltošanu un pret valdošo režīmu Maskavas ielās un
laukumos — šie notikumi ļauj 2011. gadu ierindot līdzās citiem ievērojamiem
revolūciju gadiem (1848., 1917., 1968., 1989.-91.). Mainās globālais
ģeopolitiskais līdzsvars un spēku samēriem atsevišķās valstīs, apliecinot arī
to, ka pasaule kļūst nestabilāka, neprognozējamāka un attiecīgi arī to, ka
dzīve nākotnē droši vien būs vēl sarežģītāka. Tomēr arvien gribas cerēt,
ka tā varētu būt taisnīgāka un demokrātiskāka.

Lai gan iemesli un arī formas dažādajiem protestiem pret
netaisnību ir atšķirīgas, kā vienojošais faktors parasti tiek pieminēts moderno
saziņas tehnoloģiju loma to organizēšanā. Taču droši vien vēl interesantāk un
cerīgāk var likties tas, ka šie notikumi it kā no jauna atklājuši publiskās
telpas tradicionālo lomu, ļaujot ielai kļūt par vietu, kur tiek mainītas politiskās
realitātes.

Savdabīgi ir tas, ka Occupy kustība,
kas paguva aptvert vai visu pasauli,
nekādu vērā ņemamu atbalsi neguva Latvijā. Liekas, ka Rīga kopā ar Minsku bija
vienīgās Eiropas galvaspilsētas, kur nekādas tamlīdzīgas akcijas nenotika. Galu
galā arī vārdam «okupēt» latviski ir pavisam cita skaņa. Rīgā šajā laikā
valdīja pēcvēlēšanu kaislības un partijām veiksmīgi izdevies sociālekonimisko
spriedzi transformēt starpetniskajā, rosinot cīkstēties par valodas un
pilsonības jautājumiem un vairojot neticību tam, ka varētu kaut ko mainīt.

Tomēr žurnāls Time, izvirzot gada cilvēku, — personu, grupu vai kādu ideju, kas
labā vai sliktā nozīmē visvairāk ietekmējusi gada notikumus, šogad šo godu ir atvēlējusi
anonīmam protestētājam, ietverot šajā jēdzienā visu globālo protesta kustību.

Ēkas. Zvaigžņu
arhitektūras epizodes

Iespaidīgu, atraktīvu un inovatīvu celtņu ziņā šis gads,
iespējams, nebija tik ļoti ražīgs kā citi iepriekšējie. Pēdējā desmitgadē bija
gandrīz ierasts, ka vai ik gadus pasaulē rodas ēkas, kas tiecas paplašināt
arhitektūras robežas, meklējot kādus tipoloģiski jaunus un nebijušus risinājumus,
mēģinot gan pārsteigt, gan arī rast risinājumus kādiem šodienas apstākļiem,
pilsētas izaicinājumiem. Tādas bijuša daudzas Herzog & de Meuron (autostāvvietas Maiami, 2010;  Pekinas olimpiskais stadions, 2008;
Barselonas forums, 2004), Kolhāsa (Casa
da Musica Porto, 2005; Sietlas bibliotēka 2004), BIG (Astoņnieka māja, 2010; Kalna māja , 2008), MVRDV (Silodam, 2003; Nīderlandes paviljons
EXPO 2000; Villa VPRO, 1997; WOZOCO mājokļi Amsterdamā, 1997). Tāpat
vērts minēt Fostera projektēto Masdaras pilsētu, arī vienu otru Zahas Hadid, Pētera
Cumtora, SANAA, FOA, Snøhettas būvi  un noteikti vēl kādas citas. Liekas, ka šogad
īsti neviena ēka, kas varētu pretendēt uz līdzīgu statusu, nav tapusi.  Iespējams, to var saukt par krīzes iespaidu,
tādu kā apmulsumu. Taču tik un tā ir interesanti pievērsties dažu ievērojamu arhitektu
darbiem šogad.

Frenks Gērijs beidzot ir Manhetenā – 8 Spruce Street
augstceltne ar izlocīto nerūsošā tērauda fasādi cenšas žilbināt, atrodoties
tuvumā  vienam no vecākajām Manhatanas
vietzīmēm — neogotiskajam Vūlvorta namam (1913). Jaunais tornis ar 76 stāviem
(265 m) esot augstākā dzīvojamā ēka rietumu puslodē.

Turpinot par Gēriju, jāmin arī gada sākumā atklātā New
World Symphony koncertzāle Maiami. Projekta koncepcija — ekspresīvas
iekštelpas, kas, sasaucoties ar Maiami pilsētvides kontekstu, ietvertas
atturīgā balta apmetuma apjomā, rosinājusi to pretstatīt slavenākajai arhitekta
mūzikas ēkai — pirms desmit gadiem būvētajai Disneja koncertzālei Losandželosā
— «ja Disneja koncertzāle ir kaste, kas izliekas par Gērija ēku, tad Maiami
koncertzāle  ir Gērija ēka, kas izliekas
par kasti».

Londonas olimpiskās būves vairāk tiks novērtētas tikai
nākošajā vasarā, taču tās droši vien nav tik novatoriskas kā bija olimpiskais
stadions un peldbaseins 2008. gada spēlēs Pekinā. Tomēr Hopkins Architects projektētais olimpiskais velodroms bija izvirzīts 2011. gada Stērlinga balvai un
tika uzskatīts par favorītu, galu galā gan zaudējot Zahai Hadidai.

Londonā šogad tika pabeigta pirmā OMA būve (ja neskaita
Kolhāsa Serpentine galerijas
paviljonu 2006. gada vasarā) — Rotšilda
bankas ēka. Atbilstoši ēkas funkcijai, īpašniekiem un atrašanās vietai,
interjerā un apdarē lietotie cēlie apdares materiāli ļauj vismaz bildēs sajust
kaut ko no tā klasiskā modernisma šika, kas piemita Mīsa projektētajai Seagram ēkai vai Lake
Shore Drive. Vai arī — atskaņas no paša Kolhāsa «baroka», kāds tas jaušams
Porto koncertzālē.

Taču noteikti interesantāks Kolhāsa, pareizāk sakot  — OMA Ņujorkas biroja darbs šogad bija Milstein
Hall ēka Kornela universitātes Arhitektūras koledžai (skola, kurā dažus
semestrus 70. gados Kolhāss pats ir studējis) Itakas kampusā, kur mūsdienu ēkas projektējuši tādi Prickera laureāti, kā I.M. Pei, Ričards Meijers un Toms Meins.
Kā zināms, projekts, ko pats Kolhāss kādreiz nosauca par atturīgas un diskrētas
iejaukšanās (intervences) vingrinājumu, pirms pāris gadiem bija apdraudēts.
Grupa universitātes pasniedzēju nostājās opozīcijā, pārmetot gan pārāk lielo
budžetu jostu savilkšanas laikā, gan arī provokatīvu un ar vidi disonējošu
dizainu. Būve, kas savieno divas vēsturiskās ēkas, ir jauns arhitektūras
studiju centrs, vitāla sociāla telpa, kas rosina Kolhāsa iemīļoto «pārapdzīvotības
/ blīvuma kultūru», mudina attīstīt jaunus mācīšanas modeļus.

Ēkas funkcionāli telpiskā koncepcija apliecina Kolhāsa
reformētāja gara klātbūtni un savā ziņā šo var saukt par vienu no novatoriskākajām
gada būvēm. Tomēr reizē tajā var saskatīt īstenotus tos principus, ko Kolhāss tika
attīstījis jau savos senajos nerealizētajos projektos — bibliotēkai Parīzē
(1992) un Delirious New York (1978) aprakstīto
Downtown Athletic Club. Milstein Hall ēka ir kā milzu platforma,
kurā, atbilstoši radoši pārstrādātai programmai, grupēti un pretstatīti dažādi funkcionāli
nogabali, savā starpā veidojot neierastas telpiskās un funkcionālās saites. Tāpat
arī milzu konstruktīvā struktūra, neaizraujoties ar sīkām detaļām, kā arī
iekārti, gaisā «peldoši» apjomi, veidojot milzu pārkares — arī tie ir viņa ierastie
paņēmieni.

Taču, iespējams, ka vairāk uzmanības Kolhāss šogad
piesaistīja nevis ar savām būvēm, bet gan ar kārtējo pētniecisko projektu, šoreiz
pievēršoties japāņu metabolismam —
pirmajai ne-rietumnieciskajai avangarda arhitektūras kustībai, šī gada nogalē noslēdzot
to ar izstādi un grāmatu. Zinot Kolhāsa ietekmi un viņa modes noteicēja statusu,
nebūtu brīnums, ja šodienas rietumu arhitektu darbos drīzumā parādītos kāds
metabolistu arhitektūras atskaņas vai interpretācijas. 

Savdabīga šī gada būve ir Foster + Partners projektētais iepirkšanās centrs Abu Dabi — Aldar
Central Market. Vēsturiski šī vieta ir viena no vecākajām pilsētā, bet
jaunās ēkas-kvartāla projekta koncepcija tiecas bijušo tirgu pārradīt, veidojot  jauktas izmantošanas kompleksu, kas varētu
kļūt par pilsētas sirdi, apvienojot sevī izsmalcinātus butikus, vietējās
pārtikas un amatniecības izstrādājumu tirgu un turpinājumā kompleksā malā
plānotas arī biroju, dzīvokļu un viesnīcu augstceltnes. Interpretējot
tradicionālo arābu tirgus (souq) arhitektūras un pilsētbūvniecības motīvus, kvartāls veidots kā
iekšpagalmu un ieliņu labirints, izmantojot dažādus balkonus un arkādes. Būve
sasaucas ar netālu tā paša arhitekta projektēto Masdaras pilsētu, taču šīs
šķiet organiskāk izaugam no pilsētas iekšpusē. Kaut protams, var pārmest, ka
patiesībā tā ir kārtējā komerciālā shēma strauji augošās arābu pilsētā,
augstceltnes piesedzot ar cilvēciska mēroga iepirkšanās centru, kas maskējas
par tradicionālo tirgu (bet izskatās japāņu vai korejiešu restorāna).

Noslēdzot zvaigžņu arhitektu plejādi — viens
no SANAAA — Rjue Nisidzava un viņa kopdarbs ar mākslinieku
Rei Naito — Mākslas muzejs Tesimas salā Japānā. Šo būvi
varētu saukt par tiekšanos pēc arhitektūras esences  — tīra telpa (40 līdz 60 metru platumā), ko
pārsedz balta betona čaula bez kādām kolonām.  Divi ovāli atvērumi ļauj telpā ienākt gaisam,
gaisma, skaņai un lietum no ārpasaules, ļaujot sajust arhitektūras un dabas
saistību, dienas un gadalaiku ritmus, veidojot īpaši poētisku, japānisku
noskaņu. 

Viena no gada savdabīgākajām un
iespaidīgākajām būvēm, kas piedevām ir pilsētbūvnieciska mēroga struktūra ir Metropol Parasol Seviļā, La
Encarnación laukumā. Tā ir pasaulē
lielākā koka konstrukcija, kas radīta kā vecpilsētas reģenerācijas projekts.  Struktūru veido 1,5×1,5 metru režģis, kura dimensijas ir 150×70 metri, sasniedzot 28,5 metru augstumu. Būve,
kuras autors ir vācu arhitekts Jurgen
Mayer-Hermann ir veidota izmantojot Somijas koksni un koka būvniecības tehnoloģijas
— sastāvdaļas piegādāja viena no Eiropas lielākajām kokrūpniecības kompānijām Finnforest, kuras produkts Kerto ir dažādi līmētā koka režģi. Lielā
struktūra (parasol — saulessargs franču,
angļu val.) veidota kā sešas milzu sēnes. Būve organizēta četros līmeņos.
Pazemes līmenī ir apskatāmas romiešu un mauru perioda drupas. Ielas līmenī – tirgus,
bet otrajā un trešajā līmenī izvietotas panorāmas terases, ietverot restorānu
un piedāvājot vienu no lieliskākajiem skatiem uz vecpilsētu.

Zahas gads

Pazīstamais The
Guardian arhitektūras apskatnieks Džonatans Glensijs šo ir nodēvējis par Zahas Hadidas gadu. Uz paskopā zvaigžņu
arhitektūras fona, arhitekte (pirmā sieviete — Prickera prēmijas laureāte)
šogad patiešām ir izcēlusies. Oktobrī viņa saņēma nozīmīgāko britu arhitektūras
godalgu — Stērlinga balvu par Evelīnas
Greisas vidusskolas (Evelyn Grace Academy)
ēku Brikstonā, Londonā. Hadida reiz esot atzinusi, ka labprāt projektētu
slimnīcas, skolas un sociālās mājas, lai kaut daļu no tām pūlēm, ko viņa
veltījusi muzejiem un galerijām, varētu ieguldīt ēkās, kas vistiešāk attiecas
uz sabiedrību, — ar cerību, ka laba arhitektūra var uzlabot cilvēku dzīvi. Tā nu
šī ir viņas biroja pirmā skolas ēka un beidzot — arī pirmā pabeigtā ēka
Anglijā.

Taču Stērlinga balva viņai šogad — tas bija zināms skandāls,
ziņa, kas tika uzņemta ar pārsteigumu, neizpratni un pat dusmām, bilstot, ka šī
nav labākā ēka un, ka godalgas likteni šoreiz noteikusi politiska konjunktūra.
Tika sagaidīts, ka balva tiks Londonas olimpiskajam velodromam. Un galu galā —
Zaha Stērlinga prēmiju saņēma otro gadu pēc kārtas, jo pagājušo gadu viņai tā
tika par MAXXI muzeju Romā. Var
teikt, ka mulsums pēc Stērlinga balvas pasniegšanas kaut kādā ziņā sasaucas ar
to reakciju, kas bija vērojama pēc tam, kad šogad LAS gada balvu saņēma
izstāde, nevis kāda būve.

Taču šogad pabeigtas vēl vairākas ievērojamas būves, kuru
projekti tapuši Zahas birojā — Guandžou
opera, Upmalas muzejs (Riverside Museum)
Glāzgovā un Šeiha Zaīda tilts Abu
Dabi. Internetā skatāmas arī iekštelpu bildes no Londonas Olimpiskais
ūdenssporta centra, ēkas, kas plašu atpazīstamību iegūs tikai vasarā.

Pop-up arhitektūras triumfs

Mēs esam raduši arhitektūru uztvert kā kaut ko pastāvīgu,
tādu, kas vai nu ir piemineklis pagātnes kultūrai vai arī tiecas kļūt par tādu
nākotnē. Tāda lielākoties bija arī jaunās tūkstošgades pirmās desmitgades arhitektūra,
ar visām tās pretenciozajām vīzijām, — tā tiecās iemūžināt ēkās ne vien pasūtītāju
sociālo un finansiālo statusu, kultūras sasniegumus, tehnoloģisko patosu, bet
arī šaubas, apjukumu un dekadenci. (Runa, protams, pirmkārt ir par rietumu
pasaules arhitektūru. Kā zinām, Japānā ēkām ir pavisam cits statuss — tās
drīzāk ir kā priekšmeti, kura lietošanas laiks ir apmēram 40 gadu).

Savā ziņā arhitektūra vienmēr
ir bijusi kā pastāvīguma sinonīms. Taču reizē pazīstama ir cita arhitektūra —
īslaicīgi tirdziņi, karuseļu būdas, mākslas, izstāžu un izrāžu vietas, vasaras kafejnīcas,
piepūšamas sporta zāles u.c. Saprotams, ka tā vērtēta citā, nosacīti zemākā
kategorijā. Taču tieši pēdējos gados, saistībā ar krīzes radītajām konsekvencēm
— maziem budžetiem, neskaidrām nākotnes prognozēm un citiem apstākļiem, šis
žanrs — ātra un īslaicīga arhitektūra ir piedzīvojis nepieredzētu uzplaukumu. Šim
virzienam, protams, ir lielāks potenciāls atbildēt uz mainīgajiem apstākļiem un
vajadzībām. Un lai gan lielākā daļa piemēru šajā jomā nav pieminēšanas vērti,
ir arī patiešām inovatīvi meklējumi, eksperimenti un vērā ņemami panākumi.

Pop-up veikali un ēstuves
jau šķiet ierasta lieta. Pēdējos gados žanru papildinājušas arī dažādas pop-up viesnīcas. Tās veidotas
izmantojot gan teltis, gan vieglus bungalo, gan konteinerus. Labākie piemēri ir
ne vien salīdzinoši lēti risinājumi, bet cenšas apmierināt arī pietiekami augstas
estētiskās prasības.

Bet šī gada februārī tika
atklāts pirmais pop-up jeb mobilais
terminālis Ženēvas lidostā. Lielā telts nav tik primitīva, kā izskatās — tā
ir ūdensnecaurlaidīga, apsildāma un aprīkota ar datorsistēmām tikpat kā būtu
daļa no galvenās ēkas. Šāds risinājums ir noderīgs lidostām, kurās pasažieru
plūsma ir izteikti sezonāla un neatmaksājas uzturēt veselu ēku visu gadu.

Taču īslaicīgās
arhitektūras koncepta svaigākais un izcilākais izrāviens noteikti ir pirmais pop-up iepirkšanās centrs — BOXPARK Londonā, kas tika pieteikts kā
mazumtirdzniecības revolūcija un durvis vēra tikai decembra sākumā. Kompleksu
veido divos stāvos salikti aptuveni 60 izlietoti kuģniecības konteineri, tajos
izvietojot gan mazpazīstamu, gan populāru zīmolu veikalus, kafejnīcas un
galerijas. Tomēr tie nav vienkārši kaudzē sakrauti konteineri, bet jau dzīva
pilsētas vieta.

Pop-up iepirkšanās centrs un lidosta — tie bijuši tādi ekstrēmākie
piemēri, bet jāpiemin vismazvēl divi, kas nav tik neparasti, varētu teikt  — ir pat tradicionāli. Nu jau vairāk kā
desmitgadi veca pop-up arhitektūras tradīcija
ir Serpentine
galerijas ikvasaras paviljoni Londonā, ko ik gadus tiek uzticēts veikt
kādam pasaulē pietiekoši pazīstamam arhitektam, kurš gan vēl neko nav uzbūvējis
Londonā. Balansējot uz robežas starp ēku un instalāciju, vairums no paviljoniem
savā starpā varējuši sacensties par atraktīvākā, vieglākā, caurspīdīgākā, sarežģītākā,
ārišķīgākā statusu. Šogad paviljona projekts bija uzticēts Pēteram Cumtoram. Viņa radītā būve stipri atšķīrās no visām
iepriekšējām, no ārpuses būdama visnepretenciozākā. Pieticīga askētiska melna
kaste, kuras pārsteigums un burvība — hortus
conclusus (ietvertais dārzs) slēpās
iekšpusē — introverta telpa apcerīgām pārdomām, dārziņš Kensingtonas dārza
vidū.

Ja Cumtora paviljonu varētu dēvēt par šī
gada ievērojamāko Londonas pop-up arhitektūras piemēru, tad Berlīnē tāds noteikti būtu īslaicīgā
vietzīme Humboldt Box — piecus stāvus augsts
informācijas centrs. Ēka, kas domāta tūristu pievilināšanai, izstādēm un arī
informēšanai par topošo Humboldt-Forum būvi atrodas Muzeju salā, Schloßplatz
laukumā iepretim Domam. Šai vietā apmēram 30 gadus atradās VDR parlamenta ēka (Palast
der Republik), bet vēl  pirms tam gadu simtiem — Berlīnes pils. Kā
zināms pēc Vācijas atkal apvienošanas daudz tika runāts par pils atjaunošanu sākotnējā
izskatā. Pirms nepilniem desmit gadiem tika panākt kompromiss, kas respektē
pilsētas telpu un vēsturi, reizē ņemot vērā mūsdienu apstākļus un
vajadzības.  Kādreizējās pils vietā
paredzēta jauna ēka — Humboldt-Forum
— starptautisks kultūras, mākslas un zinātnes centrs. Trīs no būves fasādēm būs
kādreizējās barokālās ēkas fasāžu rekonstruētas replikas, kamēr ceturtā un ēkas
iekšējā struktūra — mūsdienīga, piedāvājot divus lielus iekšpagalmus. Ēkas būvniecība iecerēta no 2014. līdz 2019. gadam. Lai gan
15 gadus pēc Info Box Potsdamas
laukumā šis darinājums neliekas ne tik pārsteidzošs, ne arī elegants, ēka un
tās ideja vēlreiz apliecina Berlīnes kā inovatīvas arhitektūras pilsētas
statusu un metropoles vērienu.

Virziena atskaņas varam sajust arī Rīgā. Runa
ir nevis vienkārši par kādiem kioskiem vai Ziemassvētku tirdziņiem Esplanādē
vai Līvu laukumā, bet par idejiski un dizainiski izsmalcinātākiem piemēriem. Šo
žanru pārstāv gan gaumīgais Mildas tirdziņš, kas izveidots, lai atpelnītu
savulaik iecerētās viesnīcas gruntsgabala uzturēšanas cenu pilsētas centrā, gan
arī provocējošais namiņš pie operas. Savā ziņā īslaicīgās un fleksiblās
arhitektūras virzienam varam pieskaitīt arī no moduļiem veidoto bērnudārzu, kas
rudenī tika atklāts Babītē, — tā ideja ir ne vien lēts risinājums, bet arī
iespēja piemērot ēku bērnu skaita pieaugumam vai samazinājumam gadu gaitā. Pavisam
savdabīgs šajā kontekstā, vairāk mākslas un scenogrāfijas jomai piederīgs,
tomēr arī arhitektūras darbs šogad bija telpa izrādei Heda vienā no Andrejsalas ēkām.  

Ar iepriekšminēto sasaucoties un lūkojoties
uz kaimiņu pusi jāmin arī Salto
projektētais Salmu teātris Tallinā — ēka, kas bija veidota vienai. Tāpat Tallinas
kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada ietvaros iekļāvās pilsētvides
instalāciju festivāls Lift.
Instalācijas pavisam noteikti arī ir pop-up arhitektūra un visievērojamākā no
tām bija japānu arhitekta Tetsuo Kondo Kadrorgas parka kokos iekārtā taka.

Balvas

Laikmeta arhitektūras ainu un vērtības atklāj arī
dažādas balvas, pareizāk — izvēlētās celtnes un arhitekti, kas tiek sumināti.
Vērts atzīmēt dažas pasaulē pamanītākās arhitektūras balvas.

Prickera
prēmija

Pasaulē
galveno arhitektūras godalgu — Prickera
prēmiju šogad saņēma Eduardo Suoto de Moura. Viņš ir
otrais ir otrais portugālis un reizē arī otrais arhitekts tieši no Porto, kas ieguvis
šo augsto apbalvojumu. Alvaro Siza, pie kura de Moura savulaik jaunības dienās
strādājis, Prickera prēmiju saņēma 1992. gadā.

De
Mouras arhitektūrā vienlaikus sajūtama gan jauda un spēks, gan arī vienkārša
atturība, smalkums un intimitāte. Tajā var saskatīt kaut ko no 70.-80. gadu
kritiskā modernisma (par kura protagonistu tika uzskatīts arī kolēģis Siza)
pieejas — tā nenoliedzami ir moderna arhitektūra, kas respektē vietu,
tradīcijas, materiālus, apvieno globālo un lokālo.  Kad kritiskā reģionālisma aizstāvji mēdz
runāt par līdzsvaru starp mūsdienu arhitektūras funkcionālajām,  tehnoloģiskajām prasībām un vietējo tradīciju
un tehniku pārzināšanu, kas palīdzētu risināt specifiskas katras vietas
konteksta problēmas — atbilstību klimata prasībām, ekonomiskos apsvērumus,
iekļaušanos ainavā un mērogā, tad nereti viņi lūkojas arī Portugāles un tieši
Porto skolas virzienā, kuras spilgtākie pārstāvji ir Siza un de Moura. 

Prickera
balvas laureātus nosacīti varētu iedalīt divās grupās. Vieni ir tie skaļākie,
pamanāmākie, kuri vairāk nodarbojas ar ārišķīgākiem formāliem meklējumiem, aiz
kuriem nereti arī darbojas pietiekami vērienīga PR mašinērija, kuru ēkas daudz
vairāk gozējas uz žurnālu vākiem, respektīvi arhitektūra, kuras atspoguļošana
pasaulē visumā dominēja līdz 2008. gadam. Otrie ir arhitekti, kuri drīzāk
tiecas pēc telpiskām, intīmām un poētiskām kvalitātēm arhitektūrā, kuri kopumā
varbūt ir arī mazāk pamanīti. Protams, šis dalījums ir visai nosacīts — atliek
atcerēties pēdējo divu gadu laureātus — SANAA
un Cumtoru, kuru arhitektūru var pieskaitīt otrajiem, taču nevar teikt, ka viņi
nebūtu pamanīti pasaulē.

Tomēr tuvojoties
kārtējai Prickera laureāta paziņošanai, tā ir viena lielākajām intrigām — prognozēt
un vērot, kuram tā tiks, kādam virzienam tiks dota priekšroka. Šajā gadījumā
var droši teikt, ka priekšroka dota otrajiem, — lai arī de Moura ir labi
pazīstams ārpus Portugāles, viņš tomēr īsti nav pieskaitāms tām arhitektūras
zvaigznēm, kas dažādās pasaules pilsētās atstāj ēkas, līdzīgas vienu otrai. De
Moura drīzāk ir pieskaitāms tādiem iepriekšējo gadu Prickera laureātiem kā Pēters
Cumtors, Jerns Utsons, Glens Markats, Sverre Fēns vai Rafaels Moneo.

Jāpiemin,
ka Alvaro Siza savukārt šogad saņēma
UIA (Union internationale
des Architectes — Starptautiskā
arhitektu savienība) Zelta medaļu,
ko pasniedz reizi trijos gados — tad, kad notiek organizācijas kongress.

Eiropas godalgas

Eiropas
ievērojamāko arhitektūras apbalvojumu — Mīsa
van der Roes godalgu, ko ik pārgadus pasniedz kādam augstvērtīgam un
inovatīvam laikmetīgās arhitektūras darbam, šogad saņēma Deivids Čiperfīlds par Berlīnas
Jaunā muzeja atjaunošanu. Balvas konkursa finālā šis meistardarbs apsteidza
tādus pretendentus kā
Zahas Hadidas MAXXI muzeju Romā, Žana Nuvēla Dānijas radio kompleksa
koncertzāli Ērestādē, Kopenhāgenas pievārtē un Bernāra Čumī Akropoles muzeju
Atēnās.

Darbs
pie muzeja projekta un būvniecības ilga 12 gadus. Tā līdzautors ir angļu
restaurators Julian Harrap, ar kuru
sadarbojoties Čiperfīlds radīja īpašu filosofisku pieeju attieksmē pret drupām,
palikušajiem fragmentiem un tukšumiem ap tiem. Tā nav vienkārši drupu
konservācija, aizpildot tukšumus ar laikmetīgiem materiāliem, ne arī autentisku
fragmentu izstādīšana uz mūsdienu sienu fona. Jaunie materiāli — ķieģelis un
baltais betons ar Saksijas marmora gabaliņiem — rada atšķirīgu, bet reizē
nekontrastējošu substanci. Šāda vecā un jaunā līdzāspastāvēšana, veidojot
harmonisku jaunu mākslas darbu — tas šķiet kaut kas tik smalks un neparasts, ka
neminstinoties ēku var dēvēt par šedevru, kam līdzīgu pasaulē atrast būtu grūti.
Prātā nāk vien Karlo Skarpas darbi, kas tapuši pirms pusgadsimta, īpaši Castelvecchio Veronā. It kā turpinot šo
vāji tveramo saistību — Čiperfīlds gada beigās ir nosaukts par Venēcijas
biennāles 2012. gada kuratoru. Un kā zināms Venēcijā ir vairāki Skarpas darbi,
tostarp arī nelielas iekšpagalmiņš Itālijas paviljonā, biennāles dārzos.

Pirms
pāris gadiem organizācija The European Centre for Architecture Art
Design and Urban Studies
izveidoja Eiropas arhitektūras
balvu, lai ik gadus piešķirtu «dzīvam arhitektam, kura darbs apliecina
Eiropas civilizācijas augstākos ideālus un iemieso vīziju, atbildību un patiesu
cieņu pret cilvēci un sociālo un fizisko vidi».  Pirmo pagājušo gadu
saņēma Bjarke Ingelss, bet par otrajiem balvas laureātiem šogad kļuva Rīgā pazīstamais vācu birojs Graft.
Pirms vairāk kā 10 gadiem viņi te piedalījās garajā plenērā Riga 4Sights, kura patrons bija
Meinhards fon Gerkāns. Atspērienu un arī atpazīstamību viņi guva projektējot
privātmāju Bredam Pitam, taču pēdējos gados viņi vairāk daudzināti saistībā ar sociālo
arhitektūras projektu viesuļvētras Katrīnas nopostītajai Ņuorleānai, kas pirms
pāris gadiem tika rādīts arī izstādē Rīgas
mākslas telpā.

RIBA balvas

Karaliskais
Britu arhitektūras institūts (RIBA —
Royal Institute of British Architects) piešķir vairākas balvas, no kurām
starptautiska uzmanība tiek pievērsta divām. Viena no visvecākajām arhitektūras
godalgām pasaulē ir Karaliskā zelta
medaļa, kas tiek pasniegta jau kopš 1848. gada. Tas ir starptautisks
apbalvojums, ko piešķir par izcilu devumu arhitektūrā, un tā parasti netiek dota
par kādu atsevišķu ēku, tās saņēmēji nemēdz būt nesen popularitāti guvušas
zvaigznes.  Nu jau 15 gadus tiek
pasniegta balva tieši britu arhitektiem — resp. RIBA biedriem un tā ir nosaukta
20. gadsimta otrās puses ievērojamākā un ietekmīgākā arhitekta Džeimsa
Stērlinga vārdā. Nozīmīgākā britu arhitektūras balva tiek dota par kādu
atsevišķu darbu, konkrētu ēku. Kā jau pieminēts iepriekš, šogad Stērlinga balvu jau otro reizi pēc
kārtas saņēma Zaha Hadida, kurai tā
tika par Evelīnas Greisas vidusskolas projektu.

RIBA zelta medaļa šoreiz tika nīderlandiešu
arhitektam Hermanam Hercbergeram (Herman Hertzberger). Lūkojoties mūsdienu
arhitektūras vēsturē Hercbergera vārds visbiežāk tiek saistīts ar
strukturālismu — arhitektūras virzienu, kas izauga kā ortodoksālā
funkcionālisma arhitektūras reformētāju — grupas Team 10 Nīderlandes atzars. Viņš ir viens no ietekmīgākajiem šodien dzīvajiem holandiešu arhitektiem,
taču ja nāktos
viņam piemērot kādu vienu raksturojošu apzīmētāju, tas varētu būt — humānists.

Hercbergera
ietekme 20. gadsimta arhitektūrā patiešām saistīta ar strukturālisma kustības
ideju apstrīdēt agrīno modernistu dogmu, ka forma seko funkcijai. Saskaņā ar
strukturālistu nostādnēm (kas cieši sasaucas arī ar situacionistu pilsētas
ideju) arhitekta uzdevums nav nodrošināt pilnīgu risinājumu, bet gan telpisku struktūru, ietvaru, ko cilvēki — pilsētas vai
māju iemītnieki vēlāk var aizpildīt, izmantot un piemērot atbilstoši savām
dzīves nepieciešamībām, mainīgajām vajadzībām. Viņa ēkas bieži piedāvā šādas
adaptējamas starp-telpas (in
between spaces), kas rosina telpu
apdzīvot un izmantot pilnīgāk, rosina socializāciju. Centraal Beheer apdrošināšanas kompānijas ēka Apeldornā ir
hrestomātisks piemērs, kas spēcīgi ietekmējis biroju arhitektūras attīstību.

Turpat 30 gadus Hercbergers ir mācījis arhitektūru Delftas
universitātē ­— tai pašā, kurā pēdējos gados studējuši diezgan
daudzi latviešu arhitekti. Augstu vērtēta ir viņa grāmata Lessons
for Students in Architecture (1991), kurā viņa prakse un vērojumi arhitektūras un
urbānisma jomā, savijas aizraujošā un iedvesmojoša teorijā.

Reģionā

Kopenhāgena / Dānija

Dānijas sociāli ekonomisko sistēmu un arhitektūras un
dizaina tradīcijas apliecina arī daudzas publiskas ēkas, kas tapušas šajā gadā.

Kultūras centrs Helsingerā (AART Architects) ir izveidots kādreizējā kuģu būvētavā. Jaunais,
izteiksmīgais paplašinājums ar triangulēto fasādi integrē divas vēsturiskās
mūra ēkas, blakus vienai no tām veidojot izgaismotu ātriju visā ēkas augstumā.
Jāatgādina, ka tas ir gandrīz blakus UNESCO piemineklim — Kronborgas pilij, kas
ir pazīstams kā Šekspīra Hamleta mājvieta.

Šogad pabeigta Viborgas
pašvaldības ēka, ko projektējuši vecmeistara
Heninga Larsena biroja arhitekti. Pilsēta vienlaikus ir centrs gan
Vidusjitlandes reģionam, gan Viborgas
komūnai, kas pēc 2007. gada administratīvi teritoriālās reformas, apvienojot
vairākas pašvaldības, ir kļuvusi par platības ziņā otro lielāko Dānijā, ar
apmēram 90 tūkstošiem iedzīvotāju. Ēka, kas uzbūvēta ārpus pilsētas centra,
reizē ir jaunās pašvaldības simbols un tās pievilcīgākā daļa ir ātrijs, kas
kalpo kā telpiska saite starp municipalitāti un tās iedzīvotājiem.

Sasaucoties
ar abiem Rīgas augstskolu kompleksu projektiem, interesanti ir iepazīties ar
pazīstamā dāņu biroja schmidt hammer lassen
architects (viņu
pirmā pazīstamākā ēka ir t.s. Melnais
dimants — Karaliskās bibliotēkas paplašinājums Kopenhāgenā) projektēto
ēku VIA universitātei Orhūsā.
Ēku veido četri spārni, bet
vidējā daļā ir izgaismots ātrijs — kā centrālais laukums, ap kuru izvietotas
kodola funkcijas – auditorijas, multimediju centrs, ēdnīca un kopējās telpas. Centrālā
ātrija telpiskajā veidojumā var saskatīt kaut ko no nīderlandiešu
strukturālistu idejām — platformas, terases un dažādi stūrīši, kas rosina
studentus pulēties un socializēties.

Viena no gada atraktīvākajām
būvēm Kopenhāgenā bija cita schmidt
hammer lassen architects ēka — t.s. Kristāls — kompānijas Nykredit biroju nams. Tā ir brīvstāvoša
ēka, vizuāli viegls, caurspīdīgs, stiklots, ģeometrisks apjoms, kas zemē
balstās tikai it kā ar vienu galu, un šķietami peld nelielā laukuma telpā,
lūkojoties gan uz vecpilsētu, gan kanāla ūdeņiem un Nykredit galveno ēku.

Viena no
ievērojamākajām Kopenhāgenas ēkām šogad ir arī biroju COBE un Transform projektētā bibliotēka Ziemeļrietumu rajonā, kas nedaudz
rādīta arī A4D. Savukārt COBE birojam
kopā ar MVRDV uzvarot konkursā dāņu
roka muzejam Roskildē, šogad tika pieteikta ēka, kam arhitektūras pasaules
uzmanība būs pievērsta nākotnē.  

Helsinki
/ Somija

Ja arī ne visas Somijas, tad tomēr tās
galvaspilsētas lielākais arhitektūras notikums šogad ir Helsinku Mūzikas centrs
jeb Mūzikas māja (Musiikkitalo), kas ietvermūsdienu prasībām atbilstošu simfoniskās mūzikas koncertzāli, ir mājvieta diviem orķestriem un Sibēliusa akadēmijai. Ēka tika uzbūvēta vietā, kur pirms tam atradās dzelzceļa kravas stacija
ar puspamestām noliktavām. Šī vieta uz rietumiem no Centrālstacijas soli pa
solim tikusi veidota kā 1917. gadā dibinātās neatkarīgās valsts un tās
galvaspilsētas jaunais centrs — alternatīva Krievijas impērijas sastāvā
ietilpstošās 19. gadsimta Somijas lielkņazistes centram ap Senāta laukumu (ar Karla
Ludviga Engela neoklasicisma stilā  projektēto
katedrāli, senāta un universitātes ēku). Rajonā ap tagadējo Mannerheima ielu
starpkaru periodā celts parlamenta nams (pāri ielai tieši pretim tagadējai
koncertzālei), galvenais pasta kantoris un funkcionālisma piemineklis — Lasipalatsi ēka. Pēckara perioda
ievērojamākā celtne ir Finlandia – Ālto projektētais koncertu un kongresu nams, bet pēdējos 15 gados
tapusi Kiasma, Sanoma mediju
nams un Kampi centrs — jauns kvartāls ar veikaliem dzīvokļiem un pazemē
paslēptu autoostu. Tie ir arī Mūzikas mājas tuvākie kaimiņi un jaunais nams,
būdama patiesi publiska ēka, ir kultūras centrs ikvienam un jauna satikšanās
vieta pilsētas sirdī.

Tā kā arhitektūras ziņā
izteiksmīgā Finlandia halle akustiskā
ziņā bija nepiemērota simfoniskās mūzikas koncertiem, ideja par jaunu
koncertnamu Helsinkos bija sena. Ēka, kas tapusi 12 gadu laikā no ārpuses ir
atturīga un ļoti somiska — ar patinēta vaŗa plākšņu fasādēm, ko papildina plaši
stiklojumi. Taču galvenā uzmanība ir pievērsta ēkas saturam un īpaši tiek
uzteiktas koncertzāles akustiskās īpašības. Galvenā zāle (bez tās ēkā ir vēl piecas
nelielas) ir veidota nevis ortogonālas kastes formā (t.s. kurpju kaste), bet
atbilstoši tā sauktajam vīndārza principam, kur orķestris novietots telpas
vidū, bet skatītāju vietas kārtotas apkārt. Tas ir modelis, kas izmantots arī
Gērija Maiami koncertzālē, bet visspilgtākais un vēsturē pirmais piemērs ir
Hansa Šarūna projektētā Berlīnes filharmonija. Tādejādi Helsinku koncertzālē
mūziku var baudīt ap 1700 klausītāju. Akustisko risinājumu autori ir
speciālisti no Nagata Acoustics —
kompānijas, kas bija iecerēta arī Rīgas koncertzālei un kas jau radījusi
projektus gan renovētajai Sidnejas koncertzālei, gan abām ievērojamākajām
Gērija projektētajām koncertzālēm — Losandželosā un Maiami, gan Dānijas Radio
koncertzālei (arh. Jean Nouvel), gan
topošajai Elbas filharmonijai Hamburgā (arh. Herzog & de Meuron). Helsinku mūzikas centrs ir Rīgai tuvākā
lielā koncertzāle.

Nupat gada beigās ir
izsludināts konkurss Helsinku centrālās
bibliotēkas ēkai, kas atradīsies starp Mūzikas māju un dzelzceļu, tādejādi
vēl vairāk papildinot pilsētas kodola nozīmību. Konkursa nosaukums — Metropoles
sirds pauž gan ēkas atrašanās vietu, gan lomu pilsētas organismā. Taču reizē šī
attīstība ir pretrunīga – būvējot iespaidīgu, brīvstāvošo ēku puduri pastāv risks
vietai pārvērsties par nomācoši suburbānu ainavu.

Savukārt
cita grāmatu krātuve Somijas galvaspilsētā — Helsinku Universitātes bibliotēka tuvojas būvniecības nobeigumam un
ir sagaidāms, ka drīz gatavā ēka Helsinku centrā piesaistīts arhitektūras
pasaules uzmanību.  Jaunā ēka atrodas
pilsētas centrā, netālu aiz Senāta laukuma, īpatnējā telpiskā situācijā — kaut
arī tā ir blīvā kvartāla apbūvē ar vienu ielas fasādi, papildus skatu punktus
rada krustojums ar diagonālo ielu. Ķieģeļu režģa fasāde rosina ēkas
kontekstuālu sasaisti ar apkārtējo apbūvi. It kā tradicionāls, vienlaikus nepārprotami
mūsdienīgs elements ir lielās arkas, kas sasaucas gan ar vēsturisko, gan
signalizē par ēkas atvērtību. Šo iezīmi apliecina arī stiklojums, aiz kura
atrodas lasītavas un dinamiski veidots ātrijs.

2011. gadā notika arī nozīmīgs pilsētbūvnieciska mēroga konkurss svarīgai Helsinku daļai — Dienvidu ostai, kas ir līcis pašā
pilsētas centrā, kur pienāk pasažieru prāmji gan no Tallinas, gan Stokholmas.
Tā ir sava veida pilsētas vizītkarte, vieta ar bagātu kultūrvēsturi, būtiska
daļa no pilsētas identitātes, tieši blakus 19. gadsimta pilsētas kodolam. Konkursa
uzdevums bija radīt visaptverošu plānu 23 hektāru plašajai krasta teritorijai, kas
būtu pamats vietas attīstībai nākotnē, piedāvājot publiskās telpas un
iespējamās papildus būvniecības koncepciju, uzlabotu gājēju un velosipēdistu
satiksmi, kā arī ieaustu vietu ciešāk pilsētas centra struktūrā. Un, atšķirībā
no daudziem citiem krastmalu projektiem visā pasaulē, kas revitalizē izbijušas
ostu un rūpniecības teritorijas, šeit jāņem vērā ostas vajadzības, piedāvājot
risinājumus tās darbības uzlabošanai.

Īpašs šis konkurss ir arī ar vērtēšanas formu, kas atklāj jaunas
demokrātiskas pieejas un iedzīvotāju iesaistīšanu. Konkursa darbu iesūtīšanas
termiņš bija septembra beigās. Decembrī 200 darbi tika publicēti konkursa
mājaslapā, piedāvājot līdz janvāra beigām ikvienam tos komentēt. Ir saprotams,
ka šādā konkursā diez vai būs viens darbs, kas varētu atrisināt visus
jautājumus. Pilsētnieku viedokļi tiks apkopoti un izmantoti kā palīglīdzeklis
žūrijai vērtējot, gan arī tālākā plānošanas procesā. 

Tallina / Igaunija

Tā kā Tallina aizvadītajā gadā bija Eiropas
kultūras galvaspilsēta, tai bija pievērsta īpaša uzmanība. Šo statusu kuplināja
arī rinda vietēja un starptautiska mēroga arhitektūras notikumu. Ievērojamākais
no tiem bija pirmā Tallinas arhitektūras biennāle septembrī, kas vēlreiz apliecināja igauņu
potenciālu, sarīkot augsta līmeņa rietumniecisku, mūsdienīgu plašu arhitektūras
pasākumu, līdz kādam Latvijā laikam būtu jāaug vismaz desmit gadu. Konference,
izstādes un dažādi citi pasākumi papildināja viens otru. Ar biennāli tika
saistīts arī pilsētvides instalāciju festivāls LIFT, kura veidojumi uzrunāja un arī provocēja talliniešus un
pilsētas viesus jau vasarā. Viena no iespaidīgākajām instalācijām, kas gan tika
izveidota ar lielu kavēšanos — tikai septembra beigās, bija japāņu arhitekta
Tetsuo Kondo (viņš plašāk pazīstams arī kā Cloudscapes
instalācijas autors Arsenāla ēkā pēdējā Venēcijas biennālē) instalācija Kadriorgas parkā. Līkumotā
taka — 95 metrus gara laipa bija stiprināta pie koku stumbriem, iztiekot bez
kādiem papildus balstiem, ļaujot apmeklētājiem ejot pacelties vairākus metrus
virs zemes, gandrīz koku lapotnēs, un izbaudīt citādu dabas klātbūtnes pieredzi.
Šis veidojums un notikums izpelnījās plašu arhitektūras mēdiju uzmanību pasaulē
un tika augstu novērtēts arī žurnāla Architectural
Review konkursā ar+d Emerging
Architecture Awards.

Tāpat uzmanību izpelnījās arī Salto projektētā būve — Salmu teātris Skones bastionā, kur
līdz pat rudenim notika teātra NO99
nereti pilnībā izpārdotās izrādes. Eiropas kultūras galvaspilsētas gadam bija piekārtots arī Eiropas
ainavu arhitektūras federācijas (EFLA)
kongress.

Tallina
soli pa solim kļūst par tādu kā mūsdienu arhitektūras meku. Taču jaunā
arhitektūra nebūt nav pašmērķīgas uzmanību piesaistošas ikonas vien. Nākošie
gadi sola vēl interesantas un vērtīgas ēkas. Papildinot BIG projektēto pilsētas namu un Effect
projektēto Mākslas akadēmiju, šogad uzvarot konkursā tiem klāt nāca arī projekts Apvienotajai Tallinas mūzikas augstskolas, baletskolas un Georga Otsa
mūzikas skolas ēkai, kura autori Atelier Thomas Pucher no Grācas.

Zinot
Rīgas augstskolu būvniecības plānus, ir jo interesantāk vērot to, kas izglītības
arhitektūras jomā notiek kaimiņos. Bez Tallinas arī citās Igaunijas pilsētās
turpinās izglītības iestāžu būvdarbi piemēram, — divām ēkām, kuru autore ir
Sīri Valnere. Projekts Tartu
Universitātes koledžai Narvā (konkurss 2005) jau pirms kādiem gadiem tika
publicēta A4D un ir skaidrs, ka tā būs viena no interesantākajām ēkām Igaunijā.
Topošās būves galvenā fasāde laukumā pie rātsnama ir veidota kā karā sagrautā
biržas nama nospiedums, īpašā veidā iemūžinot vietas pagātni un radot savdabīgu
pārsegtu publisko telpu.  Telpiski
interesanta solās būt arī Tartu
Medicīnas skola (konkurss 2006), kura bloķējas un reizē arī piemērojas
sarkanu ķieģeļu apdarē veidotai kopmītņu ēkai, reizē tiecoties veiksmīgi atrisināt
abu ēku izsauļošanas problēmas. Savukārt ēkas iekšējo struktūru nosaka lielas
kāpnes auditorijas.

Viļņa / Lietuva

Arhitektūras
gada notikums Viļņā noteikti ir konkurss
Modernās mākslas centram, kurā pēc divām kārtām uzvarēja biroja a01 projekts. Mūsu reģionam neparasti un
īpaši ir tas, ka institūcija, kas virza būvi nav valsts iestāde, bet privāta
kompānija.

Tā kā 2011.
Lietuvā bija basketbola gads — notika Eiropas čempionāts, tas atstāja arī
iespaidu arhitektūrā. Šogad tika atklātas jaunas basketbola arēnas Kauņā un Klaipēdā, kā arī atjaunotā — Alītā.
Salīdzinoši nesen celtas arī halles citās lielākajās Lietuvas pilsētās, kur arī
notika čempionāts — Paņevežā (2008), Šauļos (2007) un Viļņā (2004). Turpinot
par sporta un izklaides būvēm (un mazāk gan par arhitektūru) — ļoti neprasta var šķist slēgtā kalnu slēpošanas trase Druskininkos — kaut
kas līdzīgs tam, kas bija ieplānots Jūrmalā, savdabīgajā Kāpas projektā un, kas vislabāk droši vien pazīstama no Dubajas.

Notikums
Lietuvas arhitektūrā ir arī skola Viļņā,
Balšu mikrorajonā — liekas, ka tā ir pirmā jaunā skola, kas būvēta pēdējos 20 gados. Atkal
jau sasaucoties ar Rīgas augstskolu pilsētiņu projektiem — būvniecības darbu
nobeigumam tuvojas Viļņas universitātes bibliotēka, kas tiek celta pēc Rolanda Paleka 2004. gadā konkursā uzvarējušā projekta.
Turpinot attīstīt universitātes kvartālu, blakus šobrīd tiek plānotas vēl citas jauna ēkas.

Pietiekoši interesanta ir Viļņas 6. ugunsdzēsēju
brigādes ēka Neres krastā, Antakalņa rajonā. Tā kā ēkas ar šādu funkciju nav
pārāk izplatītas pēdējo gados, tad ja vēlas, var ieraudzīt kādas atskaņas no Neutelings Riedijk arhitektūras, tostarp
viņu ugunsdzēsēju depo ēkām — Bredā un Māstrihtā.

Nupat
iznācis Viļņas modernās arhitektūras
ceļvedis 1900-2012, kas ir pārstrādāts un papildināts izdevums pirms
sešiem gadiem izdotajai grāmatiņai. Šobrīd gan pieejama ir tikai lietuviešu
versija, taču plānots to izdot gan angļu, gan arī krievu un poļu valodā.

Kāds būs 2012. gads pasaules
arhitektūrā?

Londonas Olimpisko spēles ar Pītera Kuka, Zahas Hadidas un
Maikla Hopkinsa projektētajām būvēm, Herzog
& de Meuron radītā Elbas filharmonija Hamburgā — tās ir dažas no ēkām,
ko pasaule iepazīs un kuras tiks pārspriestas 2012. gadā. Nupat aizejošā gada
beigās nosaukts arī nākošās Venēcijas biennāles arhitektūras izstādes kurators —
Deivids Čiperfīlds, arhitekts kurš ir arī San Mikeles kaspētas paplašinājuma
autors, bet 201.. gadā saņēmis Mīsa van der Roes balvu par Jauno muzeju Berlīnē.