Skate nevis konkurss

Pārdomas par Latvijas Arhitektu savienības (LAS) organizētās Gada skates nozīmi un dziļāko jēgu.

Gribu izteikt savu un daudzu citu man zināmu arhitektu pārliecību par to, ka Gada skate nebūtu jāuztver kā konkurss ar uzvarētājiem un tātad arī — zaudētājiem, bet — kā arhitektu sasniegums — katra individuāli un visu autoru gada vērtīgāko projektu kopējā izstāde, kurā tad arī atspoguļotos, būtu nolasāmas un atpazīstamas Latvijas arhitektūras tendences.

Šī gada arhitektu darbu skate,no vienas puses, apliecina stabilu pēdējo gadu tendenci — skates popularitātes pieaugumu, arvien daudzskaitlīgāku Latvijas arhitektu līdzdalību un ieinteresētību; no otras puses, uzrāda dažas funkcionāla rakstura problēmas pašā skates darbu vērtējumā.

Rezultātā — jebkuras skates kā kopizstādes vērtība ir patiesas arhitektūras daudzums, īpatsvars tajā. Salīdzinājumam minēšu tādu Latvijas nacionālo sportaveidu kā ikgadējā līdzdalība Eirovīzijas klejojošā, piedodiet, ceļojošā cirka izrādēs — daudzi būs pamanījuši, cik tur ir paliekošu mūzikas vērtību un cik cilvēku, kuru galvenais mērķis ir drīzāk izrādīties un paspīdēt — atdarinātāju un līdzskrējēju, fabrikas tipa zvaigžņu un zvaigznīšu — uzlecošo un krītošo.

Eirovīziju pieminēju arī tāpēc, ka Latvijas arhitektūras gada skatēs tāpat arī saskatāmas raksturīgās šova iezīmes. Varbūt vēl nedaudz mazāk, kā piecus gadus atpakaļ, bet tomēr?. Es domāju dekoratīvistiski veidotus un eklektiski samiksētus projektus- reizēm ar pasaules arhitektūras citātiem bez īpaša konteksta, reizēm — vienkārši sīkām oriģinalitātēm pārsātinātus bez vietas izjūtas un savai funkcijai vai tēlam neatbilstošus. Šādas mājas veidojas arī, šķiet, arhitektam — beidzot tiekot pie sava pasūtījuma, kad vienā reizē tik daudz ko gribas izteikt, bet nav šādu vai līdzvērtīgu objektu ikdienas radīšanas pieredzes. Rezultātā — pārspīlējumi, ārišķība, bezsaturīgums sajaukumā ar jauno iespēju un pieprasījuma uzkurinātām ambīcijām.

Pirmais vilnis šai tendencei bija neilgu laiku pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kad cilvēkiem pēkšņi radās iespēja — pasūtītājiem gribējās tik daudz un šķita — nu iespējams viss. arhitekts neviļus nokļuva savas ekonomiskās atkarības un alternatīva pasūtījuma neesamības valgos.

Tagad, iespējams, pienācis otrais vilnis Tas zīmīgs ar pieprasījuma lavīnveida pieaugumu, kā rezultātā arvien mazākas problēmas sagādā sava pasūtītāja atrašana, un, nu, projektēt var gandrīz visi un visu. Jebkuram arhitektam ir iespēja dibināt gandrīz vai savu uzņēmumu, balstīt to uz diviem ? trim vidēji lieliem pasūtījumiem un justies neatkarīgam. Bet te arī problēmas sākas.

Kad tāds — vēl nesen algots, bet nu jau — pašnodarbināts — meistars ķeras pie darba, atklājas, ka pašnodarbinātais arhitektūras jaunsaimnieks, palicis vienatnē ar sevi, sāk vairāk vai mazāk veiksmīgi operēt ar arhitektūras žurnālos saskatītajām tendencēm un reizēm aizmirst par (objekta) vietu, aizmirst par kontekstu, aizmirst par elementāru un psihoergonomisku funkcionalitāti un būves iekšējo organizāciju, tā vietā gremdējoties jau pieminētajos risinājumu citātos un fragmentu kaleidoskopiskās mozaīkās.

Šeit vietā būtu 2—3 konkrētu piemēri no pēdējās vai priekšpēdējās skates darbiem, bet tam šajā brīdī nejūtos gatavs — negribu kādu arhitektu veikumu pretnostatīt gaidītajam un par biedinājumu citiem.

Šoreiz gribēju vienīgi uzaicināt gan skates vērotājus, gan dalībniekus padomāt, cik lielā mērā kāds skates objekts ir patiesas, organiskas, kontekstuālas un funkcionāli augstvērtīgi veidotas arhitektūras paraugs un cik — autora šā brīža ambīciju un prezentējamās alternatīvas neesamības izpaudums.

Ja pieņemam, ka Gada skate ir vairāk padarītā un labāko sasniegumu atspoguļojums, arī autoru patreizējā varējuma vai ierobežotības publisks atainojums, jāatzīst, ka minētās skates kopiespaidā neveidojas KOPIESPAIDS par situāciju un tendencēm Latvijas mūsdienu arhitektūrā kopumā. Vietā jautājums: cik tad Latvijā ir Eiropas vai Baltijas (Igaunijas) arhitektūras līmeņa jaunbūvju un arhitektūras darinājumu (nevis formālistisku atdarinājumu, es uzsveru!). Un kāpēc Igaunijā ir daudzkārt lielāks vizuāli pievilcīgu, mūsdienīgi veidotu (ar mūsdienu tehnoloģiju, mezglu un principu pielietojumu) un savā izveidojumā sakarīgu būvju īpatsvars?

Kāpēc mūsu skatē starp jaunbūvēm tādas ir gandrīz vienīgi Z.Gailes, A.Kronberga un U.Lukševica objekti vairumā, ja neskaita uzvarējušo Z.Kalinkas, P.Venckoviča un J.Laura lielveikalu, kurš gan uz absolūti vērtīgākā arhitektūras objekta nosaukumu pretendēt varētu vienīgi savā disciplīnā un arī pie nosacījuma, ka izvērtēti un salīdzināti tiktu lielveikalu projekti Rīgā vai Latvijā.

Quo vadis, Latvijas arhitektūra — kad beidzot iezīmēsies tendence no provinciālisma un postkolhozisma Latvijas mazpilsētu daiļarhitektūras uz pārsvarā veselīgas mūsdienu attīstītās sabiedrības arhitektonisko un kultūrekonomisko vidi ar tai raksturīgo intensitāti?