Koncertzāle pret CK ēku — aplama premisa

Aizpagājušo piektdien ar prezentāciju tiešraidi feisbukā noslēdzās Kultūras ministrijas rīkotais Baltijas arhitektūras skolu plenērs-forums — par to, vai iespējams koncertzāli ievietot zemes gabalā Elizabetes ielā 2.

Tika apgalvots, ka Kultūras ministrija plenēru rīko, lai pārbaudītu koncertzāles iespējamību šajā vietā, analizējot iespējamos telpiskos scenārijus. Tomēr tas, kas sekoja, liecināja, ka pasākums organizēts galvenokārt, lai attaisnotu ministra iegribu un valdības voluntāri pieņemto lēmumu par koncertzāles celtniecību kādreizējās Centrālkomitejas ēkas vietā.

Kaut arī vairums prezentēto pētījumu diezgan skaidri pauda, ka vieta nav piemērota koncertzālei, Kultūras ministrija tos vienkārši ignorēja, pieķeroties tiem diviem strīdīgajiem priekšlikumiem, kuros koncertzāle iespraucas starp esošajām ēkām, ziedojot parka stūri un kādu daļu iecerētās ēkas funkcionalitātes un simboliskā nozīmīguma. Jānis Dripe, kurš šajā un citās reizēs darbojas kā Kultūras ministrijas arhitektūras nozares izsūtāmais zēns, iestādes izplatītajā oficiālajā informācijā bilda: “Ideju parāde bija pārliecinošs pierādījums tam, ka iespēju logs Nacionālās koncertzāles būvniecībai ir atvērts. Sarežģītā novietne nav kaujas lauks skaļiem lozungiem, bet gan platforma rūpīgai profesionālu ideju izvērtēšanai. To arī darīsim un gatavosim pārdomātus nosacījumus starptautiskam konkursam.”

Savukārt RTU studenti un macībspēki, pamatoti aizvainoti par šādu vienpusīgu plenēra rezultātu interpretāciju, izplatīja presei domātu informāciju, kas gan neguva plašāku skanējumu medijos. Citējot Matīsu Šteinertu, vienu no RTU pārstāvjiem: “Telpiskā analīze rāda, ka šajā vietā nav iespējams izbūvēt koncertzāli atbilstoši pilnai telpu programmai, iegūstot kvalitatīvu publisko ārtelpu. Novietnē nepietiek vietas reprezentablam priekšlaukumam un palīgfunkcijām, piemēram, autostāvvietai u.c. Būs nepieciešams izcirst kokus Kronvalda parkā, ievērojami tiks palielināts ēkas būvapjoms, vēl vairāk tiks deformētas vēsturiskās vides telpiskās proporcijas, kas ir raksturīgas Rīgas vēsturiskajam centram. Netiks nodrošināta arī iespēja nākotnē paplašināt koncertzāles kompleksu bez tālākas parka apbūvēšanas.”

Varētu likties, ka šie abi pretēji vērstie plenēra secinājumi nemaz nerunā par vienu un to pašu vietu. Tomēr, — tie ilustrē pretstāvi, ko raisījusi kultūras ministra un viņam pietuvināto ietiepīgā apsēstība.

Divi atšķirīgie priekšlikumi, kas tiecās rādīt, ka esošajā vietā koncertzāli kaut kā iekombinēt tomēr būtu iespējams, bija tie, ko izstrādāja kaimiņvalstu vadošo arhitektūras augstskolu pārstāvji. Igauniju reprezentēja Igaunijas Mākslas akadēmija (EKA, profesori — Toomas Tammis, Andres Ojari), bet Lietuvu — Viļņas Ģedimina tehniskā universitāte (VGTU, profesors — Rolandas Palekas). Igauņi demonstrēja vairāk konceptuālu, vispārīgāku priekšlikumu, kas radikālāk attiecas pret esošo vietu un ainavu, bet lietuvieši — konkrētāku, teju vai metu projekta detalizācijā izstrādātu risinājumu. Uzreiz gan jāsaka, ka arī abi ārzemju darbi cenšas ar pietāti izturēties pret esošo modernisma ēku, nepārprotami atzīstot tās vērtību, taču piedāvājot to daļēji iekļaut koncertzāles kompleksā. Atšķirība no vietējiem, latviešu studentu darbiem, igauņu un lietuviešu priekšlikumi neaprobežojās ar Elizabetes ielas 2 gruntsgabalu, ielaužoties nedaudz arī pilsētai piederošā parka teritorijā.

Iztēlojoties šāda veida kompromisu un tiecoties tajā ieraudzīt kādu pozitīvu pienesumu, ir jāatzīst, ka vērtīga būtu iespēja pārizmantot gan bijušo CK ēku, gan tukšo namu Kronvalda bulvārī, radot plašāku mūzikas tēmai un programmai veltītu kompleksu, kas veiksmīgi varētu iekļaut arī blakusesošo Mediņa mūzikas skolu Kronvalda bulvārī 8. Tomēr acīmredzamu problēmu šādā scenārija ir vairāk, kā ieguvumu.

Viens no šķēršļiem ir parks. Lietuviešu un igauņu priekšlikumi rāda to, ka, lai iespiestu koncertzāli, kaut arī samazinātā programmā, nākas ziedot kādu stūrīti no kanālmalas parka. Tādejādi nāktos drusku lauzt sākotnējo solījumu, ka jaunā koncertzāle nekādi nepārkāps esošās gruntsgabala robežas un parku noteikti neskars. Parks arī ierobežo kompleksa attīstību nākotnē, — iespēju kādreiz paplašināties. Ja vien parku neuztver kā tādu brīvās telpas resursu, kā tukšu vietu iespējamai apbūvei. Jo, kā rāda gan Nacionālā teātra, gan Operas piemēri, — var paplašināties arī uz parka rēķina, neraugoties uz rīdzinieku kaislību pret kokiem.

Otrs,  — koncertzāle šādā risinājumā visdrīzāk nebūs telpiski izteiksmīga, semantiski viennozīmīga, apkārtnē dominējoša būve. Pats par sevi varbūt tas nav nekas labs vai slikts, bet droši vien liktu vilties tiem, kas sapņo par jaunu simbolu un nacionālo pašapziņu apliecinošu arhitektūras zīmi. Saglabājot esošo modernisma ēku, tā vai nu dominēs pār jauno koncertzāles daļu vai arī kopā ar to veidos divu konkurējošu celtņu konglomerātu.

Trešais, kas cieši saistīts ar otro, —  lai atrisinātu koncertzāles kompleksa telpu programmu, pārizmantojot esošo mantojumu, — gan modernisma biroju ēku, gan kādreizējo skolas namu Kronvalda bulvārī, — visdrīzāk saiknes starp pašu zāli un blakusēkās izvietotajām telpām iznāktu visai samocītas, veidojot pagarus gaiteņus un tranzītzonas. Protams, daudz ko ir iespējams atrisināt, samierinoties ar labākiem vai sliktākiem kompromisiem.

Ņemot vērā šī scenārija vājās vietas, var diezgan labi iztēloties, ka ieplānotajā konkursā starp priekšlikumiem, kas censtos saglabāt esošo ēku, iespiežot tai blakus jaunu koncertzāles apjomu, un otriem, kas piedāvātu nojaukt esošo, lai tās vietā uzceltu jauno, — var apzināties, ka funkcionāli un telpiski pārliecinošāki noteikti izskatīsies otrie. Turpinot Kultūras ministrijas šeptētāju iesākto ietiepīgo kursu, tas būtu arguments, lai jauktu nost kultūras mantojumu.

Taču, kā prezentāciju izvērtēšanā tai pašā tiešsaistes pasākumā uzsvēra arhitekts Harijs Alsiņš, — koncertzāles nostādīšana pret bijušo partijas namu ir viltus premisa.  Minētie šķēršļi un problēmas, — apdraudējums mantojumam, kanālmalas parka ziedošana, funkcionāla rakstura kompromisi, ierobežojumi ēkas arhitektūras izteiksmībai, dažādi nepamatoti dārgi un samocīti risinājumi, kā arī ar  satiksmi un stāvvietu trūkumu saistīti sarežģījumi centrā, — tās ir prognozējamas sekas, ko raisa voluntāra un netālredzīga vietas izvēle. Cenšoties pārvarēt pašu radītos šķēršļus, nākas ieslīgt nevajadzīgos kompromisos. Protams, savi plusi un mīnusi būs jebkurai novietnei, taču bez dažām no nosauktajām problēmām varētu izvairīties, ja nozīmīgā būve tiktu plānota tai atbilstošākā, tukšākā vietā.

Kultūras ministrijas ietiepība, pieķeroties aplamai izvēlei kavē pasludinātā mērķa — nacionālās koncertzāles veiksmīgu īstenošanu. Tagad, kad politiskā situācija ļauj valstij un pilsētai sadarboties veiksmīgāk, nekā iepriekš, ir taču iespējams Rīgas centrālajā daļā atrast arī krietni piemērotākas vietas, kurās koncertzāle varētu būt nevis drauds, bet gan iespēja un stimuls apkārtējās pilsētvides attīstībai. Daudzkārt jau pieminēts ir tukšais Uzvaras parka stūris, tāpat arī rūpniecības tirgus kvartāls Centrāltirgus apkaimē. Arī bieži minētā un apšaubītā Andrejsala —, ja reiz turīgie īpašnieki nav ar mieru zemi dāvināt un, ja nacionalizācija kā risinājums šķiet par šerpu, ir vēl iespēja nepieciešamo gabalu atpirkt, tāpat kā zeme tiek atpirkta Rail Baltica dzelzceļa trasē.