Īres mājoklis — pamattiesības vai tirgus prece?

1927. gadā no 10. līdz 20. aprīlim Rīgā notika Pirmā dzīvokļu krīzes novēršanas propagandas nedēļa, kas lika apzināties pilsētā esošo mājokļu deficītu un dzīvokļu slikto stāvokli. Gandrīz pēc simts gadiem, atceroties šos vienus no retajiem sociāldemokrātiskajiem centieniem Latvijā risināt mājokļu jautājumu, Latvijas Arhitektu savienības Latvijas arhitektūras informācijas centrs sadarbībā ar Latvijas ekspozīcijas “Kopā un atsevišķi” Venēcijas arhitektūras biennāles kuratoriem (29. martā) rīkoja diskusiju “Īres mājoklis 21. gadsimtā — pamattiesības vai tirgus prece?”.

Dānijas Arhitektūras centra jaunajā ēkā tā pirmās izstādes “Laipni aicināti mājās!” kuratori izstādes katalogā secina: “Nevar identificēt tikai vienu virzienu, kurā nākotnē attīstīsies mājokļi. Tendence ir tāda, ka mājokļu attīstībai būs dažādas tendences dažādos virzienos. Universālo risinājumu piekritēju domu gaita ir apstrīdama. Tā vietā, lai meklētu vienu pareizo virzienu, mums ir jāattīsta dažādas mājokļu iespējas un mājokļu un ēku tipu dažādi varianti.”[1] Skaidrs, ka īres mājoklis būs viens no dzīves vietas modeļiem arī nākotnē. Iespējams pat, ka viens no arvien populārākajiem mājokļa veidiem. Īres mājokļu skaits aug pat tajās valstīs, kurās lielākā daļa iedzīvotāju savai dzīves vietai tradicionāli izvēlējās privātīpašumu. Būtiskākais jautājums, kas izvirzījās arī diskusijas centrā, ir tas, vai īres mājokļu attīstību atstāsim brīvā tirgus ziņā, vai pašvaldības un/valsts aktīvi iesaistīsies pieejamu mājokļu nodrošināšanā.

Diskusiju vadīja sociālantropologs un pilsētpētnieks Viesturs Celmiņš. Tajā piedalījās arhitekts un pilsētbūvniecības pētnieks Kārlis Ratnieks, ekonomists Dainis Gašpuitis, arhitekts Gatis Didrihsons, īres namu attīstītājs Ilmārs Millers, urbāniste un Latvijas ekspozīcijas “Kopā un atsevišķi” viena no kuratorēm Evelīna Ozola.

Diskusiju ievadīja arhitekta un pilsētpētnieka Kārļa Ratnieka priekšlasījums “Īres mājoklis 21. gadsimtā”. Viņš uzsvēra, ka mājokļu politikas un sociālie jautājumi Latvijas arhitektūrā ilgu laiku bijuši ārpus profesionāļu interešu fokusa, analizēja Eiropas pilsētu piemērus, kur ir īrniekiem īpaši labvēlīgi apstākļi, kritiski skatīja jauno Īres likuma projektu Latvijā un atskatījās uz 1927. gada Pirmo dzīvokļu krīzes novēršanas propagandas nedēļu.

Viesturs Celmiņš: Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) ir norādījusi, ka Latvija joprojām nav atrisinājusi mājokļa pieejamības jautājumu. Vai īres mājoklis varētu būt viens no risinājumiem? Un vai Latvijā īres mājoklis ir problēma?

Kārlis Ratnieks: Ja skatāmies jaunā Īres likuma projekta ietvaros, tad esam briesmīgā situācijā. Neraugoties uz apgalvojumiem, ka tas esot domāts īrniekiem, likumprojekts paredz jaunus īrnieku tiesību ierobežojumus. Turpmāk nevarēs noslēgt beztermiņa īres līgumus, līgumus nevarēs pagarināt automātiski, īpašnieku tiesības arvien paaugstināt īres maksu netiks nekādi ierobežotas (īres maksa vairs netiks rēķināta proporcionāli apsaimniekošanas un īpašumu uzturēšanas izdevumiem), iegādājoties īpašumu, tā iepriekšējā saimnieka noslēgtie īres līgumi nebūs spēkā. Ir izdzēsts pants, kas aizsargāja denacionalizēto namu īrniekus.

Tiek paredzēta vieglāka īres līgumu laušanas procedūra. Ja izīrēto ēku tiek paredzēts nojaukt vai rekonstruēt, tās īrniekiem nebūs jāierāda līdzvērtīga īres platība. Īrniekiem tiks atņemtas arī tiesības savas intereses pret izlikšanu aizstāvēt tiesā. Ekonomikas ministrijas pārstāvji atklāti pauž, ka jaunais Īres likums radīts, lai mazinātu riskus potenciālajiem investoriem, tā padarot jaunu īres namu būvniecību rentablu. Tiek dota lielāka brīvība namu īpašniekiem un investoriem, risku pārdalot uz īrnieku pleciem. Īpaši cietīs denacionalizēto namu īrnieki, maz un vidēji nodrošinātie īrnieki. Es ceru, ka tomēr reiz notiks virzība arī pretējā virzienā. Gan vēsturiski, gan mūsdienu kontekstā Vīne ir labs piemērs, no kā mācīties. Tur īrnieku tiesības un to aizsardzība ir ļoti spēcīga.

V.C.: Vai mums jāsāk ar esošo īrnieku tiesību aizsardzību vai pieejamu mājokļu fonda paplašināšanu?

K.R.: To nevar nodalīt. Tas ir savstarpēji saistīts.

V.C.: Kāpēc īres mājokļu segments Latvijā nav attīstīts?

Dainis Gašpuitis: Viens no iemesliem ir dzīvokļu privatizācijas process 20. gadsimta 90. gados, kas ļāva lielam iedzīvotāju skaitam iegūt savu dzīvokli privātīpašumā. Uzskatu, ka mūsu spēja dzīvot kopā un rūpēties par kopīpašumu ir ļoti zemā līmenī, tāpēc vēlamies katrs savu īpašumu. Īres tirgus nav attīstījies arī tāpēc, ka iegādāties dzīvokli ir bijis finansiāli izdevīgāk nekā to īrēt. Likumu akti varētu veicināt došanos brīvā tirgus virzienā, lai izīrētājiem šis bizness būtu izdevīgs, jo pašlaik īrnieki var ļaunprātīgi izmantot situāciju un vairākus gadus nemaksāt īri.

K.R.: Uzskatu, ka šāda īrnieku rīcība bieži ir valsts izvēlētās ideoloģijas un tirgus spiediens. Tās ir sekas īres tirgus apstākļiem, kas tika izveidoti 20. gadsimta 90. gados. Mums ir tiesības mainīt šos apstākļus un arī audzināt īrniekus.

D.G.: Mēs redzam, ka šobrīd nav īres biznesa projektu, un jaunais likums ir mēģinājums aktivizēt šo biznesu, lai investoriem tas būtu interesants.

Ilmārs Millers: Mēs jūtamies vientuļi, jo esam gandrīz vienīgie Rīgā, kas iepērk īpašumus, tos rekonstruē un piedāvā īres tirgū. Jā, bankas šādu biznesa modeli nelabprāt finansē, jo saskata pārāk daudz risku. Es bankas saprotu. Gaidām jauno Īres likumu ‒ un nevis tāpēc, lai izliktu savus īrniekus. Viņi ir tie, kas mūsu biznesā pasūta mūziku. Ja īrnieki ēku neizvēlēsies – ja tā nebūs labi uzbūvēta, būs pozicionēta pārāk dārga —, tirgus to izspļaus.

Evelīna Ozola: Par mājokļu tirgu mēs varam runāt tikai Rīgā un tās tuvumā. Pārējā Latvijā mājokļu tirgus nepastāv, tāpēc vairāku pilsētu (Valmieras, Smiltenes) pašvaldības ir sākušas pašas savu īres namu būvniecību. Pašvaldībām to ir grūti izdarīt pašreizējo likumu aktu ietvaros. Tām ir jālavierē starp likumiem, jo principā pašvaldības īres namu būvniecība nav atļauta. Pašlaik pašvaldības drīkst būvēt īres namus speciālistiem, un tā tās aizpilda neesošā tirgus robu un cenšas kļūt pievilcīgākas potenciālajiem iedzīvotājiem.

D.G.: Jā, SEB banka izsniedza kredītu Valmieras pašvaldībai, bet tikai tāpēc, ka būvnieki bija ar mieru ēkas uzcelt par nelielām izmaksām, dzīvokļi šajās ēkās ir kompakti un maksimāli pietuvināti iedzīvotāju maksātspējai. Nākotnē šādus projektus būs sarežģītāk finansēt. Gaidīt, ka pašvaldība būvēs, ir utopija. Manuprāt, jādara viss, lai īres namu tirgus attīstās pats. OECD norāda, ka Latvijā trūkst lētu dzīvokļu, lai iedzīvotāji varētu vienkāršāk pārcelties uz tām vietām, kur ir darbs un var atļauties īrēt mājokli. Tātad pieprasījums būtu, bet investori neredz peļņu. Tas ir arī stāsts par īres namu arhitektūru un būvniecības izmaksām. Manuprāt, nevajadzētu izslēgt atgriešanos pie standartizācijas ēku arhitektūrā.

Gatis Didrihsons: Līdz ekonomiskajai krīzei mums birojā bija uzstādījums, ka projektējam tādus dzīvokļus, kādos cilvēki vēlētos dzīvot. Pēc 2008. gada mēs savu attieksmi mainījām un savu moto papildinājām, ka projektējam tādus dzīvokļus, kuros cilvēki vēlas dzīvot un var atļauties to darīt. Tie nav subsidēti mājokļi, bet projektēti ar sociāli atbildīgāku attieksmi. Daudz domājam, no kā var atteikties, kā projektēt, lai ir ekonomiski, bet nav nabadzības iespaida. Arī tirgū ienāk arvien vairāk tādu attīstītāju, kurus interesē ekonomisku budžeta mājokļu būvniecība.

V.C.: Vai īres mājokļi mums vispār ir vajadzīgi?

E.O.: Mums ir arī iedzīvotāji, kas šeit uzturas tikai noteiktu laiku (ārzemju studenti, cilvēki, kas Latvijā strādā noteiktu laiku), un viņiem noteikti ir nepieciešami īres mājokļi. Manuprāt, dzīvokļi nav tikai tirgus prece, tiem ir arī liela sociālā loma, tāpēc mājokļu problēmu nevarēs atrisināt tikai tirgus. Ir nepieciešama arī pašvaldības, valsts un pašu iedzīvotāju kopienu iesaistīšanās.

Pirmā dzīvokļu krīzes novēršanas propagandas nedēļa 1927. gada 10.‒20. aprīlī Rīgā

Strādnieku pieaugošā neapmierinātība ar sadzīves apstākļiem, 1917. gada sacelšanās un boļševiku varas pārņemšana Krievijā, kā arī tās atsaukšanās Latvijā un vietējo strādnieku simpātijas pret dažāda veida kreisajām idejām bija būtiski iemesli, kāpēc jaunās valsts partijas savās politiskajās programmās iekļāva arī rūpes par strādnieku dzīves apstākļu uzlabošanu, tajā skaitā arī dzīvojamās platības uzlabošanu.

Būtisks pagrieziens bija tas vien, ka tika atzīts: pilsētā pastāv dzīvokļu krīze. Jau 1925. gadā drīz vien pēc vēlēšanām Rīgas pilsētas valde izveidoja īpašu komisiju, kuras uzdevums bija rūpēties par dzīvokļu krīzes apkarošanu. Vēlāk pēc šīs komisijas iniciatīvas tika izveidota īpaša padomdevēja institūcija Dzīvokļu krīzes apkarošanas padome, kuras sastāvā bija Latvijas Hipotēku bankas, Tautas labklājības ministrijas, Finanšu ministrijas Kredītdepartamenta, Latvijas Inženieru‒arhitektu kongresa biroja, Rīgas Arhitektu biedrības, Latvijas Īrnieku biedrības un vairāku dzīvokļu kooperatīvu pārstāvji.

Komisijas un padomes publiskās darbības kulminācija bija 1927. gada aprīlī sarīkotā Pirmā dzīvokļu krīzes novēršanas propagandas nedēļa ar plašu programmu. Tās laikā notika dažādi priekšlasījumi, diskusijas, radio raidījumi un ‒ galvenais ‒ īpaša izstāde toreizējā Pilsētas mākslas muzejā (tagad Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā). Sākumā tā bija paredzēta kā dzīvokļu celtniecības izstāde, bet Rīgā šajā jomā bija darīts tik maz, ka nebija ko izstādīt. Arī paraugēkas nepaspēja izstrādāt, tāpēc izstādē mākslas muzejā eksponēja dažādus statistikas datus un bagātīgu piemēru klāstu no citām valstīm, īpašu uzmanību pievēršot Vīnes un Vācijas pilsētu piemēriem.

Pirmā dzīvokļu krīzes novēršanas propagandas nedēļa ir, iespējams, viens no labāk dokumentētajiem pasākumiem Latvijas arhitektūras vēsturē. Rīgas pilsētas dzīvokļu krīzes apkarošanas komisija izdeva šīs pasākumu sērijas materiālu apkopojumu. Tajā publicēti gan priekšlasījumi, gan ārzemju piemēru analīze (lai gan zināms, ka kā galvenais piemērs vēlākajai Rīgas pašvaldības dzīvokļu celtniecībai tika izmantots Vīnes paraugs, krājumā publicēti arī citu valstu — Šveices, Skandināvijas valstu, Anglijas, Ungārijas, Lietuvas, Igaunijas u.c. — situācijas un dzīvokļu krīzes risinājumu izklāsti), detalizēts izstādes apraksts, pieņemtā rezolūcija un pēc nedēļas norises izdarīto secinājumu uzskaitījums. Izdevumā arī pausts sarūgtinājums par vietējo preses izdevumu neatsaucību nedēļas pasākumu popularizācijā. Un patiesi, lasot tā laika populārākos laikrakstus, Pirmajai dzīvokļu krīzes novēršanas propagandas nedēļai lielāko uzmanību velta vācu “Rigashe Rundshau” ar plašākiem propagandas nedēļā pausto ideju un problematiskās situācijas publicējumiem. Latviešu preses izdevumi izturas pret nedēļas rīkotājiem ar ironiju un Pirmajā dzīvokļu krīzes novēršanas propagandas nedēļā saskata tikai vienas partijas – sociāldemokrātu ‒ programmas propagandu. No 1925. līdz 1930. gadam realizēto Rīgas dzīvokļu uzlabošanā var uzskatīt par, iespējams, plašākajiem un vieniem no retajiem pilsētas sociāldemokrātiskajiem centieniem.

Rīgā līdzīgi kā daudzās Eiropas pilsētās dzīvokļu krīzes situācija bija īpaši saasinājusies pēc Pirmā pasaules kara. Tā rezultātā iedzīvotāju skaits Rīgā bija krietni samazinājies, bet dzīvokļu iztrūkums tik un tā bija lielāks nekā pirms kara. Dzīvojamais fonds bija ne tik daudz cietis tiešā karadarbībā, bet gan tāpēc, ka civiliedzīvotāju vietā tika izvietotas militārpersonas. Pēc kara dzīvokļos tika iekārtoti pat dažādi ražošanas uzņēmumi, valsts un pašvaldības iestādes. Propagandas nedēļas rīkotāji atzina, ka pat apmēram puse no Rīgā esošajiem dzīvokļiem ir tik sliktā stāvoklī, ka būtu jānojauc.

Kvalitatīva dzīves telpa galvenokārt tika uzskatīta par iespēju novērst dažādu slimību, īpaši tuberkulozes, izplatīšanos, tāpēc daudz tika runāts par nepieciešamību samazināt vienā istabā dzīvojošo skaitu, nodrošināt pietiekamu apkuri, ventilāciju, gaisa apmaiņu un dienas gaismu, kā arī par citām, no mūsdienu skatpunkta, elementārām sanitārajām prasībām. Kā labākais risinājums sākumā tika atzītas dārzu pilsētas ar mazstāvu apbūvi, kādas tika celtas Anglijā. Taču drīz vien nācās secināt: lai nepieciešamos dzīvokļus nodrošinātu pārskatāmā laika periodā, efektīvāki ir daudzstāvu dzīvokļu nami, par paraugu ņemot tā sauktās Sarkanās Vīnes pieredzi.

Šajās ēkās Rīgā apmēram 85% bija vienu vai divu istabu nelieli dzīvoklīši. Pētot un analizējot dažādu citu valstu un atsevišķu pilsētu pieredzi, nedēļas rīkotāji secināja, ka vienlaikus nepieciešama gan esošo īrnieku aizsardzība ar attiecīgiem likumiem, gan arī pašvaldības pašas iesaiste jaunu īres namu būvniecībā. Šos pasākumus varētu papildināt ar dažādiem labvēlīgiem nosacījumiem uzņēmējiem, kuri uzņemtos būvēt īres namus ar lētiem dzīvokļiem, kā arī veicināt pašu iedzīvotāju iesaisti sava mājokļa celtniecībā.

[1] Claus Bech-Danielsen, Mette Mechlenborg, Marie Stender Welcome Home. Trends in Danish Housing Architecture, Politikens Forlag, 2018. g., 252. lpp.