No 4. jūlija līdz 2. septembrim Arhitektūras muzejā notiks izstāžu cikla „Rīga, kuras nav. Kartes un plāni” septītā, noslēdzošā izstāde “No Lielrīgas līdz Pierīgai”, kurā var iepazīties ar Rīgai piegulošo teritoriju attīstību 20. gadsimta gaitā. Izstādē eksponēti oriģināli Rīgas plāni un kartes, aerofotogrāfijas un vēsturiski attēli, kurus paskaidro izstādes kuratora Jāņa Lejnieka komentāri.
Latvijas Arhitektūras muzeja krājumā ir gandrīz tūkstotis 20. gs. Rīgas un apkārtnes plānojuma projektu, kuri no 2015. līdz 2021. gadam tika eksponēti muzeja rīkotajā izstāžu ciklā “Rīga, kuras nav. Kartes un plāni” par dažādām tēmām: “Pamatplāns”, “Zilās Rīgas zaļie ķīļi”, “Pasažieri un krava. Satiksme un transports”, “Galvenā iela”, „Mikrorajoni. Spožums un posts”, “No fabrikām līdz industriāliem parkiem”.
Septītā, noslēdzošā cikla izstāde “No Lielrīgas līdz Pierīgai” iepazīstina ar Rīgai piegulošo teritoriju attīstības plāniem no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Izstāde atklāj plašākai publikai nezināmus pilsētplānošanas dokumentus, kuru nozīme, pašvaldībām pieņemot lēmumus, bija ievērojama, bet padomju varas gados tie nebija publiski pieejami. Okupācijas režīms projektiem bija uzlicis zīmogus “dienesta lietošanai”, “slepeni” vai “pilnīgi slepeni”.
Pēc Pirmā pasaules kara plānotāji Rīgas uzplaukumu saistīja ar Krievijas attīstību. Latvijas pirmais urbānists Arnolds Lamze (1889–1945) 20. gs. 20. gados radīja Lielrīgas plānu, kas paredzēja iedzīvotājus izmitināt jaunajās satelītpilsētās apkārt Rīgai, sasniedzot Lielrīgā pusotra miljona iedzīvotāju skaitu. Tomēr Lamzes plāni nesaņēma politiķu atbalstu, it īpaši pēc 1934. gada, kad valsts prezidents Kārlis Ulmanis pievērsās radikālai Rīgas centra pārveidei, atsakoties no valsts un galvaspilsētas atbalsta politikas mājokļu celtniecībā.
Pēc Otrā pasaules kara Pierīgas ainavu pārveidoja padomju varas nodibināto kolhozu ciemati un citu organizāciju apbūve. PSRS politika paredzēja cilvēkus koncentrēt daudzstāvu apbūves kvartālos ne tikai Rīgā, bet arī Pierīgā. Apdzīvotajām vietām bija sava ekonomiskā specializācija. Rīgas pilsētai pieder lielas mežu platības ārpus tās robežām. Šeit ir milzu iespējas veidot plānu, kas ne tikai apkalpo iedzīvotājus, bet arī pasargā vidi. Tomēr Pierīga turpināja veidoties, ignorējot Rīgas zaļās joslas projektu, kura mērķis bija rezervēt vietas rīdzinieku atpūtai un svaigu gaisu pilsētai.
Pēc padomju iekārtas sabrukuma un tirgus attiecību izveides īpašuma tirgus vērtība bija kļuvusi par būtiskāko argumentu, lai lemtu par zemes izmantošanu gan apdzīvotās vietās, gan ārpus tām. 90. gados radās t.s. pļavu ciemi, jo lauksaimniecības zeme Pierīgā tika vērtēta kā perspektīvā apbūves zeme. Bankas caur aizdevumiem veidoja jaunu vērtību sistēmu – privātmājas ārpus Rīgas jaunos attīstītāju projektos.
Ja pilsētbūvnieki padomju laikā totalitārā režīma saimnieciskās mazspējas apstākļos strādāja pie kompartijas ideju iedvesmotās sociālās utopijas, tad ne mazāk interesanti ir mūsdienu teritoriālplānotāju centieni kontrolēt Pierīgas attīstību tirgus ekonomikas apstākļos. Izstāde uzdod jautājumu – kur meklēt problēmu cēloņus, vai valdošajā ideoloģijā, vai plānotāju meistarībā jeb tās trūkumā?
Izstādē eksponēti plāni un attēli no Latvijas Arhitektūras muzeja, Jura Kalniņa aerofotogrāfijas un attēli no Jāņa Lejnieka personiskā arhīva.
