2010. gada notikumi Latvijā

Kuras ir ievērojamākās 2010. gada būves un kādi bijuši svarīgākie gada notikumi Latvijas arhitektūrā? A4D piedāvā kopsavilkumu par nozīmīgāko.

Ja jānosauc kāds arhitektūras virziens, kas dominējis vai bijis nozīmīgākais Latvijā aizvadītajā gadā, tad diezgan droši var teikt, ka tā ir bijusi energoefektīvā arhitektūra un būvniecība. Noteikti, ka šogad daudz vairāk ēku ir siltinātas, ka no jauna būvētas — mājokļi, skolas, bērnudārzi utt. Līdz ar to šim virzienam bijis vislielākais iespaids uz dzīves telpas kvalitāti Latvijā. Cita lieta — arhitektūras estētiskās kvalitātes, kuras siltināšanas rezultātā parasti gan samazinās.

Nezinu sacīt, cik daudz tieši šogad no jauna uzbūvēts «pasīvo māju», taču Passive House Latvia rīkotie semināri un citas aktivitātes ļāva sajust, ka ļoti drīz enerģiju taupoši risinājumi būs katra jauna ēkas projekta neatņemama sastāvdaļa. Šai tēmai pievienojama arī ziņa par to, ka novembrī Salacgrīvā vairākas pašvaldības ēkas — bērnudārzu un vidusskolu, kā arī zvejnieku parka administrācijas ēku sāka apsildīt ar jūras siltumu, atsakoties no dīzeļdegvielas. Decembrī līdzīga ziņa nāca no Katvaru pagasta Limbažu novadā, kur arī skolu sākts apsildīt ar siltumu no ezera.

Gada būves

Ja jānosauc kāda nozare, kas bijusi dominējošā Latvijas arhitektūrā šogad, tad tie noteikti ir bērnudārzi. Neatkarības gados visā Latvijā no jauna ir uzcelti tikai 13-14 bērnudārzi, vairums no tiem — tieši pēdējos pāris gados. 2009.gadā Latvijā tika atklāti trīs, bet 2010. gadā — veseli seši jauni bērnudārzi: Mārupē, Ķekavā, Ogrē, Siguldā, Rundālē un Ventspilī. Tiem var pieskaitīt arī pārbūvēto bērnudārzu Kuldīgā. Tomēr jāatzīst, ka Latvijas arhitektūras ainā bērnudārzi ir marginālā sfērā un starp pabeigtajiem gandrīz nav tādu, kurus būtu vērts izcelt to arhitektūras kvalitāšu dēļ.

Septembrī tika atklātas arī divas jaunas skolas — Valmieras pamatskola un Rīgas sanatorijas internātpamatskola . Laikā, kad valstī skolu skaits tiek samazināts, jaunā Valmieras pamatskola, kas paredzēta 500 bērniem, šķiet milzīga ēka. Izvietojoties uz nogāzes, tā izmanto līmeņu starpības, projektā domāts par āra telpām — veidoti vairāki amfiteātri, taču kopējais iespaids ir stīvs, neveikls un stipri mehānisks. Līdzīgu sajūtu raisa arī apdare, iekštelpas un detaļu dizains — ēku par smalku un elegantu risinājumu saukt nevar.

Daudz veiksmīgāks piemērs ir Rīgas sanatorijas internātpamatskola Šmerļa mežā Juglā. No jauna uzcelts mācību un internāta korpuss un sporta zāle, bet vēsturiskā sanatorijas ēka ir rekonstruēta. Ēkas jūtīgi reaģē uz vietas mērogu un kāpu reljefu, un arī iekštelpas ir mājīgas un pat izsmalcinātas.

No liela mēroga būvēm, kas šogad pabeigtas Latvijā jāpiemin Zemgales olimpiskais centrs Jegavā. Bet Jelgavai kā pilsētai ar bagātu vēsturi, kuras izcilās kultūras vērtības diemžēl ir zaudētas, iespējams nozīmīgāka ir Svētās Trīsvienības baznīcas torņa atjaunošana. Kopā ar Akadēmijas laukumu un Jāņa Čakstes pieminekli jaunatgūtais tornis, būdams autentiska mantojuma daļa, veido dziļi simbolisku karā izpostītās pilsētas vietu, kurā sastopas dažādi vēstures slāņi, pilsētas publiskā telpa un mūsdienīgas funkcijas — tornī izvietotais tūrisma informācijas centrs, restorāns un skatu platforma.

Gada būve Jūrmalā varētu būt skatu tornis Dzintaru mežaparkā. Pirms vairākiem gadiem izstrādātais projekts gan bija izstrādāts citai vietai — Raga kāpas galā, no kurienes noteikti pavērtos daudz iespaidīgi skati, nekā šobrīd, kad tas novietots plakanā vietā, meža vidū. Tomēr būve ir atraktīva un intriģējoša un pateicoties jaunajai novietnei, to apmeklē ļoti daudz cilvēku.

Nosacīti par vienu no Latvijas gada būvēm var saukt arī valsts paviljonu Expo izstādē Šanhajā. Ar paviljona tapšanu saistītie skandāli nemazina būves arhitektūras vērtību. Ar savu tēlu tas semantiski trāpīgi atspoguļo saturu — virmojošās krāsainās lapiņas sasaucas ar vēja tuneļa dabu. Ažūrā, košā un atraktīvā būve bija intriģējoša  un aicinoša, noteikti ļoti atbilstoša izstādes paviljona funkcijai. Tomēr šādā pasākumā tam nācās konkurēt ar desmitiem un simtiem citu.

Būves Rīgā

Pēdējos pāris gados starp ievērojamākajām Rīgas jaunbūvēm dominējušas banku ēkas — Krājbankas Skanstes ielā, Rietumu banka Vesetas ielā, Nordea banka Valdemāra un Alojas ielas stūrī, kā arī Parex banka Citadelē. Nu šo virkni noslēdz arhitektoniski un telpiski visinteresantākais darinājums — jaunā DnB Nord bankas ēka Skanstes ielā. Iespaidīgā jumta plātne iezīmē topoša kvartāla stūri un veido telpu, kas ir ēkas arhitektūras koncepcijas būtība. Šī starptelpa ir mēģinājums sapludināt robežu starp celtnes iekšpusi un ārpusi, veidot komfortablu un plūstošu pāreju no ārtelpas uz iekštelpu. Tie ir centieni radīt bankas ēkai atbilstoši reprezentatīvu, bet reizē arī mājīgu, pat intīmu vidi tādā nemājīgā apkārtnē, kāda tā ir ap Skanstes ielu. Protams, ēka daudz atbilstošāk darbotos tad, ja apkārt jau būtu izaugusi pilsēta, tomēr minētie risinājumi ļauj tajā justies pietiekoši patīkami, kaut arī šobrīd tā ir kā brīvstāvošs monuments. Konceptuālā skaidrība to atšķir no vairuma Latvijas mūsdienu arhitektūras. DnB Nord banku var dēvēt par gada ēku Rīgā un, ja arhitektu savienība savu gada balvu dod arī arhitektiem, kas nav tās biedri, tad šī ēka droši var pretendēt uz galveno godalgu.

Viena no ievērojamākajām ēkām Rīgas centrā, neapšaubāmi, ir Galleria Riga — jaunais veikals, kas aizņem vai puskvartālu Dzirnavu ielā. Kaut arī būvei topot tā rosināja iztēloties daudz drūmākus scenārijus par ietekmi uz pilsētu, pēc atklāšanas redzams, ka tā ieņem savu noteiktu vietu un nākotne rādīs, kā tā iespaidos apkārtni. Tomēr tās lielākais trūkums ir nevērība pret ielas telpu — kā uz Dzirnavu, tā Blaumaņa ielas pusi, kas traucē tai kļūt par tādu pilsētnieciskas dzīves epicentru, kā īpašnieki būtu vēlējušies un pilsētnieki — pelnījuši.

Pozitīvs piemēru tam, kā tehnisku būvi iekļaut Rīgas centra pilsētvidē, sniedz transformatoru apakšstacija Tērbatas ielā. Bet vēl daudz labāks un pārsteidzošāks piemērs konkrētas vietas gudram un atbilstošam risinājumam šogad bija Mildas tirdziņš. Rīkojoties ar arhitektūru kā telpu, nevis objektu, veidojot pievilcīgu iekšpagalmu, pamestais kvartāla stūris ir ieguvis dzīvīgu vietu, kurā patiešām ir patīkami ienākt un uzturēties. Līdzīgi kā iepriekšējos gados Dzintaru Mežaparks,  Siena tirgus Maskavas forštatē vai Mūrnieku iela Grīziņkalnā, kur tāpat jaunās arhitektūras nav daudz, arī Mildas tirdziņš apliecina, ka tas nav galvenais, lai radītu labu vietu. Svarīgāki ir pavisam citi aspekti, kā piemēram, šajā gadījumā — prasme veidot telpu.

Būves, kas turpinās

Ir vairākas nozīmīgas būves Rīgā, kas vēl nav pabeigtas, taču tieši šajā gadā ir bijušas īpaši pamanāmas. No transporta būvēm tāda noteikti ir Austrumu maģistrāle — Rīgas centra apbraucamais ceļš, kas savienos pilsētas dienvidu un ziemeļu daļu labajā krastā. Būvdarbi turpinājās Slāvu transporta mezglā maģistrāles dienvidu galā un šogad tika iesākts maģistrāles pēdējais posms, būvējot Gustava Zemgala gatves divlīmeņu šķērsojumu ar Meža prospektu un Viestura prospektu, ko paredzēts pabeigt līdz 2011. gada nogalei.

Nacionālās bibliotēkas ēkai pamati tika likti 2008. gada vasarā, bet tieši šajā gadā beidzot varēja pa īstam apjēgt to, cik milzīgs ir ēkas apjoms un kā tas iekļaujas vai neiekļaujas Klīversalas un visas Pārdaugavas plašākā kontekstā, reizē arī pamazām pieradinot pie savas klātbūtnes.

Šogad atsākās būvniecības darbi pie viena no «trekno gadu» spilgtākajiem projektiem — Z torņiem Zunda kanāla malā. Šobrīd būve sasniegusi ceturto stāvu, ļaujot nojaust, cik maz tajā lietderīgās platības un liekot prātot, cik lielām gan būs jābūt īres cenām, lai projekts atmaksātos. Taču laikam jau, lai Rīgā atļautajā augstumā uzbūvētu torņus, kas izskatītos slaidi,  tiem iznāk būt ne īpaši lietderīgiem.

Viens no ievērojamākajiem Rīgas pašvaldības projektiem, kas izskanēja gada laikā bija konkurss 5000 dzīvokļu būvniecībai, raisot pamatotas šaubas par šādi būvējamu mājokļu kvalitāti, atbilstību mūsdienu energoefektivitātes standartiem un ietekmi uz pilsētvidi. To, kā varētu izskatīties topošie mājokļi, rāda divpadsmit stāvu mājas Pļavniekos, Ulbrokas ielā, ko šobrīd ceļ Rīgas pilsētbūvnieks, turpinot Dreiliņu mikrorajona tradīcijas. Iespējams, ka sociālo dzīvokļu iemītnieki nav pelnījuši balkonus un lodžijas un saprotams, ka būvēt augstākas ēkas ir kopumā lētāk, taču skumdina tas, ka topošie Rīgas dzīvojamie kvartāli solās būt vēl nehumānāki par padomju laiku mikrorajoniem.

Nākamajā un turpmākajos pāris gados nozīmīgi pilsētvides atjaunošanas un veidošanas darbi iecerēti Grīziņkalna apkārtne un Spīķeru kvartālā.

Rīga: pilsēta un infrastruktūra

Aizvadītajā gadā, turpinājās iepriekšējā gadā iezīmējusies tendence Rīgas centra pilsētvides attīstībā, parādoties maziem veikaliņiem un kafejnīcām, kas īpaši vasarā ar āra galdiņiem pilsētu darījusi jūtami tīkamāku. Atšķirībā no iepriekšējā gada mazāk bija manāmi dažādi jocīgi un eksperimentējoši salikumi, kas apvienoja otrās rokas veikalu, bāru, bibliotēku, frizētavu  un tamlīdzīgas iestādes dažādās kombinācijās. Uzsvars vairāk bijis uz praktiskākām lietām — radies pietiekoši daudz jaunu konditoreju, kebabu vietu, kā arī «lauku labumi» veikali (pēdējie — ne tikai centrā).

Ja centrs kļūst rīdziniekiem patīkamāks, tad pretstatā tam Vecrīgā turpinās jau gadiem vērojamā tendence — tā komercializējas un arvien vairāk kļūst par vietu tikai tūristiem. Zīmīgas šai ziņā ir vasaras kafejnīcas, kas apvilktas ar plēvēm, stāv arī ziemā un restorāns ar 1100 vietām, kas kopš vasaras sākuma «gaidīja Ziemassvētku egli» vietā, kur gadu iepriekš tika nojauktas RTU korpusa atliekas. Kā īpaša kulminācija šai kultūrai decembrī bija panorāmas rata parādīšanās Līvu laukumā.

Šogad turpinājās diskusijas par iespējamo Tērbatas ielas pārveidošanu par gājēju ielu — par iespējamiem ieguvumiem un zaudējumiem, ko tas nestu. Savukārt kompānija Linstow — universālveikala kvartāla apsaimniekotāji, iesaistoties sacensībā, nāca klajā ar vīziju, ka par gājēju un iepirkšanās ielu pārvēršama Vaļņu iela Vecrīgā.

Rīgas transporta attīstības jomā viens no itin kā pamanāmākajiem notikumiem bija zemās grīdas tramvajs — jūnijā pirmais no tiem sāka pārvadāt pasažierus 6.  maršrutā. Gada beigās šajā līnijā kursē jau kādi pieci zemās grīdas tramvaju sastāvi, taču diezin vai tas īpaši  uzlabo pilsētas kopējo publiskā transporta sistēmu — tai nepieciešami daudz būtiskāki pilnveidojumi. Iespējams, jūtamu labumu tas nesīs tikai tad, kad minētais maršruts kā solīts tiks pagarināts līdz Berģiem un, kā šogad izskanējis — arī līdz Ausekļa ielai maršruta otrā galā, kā arī  — tiks radīta plānotā Park & Ride autonovietne, integrējot to visu vienotā sistēmā. Tāpēc, iespējams tikpat nozīmīgs ieguldījums bijis arī veloceliņa izveide, kas savieno pilsētas centru ar Berģiem.

Rīgas plānošanā nozīmīgs notikums bijis struktūrplāna izstrāde. Pilnā nosaukumā Rīgas attīstības programmas telpiskās attīstības vadlīniju plāns ir dokuments, kas atšķirībā no iepriekš daudz kritizētā, saraibinātajām un fragmentētajām Attīstības plāna kartēm skaidri un saprotami vizualizē Rīgas telpiskās attīstības galvenos virzienus un principus. Cits ievērības cienīgs Attīstības departamenta projekts šogad bijis pētījums Rīga pret plūdiem jeb pilnā vārdā — Rīgas pilsētas virszemes ūdeņu ietekmju novērtēšana, novēršana un ekoloģiskā stāvokļa uzlabošana. Projekts noslēgsies pēc nepilniem diviem gadiem, taču nozīmīgākās pētījuma iesaistīto zinātnieku atziņas, kas izskanēja šogad ir: pilsētas esošā pretplūdu aizsardzība vēl spēj funkcionēt pie ūdens līmeņa, kas nepārsniedz 2,20 metru atzīmi, taču klimata pārmaiņu ietekmē gadsimta beigās vētru laikā ūdens līmenis Rīgā Daugavas grīvā var sasniegt pat 2,6 metrus.

Publiskās telpas diskursa kontekstā Rīgā bijuši divi, lai arī nelieli, tomēr zīmīgi notikumi. Viena ir Arņa Balčus organizētā fotogrāfu akcija pie tukšā Dzirnavu ielas būvlaukuma, ko var vērtēt kā principiālu iestāšanos par vienu brīvībām — par tiesībām fotografēt publiskajā telpā. Cits incidents bija saistīts ar priekšvēlēšanu laiku, kad, par iemeslu minot neatļautu politisko aģitāciju, Stacijas laukumā un Centrāltirgū tika aizturētas divas Vienotības deputāta kandidātes. Notikums rosināja diskusijas par to, vai Stacijas laukums un tirgus nu ir uzskatāms par privātīpašumu vai tomēr vēl arvien — par pilsētas publisko telpu.

Konkursi

Aizvadītajā gadā Rīgā notikusi virkne arhitektūras konkursu. Neapšaubāmi nozīmīgākais no tiem bija konkurss Mākslas muzejam — esošās ēkas atjaunošanai, pārbūvei un iespējamai piebūvei. Konkursa iznākums acīmredzami daudzus darīja skumīgus un raisīja arī plašas diskusijas A4D.  Var spriedelēt par to, vai ir attaisnojama konkursa programma, kas paredzēja tikai salīdzinoši nedaudz papildtelpu un visumā ignorēja Esplanādes komplekso kontekstu un iespējamo attīstību. Tomēr atbilstoši konkursa uzstādījumiem un programmai nepārprotami labākais bija uzvarētāju darbs. Zīmīgi ir tas, ka no deviņām godalgotajām vietām, tikai trīs ar pusi projektu autori, bija vietējie.

Otrs, apjoma ziņā lielākais konkurss bija Latvijas Universitātes kompleksam un Dabaszinātņu centram Torņakalnā. Uzvarot divu kārtu konkursā Mark (šoreiz kopā ar Mailītis A.I.I.M. un citiem kolēģiem) vēlreiz apliecināja, ka labi izprot Latvijas arhitektūras konkursu konjunktūru.

A4D slejās plašāk tika atspoguļots arī konkurss Mariott viesnīcai Vecrīgā. Savukārt cits konkurss — airBaltic terminālim, pateicoties sarežģītajai programmai un  prasībām Latvijas arhitektus skāra mazāk, tomēr tajā tika saņemti 125 priekšlikumi. Mazliet īpatnējs pasākums bija balsojums, kurā varēja piedalīties ikviens tīmekļa lietotājs, pēc dažām projektu bildēm izvēloties smukāko termināli no desmit labākajiem darbiem. Šādu pieeju var skaidrot vienīgi ar aviokompānijas publicitātes centieniem.

Gads zīmīgs arī ar virkni citiem konkursiem, kuros gan piedalās arhitekti, taču arhitektūra īpaši vērtēta netiek, jo galvenais nosacījums ir cena. Valsts un pašvaldību iepirkumu konkursi iecerēti kā veids lētākā risinājuma iegūšanai, parasti gan arhitektūras kvalitāti nepiedāvā. Šāds sasteigts konkurss notika, piemēram, Centrāltirgus augļu un dārzeņu paviljonam, izolēti aplūkojot viena paviljona iekštelpu un pieprasot tur ieprojektēt otro līmeni. Tā kā vēlēšanas pienāca ātrāk, kā bija iespējams darbus veikt, paviljona pārbūve aprobežojās vien ar «kosmētisko remontu». Un noteikti, ka šajā gadījumā tas arī labāk. Savukārt tirgus galvenās ārtelpas attīstībai LAS bija izcīnījusi iespēju rīkot plenēru, kura dalībnieki tika izlozēti. Tomēr nevienu no darbiem žūrija par pilnībā apmierinošu neatzina.

Gada beigās tika pieteikts konkurss svarīgai Rīgas centra ārtelpai — Brīvības alejai, vēloties piešķirt tai «gan vēsturiski filozofisku, gan mūsdienu tehnoloģijās un estētikā balstītu vides mākslas dimensiju». Konkursa galarezultāti būs zināmi 2011. gada pavasarī, jo šobrīd izsludināta otrā kārta.

Sabiedriskās aktivitātes un arhitektūras publicitāte

No visiem pasākumiem, kas saistīti ar arhitektūras publicitāti visnozīmīgākais bija LAS rīkotā Arhitektūras gada balva. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šoreiz organizatori bija atteikušies no sadalījuma kategorijās. Tas noteikti ir veiksmīgs solis, jo ļauj izcelt  un publiskot tiešām labākos, neraugoties, kādai kategorijai darbs pieder. Jāatzīst, ka arī ārzemju žūrija šoreiz bija izraudzīta mērķtiecīgāk kā iepriekš, apliecinājums tam bija rakstiski noformulētie labāko darbu izvērtējumi, kas nebija pieredzēts citus gadus. Vērtētāju darbu un kritērijus skaidroja arī gada skates tehniskās žūrijas vadītājs Mārtiņš Pīlēns.

Par interesantu publicitātes pasākumu un LAS nopelnu var saukt arī pastmarku ar sporta halli Talsos — iepriekšējā gada balvas ieguvēju. Saprotams gan, ka šodien pastmarkām ir stipri nenozīmīga loma, kaut vai salīdzinot ar laiku pirms 10-20 gadiem, tāpēc tas var šķist margināls un pat kuriozs notikums.

Kā nākošais nozīmes ziņā jānosauc divas izstādes. Pilsētas arhitekta biroja veidoto izstādi Rīgas arhitektūra projektos pateicoties tās atrašanās iepirkšanās centrā Olimpia esot apmeklējuši vairāki desmiti tūkstoši. Tas ir tiešām ievērojams skaits, ar kādu laikam sacenties nevar neviena cita arhitektūras izstāde Latvijā. Tomēr tā drīzāk jāuzskata par neizmantotu iespēju, jo izpaliekot koncepcijai un piedāvājot daudzu dažāda mēroga projektu modeļus un košas vizualizācijas, bet neko neskaidrojot, tā skatītājus drīzāk žilbināja un apmulsināja, nevis viesa kādu skaidrību par to, kas ir vērtīga arhitektūra vai kādā virzienā attīstās Rīga. Tāpēc kā pozitīvs pretstats minētajai jānosauc Dailes teātra jubilejai un Martas Staņas arhitektūrai veltītā izstāde, ko rīkoja Ievas Zībārte.

Tomēr interesantāka un aizraujošāka par abām minētajām varēja likties pavisam cita izstāde, kura nemaz nebija veltīta tieši arhitektūrai — Viļņa Vēja kūrētā un vadītā UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960 – 1984, kas pievērsās mazākzināmām lappusēm Latvijas mākslā. Tiecoties atspoguļot padomju laiku mākslinieku izteiksmes brīvības meklējumus un aplūkojot tos plašā virzienu un žanru spektrā, izstāde pieskārās arī telpai, arhitektūrai un pilsētai. Tik vērienīgi, aptveroši šis lietas iepriekš nav atspoguļotas. Ar konceptuālo pieeju un iekārtojumu, un, protams, ar bagātīgo saturu, ekspozīcija pārsteidza un arī iedvesmoja, ļāva apjaust, ka arī Rīgā, lai arī nav bijis Tallinas skolai līdzvērtīga grupējuma, tomēr virmoja līdzīgas idejas un meklējumi. Daļu eksponātu šajā sadaļā veidoja 1978. gada izstādei Savai pilsētai  radītie konceptuālie projekti, fotokolāžas, instalācijas. Bija interesanti atklāt, kā uz robežas starp mākslām, dizainu, arhitektūru, performancēm un zinātnisko fantastiku  par telpu un pilsētu domājuši tādi cilvēki kā Valdis Celms, Māris Ārgalis, Kirils Šmeļkovs, Artūrs Riņķis, Hārdijs Lediņš, Imants Žodžiks, Egons Spuris un citi.

Plašu auditoriju ikreiz pulcē Pecha Kucha vakari, kuros uzstājas gan arhitekti, dizaineri un mākslinieki, gan citi ar radošām industrijām saistīti cilvēki. Šogad šie pasākumi notika četrreiz. Liels prieks bija arī par cikla Kino un arhitektūra lekcijām, ko organizē Sarma & Norde, — šogad tās piedāvāja patiešām interesantus stāstītājus, kas aplūkoja dažādas ar arhitektūru un pilsētu saistītas tēmas un to atspoguļojumu filmās.

Noteiktās aprindās gaidīts un nozīmīgs ir Jauno arhitektu apvienības izglītošanas projekts Skolnieks. Pētnieks. Pilsētnieks, kas rīko arhitektūras  darbnīcas skolas bērniem.

Tā kā Venēcijas biennālē valsts un Arhitektu savienība šogad nepiedalījās, nozīmīgākā Latvijas arhitektu aktivitāte starptautiskā mērogā bija piedalīšanās Londonas arhitektūras festivālā, veidojot izstādi Welcome to Dare, kā arī — Latvijas arhitektūras dienas Ukrainā.