Sporta pils. Gals un sākums

Vladimira Iļjiča 100. dzimšanas dienas priekšvakarā 1970. gada aprīlī Padomju Latvijas galvaspilsēta bija sarūpējusi sev dāvanu, ekspluatācijā tika nodotas divas nozīmīgas sabiedriskas būves — Latviešu sarkano strēlnieku muzejs un Sporta pils. Muzeja ēku, atvēlot to Okupācijas muzeja vajadzībām, no kapitālisma uzbrukuma izdevās nosargāt. Sporta pili, kādreiz lielāko Rīgas multifunkcionālo sabiedrisko celtni, kas atkarībā no pasākuma rakstura spēja uzņemt līdz pieciem tūkstošiem skatītāju un ar savu 122 tūkstošu kubikmetru tilpumu apjomā pārspēja gan Zinātņu akadēmijas ēku, gan viesnīcu Rīga[1], — ne.

Tiek uzskatīts, ka padomju laika celtniecības kvalitāte degradēja laikmetīgās arhitektūras idejas. Tā laika mediju reportāžas no topošās Sporta pils būvlaukuma no tiesas galvenokārt veltītas neizdarībām, laikā nepiegādātiem materiāliem un iekārtām, celtniecības brāķim — strādnieku trūkumu, nolaidību («novērotas pat iedzeršanas» [2]) un citu negāciju uzskaitījumam komiskā veidā mijoties ar patosu par komjauniešu, rajonu partiju organizāciju piesaistīto kvalificēto palīgu un citu talcinieku kvēlo aktivitāti, lai pabeigtu būvi laikā. Un tomēr — daļa lielveikala Maxima sagruva pusstundas laikā, bet Rīgas Sporta pili plēsa nost četras dienas.

Stāsts par Sporta pils būvniecību sākas ar tās novietni, Rīgas centra kvartālu starp Krišjāņa Barona, Tērbatas (toreiz Pētera Stučkas), Artilērijas un Lielgabalu ielu, kas pēc cara armijas pussabrukušo saimniecības ēku nojaukšanas vairākus gadu desmitus bija atvērts idejai par kādas nozīmīgas sabiedriskas ēkas tapšanu. Te tika laikota viena no iespējamām vietām Dailes teātra celtniecībai, 1960. gadā sarīkots Panorāmas kinoteātra – koncertzāles ar divarpus tūkstošu skatītāju ietilpību — projektu konkurss. Tajā otro vietu ieguva arhitekti Oļģerts Krauklis un Daina Danneberga, Latgiprogorstroj (Latvijas Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūts, vēlāk Pilsētprojekts) izstrādātais projekts tika pamanīts Vissavienības pilsētbūvniecības izstādē Maskavā un pārcelts uz toreizējo Ceļinogradu (tagad Astana). Rezultātā latviešu arhitekti, īstenojot savu projektu, pāris gadu nodzīvoja Kazahstānā, kamēr Rīgā, neraugoties uz jau ieliktajiem pamatiem, kinoteātra ideja apsīka.

1968. gadā radās iecere par Sporta pils būvniecību, ko vajadzēja sākt un beigt rekordlaikā, sagaidot vadoņa jubileju. Tālab projektēšana, kas tika uzticēta Latgiprogorstroj speciālistiem Oļģertam Krauklim un līdzautoriem arhitektiem Birutai Burčikai, Ārijai Išhanovai, Maijai Skalbergai, piedaloties Lilianai Krauklei un Antonam Staņislavskim, galvenajam konstruktoram Z.Cālītim un inženierim R.Veilandam, notika līdztekus celtniecībai, turklāt uz vietas būvlaukumā pagaidu ēkās.[3] Izveidotā celtniecības komisija priekšsēdētāja Jāņa Rubīna vadībā neatbalstīja oriģināla projekta izstrādi, jo tādam vairs vienkārši nebija laika. Tikpat kā no jauna tika pārstrādāts padomju tipveida projekts (arhitektus ierobežojošā izvēle vēlāk tika kritizēta [4]), vienstāva versiju pārveidojot par divstāvu celtni.

Celtniecības laikā ēku dēvēja par universālo sporta zāli, pamatkoncepcijā attīstot ideju par tās piemērotību daudziem sporta veidiem, ieskaitot ledus arēnu, tikām paredzot iespēju arī citu masu pasākumu — koncertu, uzvedumu — rīkošanai. Gruntsgabala pilsētbūvnieciskā novietne ar iespēju skatītājiem ātri izklīst, sadaloties pa sabiedriskā transporta maršrutiem, tika tam uzskatīta par piemērotu. Privātā transporta stāvvietu jautājums tolaik bija mazāk aktuāls, tostarp tā arī netika atrisināts. Vērienīgajā kompleksā līdz ar sacīkšu telpām tika izbūvēts treniņzāļu korpuss, palīgtelpas sportistiem (pirts, dušas, medicīnas un masāžas kabineti) un skatītājiem, ieskaitot plašu vestibilu ar garderobēm, kam pilnībā bija nodots ēkas pirmais stāvs, otrajā līdz ar ieejām arēnā un lokveida foajē bija izvietota arī kafejnīca ar 400 vietām. Vienpadsmit ieejas un kāpnes nodrošināja ātru apmeklētāju navigāciju, pārvietošanos un evakuāciju.

Ēkas pasūtītājs bija Rīgas pilsētas izpildkomitejas kapitālās celtniecības pārvalde, ģenerāluzņēmējs – Rīgas celtniecības tresta 58. pārvalde Raimonda Gintera vadībā, būvdarbus pārraugot iecirkņa priekšniekam Eduardam Grasim (abus vīrus, ko vienoja tolaik ideoloģiski nepareiza pagātne, Oļģerts Krauklis vēl šodien atminas kā krietnus būvniekus). Vēl projektēšanas laikā par kompleksa direktoru tika apstiprināts Arvīds Bērziņš, kurš, kompartijas pirmā sekretāra Augusta Vosa labi ieredzēts, spēja projektam nodrošināt virzību. Lai ko neteiktu mediji, būvniecība, cieši kontrolēta no valsts puses, esot ritējusi raiti.[5]

Jaunbūve tika celta saliekamā rūpnieciskā karkasa tipveida konstrukcijās, skatītāju sēdvietām izmantojot siltumtrasēm paredzētas sijas. Pārsegumam lietotās fermas — t.s. zivtiņas — laidums bez starpbalstiem pārsedza 30×60 m lielo sporta arēnu. Projekta tehniskā puse neapšaubāmi bija komplicēta, tostarp tas tika cildināts kā savam laikam tehniski pilnvērtīgs: gaisa apkure un kondicionēšana bija apvienota vienā sistēmā ar ventilāciju, izbūvēta kompresoru stacija ledus atkausēšanai un sasaldēšanai, arēnas aukstuma sistēmas cauruļu tīkla kopgarumam sasniedzot 21 km [6], tehnisko ūdeņu dzesēšanai tika izbūvēts īpašs baseins citā vietā — Lielgabalu ielas iekškvartālā (ar to tika iegūta pozitīva blakne – strūklaciņas, kas priecēja pilsētniekus kā labiekārtojums, patiesībā apkalpoja līdzās esošo sporta kompleksu, atdzesētais ūdens no tām plūda atpakaļ uz pili), tāpat ievērības cienīga bija sarežģītā akustiskā sistēma, gaismas signalizācija, transformatoru telpa tika izbūvēta treniņzāļu korpusā.

Viens no tehniskajiem jauninājumiem pieminams īpaši — elektroniskais informācijas tablo sākumā nemaz netika iekļauts projektā, pēcāk izrādījās, ka bez tā nevar iztikt. Sarunas par ekrāna izgatavošanu tika sāktas gan ar Šveices, gan Japānas uzņēmumiem, taču atdūrās prasībā pēc vismaz 40 kvadrātmetru lielas liekas telpas tablo tehniskajām vajadzībām. Tad pie darba ķērās VEF speciālisti konstruktora Leo Rozes vadībā un bez iepriekšējas pieredzes četru mēnešu laikā izgatavoja ekrānu, kura funkcijai pietika ar 6 m² balkoniņu — tablo 15 000 gaismas punktu ļāva izvietot tekstu sešās rindās ar 420 burtiem — rīdzinieku radītā iekārta tobrīd esot pārspējusi tā laika pasaulslavenāko firmu ražojumus.[7] Vēlāk pirmo tablo papildināja vēl otrs.

Grandiozajā projektā bija iesaistīts liels skaits apakšuzņēmumu — daļu konstrukciju izgatavoja Specializētajā tēraudkonstrukciju rūpnīcā, armatūru, stikla paketes (nesaņemot tās laikā, celtniekiem nācās ielikt parastos logus kā pagaidu variantu) un speciālo slīpēto akmeni piegādāja Rīgas celtniecības tresta ražošanas un tehniskās komplektācijas pārvalde, akmigrāna un perforētas ģipša plātnes piekārtajiem griestiem, kas darbojās kā akustisks slāpētājs publiskajās telpās, plastmasas durvis un speciālo melno stiklu — Celtniecības ministrijas komplektācijas un apgādes pārvalde, transformatoru apakšstacijas iekārtas tika izgatavotas Harkovā un Uļjanovskā, un regulēt tās ieradās baltkrievu speciālisti; Specializētā celtniecības konstrukciju tresta Rīgas kokapstrādes rūpnīca piegādāja sienu apdares plātnes, un ceļu un ietvju seguma dzelzsbetona plātnes tika saražotas Būvmateriālu rūpniecības ministrijas 8. dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā Jēkabpilī u.c. Sporta pils ārdurvis tika izgatavotas Ungārijā, pie kam ungāri bija parūpējušies par pārsteigumu – pasūtītājam nezinot, izrotājuši durvju rokturus ar Rīgas ģerboni. Apdare bija bagātīga: Andrejs Holcmanis gan kritizējis fasāžu alumīnija apšuvumu kā «neizdevīgi proporcionētu» [8] (fasādēs tika izmantoti arī citi materiāli – granīta šķembu apmetums, plienakmeņu apšuvums kompresoru telpas ārsienās), taču kopumā novērtēta autoru radošā pieeja, iekštelpās izmantojot vairākos veidos apstrādātās gāzbetona plātnes, slavēta sārtu, gaišu un melnu keramikas flīzīšu apdare balstu stabiem un sienām, mozaīkas grīdas, īpaši izcelts eksperimentos atrastais paņēmiens, kā ar elektrostatiskā lauka palīdzību vienmērīgi un precīzi uzklāt smalki sijāta tenisīta apmetumu, kas izmantots komentētāju kabīņu sienas apdarē; kafejnīcas zālē dekoratīvo griestu segumu Oļģerts Krauklis izveidoja no Darba spara ražotajiem alumīnija tūristu katliņiem, efektīga esot bijusi darbinieku ēdnīca ar melnām sienām, sarkanām mēbelēm un izgaismotu sienu, ko sedza gaiša zāģētu koka stumbru ripas.

Tuvojoties nodošanas datumam, pēc LPSR celtniecības ministra pavēles visām celtniecības organizācijām nācās strādāt divās maiņās, ko iepriekš darīja tikai galvenie būvuzņēmēji. Steiga radīja neglābjamus kuriozus, piemēram, saldēšanas caurulēm uzklāto, noflīzēto betonu cerēja ātrāk izžāvēt, palaižot caurulēs silto gaisu. Rezultātā starp betonu un flīzēm radās gaisa spilveni, kas darbojās kā siltumizolators, un sākotnēji ledus arēnā vietumis trūcis ledus. [9]

Ap 1975. gadu tika izstrādāta projekta nākamā kārta — otrās arēnas korpuss, kas īstenošanas gadījumā pārsegtu Tērbatas ielu 6 m atrāvumā no zemes līmeņa, netraucējot transporta kustību. Arhitekts Oļģerts Krauklis uzskata, ka ar šo piebūvi Rīgas Sporta pils būtu kļuvusi vismaz divas reizes dzīvotspējīgāka. Laikā, kad mēs domājām, ka celtniecība ir māksla mūžībai un tai nepiemīt vienreizējas lietošanas vērtība, diez vai kādam varēja ienākt prātā, ka viena no lielākajām Rīgas sabiedriskajām ēkām, Latvijas hokeja slavas šūpulis, savā vietā nostāvēs tikai 38 gadus un par tās pieminekli kļūs vien efemēras publikācijas. Pakļaujoties kapitālisma spiedienam, Rīgas Sporta pili slēdza 2007. gada 16. maijā un 2008. gadā to nojauca.

Arhitekts Oļģerts Krauklis. Dzimis 1931. gadā Rīgā. Beidzis LU Celtniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu (1955). Strādājis institūtā Pilsētprojekts (1955–1983), Mākslas fonda galvenais mākslinieks (1983–1991). Projektējis Kultūras pili (panorāmas kinoteātri) Ceļinogradā (1963, kopā ar D. Dannebergu, Ē. Fogeli), Zinātņu namu Jūrmalā, Lielupē (1970), Rīgas Sporta pili (1970, autoru kolektīvs), skolas ēkas Ķegumā (1973) un Rundālē (1975), Ogres kultūras namu (1971–1986), dzīvojamo rajonu Ogres trikotāžas kombinātam (1975–1983), skaitļošanas centrus Valmierā (1975) un Rīgā (1981), kinoteātri Oktobris Daugavpilī (1978), Rīgas Vidzemes priekšpilsētas administrācijas ēku (1980), dzīvojamās ēkas Rīgā, Eksporta ielā (1958), Sporta ielā (1967), K. Valdemāra ielā (1968), Ausekļa ielā (1972), Hāpsalas ielā (1975), Vesetas un Imantas ielā (1978) u.c. Konsultējis būvkeramikas ražotājus, piemēram, akustiskā ķieģeļa formas izveidē.

—————————————————————————————

[1] Lielākā Rīgā//Zvaigzne, 1970. g., nr. 1
[2] Tomsons G. Soļi un pussoļi//Cīņa, 1970. g. 25. janvāris
[3] No autores sarunas ar Oļģertu Kraukli 2013. g. 19. decembrī
[4] Holcmanis A. Unikālas celtnes ienāk Rīgā//Māksla, 1970. g., nr. 2, 13. lpp.
[5] No autores sarunas ar Oļģertu Kraukli 2013. g. 19. decembrī
[6] Grundulis G. Nedrīkst apsīkt//Sports, 1969. g. 11. oktobris. [7] Lielākā Rīgā//Zvaigzne, 1970. g., nr. 1
[8] Holcmanis A. Unikālas celtnes ienāk Rīgā//Māksla, 1970. g., nr. 2, 14. lpp.
[9] Rīgas Sporta pils//http://news.frut.lv/lv/ppl/society/2154, skat. 29.12.2013.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000