Arhitektūras attīstības katalizators

«Līdzīgi kā arhitektūra nav nodalāma no sabiedrības dzīves procesiem, tāpat
balvas nav nodalāmas no vēstījuma, ko tās pauž. Varam prognozēt neapmierinātību,
ja balvu kļūdaini uztver kā objektīvu arhitektūras kvalitātes izvērtējumu»,
raksta Miķelis Putrāms, atzīstot, ka iedvesmojošā pieredze Lietuvas arhitektūras
balvas žūrijā nostiprinājusi pārliecību, ka arhitektūras balva gan Lietuvā, gan
Latvijā nav sacensība, bet vērtīgs kopējās arhitektūras attīstības
katalizators.

Balvas un
konkursi vienmēr ir raisījuši diskusijas arhitektu vidū, bet jo
īpaši to vidū,
kas nav saņēmuši atzinību, vai nav saņēmuši galveno balvu.
Latvijā Arhitektūras
gada balvā (LAGB) tiek piešķirta viena galvenā balva un
papildbalvas — bronzas ananāss un ananāsa šķēles. Lietuvā tiek
piešķirtas piecas
vienlīdzīgas balvas — smagi HEB tērauda profila sijas nogriežņi.
Kā likums mēs varam prognozēt
neapmierinātību daudzos, ja arhitektūras gada balvu kļūdaini
uztver kā
objektīvu arhitektūras kvalitātes izvērtējumu.

Redzot pagājušā
gada LAGB starptautiskās žūrijas darbu un piedaloties pagājušajā Lietuvas
arhitektūras gada balvas žūrijas sastāvā, es ievēroju pārsteidzošu sakarību,
kas man ir likusi vairāk domāt par gada balvas jēgu un uzdevumu. Iespējams, ka
tieši iespēja ieraudzīt žūrijas darbu no iekšpuses ir lielākā balva, ko gada
skate var dot laureātam. Lietuvas kolēģi ir atzinuši par labu Latvijas
koncepciju, kad starptautiskā žūrija neatkarīgi vērtē darbus un iepazīstina ar
savu skatījumu no malas: brīvu no vietējo intrigu un politisko attiecību
samezglojumiem, kas pastāv kā Lietuvā, tā arī Latvijā.

Esmu
dzirdējis viedokli, ka gada balvas žūrijas uzdevums ir izvēlēties labāko darbu
saskaņā ar definētiem kvalitātes kritērijiem. Tas varētu nozīmēt arī to, ka
mākslīgais intelekts būtu vislabākais arhitektūras vērtētājs. Bet arhitektūra,
līdzīgi kā dzīve nav mehāniska un aprēķināma disciplīna. Mēs ļoti labi zinām,
ka arhitektūras rezultāts speciālistam stāsta daudz vairāk nekā varētu domāt:
gatavā ēka pauž savu prieku un savas sāpes, tā atklāj radīšanas procesa nianses
un demonstrē arhitekta un pasūtītāja ambīcijas un neveiksmes. Latvijā
iedibinātā tradīcija, kad arhitekts starptautiskajai žūrijai izrāda ēku, ļauj
ārzemju kolēģiem daudz dziļāk izprast objekta vērtības un izaicinājumus.
Savukārt Lietuvā starptautiskajai žūrijai ēkas izrāda pasūtītāji vai tā
pārstāvji un ar savu attieksmi un prezentāciju atklāj daudz par sevi un
sadarbību ar arhitektu.

Nenoniecinot
arhitektūras rezultāta pašpietiekamību un momentālo ietekmi uz tās vērotāju un
lietotāju, es gribētu atzīmēt, ka tieši man visaizraujošākā bija nominētā
objekta arhitektūras tapšanas procesa izzināšana, arhitekta un pasūtītāja
attiecību raksturs, politiskās un sociālās ietekmes spēki un arī ekonomiskie,
būvnormatīvu un apbūves noteikumu aspekti. Šie visi apstākļi ir būtiski
ietekmējuši arhitektūru un interesantākais šajā visā — kā arhitekts reaģēja uz šo spēku un ietekmju mākoni, kādus lēmumus
pieņēma, kādu projektēšanas stratēģiju izvēlējās. Uzzinot šo informāciju man
nevilšus nācās reflektēt, kā es būtu rīkojies līdzīgā situācijā, vai mani
lēmumi un ieteikumi pasūtītājam būtu līdzīgi vai pavisam savādāki.

Apmeklējot
nominētos objektus un tiekoties ar pasūtītājiem, es iepazinu cilvēkus un viņu
raksturus. Es pamanīju atšķirību arhitekta attieksmē pret budžeta izlietojumu
Eiropas savienības finansētā universitātes ēkā un pilsētas uzņēmēja sponsorētā
publisku pasākumu arēnā. Es atklāju mākslas centra ēkā arhitekta spēku pārliecināt
pasūtītāju novērtēt telpiski radikāli atšķirīgās atmosfēras kvalitātes un
asprātīgi un mūsdienīgi izpildīt tendenciozo apbūves noteikumu prasību pēc
divslīpu jumta. Ar skumjām es skatījos un mākslas skolas piebūvi, kurā
nepārprotami dominēja arhitekta empātijas spējas un spēcīga kontekstuāla
arhitektūras ideja, kas visos iespējamos veidos bija sakropļota būvnieka
nemākulības, iespējamas pasūtītāja neieinteresētības un arī paša arhitekta
trausluma dēļ. Es ieraudzīju Lietuvas arhitektūras dzīvi un arhitektus. Par
Lietuvas arhitektu savienības organizācijas pašreizējo vadību varēja spriest
pēc arhitektu savienības tikko veiktās ēkas pārbūves.

Es iepazinos
ar Igaunijas un Somijas kolēģiem, kas atradās līdzvērtīgā situācijā. Mēs
skatījāmies uz Lietuvas arhitektūru un tās izpausmēm un nevarējām ignorēt
klātesošās sabiedrības attiecības, kam ir bijusi izšķiroša nozīme
materializējot arhitektūras idejas. Mēs nebijām arhitektūras izvērtēšanas
mašīnas, mēs dalījāmies ar savu individuālo pieredzi un skaidrojām viens otram
savu skatupunktu. Apmeklējot objektus mēs uzsūcām, pētījām, minējām, diskutējām
un mēģinājām izzināt arhitektūru un tās būtību. Mēs iepazinām viens otru un
mūsu arhitektūras pieredzes. Mēs 
novērojām viens otra dažādās reakcijas uz vienu un to pašu aplūkoto
arhitektūras izpausmi un sapratām, cik dažāds var būt skatījums, ko ietekmē
savādāka kultūras pieredze, nācijas vēsture un nacionālā piederība.

Šajā
kontekstā darbu atlasīšana balvām bija intuitīvs sadarbības process, kas
ietvēra mūsu dažādo viedokļu respektēšanu, gan vienošanos par vērtībām un
attieksmi un prasmes, kuru mēs atzīmējam kā arhitekta kvalitāti. Līdzīgi kā
arhitektūra nav nodalāma no sabiedrības dzīves procesiem, tāpat balvas nav
nodalāmas no vēstījuma, ko tās pauž. Žūrija bija vienisprātis, ka patiesais
vērtēšanas uzdevums ir nevis sadalīt balvas pēc abstrakta arhitektūras «labuma»,
bet nodot jēgpilnu ziņu Lietuvas kolēģiem. Atklātu, patiesu, uz nākotnes
potenciāla realizēšanu vērstu skatījumu, ko spējam iedot, mūsu  atšķirīgās pieredzes un lokālā politiskā
klimata nezināšanas dēļ. Igaunijā arhitektūras balvu nevērtē starptautiska
žūrija un vairumā gadījumu tā ir politizēta, atzina igauņu kolēģis, savukārt
pieredzējušais somu kolēģis norādīja: «Ja pēc balvu piešķiršanas nerodas spraigas
diskusijas, tad žūrija nav atbildīgi strādājusi…» Piecas balvas, kuras tika
piešķirtas nav apskatāmas atsevišķi katra par sevi. Tās ir būtisks un pabeigts
mirkļa komplekts kopā ar vienu veicināšanas balvu, kas raksturoja žūrijas
iespaidus par Lietuvas arhitektūras esošajām kvalitātēm un sapratni, par to,
kāda Lietuvas arhitektūra iedvesmotu nākotnē.

Es jutos
gandarīts par to, ka tolerance un empātija žūrijai bija vērtīgākie instrumenti,
lai spētu novērtēt arhitektūrā paslēpušās kvalitātes. Es pieņemu, ka daļa
cilvēku un tai skaitā arhitekti dzīvo tik intensīvā virskārtas informācijas
saduļķotajā slānī un savu priekšstatu mākonī, ka nespēj iedziļināties un sajust
citas idejas, procesu virzību, kas atšķiras no viņu uzkonstruētās realitātes un
tā ir daudz spēcīgāka par realitātes čukstiem. Iespējams vajag tikai
pieklusināt savu kliedzošo aizvainojuma sajūtu un vēlēties izzināt nesaprotamo
un arhitektūra var atvērt jaunus apvāršņus un vērtības, kas līdz šim apziņā ir
liegtas.

Tas ir
pārsteidzoši, ja kolēģis vai sarunas biedrs pārtrauc pusvārdā un paziņo savu
skaidro viedokli, kas balstīts uz virspusēju objekta aplūkošanu dažās
fotogrāfijās. Sākot skaļi tiražēt personīgo viedokli, arhitekts kļūst par tukšu
savas virspusības tribīni. Informācija mūsdienās ir kļuvusi par tik pieejamu
publiskās domas rīku, ka to pat var izmanot kā kara ieroci jebkurš neapzinīgs
indivīds. Tas, ko es sajutu vērtējot Lietuvas arhitektūru, bija kas pilnīgi
pretējs — žūrijas ļoti vērīga un uzmanīga informācijas izvērtēšana un pārbaudīšana.
Mēs nezinājām neko par Lietuvā realizētajām jaunajām celtnēm, bet tikai ar
kritisku attieksmi komplektā ar toleranci, intensīvi vērojot un pārsteidzīgi
neizsakot spriedumus, mēs varējām pietuvoties rezultātam.

Pēc
rezultātu paziņošanas bija vairāki cilvēki, kas neuzkrītoši patiecās par veikto
darbu un atzīmēja, ka žūrijas vērtējums ir bijis pārsteidzošs, bet vērtīgs.
Viens no pretrunīgāk vērtētajiem objektiem bija Čurļoņa mākslas skolas piebūve,
kam žūrija piešķīra veicināšanas balvu. Tā nebija balva par labi padarītu
darbu, bet par arhitekta ideju un kļūdām un iespējams raisīja vislielāko
neizpratni. Taču balva un atzinība nav tikai noslēguma posms arhitekta
daiļradē; tā ir jauns impulss, pakāpiens un atbildība sasniegt nebijušas
kvalitātes nākošajos projektos. Tādēļ balva, kas pasniegta attīstībai vai  tieši otrādi — nav pasniegta,  iespējams, ir daudz vērtīgāka par gaidītu
uzvaru.

Šī spraigā
un iedvesmojošā pieredze piešķirot balvas Lietuvas arhitektūrai kopā ar Esko Rautiola no Somijas un Indrek Allmann no Igaunijas manī
nostiprināja  pārliecību, ka arhitektūras
gada balva gan Lietuvā, gan Latvijā nav sacensība, bet vērtīgs kopējās
arhitektūras attīstības katalizators. Ne velti, daudzās Eiropas valstīs šāda
balva nemaz neeksistē, bet tiek izdotas arhitektūras gadagrāmatas.
Starptautiskie kolēģi nav prokurori, bet arhitektūras dalībnieki, kas
pilnveidojas un attīstās kopā ar nominēto darbu autoriem un piedalās vispārējās
arhitektūras kvalitātes celšanā. Žūrijas vēstījums (un nevis vērtējums) konfrontē
aizspriedumus, bagātina izpratni un iedvesmo jauniem izaicinājumiem.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x