Māja Mārupē. Ints Menģelis

Viens šī gada Arhitektūras gada balvas fināla jaukākajiem darbiem bija Inta Menģeļa projektētā māja Mārupē. Neatsakoties no vēsturiskā mantojuma – ķieģeļiem apšūtās guļbūves ar iesākto slīpo piebūvi, arhitekts ir panācis negaidīti harmonisku rezultātu, ko akceptē un izbauda mājas iemītnieki. Ēka, augot kopā ar Mārupi no lauku guļbūves kļuvusi par pilsētas privātmāju.

Tās ir  mājas jaunai ģimenei. Šī pārbūve ir trešā vai pat ceturtā mājas atdzimšana. Šeit jau pagājušā gadsimta sākumā bijusi ēka. Pededzes iela bija vienkāršs lauku ceļš, tagad tā kļuvusi par vienu no Mārupes galvenajām artērijām. Saglabātie vecie koki ir cita laika liecinieki. Ēka no lauku mājas kļuvusi par pilsētnieci. Tā ir kompakta, projektējot bija svarīgi nodrošināt iekštelpas plašuma izjūtu, ēku savienot ar dārzu un izmantot mansarda stāva augstos griestus.

Vēsture

Sākotnēji šeit atradās vienstāva koka guļbūve, 1991. gadā pēc J. Kalniņa projekta ēkai tapa pagrabs, otrais stāvs un pagalma kāpņu izbūve. Vēsturiskā guļbūve apšūta ar sarkanu Lodes ķieģeli. Tomēr pārbūve līdz galam nav pabeigta. 2006. gadā pēc Zanes Karpovas un Ingas Stakiones-Līdakas projekta tapis ekspresīvs pagalma apjoms. Iecerei veidota atšķirīga vecā un jaunā apjoma ģeometrija. Kontrastus vēl vairāk akcentēt bija paredzēts ar materiālu lietojumu, viens materiāls — balts apmetums ēkas vecajai daļai un slīpi lapegles dēļi ēkas jaunajai daļai. Šī pārbūve palikusi nepabeigta. Desmit gadus vēlāk nonāca pie jaunajiem īpašniekiem, kuri mani uzaicināja projektēt ēku viņu vajadzībām, kas bija ļoti atšķirīgas no iepriekšējām.

Šīs ēkas pārbūve nav gadījums, kur vecajai ēkai būtu kāda īpaša vēsturiska vērtība vai oriģināls, autentisks veidols. Šeit drīzāk ir interesants pārtapšanas, pabeigšanas stāsts gandrīz 30 gadu garumā.

Teritorija

Ēkas ielas apjoms atrodas uz vienas līnijas ar kaimiņos esošajām ēkām, tas rada sajūtu, ka ēka te vienmēr atradusies, tikai ieguvusi jaunu, mūsdienīgu tēlu. Ēkai ir liels zemesgabals, kur sākotnēji atradušās vairākas saimniecības ēkas, tālākā daļa visticamāk izmantota dārzeņu audzēšanai vai kā ganības. Sākot projektēt pagalmā bija dabīgi veidojusies pļava. Mani ļoti iedvesmoja šīs lauku pļavas un esošo koku sajūta. Plānojot dārzu, kopā ar ainavu arhitekti Lindu Zaļo domājām, kā šo pļavas sajūtu saglabāt un blakusesošās pļavas, kurā tobrīd vēl kādam kaimiņam ganījās zirgi, ienest ēkas dārzā. Tika atrasts dārznieks, kas esošos kokus rūpīgi sakopa, ceriņus izretināja, izlīdzināja teritoriju, jo tālākā daļa bija tādā kā bedrē. Sagatavoja augsni dažādām dobēm, zālājam un joslām, kur ienāks blakusesošā pļava utt.

Ieejot pa vārtiņiem ir divas iespējas, kur tālāk doties – ieejas durvis un “dārza durvis”. Terases siena ar ieeju, veido simbolisku šķirtni starp ielas burzmu un dārzu, izejot pa šīm durvīm nonākam dārza vidē. Siltā laikā, mājniekus iespējams labāk meklēt ejot tieši pa šīm durvīm.

Manuprāt, pārsteidzoša situācija, ka ēka izskatās jauna, bet apkārt jau ir pieauguši koki: ābeles, ķirsis, plūme, milzīgs bērzs, egle un pie pašas iebrauktuves, ziedoša ieva. Lai koks izaugtu ir nepieciešami gadi 15-50, atkarībā no koka. Tas mājai un tās dārzam piešķir īpašu auru.

Materiāli, ilgtspēja

Šajā gadījumā esošās nepabeigtās ēkas un tajā izmantotie materiāli, tika rūpīgi izvērtēti, lai maksimāli tos varētu pielietot jaunās tapšanā. Pārdomāta resursu izmantošana, saglabājot lietderīgo. Savā ziņā atbilde steidzīgajam laikmetam, kad daudz kas nepārdomāti tiek izmests un tā vietā nāk jauns, tādējādi būtiski palielinot atkritumu daudzumu un vides piesārņojumu.

Ēka ir tumša no ārpuses, bet iekšpusē tā ir gaiša, pilna ar saulesgaismu. Saules gaisma pārvietojas pa ēku, no rīta tā iespīd pie brokastu galda un otrā stāva hallē, kur ģimene pēc nakts atpūtas pirmoreiz satiekas, pa dienu tā iespīd dzīvojamajā istabā, kur notiek lielākās dienas aktivitātes, bet vakarā, kad dienas steiga ir beigusies, terasē un no vecāku guļamistabas balkona var vērot vakara maigo gaismu.

Mūsdienu pārmērīgi stimulēto redzi atpūtina ahromatisko krāsu lietojums – ēkas tumšā ārpuse, kas ir kā skatuve koku un augu gaismēnu spēlei, ēkas gaišā iekštelpa, kas ir fons ģimenes ikdienai. Iekštelpās kokam ir galvenā loma, tomēr svarīgi bija to nepārdozēt. Koka grīdas ir siltas, pa tām patīkami mazajam bērnam mācīties un pieaugušajiem staigāt ar basām kājām.

Apdares materiālu ziņā, dažādos laikos tapušā ēka veidota kā vienots veselums, tomēr, ja rūpīgi ieskatās, caur ģeometriju, konstrukciju biezumiem, var nolasīt ēkas tapšanas vēsturi, ar horizontālu kapara lāseni un dažādu dēļu platumu iezīmēts vēsturiskās guļbūves vienstāva apjoms.

Plānojums

Ēkas iemītnieki ir jauna ģimene ar četriem bērniem dažādos vecumos, no kuriem trīs pastāvīgi dzīvo šajā ēkā. Plānojumā pamatā ir plūstoša pāreja — no noslēgtā uz atvērto vai no individuālā uz kopējo. Pirmajā stāvā dominē atvērtība, vizuāla saikne starp telpām, otrais stāvs savukārt katram iemītniekam dod iespēju norobežoties savā privātajā daļā. Stāviem caurejoša ir kāpņu telpas zona, kas vienlaicīgi ir vieta, kur no rīta satikties ēkas otrajā stāvā, un pirmajā stāvā šajā telpā integrēta drēbju noliktava.

Dārzs un logu izvietojums plānots tā, lai būtu kur skatienam aizkavēties. Dzīvojamā istabā un pie viesu ēdamgalda tie ir ceriņi, ieva un ģimenes iestādītais pīlādzis, kas norobežo ēku no ielas, virtuves logam tie ir vecie augļukoki un rododendru dobe, brokastu logam košumaugu dobe.

Māja Mārupē, Pededzes ielā 26

Arhitekts — Ints Menģelis

Nozīmīgākie apakšuzņēmēji, partneri:
BK  — Artūrs Bolmanis  / ARB
Interjers — Elīna Frankēviča
Labiekārtojums — Linda Zaļā

Projekts: 2016
Būvniecība: 2018