Koncertrzāle vs. CK ēka — neglītais process

Kad pirms pusgada mediju telpā uzpeldēja ziņa, ka toreizējais ekonomikas ministrs rosina nojaukt kādreizējo Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēku Kronvalda parkā, Elizabetes ielā 2, tas šķita kā muļķīgs un neizdevies joks, kas ātri aizmirstas. Bet šīs pirmdienas pēkšņā ziņa par jaunatrasto koncertzāles vietu un tam strauji sekojošā valdības lēmuma pieņemšana lika saprast, ka starplaikā kāds cītīgi strādājis pie šīs apšaubāmās idejas.

Laikam jau jāsāk ar atrunu, ka taču visumā esmu par koncertzāli. Un arī, — ka neesmu nekā saistīts ar “Andrejsalas grupējumu” vai citiem spēkiem, kam būtu privātas, materiālas intereses kādu citu novietņu virzīšanā. Esmu gan saistīts ar grupu vai kopu, kam šāda nedemokrātiska, necaurspīdīga pieeja nav pieņemama.

Pēdējās trijās dienās ir pausts tik daudz viedokļu un argumentu, ka neko negaidīti jaunu jau šeit pateikt nevaru, mans rakstītais drīzāk  atkārto un apkopo kādus jau iepriekš dzirdētos argumentus. Skaidrs, ka arhitektu domas un viedokļi par to, kur un kā un vai vispār Rīgā  jābūvē koncertzāle ir pietiekami atšķirīgi. Dažādi uzskati ir arī iebilstošo vidū, tomēr šķiet, ka ir divi principi, par kuriem iespējams vienoties bez savstarpējām pretrunām:

1. Koncertzāles kā lielas, publiskas un nacionāli nozīmīgas būves tapšanas procesam ir jābūt atklātam un demokrātiskam. Lai piekristu kādas konkrētas vietas izvēlei, ir nepieciešamā nopietna izpēte un analīze — gan par ietekmi uz pilsētu, uz satiksmes infrastruktūru, parku, gan par ēkas kultūrvēsturisko vērtību; kā arī — publiska diskusija.
2. Kultūrvēsturiski vērtīgu ēku nojaukšana nav atbalstāma.

Valdība abus šos principus ir pārkāpusi,  uzskatot par nevērtīgiem un nevajadzīgiem, vai arī vienkārši — traucējošiem. Tomēr ir ticams, ka šiem principiem piekrīt gan vēl daudzi arhitekti, gan arī pietiekama ar arhitektūras nozari nesaistīta sabiedrības daļa.

Protams, pati nežēlastībā kritusī ēka — kādreizējais Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas nams (1974, arhitekti — Jānis Vilciņš, Alfons Ūdris, Antons Staņislavskis, Gunārs Asaris), vēlāk  — Pasaules tirdzniecības centrs, — ir pretrunīga būve.  Pretrunīga pilsētbūvnieciskā aspektā, jo savulaik tika iebūvēta parkā, kurā sākotnēji tika paredzētas tikai publiskas, sabiedrībai pieejamas ēkas. Savukārt ar nama izmantošanas vēsturi saistītas pretrunas, — tādas jau drīzāk tikai vairo jebkuras  ēkas daudzslāņainību un nozīmību, nevis to samazina. Kampaņā izmantotais epitets, — “komunisma rēgs”, ar ko pamatota iecerētā nojaukšana, — tas izklausās, mazākais, tumsonīgi, ka nav pat vērts to šeit iztirzāt.

Tiem, kam nepietika ar šo emocionāli lādēto epitetu, bija paredzētais otrais — it kā racionālos aprēķinos balstītais — ēkas renovācijai nepieciešami 30 miljoni, kam iepretim — nieka trīs miljoni, kas būtu vajadzīgi, lai nojauktu. Jāatgādina, ka Rīgas centrā ir ļoti daudz patukšu ēku (to skaitā — kādreiz lepni jūgendstila nami), kuru nojaukšana viennozīmīgi izmaksātu lētāk, nekā atjaunošana. Bet diezin vai to gribētu atļaut gan sabiedrība, gan pieminekļu sargi, gan arī vairumā gadījumu — vēlētos paši īpašnieki, kas taču arī mēdz domāt ekonomiskās kategorijās. Jāpiebilst, ka lai gan modernisma ēkas modernizācija, saglabājot un atjaunojot tās arhitektoniskās un apdares kvalitātes noteikti nav lēts prieks, tomēr arī 30 miljoni šķiet pārāk uzpūsts skaitlis.

Ēka varbūt nav bijusi pieskaitāma pašām spilgtākajām Latvijas modernisma pērlēm, bet jāatgādina, ka daudzas kādreizējās pērles jau ir zudušas vai izkropļotas.  Tieši tas, ka modernisma mantojums tiek pārbūvēts, nojaukts un citādi izdzēsts no Rīgas un arī citu pilsētu sejas, kā arī no lauku kultūrainavas, tieši tāpēc šis tīrais, elegantais un saglabātais vēlīnā modernisma piemērs ir jo vērtīgāks.

Šoreiz zīmīgi ir tas, ka pret kultūras mantojumu iestājas tieši Kultūras ministrija. Un pavisam jocīga, lai neteiktu, liekulīga ir pieminekļu sargu, respektīvi, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes nostāja. Salīdzinoši nesen, NKMP, toreiz vēl VKPAI ēkai Elizabetes ielā 2 piešķīra kultūrvēsturiski vērtīgas būves statusu, kā tas redzams arī Rīgas vēsturiskā centra plānošanas dokumentos, kamēr nu tas izrādās tikai nojaucams “komunisma rēgs”.

Kā no gaisa kritusī pandēmijas nauda gan nav tik liela, lai uzceltu koncertzāli. Taču esošā nama nojaukšanai tās pietiktu. Pēdējo divdesmit un vairāk gadu Rīgas pieredze rāda, ka nav izslēdzama iespēja, ka tieši tajā — nojaukšanas stadijā projekts arī varētu apstāties. Vēl daudzus gadu desmitus izmanojamas ēkas nojaukšana šodien nav labā prakse. Modernisma ēkas, saglabājot to raksturu un kvalitātes, nav viegli atjaunot, tomēr ir vispāratzīts, ka tas ir lētāk, ekoloģiskāk un ilgtspējīgāk nekā nojaukt, lai celtu kaut ko citu vietā. Pat nerunājot par laikmeta un stila liecību, ko zaudējam, nojaucot.

Kādi ir plusi koncertzālei šai vietā? Šķiet, vienīgais nepārprotamais ieguvums —  tas, ka šo Rīgas  centra daļu, parka galu nu aizņemtu publiskas izmantošanas būve.  Cits arguments, — “jauki, ka centrā”, — tas nav vairs tik viennozīmīgi. Protams, ir labi, ka šāda būve ir viegli sasniedzama kājām un ne pārāk tālu no sabiedriskā transporta pieturām. Taču liela kultūras būve ir arī plānošanas un attīstības instruments, ne tikai objekts, un no tāda viedokļa tai daudz atbilstošāka vieta būtu kādā panīkušā, degradētā apkaimē, tukšā vietā, kur tā spētu rosināt atdzimšanas, attīstības procesus, vairojot vietas nozīmi un potenciālu, pieškirot attīstības perspektīvi.  Tādas vietas ir atrodamas arī centra tiešā tuvumā.

Šai gadījumā koncertzālei atvēlēta jau gatava, pabeigta un diezgan harmoniska pilsētas vieta, kur paredzamā mēroga būve drīzāk nodarītu skādi, — gan aprijot vēl kādu daļu parka, gan arī vairojot satiksmes intensitāti un noslodzi ielās. Ar esošajām Kongresu nama autostāvvietām arī varētu nepietikt, kas rosina domāt par vēl lielāku parka zaudējumu.  Šīs vietas izvēle liecina, ka procesā visdrīzāk nav bijis klāt profesionāļu ar pilsētplānošanas kapacitāti.

Tieši pret procesu, pret visnotaļ šokējošo steigu un diskusijas atvairīšanu ir vairuma profesionāļu iebildes. Protams, kopumā līdzīga veida voluntāri procesi jau Rīgā nav nekas jauns. Arī iepriekšējās potenciālās koncertzāles vietas taču tika virzītas ļoti līdzīgā veidā. Tāpat savulaik atceramies centienus nojaukt Zemkopības ministrijas ēku, bez konkursa uzbūvēt milzīgu Operas nama piebūvi u.c. Nu un kur tad vēl tādas fantāziju idejas jeb “jauno Vasjuku” projekti, kā uz kādreizējā Zemgales tilta balstiem iecerētais mūsdienu mākslas muzejs pāri Daugavai, vai “Kreisā krasta koncepcija” vai arī “Rīga — mūsdienu arhitektūras kosmopole”.  Bet no īstenotajiem šādā procesā virzītajiem projektiem visredzamākais ir kādreizējā Strēlnieku, vēlākā Okupācijas muzeja ēkas degradēšana.

Aiz visām šīm iniciatīvām un procesiem bijis viens cilvēks — Jānis Dripe, bijušais pilsētas arhitekts, bez tam arī — vairāku kultūras ministru padomnieks, daudzu pēdējā laika arhitektūras konkursu žūriju loceklis. Var jau sacīt, ka varbūt naivs un labdabīgs sapņotājs, tomēr viņa atstātā “pēda” Rīgas apbūvē, bet vēl vairāk — plānošanas, arhitektūras kultūrā, arhitektu kopienā ir drīzāk ar mīnusa zīmi vērtējama.

Arī šoreizējo norišu neglītā forma liecina par klātesošo Dripes ēnu. Kādas vēl naudas, spēki, apakšzemes straumes stāv aiz viņa vai aiz sistēmas, to šobrīd nezinām. Taču, ja arī šādi paņēmieni un procesi nav nekas jauns, tad jaunums, kas spēkā pieņemas pēdējos gados, ir sabiedrības loma. Pēdējos gados ievērojami attīstījušās un pieredzi guvušas dažādas grassroot aktīvistu kustības, un to sekmē, protams, sociālie tīkli. Šodien vairs nav iespējams ar to nerēķināties un tai ziņā Dripes stila paņēmienu laiks lielāku procesu ietekmēšanā šķiet drusku aizgājis.

Cita lieta, ka arhitektu kopiena gan nu ir sašķelta. Protams, Latvijā tā arvien ir bijusi ļoti atomizēta, bet šis Kultūras ministrijas gājiens to grāvis vēl vairāk. Uzrunājot profesionāļu kopienu, Kultūras ministrijas uzdevums tomēr būtu veidot patiesu apspriešanu, nevis formālu, forsētu atbalsta izspiešanu apšaubāmajai vai, mazākais, — diskutablai iniciatīvai, tādejādi daļu arhitektu nostādot muļķīgā lomā.

Iespējams, var jau būt, ka, neraugoties uz tik daudziem tukšumiem un panīkušajiem nostūriem, valstij un pilsētai tiešām nepieder vairs neviens cits piemērots zemes gabals centra tuvumā (mūsdienās gan par pilsētas kodola daļu var uzskatīt arī tuvāko Pārdaugavas daļu), kur koncertzālei būt atbilstošāka vieta, nekā Kronvalda parkā. Taču ar argumentāciju par “komunisma rēgu” un “30 pret 3 miljoniem”, ar jocīgo steigu, necaurspīdīgo procesu nu nekādi nav iespējams pārliecināt šaubīgos un neticīgos.

P.S. Pieļauju, ka lielāku atbalstu savas idejas īstenošanai valsts varētu gūt, ja reizē ar CK mājas nograušanu,  būtu apsolījusi nojaukt arī to, kas palicis pāri no cita kādreizējā modernisma darinājuma Kronvalda parkā — no bijušās kafejnīcas “Ainava”, kas jau 90. gadu beigās tika pilnībā degradēta, pārbūvējot par postmodernisku “mauzeleju” — Brīvostas ēku. Tā nu pavisam noteikti ir arhitektūras “kvalitāte” (ko vēl papildina neadekvātas autostāvvietas), kurai parkā nebūtu vietas, — esmu pārliecināts, ka šīs ēkas demontāžu apsveiktu daudzi.