Koncertzāle pret CK ēku — aplama premisa

Aizpagājušo piektdien ar prezentāciju tiešraidi feisbukā noslēdzās Kultūras ministrijas rīkotais Baltijas arhitektūras skolu plenērs-forums — par to, vai iespējams koncertzāli ievietot zemes gabalā Elizabetes ielā 2.

Tika apgalvots, ka Kultūras ministrija plenēru rīko, lai pārbaudītu koncertzāles iespējamību šajā vietā, analizējot iespējamos telpiskos scenārijus. Tomēr tas, kas sekoja, liecināja, ka pasākums organizēts galvenokārt, lai attaisnotu ministra iegribu un valdības voluntāri pieņemto lēmumu par koncertzāles celtniecību kādreizējās Centrālkomitejas ēkas vietā.

Kaut arī vairums prezentēto pētījumu diezgan skaidri pauda, ka vieta nav piemērota koncertzālei, Kultūras ministrija tos vienkārši ignorēja, pieķeroties tiem diviem strīdīgajiem priekšlikumiem, kuros koncertzāle iespraucas starp esošajām ēkām, ziedojot parka stūri un kādu daļu iecerētās ēkas funkcionalitātes un simboliskā nozīmīguma. Jānis Dripe, kurš šajā un citās reizēs darbojas kā Kultūras ministrijas arhitektūras nozares izsūtāmais zēns, iestādes izplatītajā oficiālajā informācijā bilda: “Ideju parāde bija pārliecinošs pierādījums tam, ka iespēju logs Nacionālās koncertzāles būvniecībai ir atvērts. Sarežģītā novietne nav kaujas lauks skaļiem lozungiem, bet gan platforma rūpīgai profesionālu ideju izvērtēšanai. To arī darīsim un gatavosim pārdomātus nosacījumus starptautiskam konkursam.”

Savukārt RTU studenti un macībspēki, pamatoti aizvainoti par šādu vienpusīgu plenēra rezultātu interpretāciju, izplatīja presei domātu informāciju, kas gan neguva plašāku skanējumu medijos. Citējot Matīsu Šteinertu, vienu no RTU pārstāvjiem: “Telpiskā analīze rāda, ka šajā vietā nav iespējams izbūvēt koncertzāli atbilstoši pilnai telpu programmai, iegūstot kvalitatīvu publisko ārtelpu. Novietnē nepietiek vietas reprezentablam priekšlaukumam un palīgfunkcijām, piemēram, autostāvvietai u.c. Būs nepieciešams izcirst kokus Kronvalda parkā, ievērojami tiks palielināts ēkas būvapjoms, vēl vairāk tiks deformētas vēsturiskās vides telpiskās proporcijas, kas ir raksturīgas Rīgas vēsturiskajam centram. Netiks nodrošināta arī iespēja nākotnē paplašināt koncertzāles kompleksu bez tālākas parka apbūvēšanas.”

Varētu likties, ka šie abi pretēji vērstie plenēra secinājumi nemaz nerunā par vienu un to pašu vietu. Tomēr, — tie ilustrē pretstāvi, ko raisījusi kultūras ministra un viņam pietuvināto ietiepīgā apsēstība.

Divi atšķirīgie priekšlikumi, kas tiecās rādīt, ka esošajā vietā koncertzāli kaut kā iekombinēt tomēr būtu iespējams, bija tie, ko izstrādāja kaimiņvalstu vadošo arhitektūras augstskolu pārstāvji. Igauniju reprezentēja Igaunijas Mākslas akadēmija (EKA, profesori — Toomas Tammis, Andres Ojari), bet Lietuvu — Viļņas Ģedimina tehniskā universitāte (VGTU, profesors — Rolandas Palekas). Igauņi demonstrēja vairāk konceptuālu, vispārīgāku priekšlikumu, kas radikālāk attiecas pret esošo vietu un ainavu, bet lietuvieši — konkrētāku, teju vai metu projekta detalizācijā izstrādātu risinājumu. Uzreiz gan jāsaka, ka arī abi ārzemju darbi cenšas ar pietāti izturēties pret esošo modernisma ēku, nepārprotami atzīstot tās vērtību, taču piedāvājot to daļēji iekļaut koncertzāles kompleksā. Atšķirība no vietējiem, latviešu studentu darbiem, igauņu un lietuviešu priekšlikumi neaprobežojās ar Elizabetes ielas 2 gruntsgabalu, ielaužoties nedaudz arī pilsētai piederošā parka teritorijā.

Iztēlojoties šāda veida kompromisu un tiecoties tajā ieraudzīt kādu pozitīvu pienesumu, ir jāatzīst, ka vērtīga būtu iespēja pārizmantot gan bijušo CK ēku, gan tukšo namu Kronvalda bulvārī, radot plašāku mūzikas tēmai un programmai veltītu kompleksu, kas veiksmīgi varētu iekļaut arī blakusesošo Mediņa mūzikas skolu Kronvalda bulvārī 8. Tomēr acīmredzamu problēmu šādā scenārija ir vairāk, kā ieguvumu.

Viens no šķēršļiem ir parks. Lietuviešu un igauņu priekšlikumi rāda to, ka, lai iespiestu koncertzāli, kaut arī samazinātā programmā, nākas ziedot kādu stūrīti no kanālmalas parka. Tādejādi nāktos drusku lauzt sākotnējo solījumu, ka jaunā koncertzāle nekādi nepārkāps esošās gruntsgabala robežas un parku noteikti neskars. Parks arī ierobežo kompleksa attīstību nākotnē, — iespēju kādreiz paplašināties. Ja vien parku neuztver kā tādu brīvās telpas resursu, kā tukšu vietu iespējamai apbūvei. Jo, kā rāda gan Nacionālā teātra, gan Operas piemēri, — var paplašināties arī uz parka rēķina, neraugoties uz rīdzinieku kaislību pret kokiem.

Otrs,  — koncertzāle šādā risinājumā visdrīzāk nebūs telpiski izteiksmīga, semantiski viennozīmīga, apkārtnē dominējoša būve. Pats par sevi varbūt tas nav nekas labs vai slikts, bet droši vien liktu vilties tiem, kas sapņo par jaunu simbolu un nacionālo pašapziņu apliecinošu arhitektūras zīmi. Saglabājot esošo modernisma ēku, tā vai nu dominēs pār jauno koncertzāles daļu vai arī kopā ar to veidos divu konkurējošu celtņu konglomerātu.

Trešais, kas cieši saistīts ar otro, —  lai atrisinātu koncertzāles kompleksa telpu programmu, pārizmantojot esošo mantojumu, — gan modernisma biroju ēku, gan kādreizējo skolas namu Kronvalda bulvārī, — visdrīzāk saiknes starp pašu zāli un blakusēkās izvietotajām telpām iznāktu visai samocītas, veidojot pagarus gaiteņus un tranzītzonas. Protams, daudz ko ir iespējams atrisināt, samierinoties ar labākiem vai sliktākiem kompromisiem.

Ņemot vērā šī scenārija vājās vietas, var diezgan labi iztēloties, ka ieplānotajā konkursā starp priekšlikumiem, kas censtos saglabāt esošo ēku, iespiežot tai blakus jaunu koncertzāles apjomu, un otriem, kas piedāvātu nojaukt esošo, lai tās vietā uzceltu jauno, — var apzināties, ka funkcionāli un telpiski pārliecinošāki noteikti izskatīsies otrie. Turpinot Kultūras ministrijas šeptētāju iesākto ietiepīgo kursu, tas būtu arguments, lai jauktu nost kultūras mantojumu.

Taču, kā prezentāciju izvērtēšanā tai pašā tiešsaistes pasākumā uzsvēra arhitekts Harijs Alsiņš, — koncertzāles nostādīšana pret bijušo partijas namu ir viltus premisa.  Minētie šķēršļi un problēmas, — apdraudējums mantojumam, kanālmalas parka ziedošana, funkcionāla rakstura kompromisi, ierobežojumi ēkas arhitektūras izteiksmībai, dažādi nepamatoti dārgi un samocīti risinājumi, kā arī ar  satiksmi un stāvvietu trūkumu saistīti sarežģījumi centrā, — tās ir prognozējamas sekas, ko raisa voluntāra un netālredzīga vietas izvēle. Cenšoties pārvarēt pašu radītos šķēršļus, nākas ieslīgt nevajadzīgos kompromisos. Protams, savi plusi un mīnusi būs jebkurai novietnei, taču bez dažām no nosauktajām problēmām varētu izvairīties, ja nozīmīgā būve tiktu plānota tai atbilstošākā, tukšākā vietā.

Kultūras ministrijas ietiepība, pieķeroties aplamai izvēlei kavē pasludinātā mērķa — nacionālās koncertzāles veiksmīgu īstenošanu. Tagad, kad politiskā situācija ļauj valstij un pilsētai sadarboties veiksmīgāk, nekā iepriekš, ir taču iespējams Rīgas centrālajā daļā atrast arī krietni piemērotākas vietas, kurās koncertzāle varētu būt nevis drauds, bet gan iespēja un stimuls apkārtējās pilsētvides attīstībai. Daudzkārt jau pieminēts ir tukšais Uzvaras parka stūris, tāpat arī rūpniecības tirgus kvartāls Centrāltirgus apkaimē. Arī bieži minētā un apšaubītā Andrejsala —, ja reiz turīgie īpašnieki nav ar mieru zemi dāvināt un, ja nacionalizācija kā risinājums šķiet par šerpu, ir vēl iespēja nepieciešamo gabalu atpirkt, tāpat kā zeme tiek atpirkta Rail Baltica dzelzceļa trasē.

Dalīties ar ierakstu:

5 2 votes
Article Rating
guest
13 Comments
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
Miķelis

Ir viena detaļa, kurai visiem vajadzētu pievērst uzmanību – LR kultūras ministrs iegādājies Le Korbizjē brilles. Līdzīgās brillēs kāds Čečenijas arhitekts prezentēja Ramzanam baisos torņus Groznijā ( biju te iemetis sen foto ). Tā kā Le Korbizjē brilles – tas ir simptomātiski – muļķība latviešu tautā dzinusi diezgan dziļas saknes…

A4D

The Empire Strikes Back — Kultūras ministrijas artilērija ir profesora Krastiņa viedoklis, kas publicēts gan Dienā, gan Delfos:
https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/breka-pret-koncertzali-14252103
https://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/profesors-janis-krastins-breka-pret-koncertzali.d?id=52685411

Miķelis

Jūtu ka taps Angļu Džentlmeņa kluba 6.sērija – Angļu Džentlmeņu stūrgalvība un spīts – visas Impērijas balsts. Galējs konservitīvisms kā dzīves moto ar Profesoru galvenajā lomā.

Miķelis

Angļu džentlmeņu klubs. 6.sērija. Londonas Sitijā kādā dzīvoklī dega blāva sveču gaisma. Dzīvoklis bija piekrauts grāmatām tā, ka bija palikušas šauras ejas starp tām. Pie ozolkoka jūgendstila rakstāmgalda ar zaļā samta virsmu sēdēja Profesors un domāja. Pret rakstāmgaldu bija atstutēts viņa ziloņkaula spieķis. Uz rakstāmgalda sera Naura portreja sudraba jūgendstila rāmī ar kailām nimfām abos sānos. -Iedomājaties tikai, jaunie eskvairi uzsākuši kampaņu pret Viņas Majestātes jau gandrīz pieņemtajiem lēmumiem Haidparkā nojaukt karaļa Ričarda Drošsirdīgā laikā būvēto kanceleju un tās vietā uzbūvēt Karalisko Mūzikas halli. Šie nīstamie eskvairi, kuri negriež ceļu vecajiem angļu džentlmeņiem. Mūsdienu jaunatne! Mazie aklie kucēni, kurus nav… Lasīt vairāk »

Last edited 2 mēneši pirms by Miķelis
Miķelis

Bet tā – skaidrs ka koncertzāli vajadzētu iebūvēt pa leišu modei pazemē, tā sakot tālāk no grēka. Lai neredz no ielas un nenokurienes. Jāpaslēpj no zinātkārām acīm. Kad atbrauc ārzemnieki un jautā: a kur jums modernā arhitektūra? A mēs smaidām un atbildam: A jūs atrodiet!

Andis Sīlis

Jā, ierakšanās pazemē Nr2 būtu LV laikmetīgās arhitektūras domas patiesākā izpausme, vajag tikai, tāpat kā muzeja konkursā, Profesoru, Dripi un Dambi pieaicināt žūrijā. Ja tā padomā, tad arī jaunas novietnes atrastos ndesmit, jo ar baisu naudu kurmjus un gruntsūdeņus tramdīt var gandrīz jebkur. Tava ironizēšana par džentlmeņu klubu ir pieņemama, tomēr, taisnības labad jāsaka, ka arī otra radikāļu nometne izpildās ne mazāk demagoģiski. 1. Nu nav E2 kkāds brīnumains modernisma šedevrs, tāds bija Strēlnieku muzejs [arī mūsējo projektēts, daudz izteiksmīgāks un unikālāks], ko visi modernisma neoentuziasti ļāva sačakarēt pat neiepīkstoties, sanāk tāda domas un rīcības nekonsekvence, jo cīnījās pret sviestaino… Lasīt vairāk »

Miķelis

Man personīgi patīk Profesora konsekvence un viņa atšķirīgais viedoklis, tomēr šeit nūjiņu ar Sibīriju bija pārliecis, tāpēc ADžK sērija. Par detaļu kultūru piekrītu – viss padomiskais ir diezgan pabriesmīgs, pat E2. Strēlnieku muzejs bez logiem tai skaitā – stājoties pionieros sābri krita gar zemi taisnām kājām ar skaļu būkšķi – ģība. Par modernismu – skaidrs ka ar visu detaļu trūkumu vajadzētu ko atstāt, lai būtu mazliet kur pašausmināties – paskat kā dzīvojuši. Un atstāt tās modernisma galvenās būves, ne dzīvojamo māju sērijas, tās gan vajadzētu jēdzīgi renovēt. Nedomāju ka otra puse ir ļaunprāši, vienkārši kā Profesoram kauss bija pilns un… Lasīt vairāk »

Miķelis

P.S. Tas ko varētu darīt ar AB dambi – iet iekšā Daugavā, ar citu konfigurāciju, mākslīgo salu, uztaisīt plašu “Venēcijas” krastmalu ar pastaigu vietu. Mazliet nesaprotu karoga mastu uz brūkošā dambja – tas laikam simbols šodienai. Bet tā – ambīcijas trūkums Koncertzāles jautājumā kā uz delnas. Kaut ko samuhļīt, kaut kādās vecās sasildītās vietās kaut ko piecept klāt, mocīties, kasīt eiro no ministrijas sienām, izgudrot jaunu riteni, pievilkt argumentus aiz tievām ūsām, uzrīkot feika plenērus, tai pat laikā piecelt mazpilsētas ar hibrīdkoncertzālēm, kuras sevi neatpelna un iztērēt piķi. Visa tā valdība kaut kā nenopietni izskatās – viens pasvilpj un visi… Lasīt vairāk »

Pēteris Bajārs

Atmiņas uzlabotāji ir biezpiens un zivīs atrodamais fosfors. Gan Bajārs, gan Lukševics no pirmās dienas bija pret “sviestaino Birkerta dāvanu”. Uldis pat iesniedza saraktu, kur OM bija iekļauts pieminekļu sarakstā. Kā to sarakstu tur pēta, tagad šķiet katram ir skaidrs. Par vērtību, stila tīrību, zeku panelenēm te var pieliet n-tos spaiņus ūdens, bet diez vai viena puse otru pārliecinās par pretējo. Par 30 mio iegrūšanu, turpretī, nav jābūt ekspertam, lai saprastu, ka skaitlis ir uzpūsts, nav jābūt matemātiķim, lai saprastu, ka pat tie “nepieciešamie” 30 mio atmaksājās. Pat vēl vairāk, nav jāņem kalkulators rokās, VNĪ mājas lapā un pat likumi.lv… Lasīt vairāk »

Miķelis

Mazliet piebildīšu par tiem sarakstiem – vot tur vajadzētu veidot analīzi par kritērijiem kādā veidā pieminekļu statusu saņem Jūrmalas pussapuvušās kocenes, bet tīri labā stāvoklī esoši modernisma darbi nē. Tur gribētos mazliet “paspīdzināt” Dambjus, Asarus un Krastiņus – kāpēc Ulmaņlaiku patoss un atmiņas liek miskastē iemest veselus kompleksus – tai skaitā RTU studentu pilsētiņu vai noskatīties kā Centrālā stacija, RRR tiek pārtaisīti par veikaliem vai atsevišķas modernisma celtnes izkropļotas? Kuri ir tie kritēriji no arhitektūras lauciņa? Jebšu mums visa labā akceptējamā arhitektūra beidzās 1940.gadā?

Last edited 1 mēnesis pirms by Miķelis
Andis Sīlis

Pēterim. Ja tā, tad atvainojos par OM, kaut gan ļoti labi atceros, ka sēdējām visādās neskaitāmās sapulcēs un cīnījāmies pret izvarošanu trijatā ar profesoru un Zaigu, nebija nekāda atbalsta arī soctīklos un attiecīgi Lejnieks, Inspekcija, Rībena un visi pārējie lietoja to pašu argumentu – kkādi pāris neapmierinātie neļaujot cietušajiem sirmgalvjiem tērēt saziedotos līdzekļus “baltās” nākotnes materializēšanai. Par 30 mio gan nepiekrītu. Ar 2000 eur/m2 neko daudz izdarīt nevarēs, jo puslīdz funkcionāla inženierija un fasāde renovējot izmaksās dārgāk kā jauna. Labiekārtojums un pagrabi arī baisi, Vecsīļa zāles izmaksas arī būs lielas utt. Esmu gatavs saderēt, ka gadījumā, ja tiks izstrādāts projekts,… Lasīt vairāk »

Last edited 1 mēnesis pirms by Andis Sīlis
Miķelis

Atļaušos atkal iestarpināties;-) Par naudu. Pie mūsu naudas vējā kaisīšanas politikas – atceramies cik nav iemaksāts Remam Kolhāsam ( Andrim Šķēlem tai skaitā ) + iztērēts konkursiem par koncertzāles vietu un pašu koncertzāli ( kuru izmeta miskastē ) + tagad par MMM projektu, kuru protams atkal izmetīs miskastē utt., atļauties varētu tā ka rīb vien, – tas visiem modernistiem būtu kā alus uz čūkstošām oglēm. Par izmaksām laikam piekritīšu – pie mūsu būvniecības stila par valsts naudu ( atceramies nopirkstotos zelta liftus LNMM un vēlmi ielīst pazemē pie pirmās vajadzības, nevajadzības tā audzējot būvniecības firmu profitu – tās uzblīstu kā… Lasīt vairāk »

Miķelis

Ar padomju laiku vispār ir interesanti. Strēlnieku muzejs faktiski bija tāds padomju jaunatnes iniciācijas templis ( a la luteriskā baznīca Ulmaņlaikos ). Un ja padomju galvas nīcināja ārā visu, kas saistīts ar kristietību – spridzināja katedrāles, nogalināja mūkus un priesterus utt., tad OM sakarā ir pretējs process – to kā baznīcas pārvērta par koncertzālēm un ko tik visu ne, neatkarīgā vara pārvērta par OM muzeju, kas ir diezgan ierasta prakse pasaulē – ideoloģiskas vietas pārvērst muzejos. No arhitektūras mantojuma viedokļa tas protams ir aplami un varbūt pēc 50 gadiem uz to raudzīsies citādi. Ap 1905.gadu zemnieki dedzināja nīsto paverdzinātāju vācu… Lasīt vairāk »

Last edited 1 mēnesis pirms by Miķelis
13
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x