Ik gadus 16. februārī,
atzīmējot Lietuvas Neatkarības dienu, A4D slejās tiek publicēts kaut kas no
kaimiņvalsts arhitektūras. Šoreiz likumsakarīga izvēle, kas reizē cieši
sasaucas ar aktualitātēm Latvijā, ir stāsts par Modernās mākslas muzeja projektu
Viļņā. Šķiet, visvairāk projekts ir
ievērojams ar to, ka tā autors ir Daniels Libeskinds.
Līdzīgi kā Latvijā, arī
Lietuvā mūsdienu mākslas muzeja virzīšana lielā mērā ir privātās rokās — galvenais
cilvēks aiz Modernās mākslas centra zīmola ir uzņēmējs (ķīmijas doktors,
biotehnoloģiju uzņēmuma vadītājs) un filantrops Viktoras Butkus un viņa sieva Danguolė
Butkienė.
Lai nejauktos ar nosaukumiem — Lietuvā nozīmīgākā (savā ziņā —
lielākā arī Baltijas mērogā) mūsdienu
mākslas institūcija ir Laikmetīgās mākslas centrs (lietuviski: Šiuolaikinio meno centras, angliski — Contemporary Art Centre (CAC)), kas darbojas
Kultūras ministrijas pārraudzībā. Tas bāzējas Vokiečių ielā — Viļņas
vecpilsētas pašā centrā, 1960. gados celtā ēkā, ar 2400 kvadrātmetru lielām
izstāžu platībām. Padomju laikos tā darbojās kā Mākslas izstāžu pils — Lietuvas
Mākslas muzeja filiāle. Centra kolekcijas nozīmīgu daļu veido Fluxus arhīvs. Kā zināms, viens no šīs kustības, mākslinieku
tīkla dibinātājiem bija lietuvietis Jurģis (jeb Džoržs) Mačūns.
Savukārt Butkus ģimenes veidotās institūcija — Modernās
mākslas centrs, kas atpazīstams ar abreviatūru MMC (lietuviski: Modernaus meno centras (MMC), angliski: Modern Art Center) ir vērienīgākā
privātā ar laikmetīgo mākslu saistītā iniciatīva Lietuvā. MMC tika dibināts
2009. gadā un centra mēŗķis ir veidot Lietuvas modernās un mūsdienu mākslas
kolekciju, aptverot periodu no 1960. gadiem, līdz mūsdienām un, protams,
padarīt to pieejamu mākslas mīļotājiem un interesentiem.
Jau pirms dažiem gadiem,
— 2011. gadā tika rīkots arhitektūras
konkurss MMC ēkai Konstitūcijas prospektā, — tā saucamajā Viļņas jaunajā
centrā, Neres upes nogāzē, blakus esošajai Nacionālās galerijas ēkai. Un netālu
no vietas, kur dažus gadus iepriekš (2008) tika solīts būvēt Viļņas Gugenheima
muzeju, pēc Zahas Hadidas projekta. MMC konkursa darbi kaut kādā ziņā, lai gan
pieklusinātāki, taču it kā sekoja tam pašam virzienam, tiecoties piedāvāt
jaunas ikonas, salīdzinoši maz rēķinoties ar tuvumā jau esošo mākslas muzeju.
Konkursa otrajā kārtā uzvarējušais projekts tika publicēts arī A4D.
Zemes gabals
Konstitūcijos prospektā bija pašvaldības īpašums un projektam iestrēgstot
birokrātijas gaiteņos, muzejam tika izvēlēta vieta Viļņas vēsturiskajā centrā, Pylimo ielā, — vietā, kur atrodas kādreiz
leģendārais kinoteātris Lietuva (1965),
kas tagad ir privātīpašums. 2014. gadā
šai vietā tika rīkots arhitektūras konkurss, kas ietvēra ne tikai muzeju, bet
arī birojus.
Tomēr galu
galā īpašnieki atmeta ar roku konkursiem, un atstājot programmā tikai muzeju,
pasūtīja projektu rietošajam zvaigžņu arhitektam Danielam Libeskindam. Pirms pāris mēnešiem – novembra beigās
projekts tika svinīgi atrādīts publikai. No Lietuvas puses pasūtītāji projektam
piesaistīja jauno biroju DO Architects
(biroja vadītāja Andre Baldišūte rīdziniekiem varētu būt pazīstama pēc dalības LAS
gada balvas žūrijā pirms pāris gadiem, kā arī, iespējams, pēc sērferu kempinga
projekta Svencelē, kas veidots asprātīgi izmantojot konteinerus).
Libeskinda projekts
Topošā
muzeja preses relīzēs, teikts, ka ēkas koncepciju iedvesmojis pilsētas
vēsturisko vārtu tuvums, novietne starp divām pilsētbūvnieciskām struktūrām —
viduslaiku nocietināto pilsētu un 18. gadsimta pilsētu. Tiek apgalvots, ka ēka
sasaucas ar vietējo arhitektūru kā formās, tā materiālos.
Ēkas
telpisko konceptu veido divi savienoti dobumi, kas it kā izgrebti kastveida
būves apjomā — publiskā ārtelpa, kas sākas no ielas kā ieejas telpa zem pārkares,
turpinās kā iespaidīgas kāpnes cauri ēkas centram un atveras kā jumta terase
otrajā stāvā, pretējā ēkas stūrī.
Ierodoties
ēkā pa galveno ieeju no ziemeļu puses, apmeklētāji caur 10 metru augsto
stikloto ieeju, nonāk dabiski izgaismotā, augstā vestibilā. Izstāžu zāles kopā aizņem
1000 kvadrātmetru. Muzeja ēka ietver arī kafejnīcu, grāmatveikalu, auditoriju, kā
arī izglītības, administrācijas un noliktavu telpas.
«Modernās
mākslas centrs veido ne tikai mājas īpašajai kolekcijai, bet projekts savieno
galeriju ar ielu un pilsētvidi, dāvājot Viļņas iedzīvotājiem jaunu kultūras
centru, piesātinātu ar publisko telpu,» — projekta prezentācijā tika sacījis Daniels
Libeskinds
Kā var noprast — šobrīd šis
ir ļoti reāls projekts, ar lielu iespēju tapt īstenotam. Kā privāta iniciatīva,
tas, no vienas puses ir pakļauts kādiem (finanšu) riskiem, taču no otras — iespējams,
daudz reālāks, nekā gadījumos, kad par lielām publiskām būvēm nepieciešamas
politiskas vienošanās un izškiršanās. Nu jau ir uzsākts darbs pie tehniskā
projekta, tomēr arhitekti nepiekrita ēkas plānu publicēšanai, atļaujot rādīt vienīgi
tās pašas vizualizācijas, kas gan pietiekoši ēkas ideju atklāj pietiekami
saprotami.
Nevar noliegt savu devu asprātības
topošā muzeja telpiskajā koncepcijā, taču neraugoties uz skaistajiem vārdiem,
pat lūkojoties tikai bildēs, nevar nemanīt, ka vecais modernisma perioda kinoteātris šai
vietā iekļāvās daudz organiskāk, nekā jaunā baltā kaste. Jaunā, iecerētā ēka
tik un tā ir kā no citurienes nolaidies objekts, jo sevišķi jau skatoties no
otras puses, — vizualizācijās rādītais dārzs visai maz glābj situāciju.
Mēģinot noskaidrot
lietuviešu kolēģu attieksmi par muzeja projektu, noprotams, ka kā jau šādos
gadījumos — viedokļi nav viennozīmīgi, — ir gan atbalstoši, gan visnotaļ kritiski.
Taču īsti publiskas diskusijas par to nav bijušas, lai gan nojaušams, ka
arhitekti būtu vēlējušies kvalitatīvu konkursu un publisku sarunu. Tomēr atzīst, ka tā ir privāta nauda un
pasūtījums. Atsevišķi arhitekti agrāk bijuši iesaistīti pilsoniskās akcijās, protestējot
pret kādreiz nozīmīgā kinoteātra privatizēšanu un vietas komercializēšanu, taču
no šī viedokļa muzejs, kā publiska vieta, tomēr ir pozitīvs rezultāts.
Saskaņā ar nospraustajiem
plāniem, ēkas projekts jāpabeidz 2016. gadā, lai 2017.-18. gadā būvētu. Muzeja
atklāšana paredzēta 2019. gadā.
