Vēlreiz par arhitektūru klātbūtnes mākslai

Līdz novembra vidum Rīgā apskatāmo izstāžu — gan Arhitektūras skati—mūsdienu Francijas skatuves arhitektūra, galerijā Betanovuss, gan exports@home, Latvijas Arhitektūras muzejā, — ietvaros 12.novembrī plkst.17.30 Rīgas Tehniskās universitātes mazajā zālē lekciju lasīs franču arhitekts David Trottin. Kuratora ievads skatuves mākslai veltītajai franču arhitektūras izstādei.

Skatuve sniedz nesalīdzināmu autentisku teātra privilēģiju — dzīva ķermeņa tuvību. Kad teātra telpas kļūst par mājvietu īslaicīgai indivīdu kopā sanākšanai, kurus apvieno šova norise, telpu arhitektūrai ir būtiska loma.

Francijā teātri piedāvā lielu formu dažādību, kas kalpo radošumam un saskarsmei ar publiku. Mūsdienās arhitektūras stratēģiskā loma arvien palielinās, jo daudzi izjūt saiknes zudumu, ievērojami mainoties cilvēku attiecībām. Šie mūsdienu kultūras un sociālie centri iemieso viedu indivīda un sabiedrības apvienojumu, intimitāti un dalīšanos — skatītāja fiziskās un emocionālās attiecības ar priekšnesumu, nav svarīgi, vai tas būtu teātris, deja, mūzika vai cirks, vai arī šo mākslas veidu sajaukums, kas mūsdienās kļūst arvien aktuālāks.

Šie meklējumi izjust tuvību un ar to dalīties ir aizsākušies Francijā, kur les arts vivants jeb «dzīvā māksla» ieņem galveno vietu ne tikai atvēlēto telpu, bet arī unikālā festivālu skaita ziņā. Teātri un citas kultūras celtnes ir gan patvērums (abri), gan ēka (édifice), aizgūstot formulējumu no režisora Antuāna Vitēza (Antoine Vitez). Tās ir kompleksu attiecību auglis starp dzīvajām mākslām (kas ir gaistošas un eksistē tikai priekšnesuma laikā) un fiziskās konstrukcijas eksistenci (pat uz neilgu laiku). Teātrim kā arhitektūras izaicinājumam ir jāuzplaukst starp skatuves tēlu radītājiem un telpas projektētājiem, lai saskaņotu attiecības starp būtību (mākslinieciskā darbība) un ēku (uzbūvētā čaula). Arhitektūra ir oriģinālās idejas izpausme. Parasti šie centri, kuri ir izveidoti ar valsts programmu atbalstu un tādējādi publiski pēc sava aicinājuma, spēlē galveno lomu pilsētu un rajonu strukturēšanā, absorbējot to piedāvāto kultūru.

Ekspozīcijai un ar to saistītajai publikācijai ir divējāds mērķis. Pirmais, tematiskais, mērķis ir izteikt teātru un citu kultūras iestāžu izaicinājumus mūsdienu arhitektūras kontekstā. Modernā «dzīvā māksla» tagad palīdz izskaidrot tās stilu dažādību un attīstību, komplekso un pārsteidzošo kultūras sajaukumu starp šīm disciplīnām. Ķermeņa un telpas attiecības atspoguļojas cieši saistītajās priekšnesuma un arhitektūras jomās; izpratne radikāli mainās, parādoties jauniem digitāliem instrumentiem, internetam un tā virtuālajiem sazarojumiem. Vēsturiskā analīze atklāj, ka lieliskās arhitektūras atbildes uz uzstāšanās mākslas kā sociāla elementa vajadzībām var palīdzēt skatītājam un lasītājam izprast jaunās arhitektūras attieksmi, veidojot šīs publiskās / privātās attiecības starp indivīdu un grupu.

Otrs, dokumentālais, mērķis ir atainot 34 arhitektoniskos risinājumus, 34 atsauces uz neskaitāmiem seniem un moderniem mītiem, pastāstot oriģinālu stāstu par šo ēku jauno statusu pilsētvidē un to sociālo ietekmi, izrādot cieņu nepārtraukti mainīgajiem teātru rituālu un arhitektūras izaicinājumiem modernajā sabiedrībā.