Torņakalns — jaunais centrs vai suburbia?

Pirms pāris nedēļām noslēdzās konkurss jaunajam Rīgas centram Torņakalnā. Saņemti septiņpadsmit projekti, žūrija noteikusi piecus labākos apbalvošanai. Bet kāds labums Rīgai?

Lai arī raksta rašanos rosinājis konkurss, tā tēma nav tika daudz projektu recenzija, bet drīzāk pārdomas par to, ko saprotam ar pilsētu un ar pilsētas centru mūsdienās. Negrasos bezkaislīgi vērtēt šos projektus, tā kā pats piedalījos viena tapšanā.

Rīgas Domes satiksmes departaments pirms pāris gadiem izstrādāja transporta shēmu Pārdaugavai un tieši rajonam, kur pilsēta iecerējusi būvēt jaunas administrācijas ēkas. Plānā šis risinājums nozīmē lielceļu — trīs joslas katrā virzienā, šoseju, kas līdzvērtīga Ulmaņa gatvei. Jaunajai maģistrālei tad būtu jāsavieno Vienības gatve (kas lielā daļā ir bruģēta iela) un Daugavgrīvas iela, kas idilliski izlokās gar Dzegužkalnu cauri Iļģuciemam. Ko dotu šāds lielceļš Daugavas kreisajā krastā? Protams, savu labumu jau dotu, savienojot tos ceļus un maģistrāles, kas pienāk Daugavas kreisajā krastā, vienu otru satiksmes problēmu varbūt atrisinātu ar. Sastrēgumi veidotos citās vietās. Līdzīgi kā Vecrīga ir atgriezta no Daugavas, RD piedāvātā Rietumu maģistrāle no upes atgrieztu Pārdaugavu, pāršķeltu Torņakalnu un Iļģuciemu. Protams, arī «apgādātu».

Vērojot šīs shēmas, nākas secināt, ka plāns radīts izvērtējot tik vienu aspektu — satiksmi, nemaz nerūpējoties par pilsētvidi. Šīs lielceļu malas un apakšas visbiežāk tā arī paliek degradētas teritorijas. Protams, var sacīt, ka tā ir 21.gadsimta pieeja — pilsēta kā puduri jeb kā tos dēvē Sigurds Grava — pilsētnieciskais lauks. Publiskās telpas un pilsētu fragmentācija ir neizbēgama parādība. Bet ko šodien saprotam ar centru?

Rīgas vēsturiskā centra plāns tapa 19.gs. vidū, tas noteica pilsētas attīstību visiem turpmākajiem 50 un vairāk gadiem. Arī šodien šī plāna dotie noteikumi ir kā ietvars, saskaņā ar kuru pilsēta centrā turpina pilnveidoties. Vai kāds no konkursā piedāvātajiem priekšlikumiem piedāvāja ko līdzvērtīgu — plānu, kas šodien nospraustu skaidras un konkrētas vadlīnijas Torņakalna attīstībai nākamajiem 50 un 100 gadiem? Grūti sacīt. Jo tā īsti jau neviens nezina, kādai būtu jābūt nākotnes pilsētai.

19.gadsimtā bija vieglāk. Lai arī pilsētu kvartāli kļuva lielāki, mājas — augstākas, ielas — taisnākas, nekā iepriekšējos laikmetos, tomēr tā bija tā pati pilsēta. Automašīnas vēl nebija pazīstamas, vēlāk rodoties tramvajam un pazemim (metro) attīstījās sabiedriskais transports. Līdz ar to jaunā pilsētas plāna galvenās telpiskās idejas nebija tik ļoti radikālas, tas bija saprotams turpinājums iepriekšējai pilsētai.

20.gadsimts ir mainījis stipri daudz. Attīstoties satiksmei, visvairāk tieši autotransportam, publiskā telpa fragmentējas, tā vairs nav saistīta nepārtrauktā sistēmā. Mūsdienu pilsētā vairs nav tik stingras publiskās ārtelpas un būvmasu attiecības un hierarhijas. Šodienas pilsētā daudz grūtāk saskatīt vizuālās saistības. Tas gan nenozīmē, ka tās ir nejaušas. Tā ir daļa no augstākas pakāpes komplicētas kārtības, kuru var izprast mobilitātes ietvaros. Laiks aizvieto fizisko distanci tādā nozīmē, ka ir tas, kas vieno vai šķir. Šī jaunā, brīvā un nestabilā ģeogrāfija apiet plānošanu un tradicionālo pilsētas pārvaldi.

Konkurss rosinājis domāt par to, kādam tad jābūt pilsētas centram nākotnē. Kā apliecina projekti, atbildes ir visai dažādas, tomēr pagrūti kādu no tiem nosaukt par 21.gadsimta plānu. Projektu vidū nosacīti var izcelt divas grupas, kas nojaušamas arī piecu apbalvoto darbu starpā. Šīs abas grupas it kā norāda uz galvenajiem pretstatiem. Vieni, kas vairāk respektē automobiļu laikmetu un RD piedāvāto satiksmes risinājumu, grupē ēkas puduros. Šosejas, tilti, estakādes, tuneļi, kam pa vidu ēku grupas.

Otrajos jūtams tāds kā 19.gadsimta sentiments, tiekšanās pēc vienotas pilsētvides, centieni pēc atpazīstamas publiskās telpas un kvartāliem. Šie projekti pauž domu par vēsturiskā Rīgas centra turpinājumu otrā krastā. Taču risinājumi ir dažādi, visskaidrākais šai ziņā bija konkursa uzvarētāju darbs.

Netiecoties dalīt visus darbus vēl kādā specifiskākās grupās, var pamanīt atsevišķas būtiskas ievirzes. Kā nezin kādu daudzsološu nākotnes risinājumu šai vietai vairāki projekti piedāvā dažādas milzu platformas, kas pārlokās pāri visai transporta infrastruktūrai, veidojot it kā vienotu, integrētu rajonu, tādu laimīgu pilsētu. Taču arī to diezin vai varētu dēvēt par 21.gadsimta pilsētu — tās drīzāk ir kā variācijas par 20.gs. 60—80.gadu praugiem, no kuriem veiksmīgākais varbūt ir Parīzes Defansa. Taču daudz reālāki piemēri ir Centro Direzzionale Neapol vai UNESCO rajons Vīnē, kurus diezin vai par skaistiem gribētos dēvēt.

Vēl citi atbildi meklē milzu ansambļos — šie darbi gan visi palikuši aiz svītras. Augstu žūrija esot vērtējusi darbu, kas atgādina tādu kā Stonhedžas interpretāciju — aplī izvietotas pašķības augstceltnes. Kāds pa lielāko gruntsgabala daļu, veido milzīgu ēku ar vēl jo iespaidīgāku kupolu. Prasītā mēroga ēkas plāns nemaz nav nolasāms, jo knapi ietilpst 4 paneļos, kas ekspozīcijas īpatnību dēļ izvietoti pa gabalu viens no otra. Citā — platforma ar kartēziskiem augstceltņu apjomiem, atgādinot kaut ko franču vai brazīliešu modernistu vīzijām. Vēl kāds — kā milzu memoriāls, raisot asociācijas ar itāļu fašistu arhitektūru vai Ķīnas jauno pilsētu vērienu. Citā darbā ar akvarelētajiem plāniem un fasādēm var atpazīt Latvijas ievērojamākā klasicisma adepta rokrakstu.

Taču īsti ticama un pārliecinoša nešķiet neviena atbilde. Vērojot pilsētu attīstības tendences pasaulē, pieņemot, ka Rīgas attīstība turpināsies tāpat kā pēdējos gados līdz šim, kā nosprausts arī jaunajā attīstības plānā, patiesībā nemaz ar nav nepieciešamības pēc tāda veidojuma kā «jaunais centrs». Jo postmodernisma un komunikāciju laikmetā vispār runāt par kādu vienu centru ir nevietā. Drīzāk — daudzi mezglu punkti, fiziski un virtuāli savienojumi, plūsmas. Tāpat pamatota ir iebilde, ko izsaka Kristīne Āboliņa savā blogā Tirgusdienas portālā — muļķīgi ir spriedelēt par jauna centra siluetiem un formām, par jaunām ēkām, ja netiek uzlabota Rīgas pārvaldes sistēma.

Konkursa darbi zīmē dažādus ēku kārtojumus, taču, iespējams, šādiem priekslikumiem drīzāk jāpiedāvā stratēģija teritorijas attīstībai, nevis konkrētu ēku projekts. Konkursa noteikumos gan bija visai muļķīgas prasības parādīt dažu ēku fasādes un plānus mērogā 1:250. Iespējams, konkursa uzstādījumus un prasības vislabāk raksturo tieši otro vietu ieguvušais darbs. Tā ir krāšņa vīzija, no kuras dveš haoss, aiz kura grūti nojaust reālos risinājumus, taču ir daudz skaistu solījumu un žilbinošu bilžu — piemērota atbilde gan uz konkursa prasībām, gan visu to attīstību, kas vērojamā Rīgā pēdējos gados.

Pirmo trīs vietu ieguvēji tiekot aicināti sadarboties, lai turpinātu darbu — izstrādāt detaļplānojumu vai pat jau atsevišķas ēkas. Šobrīd gan pagrūti iedomāties šo sadarbību, ņemot vērā, cik atšķirīgas bija šīs idejas. Vienīgais, ko var izcelt kā kopīgo, neviens no šiem projektiem īpaši nav aizrāvies ar augstceltnēm. Rīgas Dome ziņo, ka tās jaunās ēkas projekts būšot gatavs 2009.gada novembrī, savukārt pati ēka — 2012.gadā un izmaksāšot 45 mlj. latu. Pagaidām gan grūti iztēloties, kā norisināsies šādas teritorijas apgūšana.

Sestdien Pecha Kucha vakarā somu arhitekts Toumo Toivonens 20 kadros tiecoties izklāstīt pilsētas būtību, nonāca pie jautājuma par to, kāda būs un kādai jābūt nākotnes pilsētai. Viņa atbilde bija — tāpēc nodibinājām biroju, lai censtos uz to atbildēt praksē. Bet jautājums jau paliek atklāts. No šī viedokļa tomēr konkursam ir sava nozīme, jo arī šādas atbildes palīdz saprast, kurp virzamies.