Stacijas laukuma apbūve / iepirkšanās centrs Origo

Stacijas laukums 2, Rīga

Autori: Sarma & Norde

Pasūtītājs: Linstow Varner

ŽŪRIJAS VĒRTĒJUMS

60.gados uzbūvētā stacija kopā ar laukumu veidoja reprezentablu publisko telpu, ansambli, kas pārbūves rezultātā zudis. Tā bija potenciāla vieta, ko varēja padarīt par 21.gs. publisko telpu un nozīmīgu transporta mezglu. Kopā ar Stockmann centru jaunā stacija rada ievērojamas satiksmes problēmas 13.janvāra ielā un gājēju plūsmu organizācijā. Pavadot vai sagaidot braucējus, stacijai gandrīz neiespējami piebraukt ar privāto transportu.

Stacijas visā pasaulē skar komercializācija, tomēr parasti tiek saglabāta lielā telpa un iespēja orientēties. Iebūvējot starpstāvu, ēkas monumentālā iekštelpa ir zudusi. Savukārt eskalatori nevis ļauj nokļūt ātrāk uz vilcieniem, bet drīzāk novērš un kavē. Pēc vērienīgās rekonstrukcijas stacija neieguva ne eskalatorus uz peroniem, ne segtas platformas, vienīgi, jaunas kases. Vērtīgākais ieguvums iekštelpas organizācijā ir abu kādreizējo stacijas zāļu savienošana, taču tās abas tūlīt pārvērstas par iepirkšanās centru.

Atsevišķa tēma ir ēkas arhitektūras risinājumi, piemēram, aklie stiklojumi vai slaidajam pulksteņa tornim pievienotā kafejnīca.

ŽŪRIJAS KOMENTĀRI

Kristaps Ģelzis

Māklsinieks

Pilnīga Latvijas profesionālās arhitektūras un kultūras mantojuma elites un Rīgas pilsētbūvniecības loģikas iznīcinoša sagrāve un pilsētas galvu lētticības un lupatnieku triumfs. Brivības piemineklis, Brāļu kapi, Rīgas stacijas kompleks ― spilgtākās nacionālās arhitektūras stigmas. Latvijas Arhitektu savienībai bija jāmetas zem buldezera, lai rekonstrukcija tiktu novirzīta uz vienīgajām pareizām sliedēm.

Renārs Putniņš

GMARP

Iespējams, ka mans viedoklis pilnībā neatbilst žūrijas kopnoskaņojumam, tāpēc minēšu savus aspektus.

• Pilnībā piekrītu žūrijai, ka plūsmas un semantika ORIGO ― ex Centrālajā dzelzceļa stacijā — ir nograutas, jo pēc būtības šis objekts ir lielveikals ar apakšfunkciju — dzelzceļa stacija (kaut ko līdzīgu vēl varētu nostrādāt ar Zemitānu staciju un DOMINA), nevis otrādāk, kā novērojams kaimiņu valstu centrālajās dzelzceļa stacijās, piemēram Helsinkos.
• Ja abstrahējamies no vēsturiskās ēkas zuduma un paša kompleksa iekšējām pretrunām (autostāvvietas un transporta piekļuve, tajā skaitā), nevarētu teikt, ka apjomiski šis komplekss disonē ar vidi, kur tas atrodas. Tas veido laukumu, fokusējas un pilsētbūvnieciski pieslēdzas galvenajām perspektīvām, veido kulises laukumam, cilvēku kustībām. Iespējams, ka daļēji negatīvo nostāju no žūrijas puses radījusi Latvijas arhitektu videi neraksturīgā, monumentālā formu valoda, kas pati par sevi nostāda arhitektūras vērtētāju it kā pakļautā statusā, valsts ― indivīds. Kā piemērus vēsturē var minēt Vecrīgā iebūvēto Finanšu ministriju un Universālveikalu, kas vēl joprojām rada diskusijas profesionāļu vidē par to atbilstību. Man subjektīvi liekas, ka arī šādai formu valodai ir sava vieta pilsētvidē. Cits jautājums, vai tirdzniecības centrs var būt tik strikts un monumentāls, iespējams, tāda var būt stacija, bet tad aktualizējas semantiskā pretruna starp funkcijām.
• Tādejādi izskatās, ka savu negatīvo vērtējumu Origo vairāk izpelnījās dēļ savām dziļajām iekšējām pretrunām gan laika kontekstā, gan plūsmu un funkciju subordinācijas kontekstā, nevis sava arhitektoniski telpiskā risinājuma dēļ.

Pēteris Blūms

Konvents

Stacijas laukums ir kaut kas blakus Origo, kur vienā no blakus ēkām, ja izdodas atrast, var nopirkt biļetes uz vilcienu. Uz Origo jāiet ļoti savlaicīgi, lai rezervētu laiku biļešu kases atrašanai.
Agrāk te bija Rīgas centrālā stacija un laukums. Tā bija laba nacionālā arhitektūra, atšķirībā no Skābbarības torņa.
Varbūt labāk tomēr nevajadzēja.

Mārcis Sakalovskis

Kreisā krasta kustība

Šantāža. Stacija ir neaizvietojams ceļa posms daudzu cilvēku ikdienā. Investors uz tās neaizstājamības, kā arī pašsaprotami nepieciešamās modernizācijas rēķina atļaujas spiest uz brutālu komercializēšanu, nevis domā par to, kā padarīt Staciju par ērtāk lietojamu Rīgas centrālo dzelzceļa staciju un pozitīvi spilgtāku pilsētas vizītkarti, tieši tā padarot to komerciāli veiksmīgāku.

Pārbūvēta Stacija dod labumus, kādi iepriekš nebija, taču, ņemot vērā to, ka no vēsturiskās ēkas spīdēja funkcionāla un estētiska pērle, pārbūves rezultāts ir pabriesmīgs.

Jaunuzceltos apjomus varēja veidot eleganti, līdzīgi caurspīdīgi, lai papildinātu un izceltu stilīgo Stacijas ēkas stikloto priekšplānu, bet sanāca betona sēta ap papliku laukumu un saīsināti tukls pulkstenis. Pulksteņa—restorāna ideja šķiet interesanta, bet izpildījums neveikls. Šaubos, vai Stacijas laukuma interesantu efektu vajadzēja pārveidot par interesantu defektu.

Tirdzniecības centram logus un soliņus nevajag, tikšana uz vilcienu ir sekundāra. Diemžēl, veidojot tirdzniecības centru, Rīgas dzelzceļa stacijas v.2 telpās pasažieri ar savām somām pirms ceļa pat nevar par brīvu un ērti atsēsties. Nevietā intriģējošs arī šķiet uzdevums no Stacijas iekštelpām atrast uzgaidāmo zāli — pamēģiniet!

AUTORU KOMENTĀRI

Visvaldis Sarma

Sarma & Norde

Es neuzskatu par korektu savstarpēju punktu, «rudzuvārpu», uc. «labumu» dalīšanu vienas profesijas ietvaros, ko esmu atkārtojis vairākkārt.

Nenoliedzot padarītā vērtēšanas nepieciešamību, jāatzīst visnotaļ kutelīgā situācija, kad viens profesijas pārstāvis, kādam citam tās pašas profesijas pārstāvim (vienlaicīgi kolēģim un konkurentam) piešķir kādu noteiktu punktu skaitu.
Neielaižoties garās diskusijās par vienas profesijas ietvaros darbojošos personu ētiskajiem aspektiem, publiski salīdzinot sevi ar citiem, manuprāt, ir kāds vispārējs kvalitatīvs kritērijs mūsu darbībām. Nav iespējams iegūt pozitīvu rezultātu iniciējot un uzturot negatīvi lādētus procesus. Mēs šobrīd absurdā veidā tērējam savu, es nešaubos, pozitīvo domu negatīva procesa stimulēšanā, kas, neapšaubāmi noved pie arvien jauna negatīvisma rašanās.
Ar negatīvām aktivitātēm nevar panākt pozitīvu rezultātu.

Citāts no manas replikas portālā A4D 22. martā.

Tomēr, ir iegūts viedoklis, kurš ir respektējams arī tad, ja nepieņemu procesa būtību kopumā un veidotāju grupas pārstāvju viedokļus un personības atsevišķi.

Acīmredzami Latvijā trūkst atklātas diskusijas par arhitektūras un sabiedriski-ekonomisko procesu mijiedarbību, jo, visvairāk «rudzuvārpu» saņēmušie objekti galvenokārt tiek kritizēti par savu eksistenci «vispār», mazāk, vai nemaz par arhitektoniskajiem risinājumiem «konkrēti».

Būtu svarīgi šīs divas pamatlietas atdalīt, kas pavērtu iespēju objektīvu secinājumu izdarīšanai, kā arī novērstu nevajadzīgu savstarpēju apvainošanos un pusatklātu «grupveida bubināšanu».