Pagājušā gada oktobrī Rīgas pilsētas arhitekta birojs rīkoja ikgadējo Reinholda Šmēlinga konferenci, kas ar moto Kā labi sajusties Rīgā?, šoreiz pievērsās sabiedrības iesaistīšanas jautājumiem pilsētas plānošanā un attīstībā.
Pašvaldības aģentūra Rīgas pilsētas arhitekta birojs (RPAB) Reinholda Šmēlinga konferences šādā formātā rīko kopš 2013. gada, katru reizi cenšoties akcentēt kādu aktuālo Rīgas arhitektūras un pilsētbūvniecības aspektu. Pēdējā konference ar devīzi Kā labi sajusties Rīgā?, norisinājās 2016. gadā 27. oktobrī kinoteātrī K.Suns.
Konferences tēma bija stratēģiskā plānošana kā sabiedrības atbalstītas, zinātniski un ekonomiski pamatotas, taktiski ieviešamas pilsētas attīstības vīzijas radīšanas un īstenošanas process. Kā svarīgākais konferences jautājums bija saprast, kas ir stratēģiskās plānošanas objekts un kāda ir šī objekta vēlama veiktspēja attiecībā pret mainīgu kontekstu, sabiedrību un indivīdu.
Tēmas aktualitāti var skaidrot ar pilsētplānošanas un pilsētbūvniecības jomas krīzi — atšķirību starp stratēģijas ka lēmumu pieņemšanas ietvaru retoriku un reālo pilsētas attīstības politiku, kura tiek īstenota. Pēc iepriekšējas sistēmas sabrukuma veidojas ideju vakuums, kad reāli sabiedrība — netiek iesaistīta, plānošana apkalpo finansējuma apgūšanas projektus.
Ik reizi pēc konferences, RPAB dalībniekiem izplata aptaujas anketas, lai izvērtētu sasniegtos rezultātus. Aptaujas rezultātu apkopojumu, kā arī pilnu atskaites tekstu var lasīt RPAB mājas lapā, raksts piedāvā saīsinātu pārskatu par izskanējušiem referātiem un secinājumus.
Konferences referātu kopsavilkums
Konferences programmu veidoja četras tematiskās sadaļas: 1) Pilnvarošanas teorija, 2) Pašradīta attīstība, 3) mikrorajona nākotnes, 4) pārliecināšana.
Pirmajā sadaļā Pilnvarošanas teorija uzstājās nīderlandiešu pilsētplānotājs Jurians Arnolds (Jurrian Arnold) un čīliešu arhitekts Horhe Loboss (Jorge Lobos). Juriana Arnolda referāts sniedza pārskatu par pilnvarošanas vēsturi pilsētbūvnieciskās attīstības kontekstā divdesmitajā gadsimtā Nīderlandē, secinot, ka mūsdienās, lai pilnvarotu iedzīvotājus attīstīt savu mājokļa vidi, ir jāsniedz informatīvs atbalsts iedzīvotājiem. Tas piemēram, varētu būt informācija un projekti esošām dzīvokļu namu sērijām energoefektīvai renovācijai un publisko telpu rekonstrukcijai.
Horhe Loboss rosinošā priekšnesumā parādīja, kā arhitekti, būdami mākslinieki, atpaliek no aktuālajiem estētiskiem strāvojumiem, kas ir vērsti uz mākslas sociāli iekļaujošo misiju. Abi divi pirmās sadaļas runātāji termins «pilnvarošana» mūsdienu pilsētu attīstības procesā interpretēja kā kopradīšanu.
Otrajā sadaļā Pašradīta attīstība sabiedrības iesaistes speciāliste Karolina Drabikno Kanādas, kas darbojas šai jomā veltītā starptautiska nevaldības organizācijā, iepazīstināja ar starptautisku sabiedrības iesaistes ētikas kodeksu. Viņas galvenais vēstījums bija tas, kā kvalitatīvai sabiedrības iesaistei ir vajadzīgi ievērojami materiāli un laika resursi, un, ka iesaiste ir attīstības projektu virzītāju interesēs, — ja uz sabiedrisko apspriešanu neierodas pietiekoši daudz iedzīvotāju, tas ir projekta virzītāju nevis iesaistāmas sabiedrības problēma. Neierašanas nenozīmē piekrišanu.
Sabiedriskā aktīviste, bioloģe un LU ĢZZF telpiskās attīstības studente Justīne Panteļejeva, prezentējot projektu Youth Manual for Green Space, apgalvoja, ka, lai veicinātu pilsētu pielāgošanās spējas, jāpievērš uzmanība jauniešiem, kuru adaptācijas spējas kopumā ir augstākas. Iespējams, termina resilient citiesatbilstošākais tulkojums varētu būt spējīgas pilsētas. Savukārt biedrības Bolderājas grupa vadītājas Sandras Jakušonokas stāsts bija par Daugavgrīvas cietoksni, kuru papildināja festivāla Komēta veidotājs Dāvis Kaņepe.
Trešā sadaļa Mikrorajona nākotnes veltīta Dānijas Karaliskā mākslas akadēmijas Arhitektūras skolas nodaļas Urbānisms un sociālas pārmaiņas studentu darbiem. Arhitekts Dīns Alans Simsons sniedza vispārējo ieskatu par studentu darbiem, kuri šai laikā bija skatāmi Rātsnamā, izstādē ar tādu pašu nosaukumu. Arhitektes Tamāra Kalantajevska un Luīze Hagelberga prezentēja projektu, kurā pētīja rūpniecības zonu un Rīgas mikrorajonu telpiskās un sociālās saites, kā arī iespēju atkal izmantot bijušās rūpnīcas Kvadrāts kā telpu blakusesošo mikrorajonu iedzīvotāju aktivitātēm. Arhitekte Līvas Kreisleres prezentētais projekts paredz pieeju Rīgas Vēsturiska centra kvartālu atdzīvināšanai, izmantojot tukšo namu potenciālu un mūsdienīgus sociālus izaicinājumus.
Ceturtajā sadaļā Pārliecināšana uzstājās arhitekts, pilsētvides un sociālo tīklu aktīvists Oto Ozols un sociālais inženieris, datorzinātņu un mēdiju pētnieks Masačūsetsas Tehnoloģiju Institūtā Dr. Agnis Stībe. Oto Ozols sociālos tīklos uztur diskusiju un veido ilustrācijas par Rīgas ielas telpas izmantošanu tā, lai tajā labāk sajustos arī lēnās satiksmes dalībnieki. Dr. Agnis Stībe, pētnieks lielākajā ASV tehnoloģiju pētniecības universitātē, bija šī gada konferences galvenais referents un savā priekšlasījumā viņš rādīja veidus, kā mūsdienu tehnoloģijas kopā ar sociālas psiholoģijas zinātni var cilvēkus iedrošināt mainīt vērtības, attieksmi un uzvedību — to, dēļ kā mūsdienu pilsētās ir tādas, kādas tas ir.
Atbildes uz galveno konferences jautājumu
Konferences referātos var meklēt atbildes uz uzsaukumā formulēto jautājumu: kas ir stratēģiskās plānošanas objekts un kādi ir šī objekta vēlama veiktspēja attiecībā pret mainīgu kontekstu, sabiedrību un indivīdu. Jautājuma formulējums ir vispārīgs, konferencē meklējām konceptuālus instrumentus lai pārvarētu stīvumu, neizpratni un frustrāciju domājot par laikmetīgo pilsētas attīstības procesu.
Pirmkārt, stratēģiskā plānošana nozīmē pārmaiņas. Sandras Jakušonokas un Dāvja Kaņepes referāti meklēja atbildes uz jautājumu: «Kā iesākt pārmaiņas, un vai alternatīva … ir vispār iespējama?», piedāvājot alternatīvu lielam kapitālam kā attīstības procesa garantam, alternatīvu patērētāju kultūrai. Kā veidot kopienu, pieņemot lēmumu par alternatīvām vērtībām?
Otrkārt, stratēģiska plānošana nozīmē attieksmi pret vidi un sociālo uzvedību tajā. Attieksmi var mainīt. Dāņu arhitektūras studentu projekti ieskicēja jaunu masveida mājokļa būvniecības manifestu, novēršot šoreiz nevis pārmērības, bet nepiemērotību un morālo novecošanu. Projekti dod labu piemēru tam, kādā veidā pārvarēt stigmu, domājot par pēckara dzīvokļu namu kvartāliem.
Treškārt, — attiecības. Tukšo telpu potenciāls atklājas gan visās Rīgas struktūras mērogā, gan ēkas mērogā. Rīgas pēckara dzīvokļu namu kvartāliem ir parauta saite ar to nodarbinātības bāzi — rūpnieciskiem rajoniem. Šī trūkstoša saite un iespējas to atkal nodibināt ir tēma stratēģiskai plānošanai, kuru vērts attīstīt nākotnē. Tukšo namu potenciāls Rīgas centrā ir skatāms sociālo izaicinājumu kontekstā, — sabiedrība strauji noveco un sarūk. Tukšo namu izmantošana pieejamai dzīvošanai paredzot gan sociālo, gan dzīvojamo, gan nodarbinātības izmantošanu, ir otrā tēma, kura noteikti varētu būt stratēģiskās plānošanas objekts.
Secinājumi un ieteikumi nākamajām konferencēm
1. Konferencē arī turpmāk vēlams aicināt projektēšanas un plānošanas studentus, palīdzot viņiem sagatavot konferences priekšnesumu, konsultējot par labākiem veidiem, kā prezentēt savas idejas, jo studentu darbos ir kvalitātes, kuras nav profesionāļu darbos. Profesionāļiem vajag pierādīt savu profesionālismu un efektīvus risinājumus ļoti ierobežotajā un noteiktajā kontekstā; studenti savukārt rada risinājumu idejas problēmu laukam. Studentiem trūkst profesionālisma, taču jādod iespēja tiem prezentēt savus meklējumus plašākai, tostarp arī profesionālai auditorijai.
2. Jātiecas vairot konferences auditoriju, reputāciju un atpazīstamību, nolūkā padarīt par platformu lēmumu pieņēmējiem.
3. Attiecībā par nākamo konferences satura «teorētisko» vai «praktisko» ievirzi, būtu jāfokusējas uz vēstījumu, kas varētu tikt citēts vai atkārtots citur; vairāk uzmanības jāpievērš tam, lai konferences tēzes būtu gan provokatīvas, gan — kodolīgi atspoguļotu aktuālus izaicinājumus Rīgas arhitektūrā. Reinholda Šmēlinga konference ir vairāk kā sabiedrības viedokļa atspoguļojums, konferences saturam būtu būtiski jāietekmē sabiedrības priekšstatus par esošo un vēlamo Rīgas arhitektūrā.
