LAS centieni kritiski izvērtēt Rīgas attīstības plānu, lai arī nokavējušies, tomēr ir apsveicami. Taču būtu svarīgi, lai arhitektu organizācija ne tikai vienreiz paustu attieksmi, bet arī turpmāk raudzītos līdzi, lai šie labojumi tiktu ieviesti plānā.
Kā jau iepriekš A4D minēts, līdz 17. februārim notiek sabiedriskā apspriešana 2006.—2018. gada Rīgas attīstības plāna grozījumu pirmajai redakcijai. Savukārt 5. februārī Rīgas domē notika pasākumus, uz kuru bija aicināti arhitektūras, būvniecības un plānošanas profesionāļi — LAS, RTU APF, būvinženieru un teritoriālplānotāju apvienību pārstāvji.
Pasākums, ko organizēja Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments, tika dēvēts par diskusiju. Tomēr pirmo pusotru stundu aizņēma tehniska un detalizēta atskaite par grozījumos iecerēto un paveikto, ko vairums klātesošo arī diezgan pacietīgi izturēja. Šie pirmie grozījumi attiecas uz izmaiņām aizsargjoslās (sakarā ar pagājušo gadu pieņemtajiem grozījumiem Aizsargjoslu likumā, kas neļauj apbūvēt apmēram 20% Rīgas teritorijas — to, kas pakļauta plūdu iespējai reizi 100 gados), detalizē Rīgas brīvostas un Rīgas lidostas plānojumu, ievieš vēl šāda tādas izmaiņas noteikumu formulējumos un dažās kartēs. Tie noteikti ir visnotaļ svarīgi un nozīmīgi, taču nekādi nevar apgalvot, ka tie šo dokumentu uzlabotu principiāli.
Pēc diskusijas tribīnē kāpa profesors Jānis Krastiņš. Vispirms profesors veltīja taisnīgus pārmetumus pasākuma organizētājiem, kas tērē klātesošo profesionāļu laiku ar nebūtiskām detaļām, diskusijas vietā rīkojot atskaiti. Vienlaikus Krastiņš atgādināja, ka ne jau kritizēt un pārmest ir viņa mērķis, jo Rīga taču svarīga un mīļa ir mums visiem, un visi mēs vēlamies, lai tā attīstītos. Turpinājumā viņš pauda savu un Arhitektu savienības viedokli par Attīstības plānu. Kā zināms, LAS sagatavojusi atklāto vēstuli Rīgas domei, Pilsētas attīstības departamentam un būvvaldei, kurā kritiski izvērtē šo Rīgas attīstībai svarīgo dokumentu.
Profesors patiesībā izteica ļoti daudzu arhitektu domas par attīstības plānu — ka tam trūkst saprotamas hierarhijas, ko veidotu vairāki secīgi līmeņi — no vispārējā uz detalizēto. Krastiņa vārdiem runājot, plāns šobrīd ir kā «raibs lupatu deķis», kurā grūti nojaust kādas pilsētas mēroga kopsakarības un attīstības vadlīnijas, vien konkrētu zemesgabalu īpašnieku un attīstītāju savtīgās biznesa intereses. Respektīvi — šāds dokuments nespēj virzīt jēdzīgu Rīgas attīstību.
Krastiņa paustās domas vēl papildināja LAS priekšsēdis Sergejs Ņikiforovs. Viņš uzstāja uz to, ka pilsētai daudz stingrāk jāaizstāv savas intereses. Savā runā Ņikiforovs minēja, ka, iztopot investoru vēlmēm, rodas daudz nejēdzīgu būvju, kas nerēķinās ar pilsētnieku interesēm. Tādejādi, Ņikiforovs sacīja, iestādes veicinot fetišismu. Ar to viņš apzīmēja pilsētnieku negatīvo attieksmi pret itin visu jauno arhitektūru, akceptējot tikai to, kas radies pirms 1940. gada. Tā ir visai interesanta doma un droši vien tai daudzējādā ziņā var piekrist. Mulsina vienīgi tas, ka paša domas autora birojs ir daudz darījis, lai ar dažu labu ēku Rīgā šādu attieksmi palīdzētu veidot.
RDPAD pārstāvji iebilda Krastiņam un citiem arhitektiem, ka plāns — tā ir vienošanās, tātad kompromiss, un ka šāds dokuments ir jāveido pastāvošās likumdošanas ietvaros. Sava taisnība arī viņiem. Un, abstrahējoties no konkrētā, no atsevišķu plāna tapšanā iesaistīto pušu interesēm, jāatzīst, ka plānošanas dokuments atspoguļo ne tikai konkrētas intereses, bet arī laiku un sabiedrības vērtības kopumā. Attīstības plāns iemieso to pašu 90.gados izveidojušos politisko un sadzīves kultūru, kapitālisma sākumgadu realitāti un privatizācijas konsekvences. Pilsētas attīstības virzienu nosaka tie spēki, kas labāk organizējušies un mērķtiecīgāki. Ja iedzīvotāji un tos pārstāvošās institūcijas nespēj skaidri formulēt un aizstāvēt savas intereses, tad vilšanās ir neizbēgama.
Tāpēc galu galā apsveicama ir LAS iniciatīva, beidzot sakopojot savus intelektuālos spēkus un paužot savu attieksmi pret Rīgas attīstības plānu. No profesora Krastiņa sacītā varēja saprast, ka LAS pie plāna izvērtēšanas darbojusies jau no pagājušās vasaras sākuma. Protams, daudz vērtīgāk būtu bijis, ja šāda plāna analīze būtu izskanējusi jau tā tapšanas gaitā pāris gadus agrāk. Taču šis laikam ir tas gadījums, kad jāsaka, ka labāk vēlu nekā nekad. Tāpēc jāuzteic arī Attīstības departamenta centieni, kas no formālas iedzīvotāju un speciālistu uzklausīšanas tiecas pāraugt patiesā visu ieinteresēto pušu iesaistīšanā. Protams, vēl tāls ceļš ejams. Taču Rīga mums visiem svarīga.
