Paupys Viļņā — jauna pilsētas daļa

Kā ik gadus laikā ap 16. februāri, — kaut kas no Lietuvas arhitektūras. Prātojot par to, kas ir tieši šobrīd interesantākais un aktuālākais, izvēle nepārprotami nosvērās par labu nozīmīgam pilsētbūvnieciska mērogam projektam Viļņā. Paupys — vēl nesen tā bija novārtā pamesta kādreizējā industriālā teritorija, kas nu kļūst par jaunu un atraktīvu pilsētas daļu. Projektā iesaistīti seši arhitektu biroji, katram strādājot pie sava kvartāla. Tuvākā mēneša, divu laikā būs pabeigti jau četri no šiem kvartāliem, un atlikušie divi pievienosies tuvā nākotnē.

Protams, piemēru industriālo teritoriju pārizmantošanai un reģenerācijai, pārvēršot kādreiz izolētas vietas jaunos un patīkamos pilsētas kvartālos un rajonos, — tam ir daudz skaistu piemēru pēdējo 30-40 gadu rietumu arhitektūras vēsturē, sākot jau ar Londonas doklendu. Lūkojoties Baltijas kontekstā, pirmie un spilgtākie, kas nāk prātā ir Rotermana kvartāls Tallinas centrā un nesen radītais Noblesnera kvartāls Kalamajas rajonā, — katrs ar savu atšķirīgu raksturu, taču abi — ar spilgtu arhitektūru un ideju par mūsdienu dzīves vidi un pilsētniecisku daudzfunkcionalitāti. Latvijā tik vērienīgu paraugu nav, Rīgā zīmīgākie soļi, kas sperti šai virzienā ir Ģipša fabrika (Zaigas Gailes birojs) un nepabeigtais Auroras projekts (SZK), kas tā arī palikuši vienīgie arhitektūras un arī pilsētbūvnieciskā nozīmē pozitīvi vērtējamie piemēri. Jaunais Paupys kvartāls (vai drīzāk — rajons, jo runa ir par vairākiem kvartāliem) ir nozīmīgākais šādas reģenerācijas piemērs Viļņā un ir vērā ņemams arī plašākā mērogā.

Arhitektūras parks

Viļņas vecpilsēta ir saglabājusi savu viduslaiku radiālo pilsētas plānojuma struktūru, kas turpinājusi papildināties dažādos vēsturiskos laika periodos un stilos, un ietver lielu dažādību ēku un ēku kompleksu, kā arī sabiedrisko apzaļumojamu sistēmu. Padomu laikos vecpilsētas teritorijā tika izveidotas vairākas rūpnīcas, kas disonē ar vēsturisko urbāno struktūru. Jau 1990. gadu vidū, kad Viļņas centrs tika iekļauts UNESCO pasaules mantojuma vietu sarakstā, pilsētas pašvaldībā tika virzītas idejas par šo, nu jau kādreizējo industriālo teritoriju transformēšanu, piemērojot tās jaunai, videi draudzīgai izmantošanai, novēršot nelabvēlīgo iespaidu uz ainavu un pilsētas telpisko un funkcionālo struktūru. Turpinot to, 2000. gadu vidū radās Arhitektūras parka ideja — koncepcija, kas paredzēja kādreizējās rūpnīcu teritorijas vēsturiskajā Paplaujas priekšpilsētā, pārveidot reintegrējot tās pilsētas centra urbānajā struktūrā, pārvēršot tās par pilnvērtīgu, dzīvīgu pilsētas daļu.

Dedzīgs šīs koncepcijas atbalstītājs bija toreizējais Viļņas pašvaldības plānošanas uzņēmuma Vilniaus planas vadītājs Mindaugs Pakalnis (Mindaugas Pakalnis), kurš šobrīd (kopš 2016. gada) ir arī Viļņas pilsētas galvenais arhitekts. Viņa vadībā pilsēta un tās plānotāji jau tolaik nevis vienkārši sapņoja par kādreizējo pilsētas centra industriālo teritoriju labāku nākotni, ļaujot attīstītajiem brīvas rokas, bet — rīkojās proaktīvi, — 2004. gadā organizēja konkursu attīstītājiem par šo vietu reģenerāciju. Pilsēta piedāvāja savu atbalstu gan plānošanas jomā, gan sadarbībā ar citām institūcijām, gan pašvaldības investīcijas publisko telpu veidošanai un piesārņoto teritoriju attīrīšanai. No pilsētas puses tika izstrādātas attīstības koncepcijas vairākām interesantām vietām, — vienkārši, lai parādītu pozitīvu pārmaiņu iespējamību. Tas bija pietiekami, lai gūtu reakciju no investoriem un šobrīd galvenās būvniecības vietas Viļņā ir pilsētas centrā, galvenokārt degradētajās teritorijās.

Arhitektūras parka projekta sagatavošanas fāzē tika veikta virkne pētījumu un analīžu — gan par kontrētas apkaimes pilsētbūvnieciskās struktūras vēsturi, gan pilsētas silueta, apzaļumojumu un publisko ārtelpu analīzes, un šo izvērtējumu atziņās tika balstītas arī turpmākās pilsētbūvnieciskās vadlīnijas. Piemēram, publisko ārtelpu sistēmas koncepcija, — analizējot esošo laukumu virkni Užupē un tās apkārtnē, tika paredzēts to turpināt arī reģenerējamās teritorijās, nosakot, ka katros 200-300 metros vajadzētu būt kādam nelielam laukumam, kas bagātinātu pilsētvidi un darītu to tīkamāku pilsētniekiem.

No rūpnīcas līdz pārtapšanas projektam

Pirmā Arhitektūras parka kārta ir vecpilsētai tuvākā daļa — bijusī Skaiteks elektromēraparātu rūpnīca, — vieta, kas tagad ieguvusi nosaukumu Paupys. Latviski tas nozīmē — Pie-upe, atspoguļojot jaunā rajona atrašanās vietu Viļņas upes līkumā. Nelielā Viļņas upe ir tā, kas nesenajā Lietuvas galvaspilsētas psihoģeogrāfijā un mitoloģijā atdala Užupi (jeb latviski tātad — Aizupi), — apkaimi, kas tūristu ceļvežos tiek dēvēts par Viļņas bohēmisko rajonu. Paupe ir nedaudz tālāk no vecpilsētas kodola, ja pār tiltu atkal atgriežas upes kreisajā krastā.

Vēl senāk — jau 15. gadsimtā šī bija piepilsētas vieta, kur pateicoties ģeogrāfiskajiem apstākļiem — upes ielejai, tika uzceltas dzirnavas un upes līkumu papildināja kanālu sistēma, bet uz izveidojušās saliņas radās dažādas darbnīcas, kas tika darbinātas ar dzirnavu enerģiju. Vēlāk — 18. gadsimta beigās šī vieta kļuva jau par pilsētas struktūras sastāvdaļu, bet 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā jau abas Viļņas upes krastus bija pārņēmušas dažādas ražotnes, te mitinājās dažādi amatnieki un ādmiņi, esot bijis arī zivju tirgus.

Arhitektūras parka īstenošanas nākotne lielā mērā bija atkarīga no tā pirmās fāzes — bijušās Skaiteks rūpnīcas reģenerācijas panākumiem. Pirmie īstie soļi tika sperti 2007. gadā, pašvaldībai pieņemot konkrētus lēmumus par teritorijas attīstību — attiecībā uz zonējumu maiņu, telpisko plānošanu, infrastruktūru u.c. Nākamajā gadā tika izveidot partnerības modelis, iesaistot privātos attīstītājus. Turpinājumā, no 2008.  līdz 2011. gadam notika virkne plānošanas, arhitektūras plenēru, apspriešanu un diskusiju, juridisku un finansiālu lietu kārtošanu. Arhitektūras plenēros, ideju radīšanās un domu apmaiņās tika iesaistīti kādi 20 arhitektu biroji, galu galā pilsētas un attīstītājiem izvēloties sešus, kas katrs strādāja pie sava kvartāla. Rajona pilsētbūvnieciskā un arhitektūras koncepcija bija gatava 2012. gadā, taču tad projekts apstājās.

Rajona pilsētbūvnieciskie un arhitektūras risinājumi

Pirms vairāk kā 10 gadiem iesāktais projekts atkal tika atdzīvināts 2017. gadā. Atbilstoši plenēros un priekšprojektos izkristalizētajai koncepcijai, ko gala plānojumā iestradāja Mindaugs Pakalnis, arhitektu biroji strādāja pie sešiem  kvartāliem un 2018. gadā sākās būvniecība.

Atbilstoši sākotnējiem izvērtējumiem, rūpnīcas apbūve dienvidpusē no Aukštaišu ielas (Aukštaičių gatvė — Paupes rajona centrālā iela), ko veidoja perimetrāls kvartāls, kas būvēts pirms 20. gadsimta vidus, tika atzīta par pietiekami vērtīgu, lai tiktu daļēji saglabāta un renovēta, kamēr padomju perioda industriālās celtnes ziemeļpusē no centrālās ielas gandrīz visas bija paredzēts nojaukt. Šai vietā tika ieplānota jauna struktūra, ko veidotu vairāki atsevišķi kvartāli, katrs ar savu arhitektūras izteiksmi un raksturu, kas balstītos vēsturiskajos pilsētbūvnieciskos principos.  Kvartālus atdala šķērsielas, kas no centrālās ielas ved uz krastmalu, bet rajona vidū — publisks laukums pilsētniekiem un arī — arī lai atgādinātu arī par kādreizējo kanālu, kas kādreiz gāja Aukštaišu ielas vietā.

Apbūve ir jaukta — gar centrālo ielu tā saglabā perimetrālu kvartālu raksturu, taču virzienā uz upi kļūst mazāk blīva, sasaucoties ar pilsētas villu tipa apbūvi, kas sastopama citviet gar Viļņas upi. Jaunās ēkas augstumā nepārsniedz bijušās rūpnīcas augstumu. Apmēram 80% no apbūves atvēlēti mājokļiem, pārējais — dažādām komerciālām funkcijām, plānojot kaut ko no tā ļaut izmantot visas rajona kopienas sabiedriskajām vajadzībām.

Rūpnīcā savulaik tika izgatavoti elektriskie mēraparāti un ražošanas procesā tika izmantoti naftas produkti un smagie metāli. Augsnes un ēku analīze liecināja, ka piesārņojums ir ievērojams un nepieciešams ne tikai norakt daļu grunts, bet diemžēl nojaukt nācās arī vairumu ēkas, arī tās, ko sākotnēji bija paredzēts pārizmantot un renovēt. Taču projektējot jaunās ēkas, ir saglabāta zināma pēctecība ar iepriekšējo vietas vēstures posmu un tēlu, — abi kvartāli dienviddaļā saglabā perimetrāli slēgtu raksturu, bet ēku arhitektūras valodā un apdares materiālos jaušamas atsauces uz industriālo estētiku. Zem šiem kvartāliem pazemes stāvvietas ir divos līmeņos, kamēr zem pārējiem — tikai vienā stāvā.

Rajona tēls tiecas apvienot rotaļīgi atraktīvo ar pragmātisko. Arī — meklējot kompromisus starp brīvstāvošu ēku priekšrocībām un pilsētniecisko atmosfēru, kuru var veidot tikai perimetrāli noslēgti kvartāli un mājīga, norobežota pilsētas ārtelpa. Pirmo četri kvartālu būvniecība tuvojas noslēgumam, nakamajā gadā, divos būs pabeigti arī atlikušie divi — kādreizējā rūpniecības teritorija būs kļuvusi jaunu apdzīvojamu un pilnvērtīgu pilsētas daļu, kas cieši integrēta apkārtnē. Tas, par ko Pakalnis sāka runāt pirms 20 gadiem, kad kā jaunas arhitekts atgriezās Lietuvā no Vācijas, nu beidzot īstenojas ar konkrētiem rezultātiem.

Kvartāli

1. kvartāls

Arhitekti: ARCHES — Edgaras Neniškis

Šis kvartāls ir kā Paupes ieejas vārti, tāpēc arhitekti tiecās radīt saskanīgu pāreju starp pilsētas veco daļu un jauno rajonu. Jumtu silueti turpina vecpilsētas tēmu, tomēr neimitējot to. Atvērtās telpas starp ēkām paver skaistus skatus uz blakusesošo upi un zaļajām nogāzēm. Pagalmi starp jaunajām ēkām ir puspubliska ārtelpa rekreācijai ar bērnu rotaļlaukumiem.

2. kvartāls

Arhitekti: EVENTUS PRO STUDIO — Vytenis Gerliakas

Dominējošais ēku augstums kvartālā ir četri stāvi, upes pusē — trīs, un tikai pie kvartāla centrālās ielas ir piecstāvu mājas. Tādejādi kvartāla mērogs un izkārtojums tiecas veicināt kopienas sajūtu, nenorobežojot cilvēkus vienu no otra, bet  drīzāk veicinot komunikāciju. Iekškvartāla telpa dalīta divos nelielākos, apzaļumots pagalmos. Pirmā stāva dzīvokļiem ir āra terases. Arhitektūras mērogs, divslīpju jumti tiecas iemiesot mājīgumu sajūtu.

Jāatzīmē, ka rajona projekta sākotnējajā fāzē pie šī kvartāla strādāja pazīstamais arhitekts Rolands Paleks (Rolandas Palekas, PALEKO ARCH STUDIJA). Viņa priekšlikums arhitektūras ziņā bija intriģējošāks un atraktīvāks, tomēr sadarbība ar pasūtītāju neizdevās un nu jau īstenotais kvartāla variants ir krietni mērenāks un pragmātiskāks.

3. kvartāls

Arhitekti: ARCHITEKTŪROS LINIJA  — Gintaras Čaikauskas, Virginija Venckūnienė, Vytenis Raugala, Faustas Lasys

Kvartāla arhitekts kā sava darba vadlīniju izmanto pazīstamo sakāmvārdu par arhitektūru kā sastingušu mūziku, paužot, ka arī kvartāla koncepcijā spēkā esot tie pašai universālie principi, kas raksturīgi kā arhitektūrai, tā mūzikai — ritms, sinkope, un, visam pāri, — harmonija.

Kvartāla tēlu un formas iedvesmojis apkārtējais konteksts — Užupes apkaime un Viļņas vecpilsēta, apjomu izteiksmība izaug no apkārtnes, bet iemieso arī šodienas vērtības. “Upes mājas” Viļņas upes krastā ir 2-3 stāvus augstas, kamēr pret laukumu vērstā sešstāvu ēka  iemieso pilsētniecisku perimetrālās apbūves tēlu. Savukārt ēkām, kas savieno abus atšķirīgos kvartāla galus, piemīt tāds kā pārejas raksturs.

Kvartālam pieguļošs ir visa rajona telpiskais epicentrs — pilsētniecisks laukums, kur tikties iedzīvotājiem un norisināties kultūras pasākumiem. Laukuma labiekārtojumu veido neliels amfiteātris, soliņi, zaļumi un — strūklaka, kura reizē ir saikne ar ūdeni, kas gadsimtiem veidojies vietas raksturu un identitāti, atsauce uz kanālu, kas kādreiz atradās centrālās ielas vietā.

4. kvartāls

Arhitekti: T. BALČIŪNO ARCHITEKTŲ BIURAS — Tadas Balčiūnas

Kvartāls veido it kā pāreju starp blīvo, perimetrālo pilsētas centram raksturīgo struktūru un priekšpilsētas rajoniem, kuros dominē brīvstāvošu ēku apbūve. No mājīgajiem balkoniem paveras skats uz upi, bet daļēji noslēgtais pagalms ir rekreācijas ārtelpa ar bērnu rotaļlaukumu.  Šim kvartālam piederīga ir arī viena no nedaudzajām saglabātajām rūpniecības ēkām, kura tiek atjaunota un piemērota dzīvokļiem, pirmo stāvu atvēlot komerciālai izmantošanai. Kvartāla būvniecību paredzēts pabeigt nākamā gada sākumā.

5. kvartāls

Arhitekti: AMBRASO ARCHITECTS  — Audrius Ambrasas

Kvartāls ir veidots nojauktās rūpniecības ēkas vietā un lielā mērā arī diezgan tieši seko kādreizējās apbūves izmēriem un izvietojumam. Atšķirībā no pārējiem — mājokļu kvartāliem, šis ir pilnībā atvēlēts komerciālai izmantošanai, veidojot tādu kā apkaimes aktīvo centru — ēkās paredzētas birojiem, veikaliem, ir arī mūsdienīgs tirgus, kas iecerēts vairāk kā dažādu delikatešu tirdzniecības vieta, un pat neliels kinoteātris, tādējādi visam rajonam piešķirot pilsētnieciskāku, daudzfunkcionalitātes dimensiju.

Kādreizējā lielā industriālā ēka un nelielā koka būdiņa — abas atšķirīgās būves ir iedvesmojušas kvartāla arhitektūras koncepciju. Saglabājot kādreizējo telpisko kompozīciju, radītas papildus ēkas un elementi, kā, piemēram, — ar jumtu segtais tirgus, āra terases, kafejnīcas, studijas un biroji, liekot videi izskatīties līdzīgai vecpilsētai. Tomēr paturot prātā vietas rūpniecisko vēsturi, izvēlētie fasāžu materiāli un detaļas,  kā arī būvniecības tehnoloģijas tiecas uzturēt arī industriālo gaisotni, vienlaikus tiecoties to ieaust pilsētas centra kontekstā.  Izmantojot reljefa slīpumu, autostāvvietas zem šī kvartāla ir izvietotas divos pazemes stāvos.

6. kvartāls

Arhitekti: KANČO STUDIJA — Gustė Kančaitė, Tomas Petreikis, Kęstutis Kajokas, Linas Ulickas, Ieva Šalomskienė, Dovilė Gavelienė, Algirdas Ramonas, Deimantė Vaičiukynaitė

Tā kā šīs vietas vēsturiskā apbūve 19. gadsimta nogalē sākusies ar brūzi, tad arhitekti to atgādinot, rosinājuši arī šajā jaunajā ēkā izvietot nelielu vietējo alus ražotni. Ēku ārējā tēlā iecerētas atsauces uz kādreizējo industriālo pagātni, — ēku ielas fasādēm izmantots sarkanais un pelēkais ķieģelis, bet iekšpagalmu fasādēm — apmetums un rūsināts metāls.
Tāpat arī arkas motīvu iespaidojušas bijusī ēka ar tās rūpnieciskām fasādēm un iekštelpām. Kvartāla būvniecība paredzēts uzsākt šī gada nogalē.