Pārdomas par konkursu praksi

Bieži vien praksē konkurss par «labāko mūsdienu arhitektūras risinājumu» nav gluži tas pats, kas «pasūtītājam šai brīdī pieņemamākais risinājums». Kā uzlabot arhitektūras konkursu kārtību, lai ieguvējs būtu gan pasūtītājs, gan arhitekts un, kas svarīgi, — lai rezultātā rastos laba arhitektūra? Pārdomās par konkursu tēmu dalās Ingurds Lazdiņš.

Pārdomas

Būtu tik vien kā godīgi, ja arī ekonomiskās krīzes situācijā augstākā prēmija arhitektūras konkursā varētu tikt piešķirta par labāko arhitektūru, par mūsdienīgāko vai vērienīgāko risinājumu, par smalkāko objekta noskaņu, iekšējā plānojuma telpiskajām kvalitātēm un ēkas semantiskā tēla precīzāko vīziju. Savukārt Pasūtītājs varētu arī izvēlēties kādu citu sev piemērotāko darbu realizācijai — pēc sev būtiskajiem kritērijiem un saskaņā ar saviem priekšstatiem. Un reizēm tas varētu nebūt gluži viens un tas pats, kas «mūsdienīgākais, progresīvākais, ērtākais vai efektīgākais» risinājums…

Šādu formulu ērti paredzēt jau konkursa nolikumā, ka Pasūtītājs pēc saviem ieskatiem izvēlas, kam piedāvāt slēgt līgumu, vai arī sarunājas ar vairākiem dalībniekiem to vietu secībā, ja kāds iepriekšējais nepiekrīt vai nevar. Tam ir bijuši precedenti LV konkursu praksē līdz šim. Tas nozīmētu, ka augstākā godalga konkursā varētu tikt piešķirtas arī kādam vienkārši skaistam risinājumam, kas tomēr neatbilst šā brīža iespējām vai interesēm.

Tādā gadījumā noteikti efektīvāk būtu veidot divas atsevišķas vērtēšanas —- vispirms arhitektu kā ekspertu komisija, un tikai pēc tam — konkursa komisija, kura iepazīstas ar ekspertu slēdzienu un tad pieņem savu suverēno gala lēmumu par realizāciju. Arī tam jau ir bijuši precedenti, gan ne tik pozitīvi, piemēram, dzīvokļu ēka Miera ielā (Modern city Office, 2005).

Arhitektūra zināmā mērā ir un paliek pārlaicīga parādība, un kā tāda arī būtu jāvērtē. Interesanti — ko par mūsu konkursu darbiem teiktu starptautiska žūrija ar vismaz 80 % arhitektūras ekspertu?!

Vēl daži priekšlikumi

Lai taupītu dalībnieku resursus un vienlaicīgi nodrošinātu iespējami augstu kvalitāti, būtu svarīgi veicināt un popularizēt vairākpakāpju organizēšanas shēmas arhitektūras konkursos. Piemēram minēšu dažus iespējamos scenārijus:

1. scenārijs:

• kvalifikācijas pārbaude (pieredze, piedāvājums, formālā atbilstība)
• izvēlēto dalībnieku konkurss (tad jau daļēji apmaksātā veidā, kā uzaicināto)

2. scenārijs:

• metu konkurss (ar atvieglotu, samazinātu iesniedzamā materiāla apjomu — atklāts)
• otrajā kārtā — labāko darbu detalizētāks konkurss — arhitektūras projektu skiču stadija (vēlams daļēji apmaksātā veidā, kā uzaicināto)

3. scenārijs:

• metu vai skiču projektu konkurss
• labāko darbu apspriešana un aizstāvēšana klātienē jau pēc aplokšņu atvēršanas — kā vēl viena stadija (kārta) pirms žūrijas galīgā lēmuma pieņemšanas — katrs dalībnieks prezentē savu ideju žūrijai un atbild uz jautājumiem. Tikai tad seko galīgais lēmums

4. scenārijs:

• metu konkurss, atklāts
• labāko, žūrijas atlasīto darbu uzaicināšana nākamās kārtas skiču konkursam — slēgtam, apmaksātam
• lēmuma pieņemšana par konkursa rezultātiem
• turpinājumā — vēl arī diskusijas ar relatīvi labākajiem par līguma slēgšanu

Tas taču būtu iespējams? Ko par to domā LAS?

Jānodrošina arī pietiekami plašu un salīdzinošu žūrijas vērtējumu pieejamība. Izvērstā veidā — par apbalvotajiem darbiem. Ar uzsvaru uz analīzi, un lai ir pa pozīcijām. Nebūtu pieļaujama vāji argumentētu, nesalīdzināmu vai citādi neizsekojamu lēmumu īstenošana. Varbūt jau konkursu nolikumos skaidrāk jānorāda un paši konkursi jāiedala pēc to mērķa un noteikumiem, piemēram:

• radošie konkursi, ar iespēju strādāt diezgan brīvi, nesekot tikai pastāvošajām normām un noteikumiem, dot arī inovatīvus priekšlikumus ar konceptuāli pamatotām atkāpēm
• konkursi, kuros jau nolikumā pieminētas vēlamās vai iespējamās atkāpes un pielaides
• konkursi, kuros atbilstība normām un prasībām ir pirmajā vietā, un nav pieļaujama diskutablu, arī pie Pilsētas arhitekta vai Būvvaldē eventuāli apelējamu risinājumu pielietošana

Tāpat arī skaidri jābūt norādītai katra konkrētā konkursa līgumu slēgšanas kārtībai, secībai un nosacījumiem. Par to jau minēju sākumā.

Nobeiguma vietā

Īpaši un vēlreiz gribu pieskarties jautājumam par kārtām un darbu prezentēšanu. Uzskatu, ka vislabākā risinājumu kvalitāte un arī vislabāk praktiski pielietojamie risinājumi būtu sasniedzami vairāku kārtu konkursos. Tad katrā nākamajā kārtā atlasītos darbus to autori, ņemot vērā žūrijas un Pasūtītāja ieteikumus, varētu pilnveidot, pamatot un attīstīt.

Tāda procedūra mazliet arī pasaudzētu pašu konkursantu resursus, jo katra atsevišķā darba detalizācijas pakāpe sākotnēji varētu būt mazāka. Domāju, ka tas nav mazsvarīgi, ņemot vērā pagaidām vēl pastāvošo praksi, kad daudzi konkursi ir apmaksāti visai simboliski, kad par skiču stadiju maksā kā par metu, bet par metu — gandrīz neko.

Zināms arī, ka Eiropas praksē vairums konkursu par solīdām tēmām ir apmaksāti vai balvās atalgoti ar summām, kas no mūsējām atšķiras «par kārtu» (t.i. — gandrīz par vienu nulli), lai gan būvniecības izmaksās un cenās nekāda būtiska atšķirība nepastāv.

Tāpat reizēm svarīgi būtu dot iespēju autoriem pašiem izteikties. Tiem relatīvi labāko darbu autoriem, kopskaitā 2-3-5, kurus žūrija iepriekšējās kārtās un vērtēšanās būtu izvēlējusies un izvirzījusi. Par to elementāri sastādāms protokols, tad var tikt atvērtas aploksnes un — organizēta nākamā tikšanās — jau klātienē, ar katru no autoriem pēc kārtas. Tad atkal sekotu žūrijas apspriede, un varētu tikt pieņemts galīgais lēmums. Tādā veidā tiktu mazināta iespējamība, kad kaut kas nav pamanīts, ir pārprasts vai ticis pārvērtēts. Autori, savukārt, iegūtu iespēju savu darbu īsi prezentēt, svarīgāko paskaidrot un — labprāt atbildētu uz jautājumiem.

Nedomāju, ka laba prakse būtu autoriem citam cita darbu apspriest klātienē — jebkādās diskusijās vēl pirms žūrijas galīgā lēmuma. Lai gan tāds priekšlikums ir izskanējis tepat A4D komentāros.Tomēr atzīsim, ka zināmam respektam un distancei pret žūrijas lēmumu ir jāpaliek!

Lai tas ir žūrijas gods, vara un atbildība, pieņemt labāko lēmumu — katrā vietā, laikā un apstākļos.