Mobilā Kopenhāgena

Trīs dienas Kopenhāgenā intensīvi pavadīju uz nomāta divriteņa. Paklausot izstādes Copenhagen Changing virtuālā ceļveža Copenhagen X vienam no ieteikumiem, kā aizraujoši apskatīt pilsētu — Bike the City, tās pārmaiņu punktu apsekošanas plāns ieveda neaizmirstamā pārsteigumā — par riteņbraukšanas nekultūru Latvijā.

Latvijas pilsētās riteņbraukšana pielīdzināta apmātu piketētāju hobijam, kas, paretam nonākot mediju skrejceļos, ārkārtēji apgrūtina pilsētplānotāju dienas kārtību. Te tā ir nomaļa brīvdienu nodarbe aktīvai atpūtai kaut kur piepilsētā, parkā vai pludmalē, spoža atribūtika mobilitātes svētkiem (Pilsēta bez auto!) vienreiz gadā vai dzelteno žurnālu stila lappusēm — kaudzēm nedēļā. Pat ķīla zaļai domāšanai, kad jāreklamē bankām izdevīgi noguldījumi. Dabas draugs Māris Olte no zilā ekrāna iedarbīgi stāsta, ka nepiesārņo vidi, ietaupa degvielu un tātad — finansu resursus, jo brauc ar velosipēdu. Tikmēr laikraksta Sestdiena (22.09.) lasītāji smej par jautrāko autobraucēju valsti pasaulē: «Latvijā nav tādas vietas, uz kuru būtu jābrauc ilgāk nekā trīs stundas, atskaitot braucienu no viena Rīgas gala līdz otram.»

Arī nepārzinot pēc iedzīvotāju daudzuma mūsējai līdzvērtīgās (~1.09 miljoni) Dānijas galvaspilsētas tiltu pār centrālo kanālu kopskaitu (~5, jaunākais paredzēts tikai gājējiem / riteņbraucējiem) un tikai apzinoties apakšzemes esamību tajā, ik rīta aina no naktsmāju 14.stāva loga uz nepārslogoto Langebro pārvadu atgādināja par nejēdzībām aktivitāšu stundās Rīgā. Langebro trīs joslu brauktuves divos virzienos papildina ceturtā — veloceliņi, kuru noslodze ir salīdzinoša automašīnu trīsrindei blakus. Rīgas gadījumā uz tilta nebūtu kustības. Te personīgo auto vientuļie vadītāji nav ieinteresēti stūres rituļa nomaiņā pret ragiem, ar kuriem var taupīt naudu, laiku, veselību un vidi. Vienkārši — tādiem pie mums nav vietas, nedz cieņas! Kopenhāgenas riteņbraucējs ir pilntiesīgs satiksmes dalībnieks, kam pakārtota transporta sistēma visas pilsētas teritorijā — ik krustojumā, katrā sānielā, pie visām namdurvīm. Teju nav ielu, kuras no ietvēm nešķir atsevišķs veloceliņš — nereti sadalīts sekcijās pie pagrieziena. Riteņbraukšana ir stratēģiska Kopenhāgenas transporta plānošanas sadaļa, lai gan 300 kilometru garais velotreks tur ieviests gandrīz gadsimta garumā. Turklāt auto iegāde nav valstiski stimulēta Dānijas iedzīvotāja prioritāte.

Divritenis tur nav tikai svētdienas vai pēcpusdienas karuselis, bet ir iemīļots pārvietošanās līdzeklis ikdienu, jo nodrošina ērtu, ekonomisku, ekoloģisku, arī estētisku veidu, kā regulāri kustēties. Uz darbu, veikalu vai bērnudārzu — ar mazuļiem priekšējā kabīnē vai kravu piekabē. Uzvalkā, svārkos, pat augstpapēžu kurpēs. Un glītos lietusmētelīšos, kad līst. Treniņtērpos — tikai tūristi vai sportisti.

Dāņi divriteņus nestiepj nolikt augšstāva dzīvoklī, jo ielu perimetri pielāgoti, laukumi iekārtoti — to masveida novietošanai, ir jau divstāvu stāvvietas, jaunajos projektos — nelielas garāžas ēku ieejas līmeņos. Riteņbraucēja ierašanās vecpilsētā ir īsta paradumu izrāde: šoferiem pazīstamā riņķošana ap novietni, lai citu līdzīgo braucamrīku mudžeklī atrastu tukšu nišu, uzsmēķēšana nokāpjot, zvans draugam.

Arīdzan Liepājā pieaug automašīnu skaits. Lai arī pievienojusies Eiropas Mobilitātes nedēļai un šāgada dienas Pilsētā bez auto! rīkotāji, tai skaitā Domes Vides daļas speciālisti aicināja liepājniekus atcerēties, ka labākais pārvietošanās līdzeklis pilsētā ir velosipēds, nesen pārbūvētie krustojumi nezīmē cerību līnijas drīzumā koordinētai riteņbraukšanai tajā. Nobruģētā Ventspils vienaldzīgu skatu rāda sen. Kamēr mūsu riteņbraucējs maisās starp gājējiem vai lavierē motorizēto plūsmu, dāņus satrauc vizinošos tūristu raisītais haoss viņiem skaidrajā riteņbraukšanas shēmā.

Pēc pašvaldības ieceres Kopenhāgenā tiek plānoti no izplūdes gāzēm, trokšņa un sadursmēm brīvi LIELCEĻI riteņbraucējiem, kuru maršrutus pa kārtai sakļaus vienotā tīklā. Ar stādījumiem norobežotie apvedceļi gādās par drošu un komfortablu riteņbraukšanu, tādejādi tai pievēršot vēl vairāk ļaužu. Jau tagad trešdaļa darbaspējīgo kopenhāgeniešu diendienā pārvietojas uz divriteņa, pastiprināti slogojot galvenās automaģistrāles dienas sākumā un izskaņā. Gan steidzīgajiem, gan piesardzīgajiem jāaptur pie luksofora sarkanās gaismas vai pieturā, kur piestājis pasažieru autobuss. Tāpēc plānotāju prātus aizņem pārdomas, kā vienlaikus veloceliņiem būt ātrgaitas trasēm, kas tieši savieno mājokli un darbavietu vai skolu, un izklaides braucienu zonām. Tie būs jauni 100 kilometri jeb 22 zaļi lielceļi riteņbraucējiem (Green cycle routes), kas draudzīgi savienos Kopenhāgenas tālos dienvidus ar galējiem ziemeļiem. Nevis pārbūvēti, bet papildināti esošie veloceliņi — integrējot tos parkos un skvēros. Šķiet, mūsu iespēja ir apiet klaji urbanizētas riteņbraukšanas izveidi pilsētvidē, katastrofālo transporta sistēmu rekonstruējot ar sākotnēji pārdomātu pieeju, kas ļaus indivīdu vaļaspriekam kļūt sabiedriski lietderīgai funkcijai.