Vēsturiskās ēkas un sabiedrības intereses

Vai vēsturisku ēku aizsardzība ir sabiedrības interesēs? Biedrība Latvija Nostra 12.jūnijā rīkoja diskusiju par šo tēmu, ko rosināja advokāta Māra Meļķiša raksts žurnālā Jurista Vārds.

Maijā žurnālā Jurista Vārds tika publicētas zvērināta advokāta Māra Meļķiša raksts Valsts pārvaldes uzdevumu tiesiskais pamats, kur autors kritizēja nekustamā īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumus saistībā ar kultūras pieminekļu aizsardzību. Viņaprāt, tie apgrūtina savu laiku nokalpojušo un mūsdienu sadzīves ērtību standartiem neatbilstošo ēku nojaukšanu un jaunu namu celtniecību Rīgā.

Raksta galvenās domas bija: būvniecības ierobežojumi lielā Rīgas daļā, kas noteikti saistībā ar kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu, ir pretrunā ar liela skaita rīdzinieku vēlmēm un tiesībām dzīvot mūsdienīgā, veselīgā un drošā vidē. Tāpēc jāļauj īpašniekiem vecās koka ēkas nojaukt un to vietā būvēt modernus mājokļus. Valsts nelietderīgi izlietojot līdzekļus, gan uzturot valsts pārvaldes funkciju pieminekļu aizsardzības jomā, gan arī nākotnē, iespējams, kompensējot zaudējumus, ko ēku īpašnieki cieš tādēļ, ka viņu īpašums ir aprobežots sabiedrības interešu dēļ, — saistībā ar šiem zaudējumiem advokāts prognozē daudzskaitlīgu prasību celšanu tiesā pret valsti. Valstij vajadzētu rūpēties par sabiedrības labklājības sasniegšanu, nevis kultūras pieminekļiem. Šāds uzdevums atstājams vien atsevišķām sabiedriskajām un nevalstiskajām organizācijām par saviem un ziedotāju sagādātajiem līdzekļiem.

Publikācija raisīja plašu rezonansi. Autoram tika pārmesta investoru interešu klaju lobēšana un nerēķināšanās ar sabiedrības tiesībām uz dzīvei labvēlīgu vidi, kurā saglabātas kultūrvēsturiskās vērtības. Uz M.Meļķiša viedokli reaģēja sabiedriskā organizācija biedrība Latvia Nostra, 12.jūnijā sarīkojot diskusiju Vai vēsturisko ēku aizsardzība ir svarīga sabiedrībai? Vai prasība tās saglabāt ir sabiedrības interesēs? Vai svarīga ir tikai šā brīža eksistence?

Uz pasākumu, kas, starp citu, notika vienā no atjaunotajiem Rīgas koka arhitektūras paraugiem — Kalnciema ielas 35.namā, uzņēmēju Kārļa un Mārtiņa Dambergu īpašumā, tika aicināti gan Rīgas pieminekļu sargi, gan praktizējoši arhitekti un investori, gan juristi un žurnālisti. Savā paziņojumā presei biedrība Latvia Nostra rakstīja, ka par M.Meļķiša publikāciju ir pārsteigta, šokēta un pazemota, un nodēvēja kritizēto rakstu par tiesiskās maldināšanas eksperimentu.

Privātīpašnieka brīvība

Māris Meļķisis

Diskusijas sākumā M.Meļķisis gan atzina, ka pieminekļu saglabāšana ir atbalstāma un veicināma. Tomēr lielākās pretenzijas viņam izraisot valstisko struktūru un attiecīgi ar valsts normatīvajiem aktiem regulētā darbība, jo šīs struktūras strādā ar valsts — sabiedrības nodokļu naudu un tāpēc rodoties pretruna, ka tā strādā tikai vienas sabiedrības daļas labā.

Apstākļos, kad pietrūkst līdzekļu, lai realizētu visus mērķus, ir jāizšķiras par prioritātēm, Rīgas gadījumā — jāizvēlas starp valsts atbalstītu kultūras pieminekļu aizsardzību un iedzīvotāju interesēm uz labvēlīgu dzīves vidi. Pēc advokāta domām, daudzi «graustu» iedzīvotāji varētu iegādāties sev jaunas mājvietas, ja senajai apbūvei tiktu atcelti apgrūtinājumi, kas šobrīd samazina to vērtību tirgū līdz minimumam. Ja šādu ierobežojumu nebūtu, iedzīvotāji dzīvokļus vecajās mājās varētu pārdot dārgāk, iegādāties sev jaunus, citā vietā un dzīvot komfortablāk. Advokāts uzsvēra, ka katram likumam ir savas sociāli ekonomiskās sekas, ar kurām jārēķinās. Viņaprāt, ir jākonkretizē arī sabiedrības interešu jēdziens un jāatbild, kuras Rīgas iedzīvotāju daļas interesēs ir saglabāt grūstošās koka ēkas.

Jevgeņijs Gombergs

Līdzīgus uzskatus pauda arī uzņēmējs Jevgeņijs Gombergs, SIA Teikas nami īpašnieks. Cita starpā viņš atzina, ka ir saistīts ar M.Meļķiša publikāciju (taču nav tās «pasūtītājs»), jo tieši šis advokāts jau vairākus gadus sniedz viņam juridiskos pakalpojumus saistībā ar būvniecību.

«Es esmu komersants un vēlos runāt par problēmas materiālo pusi un īpašnieku tiesību pārkāpšanu no valsts puses.» Viņaprāt, ja reiz valsts noteikusi dažādus ierobežojumus, tad tai arī finansiāli tas jākompensē. Diemžēl tas tā šobrīd nenotiek, un valsts faktiski karo ar privātīpašniekiem, liekot tiem pašiem uz sava rēķina rūpēties par objektiem, kuru saglabāšana ir sabiedrības interesēs. Ja sabiedrība vēlas, lai īpašnieki saglabātu senās ēkas pretēji savām ekonomiskajām interesēm, tai ir jāņem dalība šo objektu finansēšanā, uzsvēra J.Gombergs.

Viena no J.Gomberga diskusijā izplatīto tēžu idejām ir kultūras pieminekļu skaita krasa samazināšana — «kad kultūrvēsturiskās vērtības kļūs par deficītu, pieaugs to vērtība, kas izraisīs privātkapitāla pieplūdumu». Viņaprāt, «šodien sadarbības vietā valsts faktiski klusām karo ar privātīpašniekiem».

Sabiedrības intereses stāv pāri peļņai

Pēteris Blūms

Kultūras vērtību sargātāju viedokli pauda arhitekts un biedrības Latvia Nostra loceklis Pēteris Blūms, uzsverot, ka Rīga nav atsevišķu kultūras pieminekļu summa, bet gan vienota kultūrvēsturiska vide, kurā ietilpst arī koka arhitektūra kā veselums, unikāla parādība pasaules mērogā. Kopumā tas veido daļu no Rīgas kultūras identitātes un tādējādi ir visas sabiedrības īpašums, nevis kādas sabiedrības daļas interešu objekts. Arhitekts arī noraidīja pārmetumus, ka pašreizējie ierobežojumi kavē Rīgas attīstību, jo līdz šim pilsētas vēsturiskajā centrā ir atļauta 1600 ēku nojaukšana, 1400 ēku pārbūve, kā arī 250 ēku jaunbūve gar ielu malām (t.i., neskaitot iekšpagalmu apbūvi).

Ieva Laukers

Berga bazāra līdzīpašniece Ieva Laukers bilda, ka Rīgas pilsētvides galvenā problēma šobrīd ir «ātras naudas taisīšanas» vēlme, kas, viņasprāt, arī ir iemesls uzņēmēju (un šai gadījumā — arī juristu) kritiskajai attieksmei pret kultūras pieminekļu saglabāšanu, jo tā ierobežo senās apbūves nojaukšanu un jaunu namu celtniecību pilsētas centrā. Šo tendenci pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados pārdzīvojušas daudzas Eiropas pilsētas, un šobrīd tās «raud» pēc zaudētajām vērtībām, kuru vietā nākušas bezpersoniskas betona celtnes. Taču, kā uzskata I.Laukers, biznesa intereses ir iespējams apvienot ar vēstures saglabāšanas pienākumu, meklējot saprātīgu kompromisu un veidu, kā izmantot senās celtnes.

Zaiga Gaile

Arhitekte Zaiga Gaile pauda nostāju, ka uzņēmēji šobrīd kļūdās, uzskatīdami, ka viņu īpašumā esošās senās būves ir ekonomiski neizdevīgas. Z.Gaile uzskata, ka gluži pretēji — tā ir vērtība, ko, prasmīgi atjaunojot un izmantojot, var gūt ne vien morālu gandarījumu, bet arī finansiālu labumu. Vairāki veiksmīgi uzņēmēji Rīgā to jau ir pierādījuši.

Juris Dambis

Arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis atzina: Rīgas pilsētvide nav privāts objekts, bet kolektīva atbildība, kultūras pieminekļi nepieder tikai konkrētiem cilvēkiem, bet visai sabiedrībai. Savukārt investori vēlas lēti iegādāties apgrūtinātu zemes gabalu Rīgas centrā, nojaukt tur esošos vecos koka namus, to vietā uzcelt lielu ēku un ātri nopelnīt. Katru nedēļu inspekcija izskata vairākus desmitus priekšlikumu par vēsturisko ēku pārveidošanu vai nojaukšanu. Tieši sabiedrības un privāto investoru interešu saskaņošana ir viena no galvenajām inspekcijas ikdienas darba problēmām.

Taču Rīgas vēsturiskais centrs ir pasaulē atzīta vērtība, kas saglabājama saskaņā ar UNESCO Pasaules mantojuma programmas atzinumu, un Latvija šai ziņā ir uzņēmusies starptautiskas tiesiskas saistības, kas tai ir jāpilda. Tādēļ, kā secināja J.Dambis, šiem peļņas tīkotājiem atliek iegādāties zemi teritorijās, kur celtniecība ir atļauta bez ierobežojumiem. Taču arī tur uzņēmējiem ir pienākums vienmēr atcerēties sabiedrības intereses, piemēram, domājot par transporta problēmām, ko var izraisīt jaunie objekti, — atgādināja J.Dambis.

Verners Desimpelāre (Werner Desimpelaere)

Pasākumā piedalījās arī Beļģijas pilsētas Briges arhitekts un pilsētplānotājs Verners Desimpelāre. Eiropas Padomes eksperta statusā viņš ir vērtējis vairāku Eiropas pilsētu, tai skaitā 1999.gadā arī Rīgas, apbūves kultūrvēsturisko bagātību.

Arhitekts bijis principā pārsteigts par šādas diskusijas faktu, laiku un nepieciešamību. Viņš atgādināja, ka šāda veida uzskatu sadursmes jeb «cīņas par vērtībām» starp investoriem un kultūras pieminekļu sargātājiem Rietumeiropā izkarotas jau vismaz pirms 50 gadiem, — laikā, kad daudzas senas pilsētas diemžēl zaudēja savas arhitektūras pērles, piekāpjoties būvnieku prasību un naudas priekšā. Īpaši sāpīgi V.Desimpelārem šādus viedokļus esot uzklausīt Rīgā, kas, pēc beļģu arhitekta domām, ir viena no skaistākajām pilsētām ne vien Eiropā, bet visā pasaulē.

M.Meļķiša argumentus, ka Rīgas vecajā apbūvē ir cilvēktiesībām neatbilstoši apstākļi, piemēram, nav ierīkoti ūdensklozeti, arhitekts asociēja ar situāciju Šanhajā, kur pilsētas vēsturiskie kvartāli tiek nolīdzināti, pamatojot to ar sanitārās drošības apsvērumiem, un to vietā aug neskaitāmi debesskrāpji. Turpretī Eiropā ir pieņemts rīkoties citādi. Koka namos dzīvojošo cilvēku sadzīves apstākļu uzlabošanai viņš pauda salīdzinoši viegli īstenojamu ideju — nepieciešams vien ievilkt ūdensvadu un kanalizāciju, nevis nojaukt pašu ēku.

Juridisks diletantisms vai pamatota pozīcija

Ilma Čepāne

M.Meļķiša rakstu un pozīciju par diletantisku savukārt atzina viņa bijusī pasniedzēja, Latvijas Universitātes profesore Dr.iur Ilma Čepāne. Viņasprāt, M.Meļķisis savos atzinumos nav ņēmis vērā nedz Latvijā spēkā esošos likumus, nedz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, nedz Satversmes tiesas atziņas.

Profesore uzsvēra: īpašumtiesības nav absolūtas un juristiem ir jāsaprot, kādos gadījumos tās var tikt ierobežotas — kad to pieļauj attiecīgs likums, kad tam ir leģitīms mērķis un kad ir izvērtēts samērīgums starp sabiedrības un indivīda interesēm. Svarīgs ir arī ilgtspējīgas attīstības princips, kas nostiprināts Teritorijas plānošanas likumā. Turklāt ne vienmēr sabiedrībai ir jāmaksā par īpašumtiesību ierobežojumiem. Tie ir aspekti, ko nav ņēmis vērā M.Meļķisis.

Ļoti svarīga loma Rīgas vēsturiskās vides saglabāšanā, kā arī sabiedrības un uzņēmēju attiecību noskaidrošanā, pēc I.Čepānes domām, būs administratīvo tiesu praksei — tieši tās pienākums būs vērtēt vienu no trim privātīpašuma ierobežošanas nosacījumiem — samērīgumu.

Par rakstu kopumā Ilma Čepāne izsacīja līdzību: «Ja zobārsts strādātu tā, kā Māris ir uzrakstījis rakstā, tad viņš teiktu, ka visi zobi ir jārauj ārā, jāliek implanti, tad būs brīnišķīgs, skaists smaids.»

Kompromiss

Jānis Dripe

Rīgas pilsētas arhitekts Jānis Dripe secināja, ka Latvijas problēma ir «jaunā» nauda un tās īpašnieku vēlme joprojām ātri pelnīt, turpretī Eiropā naudas līdzekļi ir uzkrāti daudzu paaudžu garumā un investori saprot, ka tiem ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi.

No otras puses, J.Dripe atzina, ir nepieciešams atbalsts arī seno namu īpašniekiem. Ar šādu nolūku šobrīd jau top priekšlikumi par iespējamiem nodokļu atvieglojumiem kultūrvēsturisko namu īpašniekiem. Cita darba grupa strādā pie iespējamām izmaiņām Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības regulējumā, ar ko šobrīd, pēc vairāku ekspertu domām, ir pārāk formāli noteikta aizsardzība faktiski visam Rīgas centram, to skaitā būvēm, par kuru vērtību varētu pamatoti šaubīties. Izmaiņas, kuras iecerētas šajos noteikumos, pēc J.Dripes domām, varētu padarīt situāciju «draudzīgāku» gan uzņēmējiem, gan arhitektiem un daļēji risināt spriedzi starp kultūrvēsturiskās apbūves īpašniekiem, kuru rīcības brīvība ir ierobežota, un pārējo sabiedrību.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
15 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Gatis

"Viena no J. Gomberga diskusijā izplatīto tēžu idejām ir kultūras pieminekļu skaita krasa samazināšana — «kad kultūrvēsturiskās vērtības kļūs par deficītu, pieaugs to vērtība, kas izraisīs privātkapitāla pieplūdumu»."

Varbūt viņam atņemt lielāko daļu naudas, jo tad atlikusī nauda kļūs par deficītu ar īpašu vērtību?

Acīmredzami, ka tumsonība pati no sevis nepāriet – pat šķietami inteliģenti cilvēki var būt daļēji akli attiecībā uz vērtībām, kas ir ap viņiem. Ak, ja būtu laiks vairāk darboties kultūras mantojuma popularizācijas laukā…

pArt

Par šito Tev žetons! Iespējams, ka daudzas problēmas Latvijā rodas no tā, ka atsevišķiem eksemplāriem naudas apjoms nekolerē ar smadzeņu apjomu.

Rizanin

Es neesmu arhitekts un nenodarbojus ar nekustamu ipasumu. Bet varu teikt, dem zel E.Gombergam dalai ir taisniba. Cita lieta, ka var ne samazinat vesturisku maju skaitu, bet atrast finansejumu arpus Latvijas un ar vinu palidzibu sakartot sis vecas majas un tada veida pacelt sis majas vertibu ka sabiedribas ta un ipasnieku acos.

Lauma

Jā, es arī esmu ar visām četrām par kultūras vēstures pieminekļu saglabāšanu, bet ko darīt, ja no ēkas nav palicis pāri nekas vairāk kā skeletes, kas apšūts ar plastmasas dēļu imitāciju. Vai šajā gadījumā atjaunošana (ti. no jauna celšana) nebūs tikai un vienīgi kopijas izgatavošana, kam ar restaurāciju nav nekāda sakara.

Un lai arī uzņēmējiem šķiet,ka situācija ir viņiem nelabvēlīga, manuprāt, dažkārt ir tieši otrādi. Viņi varētu pamēģināt kādu ēku iekļaut kultūras vēstures pieminekļu sarakstā. Tas starp citu ir visnotaļ ilgs un sarežģīts process

zinātājs

Ha! Netika aicināti gan. Ne čiku, ne grabu, tikai no avīzēm uzzināja.

gārnis

>"…kultūras pieminekļu skaita krasa samazināšana — «kad kultūrvēsturiskās vērtības kļūs par deficītu, pieaugs to vērtība, kas izraisīs privātkapitāla pieplūdumu»"

tās nu gan ir pilnīgas muļķības, kas pat ar loģiku nedraudzējas. klajš populisms.

raz

Tomēr derētu neaizmirst, ka liela daļa no koka apbūves Rīgā tika celta kā pagaidu barakas strādnieku izmitināšanai. Pat 100 gadus vecas barakas arī paliek barakas… Dažos rajonos protams, ka ir nepieciešams atstāt vēsturiskos koka kvartālus. Toties, kad 6-stāvīgu namu brantmūru ielenkta stāv koka mājiņa – tas ir absurds – ielas telpiskais apjoms atstāj nepabeigtības sajūtu, un no dienas dienā mums pretī rēgojas plikas blakus esošo namu sienas virs 2-stāvīgajām koka ēkām. Ir vietas, kur koka ēkas iederas, un ir vietas kur ne. Man domāt, ir jāpievērš vairāk vērības jaunbūvju kvalitātei un arhitektoniskajam veidolam (kas bieži vien ir visai atbaidošs), nevis… Lasīt vairāk »

Gatis

"Viena no J. Gomberga diskusijā izplatīto tēžu idejām ir kultūras pieminekļu skaita krasa samazināšana — «kad kultūrvēsturiskās vērtības kļūs par deficītu, pieaugs to vērtība, kas izraisīs privātkapitāla pieplūdumu»."

Varbūt viņam atņemt lielāko daļu naudas, jo tad atlikusī nauda kļūs par deficītu ar īpašu vērtību?

Acīmredzami, ka tumsonība pati no sevis nepāriet – pat šķietami inteliģenti cilvēki var būt daļēji akli attiecībā uz vērtībām, kas ir ap viņiem. Ak, ja būtu laiks vairāk darboties kultūras mantojuma popularizācijas laukā…

pArt

Par šito Tev žetons! Iespējams, ka daudzas problēmas Latvijā rodas no tā, ka atsevišķiem eksemplāriem naudas apjoms nekolerē ar smadzeņu apjomu.

pArt

kolerē vietā jābūt korelē (atbilst).

Rizanin

Es neesmu arhitekts un nenodarbojus ar nekustamu ipasumu. Bet varu teikt, dem zel E.Gombergam dalai ir taisniba. Cita lieta, ka var ne samazinat vesturisku maju skaitu, bet atrast finansejumu arpus Latvijas un ar vinu palidzibu sakartot sis vecas majas un tada veida pacelt sis majas vertibu ka sabiedribas ta un ipasnieku acos.

Lauma

Jā, es arī esmu ar visām četrām par kultūras vēstures pieminekļu saglabāšanu, bet ko darīt, ja no ēkas nav palicis pāri nekas vairāk kā skeletes, kas apšūts ar plastmasas dēļu imitāciju. Vai šajā gadījumā atjaunošana (ti. no jauna celšana) nebūs tikai un vienīgi kopijas izgatavošana, kam ar restaurāciju nav nekāda sakara.

Un lai arī uzņēmējiem šķiet,ka situācija ir viņiem nelabvēlīga, manuprāt, dažkārt ir tieši otrādi. Viņi varētu pamēģināt kādu ēku iekļaut kultūras vēstures pieminekļu sarakstā. Tas starp citu ir visnotaļ ilgs un sarežģīts process

zinātājs

Ha! Netika aicināti gan. Ne čiku, ne grabu, tikai no avīzēm uzzināja.

gārnis

>"…kultūras pieminekļu skaita krasa samazināšana — «kad kultūrvēsturiskās vērtības kļūs par deficītu, pieaugs to vērtība, kas izraisīs privātkapitāla pieplūdumu»"

tās nu gan ir pilnīgas muļķības, kas pat ar loģiku nedraudzējas. klajš populisms.

raz

Tomēr derētu neaizmirst, ka liela daļa no koka apbūves Rīgā tika celta kā pagaidu barakas strādnieku izmitināšanai. Pat 100 gadus vecas barakas arī paliek barakas… Dažos rajonos protams, ka ir nepieciešams atstāt vēsturiskos koka kvartālus. Toties, kad 6-stāvīgu namu brantmūru ielenkta stāv koka mājiņa – tas ir absurds – ielas telpiskais apjoms atstāj nepabeigtības sajūtu, un no dienas dienā mums pretī rēgojas plikas blakus esošo namu sienas virs 2-stāvīgajām koka ēkām. Ir vietas, kur koka ēkas iederas, un ir vietas kur ne. Man domāt, ir jāpievērš vairāk vērības jaunbūvju kvalitātei un arhitektoniskajam veidolam (kas bieži vien ir visai atbaidošs), nevis… Lasīt vairāk »

15
0
Lūdzu, komentējietx