Milzīgums

Milzīgums ir neizbēgams. Kopš industriālās revolūcijas sākuma civilizācija neatlaidīgi virzās uz izmēru palielināšanu.

Milzīgums ir viena no mūsdienu arhitektūras svarīgākajām problēmām. Vienlaicīgi ar plānu apjomu pieaugšanu arhitektoniskā izdoma tik tikko spēj uz tiem atbildēt.

Milzīgums ir neizbēgams. Kopš industriālās revolūcijas sākuma civilizācija neatlaidīgi virzās uz izmēru palielināšanu: pilsētas kļūst aizvien lielākas un pieprasa arvien vairāk platības; transporta sistēmas — ietilpīgākas, uzņēmumiem jākļūst lielākiem, lai ar cerību uz panākumiem varētu konkurēt globālajā tirgū. Mēs nevaram atgriezties pagātnē, atgriešanās mazās un sadrumstalotās pirmsindustriālā laikmeta sabiedrības grupās gremdētu pasaules iedzīvotājus dziļāk nabadzībā.

Ko darīt ar lielumu arhitektūras jomā, ja tas ir nenovēršams? Līdz šim vēl nav veicies tik spoži. Lielo būvju modeļi tikpat kā nav mainījušies gandrīz pusotru gadsimtu. Ja augsts, tad tornis; ja zems, tad potenciāli nebeidzams angārs.

Mums nepieciešamas jaunas ģeometriskas formas, lai atjaunotu cilvēciskus mērogus kā prioritāti arhitektūrā.

CIK LIELS IR SLIKTS?

Normans Fosters vada lielu arhitektu biroju un izstrādājis projektu būvei, kura varētu kļūt par augstāko celtni pasaulē, tā sauktajam Tūkstošgades Tornim Japānā. Ņujorka lepojas ar četriem augstākajiem debesskrāpjiem pasaulē: Flatiron, Woolworths, Chrysler un Empire State ēkām.

Lekorbizjē nepatika doma par politiskajām partijām, tomēr viņš apbrīnoja vienu boļševiku vārda lielums» nozīmi.

Rems Kolhāss no šīs koncepcijas arī radījis kaut gan vienpusīgu, bet iedarbīgu teoriju, un reti kurš arhitekts nemeklē lielus uzdevumus. «Nekal mazus plānus,» visi sev atgādina, atceroties Daniela Bernhema modernisma priekšrakstu vadīto rīcību, kad viņš izveidoja milzīgo Čikāgas izvietojumu blakus ezeram.

E.F.Šūmahers 70.gados pārstāvēja viedokli, ka «mazs var būt skaists» (vai «diezgan skaists», kā Īans Hamiltons Finlijs pārfrāzēja kādā no viņa ironiskajiem dzejoļiem), bet ir grūti turēties pie ideāliem.

Ričards Rodžerss kādā New Yorker rakstā atzinās, ka nav gribējis vai lolojis nodomus palielināt sava biroja darbinieku skaitu vairāk kā 39 cilvēkiem, bet, līdzīgi kā citiem arhitektiem, cenšoties cīnīties ar lieliem projektiem, ražošanas realitāte visai drīz lika pārsniegt plānoto limitu.

Valstij kopumā ir ļoti grūti pretoties ekonomikas spiedienam izvērst savu darbību, izkļūt no sociālajām problēmām, visacīmredzamāk jau no nabadzības. Nulles dzimstības līmenis no ekoloģijas viedokļa ir ļoti izdevīgs stāvoklis, tomēr neviena valdība to nevēlēsies politisku iemeslu dēļ.

Turklāt pastāv modernistu ideoloģiskās saistības ar lielumu. Lielai valdībai, lielām darba organizācijām, lieliem taupības režīmiem ir daudz pamatojumu, bet apsvērsim tikai vienu, t.s. «žiletes paradigmu».

Kā modernajiem dizaineriem patika norādīt, jo vairāk žilešu tika saražots, jo labāka katra no tām kļuva. Pirms Gillette pierādīja šo paradigmu, asmens kvalitāte bija atkarīga, lielos vilcienos, no precīzas griešanas un pastāvīgas asināšanas. Turīgs vīrs varēja pavēlēt savam frizierim trīt un slīpēt, līdz viņa bārdas nazis sasniegtu maksimālo asumu.

Lai nu kā, asmeņu masu ražošana pilnīgi apgrieza šo vienādojumu. Ja tika saražots pietiekami daudz asmeņu, lai attaisnotu ieguldījumu jaunā mehāniskās apstrādes aprīkojumā, tad visi nabadzīgie patērētāji varēja noskūties daudz ātrāk, lētāk un iegūt līdzīgu ādu kā bagātākajam cilvēkam pasaulē.

Tātad, kas arī bija jāpierāda, jo lielāks ražošanas noiets, jolabāka katras žiletes kvalitāte. Šis pats princips ir attiecināms uz «Forda modeli», «masveidā tiražēto celtni», kā izteicās Lekorbizjē.

Tomēr pastāv izaugsmes robežas un izmēru samazināšana (taupība izmēru ziņā), kāds punkts, kuru sasniedzot, «lielāks» nozīmē «sliktāks». Piemēram, iedomājieties lidmašīnu, kas ātrāka par Concorde, vai ēku, augstāku par 120 stāviem. Žiletes paradigma nav modelis visām produktīvajām sistēmām, īpaši mākslinieciskajām un sociāli sarežģītajām.Bet kā noteikt, kad šis punkts ir sasniegts, kad liels kļūst pārāk liels?

ARHITEKTŪRAS VĒRTĪBAS SAMAZINĀŠANĀS LIKUMS

70.gadu vidū es mēģināju risināt šo jautājumu un formulēju arhitektūras likumu, kas izskaidro, kādēļ, jo iespaidīgāks korporatīvais modernisms kļūst, jo parasti tas kļūst garlaicīgāks. Es to nosaucu par Ivana Iļjiča arhitektūras vērtības samazināšanās likumu, cilvēka, kurš atklāja izaugsmi pretēji gaidītajam rezultātam citās jomās, vārdā, un formulēju to sekojoši: jebkuram ēkas tipam pastāv cilvēku skaita, kas var tikt apkalpots, pirms vides kvalitāte krītas, ierobežojums. Tas bija diezgan acīmredzami Londonā izaugošo viesnīcu gadījumā. Kad 3000 tūristu vienlaicīgi iegāzās pusdienot vai palūkoties uz pilsētu, kā tas notika lielajās Maskavas viesnīcās, ēdiena kvalitāte vai Sarkanā Laukuma izbaudīšana zināmā mērā samazinājās; tas ir, salīdzinot ar situāciju, kad ieradās 10—20 apmeklētāju.

1975.gadā tika atklāts, ka šīs kvalitātes krišanās jeb vienaldzības palielināšanās likuma iemesls ir pakļaušanās, raksturīga lielam skaitam cilvēku. Cilvēks Pelēkajā Flaneļa Uzvalkā, 50.gadu sociologu stereotips, dramatizēja patieso situāciju. Plašiem, bezpersoniskie birojiem piepildot pilsētas, par vienaldzības iemeslu varētu būt kolektivizējušies cilvēku spieti, pieprasot spoguļplakņu kastes, kas saskanētu ar viņu gaumi (arī tā laika žurnālistikas klišeja).

Vai, iespējams, apnicīguma iemesls meklējams ātrumā, ar kādu mega-celtnes tika salipinātas turīgu cilvēku apdzīvotās, uzticamās vietās. Jebkurš no spēkiem varēja sastindzināt arhitektūru tajā, ko dēvē par «trulu kasti».

Bet 25 gadus vēlāk citi iemesli, tostarp ekonomikas noteicošie faktori, šķiet vairāk diktējoši kā psiholoģiskie. Šī nelaimīgā likuma pierādījums ir acīmredzams jebkuram, kurš lido pār augošajai pilsētas lejas daļai, vai pastaigājas pa Sesto Avēniju Ņujorkā, vai vizinās ar kuģīti Honkongas piekrastes ūdeņiem — pierādījums, kas ir pārāk uzskatāms, lai to noliegtu. Bet kādēļ lielam vienmēr jābūt apnicīgam, kādēļ gan modernistu cerība, ka masu ražošana var uzlabot kvalitāti, nevarētu būt piepildāma?

Lielākajā daļā lielo celtņu gadījumu šķiet, pastāv kas līdzīgs Rihtera skalai neinteresantuma mērīšanai. Apmēram pusmiljonu kvadrātpēdu lielā debesskrāpja iekšiene, kas ir par 10 stāviem augstāks par nākošo, ir, iespējams, divtik neiedvesmojoša un garlaicīga; tas pats zināmās robežās attiecināms uz katriem 10 miljoniem dolāru, kas ieguldīti ēkas celtniecībā. Tādā veidā 60 stāvus augsts, 60 miljonus dolāru izmaksājis debesskrāpis, salīdzinot ar 20 miljonus dolāru vērtu, divdesmit stāvus augstu, iespējami ir 16 reižu monotonāks un bezsaturīgāks.

Pastāv arī izņēmumi, un šie aprēķini ir līdz smieklīgumam precīzi, lai izdarītu secinājumu: nauda un izmērs ir mērāmi, trulums ne. Bet patiesā jēga aiz likuma ir: ja būtu pietiekami daudz laika izdarīt datorizētus aprēķinus, būtu iespējams izkalkulēt standartizēto elementu atkārtošanos ēku konstrukcijās, un vai tie ir jau nodeldētas klišejas, tādējādi būtu iespējams iegūt garlaicīguma mērījumu lielās līnijās. Ja attēlojam šo tendenci grafiski, tās rada grafiku, kas līdzīgs daudziem sadalījumiem dabā un kultūrā, t.s. spēka likumi.

SPĒKA LIKUMI

Piemēram, grafiks, kas attēlo dažu lielāko asteroīdu triecienus mēness virsmai, pretstatā neskaitāmajiem, salīdzinoši niecīgākajiem, kuri saduras katru dienu; vai arī daži plašie masu iznīcības posmi visā garajā zemes vēsturē, pretstatīti daudzajiem atsevišķiem nelaimes gadījumiem utt.

Tie, kuriem nav sveša šāda statistika, vai zemestrīces un Rihtera skala, kas ir spēka likumu matemātika, atpazīs parasto līkni manis sastādītajā grafikā, t.s. alternatīvo izvēli, kas sliecas no zīmējuma kreisā augšējā stūra uz apakšējo labo. Taisnība, likums nav absolūts. Pieaugošās garlaicības un neinteresantuma grafikā arī atrodami daži izņēmumi — uzņēmuma galvenā mītne un pāris prestižu ēku, kur pasūtītāji vēlas izmantot visas iespējas, un līdz ar to ieguldot vairāk līdzekļu.

Šādi piemēri, kā Honkongas Bankas ēka, vai augstākā celtne pasaulē (kas tiks pabeigta kuru katru brīdi) ir izņēmumi. Un tomēr tie vēl jo neapstrīdamāk pierāda vispārzināmo patiesību: izņēmumi ir ļoti reti. Esmu gatavs izvirzīt argumentu, ka jebkura ēka, kas lielāka par noteiktu izmēru, t.i., apmēram pusmiljonu kvadrātpēdu (kas ir puse no Crysler Building izmēra), ka, jo lielāka ēka, jo mazāka tās arhitektoniskā vērtība.

Viens no iemesliem, kā norādīja augstcelņu profilā specializējies arhitekts Sezārs Pelli diskusijā par šo tēmu, ir veids kādā neefektivitāte un izmaksas tiek daudzkāršotas līdz ar izmēra lielumu. Papildus stāvs, kas tiek izbūvēts 40 stāvu augstai ēkai, nav vis vēl viens stāvs par tādām pašām izmaksām kā citi, bet gan papildus izmaksas katram jau esošajam apakšējam stāvam. «Būtībā,» viņš paskaidroja, «šis stāvs netiek vis izbūvēts celtnes virsotnē, kā to varētu domāt, bet gan apakšā, tādēļ ka tā svars un apkalpošana ietekmē visu ēkas konstrukciju».

Kāds būvētājs norādīja, ka papildus stāva pievienošana palielina jau esošās platības izmaksas par 15—25 centiem kvadrātpēdai, un parasti neviens negrib uzņemties papildus izdevumus. Līdzīgi, ja būvētājs vēlas izbūvēt ļoti augtu vai apjomos masīvu ēku, pastāv vairāki izmaksas pavairojoši faktori, tādēļ pasūtītāja interesēs ir uzlabot katru kvadrātcollu no izmantojamās platības. Drīz šī ekonomiskā racionalizācija būs dominējoša pār citiem apsvērumiem. Tas ir, ja vien pasūtītājs nevēlēsies panākt Bilbao efektu vai uzsliet visaugstāko celtni pasaulē, tādā veidā izslēdzot arhitektoniskās vērtības samazināšanās likumu.

Vai arī, ja ir unikāls ēkas stāvoklis, piemēram, gadījumos, kad atmaksājas pārvērst debesskrāpi zīmuļtievā raidītājtornī ar radio, telefona un televīzijas stacijām tā virsotnē; šādi funkcionāli iemesli varētu attaisnot papildus līdzekļu ieguldījumu un rūpīgāk pārdomātu arhitektūru. Izņēmumi pastāv. Bet, ja lielākā daļa masīvo būvju tiek celtas tikai tādēļ, lai ātri un paredzami nestu peļņu investoriem, tad, kad uz spēles tiks likts vairāk kolektīvas naudas, juristi, rēķinveži, būvētāji un pasūtītāji darīs visu iespējamo, lai uzlabotu atkārtošanos, pieprasītu paredzamību un samazinātu izmaksas, kuras nav obligāti nepieciešamas. Šīs papildus izmaksas iekļauj tieši tās detaļas, kas nosaka arhitektūras kā mākslas vērtību: jaunu koncepciju, gaismas un telpas dinamiku, ornamentiku un struktūras izteiksmi, skulpturālos žestus, jauninājumus.

Tā kā lielām ēkām jāatgūst tajās ieguldītie līdzekļi, tad ar nulles līmeņa risku arī būs nulles līmeņa arhitektūra. Nekāda riska, nekādas radošās pieejas un līdz ar to, kritiski vērtējot, nekādas arhitektūras. Nosakot atšķirību pēc vecu principu parauga, šāda nullei pielīdzināma radošā izdoma tiek dēvēta par celtniecību, nevis arhitektūru.

APNICĪGAIS UN MONOTONAIS SUPERMODERNISMS

Tādējādi kļūst skaidrāks, kādēļ supermodernisms (kā to apzīmē vācieši) jeb vispārējā arhitektūra ir tik pliekana un neinteresanta. Aplūkosim kaut vai Potsdamer Platz Berlīnē (celtu 1995—2001). lai gan daži no šobrīd labākajiem arhitektiem, kā Arata Isozaki, Rafaels Moneo un Ričards Rodžerss strādāja izcila arhitekta, Renzo Piano vadībā, viņi radīja vienu no saviem vissliktākajiem darbiem (uzskats, kas man ir kopīgs ar Džozefu Raikvertu). Tas ir noticis par spīti teicamiem ekoloģiskas dabas nodomiem un kontekstuālajai teorijai, pievilcīgai pilsētvidei un plānojumam. Pat nemaz tik peļamā ideja sadalīt lielo uzdevumu starp vairākiem pieredzējušiem arhitektiem neapgāza arhitektūras vērtības samazināšanās likumu. Rezultāts ir vienlaikus gan stereotipisks, gan pārspīlēts.

Daimler—Benz tornis, ietērpts netīri oranžā terakotas tonī bija domāts kā iederīgs Berlīnes pilsētvides kontekstā; taču krāsa un materiāls šajā mērogā, maigi izsakoties, apvaino kontekstuālisma ideju un tā pastāvēšana nav diskutējama nekādā citā mērogā. Masīvais klucis ar rotējošo Mercedes simbolu ir vienādi absurds tā nomācošajā milzīgumā un nebeidzamajā elementu atkārtojumā.

Kādēļ gan viss būvējums šķiet tik klišejisks un pompozs? Galvenokārt jau tā izmēra (6.5 miljoni kvadrātpēdu attīstījuma jeb sešas ar pusi reizes lielāks par Crysler Building apjomu).

Es negribu apgalvot, ka arhitektūra nevarēja izvērsties citādāka kā tik nenosakāma un savstarpēji nesaderīga kāda tā ir izdevusies, tomēr šāda mēroga ēkai, ar tik lielu finansiālo līdzekļu korporatīvu ieguldījumu uz spēles, jau bija paredzams, ka tiks radīta kolekcija, kas sastāv no neizteiksmīgām kastēm. «Lielais apvienotais modernisms?, stils un pieeja kas dominē globālajā arhitektūras kontekstā, darbojas zvēriski stingros ierobežojumos un nosacījumos.

Lai atceramies Pasaules Tirdzniecības Centra ēkas, divas 110 stāvu augstas kastes, 13 miljonu kvadrātpēdu apjomā, lielāko komerciālas nozīmes ēku pasaulē. Tā bija neatkarīga pilsēta pilsētā, ar 55 000 cilvēku karstākajās darba stundās tajā, rajons ar savu pasta indeksu. Arhitektoniskā ziņā tā milzīgums bija pārspīlēts ar ciešās atstarpēs izkārtotām alumīnija konstrukcijām, kas tiecās augšup no gotiskajām arkām lejasdaļā. Tas radīja vibrējošus optiskos efektus, kas padarījas neiespējamu koncentrēties uc ko citu kā pašu monolīto masīvu, tādējādi radot milzīguma simbolu.

No abstrakta redzes punkta raugoties, ir neiespējami noteikt, kad liels kļūst pārāk liels, kad arhitektūras vērtības samazināšanās likums kļūst neizbēgams. Izmērs un mērogs ir noteicošie faktori celtniecības un sociālajos jaunizgudrojumos, pilsētas transportā, u.c. Viss, ko var sacīt ar pārliecību ir, ka izmēram vienmēr ir robežas. Biologi ievēro un respektē šo nosacījumu dzīvnieku izpētē, smadzeņu izmēros un kāju garumos. Viņi formulē likumus, vai drīzāk mērāmas hipotēzes, kas ļauj izskaidrot, kādēļ, piemēram, visi dzīvnieki nav truša lielumā, vai kādēļ līdz mūsdienām nav izdzīvojuši diezko daudz dinozauru.

Aviācijas inženieri ir izstrādājuši vienādojumu, kas ļauj noteikt vispiemērotākās izmēra/ātruma proporcijas pasažieru lidmašīnām. Varbūt mana grafika leņķa mērījums ir par dažām iedaļām neprecīzs, bet man nav šaubu, ka ir noteikts punkts, kurā iestājas spēka vai arhitektūras vērtības samazināšanās likums, un arī nedomāju, ka mani aprēķini varētu tikt kā uzlaboti.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
28 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
strādža

Dženkss ir vecs pendža, kuram raksturīga aizraušanās ar paša izdomātu dažādu shēmu zīmēšanu. Te viņš ar grafika palīdzību cenšas izmērīt nezkādu arhitektūras vērtību. Izklausās apmēram tā kā profesors Krastiņš, kurš savus postmodernista priekšstatus par arhitektūru cenšas piemērot Kronberga mājai pie Ģertrūdes baznīcas un galu galā saprot tik to, ka tā nav nekāda arhitektūra. Arī šai esejā Dženkss mēģina tvert to, ko jau gandrīz desmit gadus iepriekš ir pateicis Kolhāss. Tikai atšķirībā no Dženksa, kurš mēģina moralizēt par to, kas ir labs, kas slikts, kas smuks, kas nesmuks, viņšt droši apgalvo, ka ?vecajiem? arhitektūras principiem (kompozīcijai, mērogam, proporcijām, hierarhijai, detaļām) nav… Lasīt vairāk »

Zodchijs

"Dženkss i duraks, nekam nav nozīmes.." tad ej mājās, strēb savu pofig zupu un liec mierā sautēto arhitektūras lapiņu…

Kolhāsss arī nekāds jaunais naf. Pietaisījis ne vienu vien vietiņu. Un pilnīgi droši varu teikt, ka ne NY, ne Tokijā ar labu vārdu to milzīguma radītāju mātes nepiemin.

Idealists

Interesants raksts, tikai, kā parasti, pārmērīgi samudžināts. Aizķērās autora filozofējums beigu daļā ??Izmērs un mērogs ir noteicošie faktori celtniecības un sociālajos jaunizgudrojumos, pilsētas transportā, u.c. Viss, ko var sacīt ar pārliecību ir, ka izmēram vienmēr ir robežas??, un turpat tālāk ?Biologi ievēro un respēktē šo nosacījumu dzīvnieku izpētē, smadzeņu izmēros un kāju garumos. Viņi formulē likumus, vai drīzāk mērāmas hipotēzes, kas ļauj izskaidrot, kādēļ, piemēram, visi dzīvnieki nav truša lielumā, vai kādēļ līdz mūsdienām nav izdzīvojuši diezko daudz dinozauru.? Nāk prātā kādreiz redzētā pop-zinātniskā filma par sensenos laikos kādās dienvidjūru salās mitušām žurciņām. Tām bija laimējies eksistēt relatīvi noslēgtā ekosistēmā,… Lasīt vairāk »

buls

Vai mums ir kaada liela celtne?

E_maija

plaša patēriņa preču -apdares materiālu līmenī pārģērbts trīsdesmitpiecgadnieks (process – kā akmens plāksnes pamazām apsedzās ar ”mūsdienīgiem materiāliem”, bija emocionāli iedarbīgs) – shis gan nav par BIGNESS tēmu… vainagojoshā silueta meklējumu nozīmi gan TAS ietekmē

Māra

Es nesen saskāros ar problēmu – uzrakstīt par sliktu interjeru, ka tas ir slikts, vai paturēt to pie sevis. Kritikai jau ir jābūt objektīvai, bet tas cilvēks (pasūtītājs) to izlasīs un būs nelaimīgs par izsviesto naudu, kura šeit nebija maza. Bet labs cilveks taču! 🙂 Izsķīros par humānu risinājumu – taskaidri es to nepateicu, bet liku manīt (kaut kad to arī publicēs, bet ne tagad). Es drosi vien neesmu kritiķe vispār pēc dabas…

Māra

Es nesen saskāros ar problēmu – uzrakstīt par sliktu interjeru, ka tas ir slikts, vai paturēt to pie sevis. Kritikai jau ir jābūt objektīvai, bet tas cilvēks (pasūtītājs) to izlasīs un būs nelaimīgs par izsviesto naudu, kura šeit nebija maza. Bet labs cilveks taču! 🙂 Izsķīros par humānu risinājumu – taskaidri es to nepateicu, bet liku manīt (kaut kad to arī publicēs, bet ne tagad). Es drosi vien neesmu kritiķe vispār pēc dabas…

strādža

Dženkss ir vecs pendža, kuram raksturīga aizraušanās ar paša izdomātu dažādu shēmu zīmēšanu. Te viņš ar grafika palīdzību cenšas izmērīt nezkādu arhitektūras vērtību. Izklausās apmēram tā kā profesors Krastiņš, kurš savus postmodernista priekšstatus par arhitektūru cenšas piemērot Kronberga mājai pie Ģertrūdes baznīcas un galu galā saprot tik to, ka tā nav nekāda arhitektūra. Arī šai esejā Dženkss mēģina tvert to, ko jau gandrīz desmit gadus iepriekš ir pateicis Kolhāss. Tikai atšķirībā no Dženksa, kurš mēģina moralizēt par to, kas ir labs, kas slikts, kas smuks, kas nesmuks, viņšt droši apgalvo, ka ?vecajiem? arhitektūras principiem (kompozīcijai, mērogam, proporcijām, hierarhijai, detaļām) nav… Lasīt vairāk »

Zodchijs

"Dženkss i duraks, nekam nav nozīmes.." tad ej mājās, strēb savu pofig zupu un liec mierā sautēto arhitektūras lapiņu…

Kolhāsss arī nekāds jaunais naf. Pietaisījis ne vienu vien vietiņu. Un pilnīgi droši varu teikt, ka ne NY, ne Tokijā ar labu vārdu to milzīguma radītāju mātes nepiemin.

strādža

Milzīguma radītājs ir lielpilsētas, urbanizācija, modernie laiki. Jau tagad pilsētās dzīvo vairāk kā puse pasaules iedzīvotāju, 2010.gadā pasaulē būšot 500 pilsētu, kurās dzīvo vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Un strauji aug arī to pilsētu skaits, kurās ir 10-20 mlj iedzīvotāju. Protams, Rīgā dzīvojot šos mērogus tiešā veidā nejūt. Bet jūt daudzas ar to saistītas parādības, kas raksturīgas visai pasaulei. Milzīgums iespējams pateicoties tehnoloģiju attīstībai. Informācijas tehnoloģijas, kompjūteri ļauj radīt projektus ātrāk un vairāk. Dzelzsbetons, stikls, metāls, riģipsis dod iespēju pārsegt un norobežot milzīgas telpas un platības. Eskalatori un ventilācijas iekārtas ļauj šajās telpās dabūt iekšā vairāk cilvēku ? iepirkties, izklaidēties, patērēt.… Lasīt vairāk »

Idealists

Interesants raksts, tikai, kā parasti, pārmērīgi samudžināts. Aizķērās autora filozofējums beigu daļā ??Izmērs un mērogs ir noteicošie faktori celtniecības un sociālajos jaunizgudrojumos, pilsētas transportā, u.c. Viss, ko var sacīt ar pārliecību ir, ka izmēram vienmēr ir robežas??, un turpat tālāk ?Biologi ievēro un respēktē šo nosacījumu dzīvnieku izpētē, smadzeņu izmēros un kāju garumos. Viņi formulē likumus, vai drīzāk mērāmas hipotēzes, kas ļauj izskaidrot, kādēļ, piemēram, visi dzīvnieki nav truša lielumā, vai kādēļ līdz mūsdienām nav izdzīvojuši diezko daudz dinozauru.? Nāk prātā kādreiz redzētā pop-zinātniskā filma par sensenos laikos kādās dienvidjūru salās mitušām žurciņām. Tām bija laimējies eksistēt relatīvi noslēgtā ekosistēmā,… Lasīt vairāk »

Ingurds Lazdiņš

Īsti nav spēka tā abstrakti un plaši diskutēt.. varam ātri vien nonākt līdz tāda līmeņa jautājumiem, kas vispār ir KVALITĀTE un kāds no tās, pašas par sevi, labums, ja vien negribam proponēt, ka arhitektūras darinājums ar savām kvalitātēm ir augstākais pašmērķis.. tā teikt – radītāja meistarības apliecinājums.. Tā vietā piedāvāju izvērtēt tādu kritēriju, kā HUMĀNISMS vai LABUMS CILVĒKAM – viņa priekam un labsajūtai :)) jo dzīvojam jau dēļ prieka.. Un šis parametrs, savukārt, vislielākā mērā no fiziskajiem izmēriem IR atkarīgs, ja atceramies par vientulību pūlī, par sablīvētību lielpilsētas plašumos, par dezorientāciju vissakārtotāko megastruktūru iekšienē.. Tam pretstatā – attieksmju personiskums ciematā,… Lasīt vairāk »

buls

Vai mums ir kaada liela celtne?

Ingurds Lazdiņš

Diemžēl, mums ir tāda liela celtne – saukta par viesnīcu "Latvija"..

Kāpēc – diemžēl? Par to sīkāk biju iecerējis vienā rakstiņā, bet īsumā – jo tās salīdzinoši milzonīgais apjoms risināts ar paņēmieniem, kas tās milzonīgumu citu ēku starpā vēl tikai pasvītro..

Bez tam – mēs taču nedomājam, ka rekonstrukcijas laikā radītais hibrīds būtu kaut kripatiņu vērtīgāks vai cēlāks par savu priekšgājēju??!.. 😉 ..neskatoties uz iztērētajiem miljoniem.

Lūk arī vietējas nozīmes MILZĪGUMS.. :))

Uldis Lukševics

varbūt es neesmu iebraucis kādā teorijā, kas visiem ir obligāti jārespektē, bet man tas namiņš nemaz netraucē. paliels, absolūti bezpersonisks hotelis, kas nedaudz brutāli izjauc pareizo perimetrālo apbūvi, pa lielām šaibām piedodot dzīvību rajonam. tad jau vairāk traucē Park Hotel piramīda:)

E_maija

plaša patēriņa preču -apdares materiālu līmenī pārģērbts trīsdesmitpiecgadnieks (process – kā akmens plāksnes pamazām apsedzās ar ”mūsdienīgiem materiāliem”, bija emocionāli iedarbīgs) – shis gan nav par BIGNESS tēmu… vainagojoshā silueta meklējumu nozīmi gan TAS ietekmē

Māra

Es nesen saskāros ar problēmu – uzrakstīt par sliktu interjeru, ka tas ir slikts, vai paturēt to pie sevis. Kritikai jau ir jābūt objektīvai, bet tas cilvēks (pasūtītājs) to izlasīs un būs nelaimīgs par izsviesto naudu, kura šeit nebija maza. Bet labs cilveks taču! 🙂 Izsķīros par humānu risinājumu – taskaidri es to nepateicu, bet liku manīt (kaut kad to arī publicēs, bet ne tagad). Es drosi vien neesmu kritiķe vispār pēc dabas…

strādža

Dženkss ir vecs pendža, kuram raksturīga aizraušanās ar paša izdomātu dažādu shēmu zīmēšanu. Te viņš ar grafika palīdzību cenšas izmērīt nezkādu arhitektūras vērtību. Izklausās apmēram tā kā profesors Krastiņš, kurš savus postmodernista priekšstatus par arhitektūru cenšas piemērot Kronberga mājai pie Ģertrūdes baznīcas un galu galā saprot tik to, ka tā nav nekāda arhitektūra. Arī šai esejā Dženkss mēģina tvert to, ko jau gandrīz desmit gadus iepriekš ir pateicis Kolhāss. Tikai atšķirībā no Dženksa, kurš mēģina moralizēt par to, kas ir labs, kas slikts, kas smuks, kas nesmuks, viņšt droši apgalvo, ka ?vecajiem? arhitektūras principiem (kompozīcijai, mērogam, proporcijām, hierarhijai, detaļām) nav… Lasīt vairāk »

Zodchijs

"Dženkss i duraks, nekam nav nozīmes.." tad ej mājās, strēb savu pofig zupu un liec mierā sautēto arhitektūras lapiņu…

Kolhāsss arī nekāds jaunais naf. Pietaisījis ne vienu vien vietiņu. Un pilnīgi droši varu teikt, ka ne NY, ne Tokijā ar labu vārdu to milzīguma radītāju mātes nepiemin.

strādža

Milzīguma radītājs ir lielpilsētas, urbanizācija, modernie laiki. Jau tagad pilsētās dzīvo vairāk kā puse pasaules iedzīvotāju, 2010.gadā pasaulē būšot 500 pilsētu, kurās dzīvo vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Un strauji aug arī to pilsētu skaits, kurās ir 10-20 mlj iedzīvotāju. Protams, Rīgā dzīvojot šos mērogus tiešā veidā nejūt. Bet jūt daudzas ar to saistītas parādības, kas raksturīgas visai pasaulei. Milzīgums iespējams pateicoties tehnoloģiju attīstībai. Informācijas tehnoloģijas, kompjūteri ļauj radīt projektus ātrāk un vairāk. Dzelzsbetons, stikls, metāls, riģipsis dod iespēju pārsegt un norobežot milzīgas telpas un platības. Eskalatori un ventilācijas iekārtas ļauj šajās telpās dabūt iekšā vairāk cilvēku ? iepirkties, izklaidēties, patērēt.… Lasīt vairāk »

Idealists

Interesants raksts, tikai, kā parasti, pārmērīgi samudžināts. Aizķērās autora filozofējums beigu daļā ??Izmērs un mērogs ir noteicošie faktori celtniecības un sociālajos jaunizgudrojumos, pilsētas transportā, u.c. Viss, ko var sacīt ar pārliecību ir, ka izmēram vienmēr ir robežas??, un turpat tālāk ?Biologi ievēro un respēktē šo nosacījumu dzīvnieku izpētē, smadzeņu izmēros un kāju garumos. Viņi formulē likumus, vai drīzāk mērāmas hipotēzes, kas ļauj izskaidrot, kādēļ, piemēram, visi dzīvnieki nav truša lielumā, vai kādēļ līdz mūsdienām nav izdzīvojuši diezko daudz dinozauru.? Nāk prātā kādreiz redzētā pop-zinātniskā filma par sensenos laikos kādās dienvidjūru salās mitušām žurciņām. Tām bija laimējies eksistēt relatīvi noslēgtā ekosistēmā,… Lasīt vairāk »

Ingurds Lazdiņš

Īsti nav spēka tā abstrakti un plaši diskutēt.. varam ātri vien nonākt līdz tāda līmeņa jautājumiem, kas vispār ir KVALITĀTE un kāds no tās, pašas par sevi, labums, ja vien negribam proponēt, ka arhitektūras darinājums ar savām kvalitātēm ir augstākais pašmērķis.. tā teikt – radītāja meistarības apliecinājums.. Tā vietā piedāvāju izvērtēt tādu kritēriju, kā HUMĀNISMS vai LABUMS CILVĒKAM – viņa priekam un labsajūtai :)) jo dzīvojam jau dēļ prieka.. Un šis parametrs, savukārt, vislielākā mērā no fiziskajiem izmēriem IR atkarīgs, ja atceramies par vientulību pūlī, par sablīvētību lielpilsētas plašumos, par dezorientāciju vissakārtotāko megastruktūru iekšienē.. Tam pretstatā – attieksmju personiskums ciematā,… Lasīt vairāk »

buls

Vai mums ir kaada liela celtne?

Ingurds Lazdiņš

Diemžēl, mums ir tāda liela celtne – saukta par viesnīcu "Latvija"..

Kāpēc – diemžēl? Par to sīkāk biju iecerējis vienā rakstiņā, bet īsumā – jo tās salīdzinoši milzonīgais apjoms risināts ar paņēmieniem, kas tās milzonīgumu citu ēku starpā vēl tikai pasvītro..

Bez tam – mēs taču nedomājam, ka rekonstrukcijas laikā radītais hibrīds būtu kaut kripatiņu vērtīgāks vai cēlāks par savu priekšgājēju??!.. 😉 ..neskatoties uz iztērētajiem miljoniem.

Lūk arī vietējas nozīmes MILZĪGUMS.. :))

Uldis Lukševics

varbūt es neesmu iebraucis kādā teorijā, kas visiem ir obligāti jārespektē, bet man tas namiņš nemaz netraucē. paliels, absolūti bezpersonisks hotelis, kas nedaudz brutāli izjauc pareizo perimetrālo apbūvi, pa lielām šaibām piedodot dzīvību rajonam. tad jau vairāk traucē Park Hotel piramīda:)

E_maija

plaša patēriņa preču -apdares materiālu līmenī pārģērbts trīsdesmitpiecgadnieks (process – kā akmens plāksnes pamazām apsedzās ar ”mūsdienīgiem materiāliem”, bija emocionāli iedarbīgs) – shis gan nav par BIGNESS tēmu… vainagojoshā silueta meklējumu nozīmi gan TAS ietekmē

28
0
Would love your thoughts, please comment.x