Mad City Riga. Viedokļi pēc notikuma

Pirms divām nedēļām, jūnija pirmajās dienās Rīgā norisinājās pasākums, veltīts pilsētu plānošanai, attīstībai un tuvajai nākotnei. Lai gan pēc formas atgādināja konferenci, tas tika pieteikts vienkārši kā «pasākums», — krietni vien mazāk formāls, tiecoties ne vien prezentēt dažādas idejas un pieredzi, bet arī radīt jaukus apstākļus starpbrīžu sarunām un komunikācijai.

Ja jāsalīdzina ar kādiem līdzīgiem pasākumiem Latvijā, tad tēmas ziņā pirmais atmiņā atausa Starptautiskās pilsētvides attīstības asociācijas INTA kongress Rīgā http://www2.a4d.lv/lv/raksti/1306/  pirms deviņiem gadiem. Toreiz tas likās kaut kas Rīgai jauns, nebijis, nesot informāciju, kas pārsteidza, bagātināja, rosināja. Mad City Riga  bija kaut kas krietni mazāks, taču katrā ziņā dinamiskāks, neformālāks, draudzīgāks. Un reizē arī pietiekami pārsteidzošs, arī uz tā fona, kas ir šodien — kad taktiskais urbānisms, pilsētvides aktīvisms ir bijis modē nu jau labu laiku, kad jēdziens «radošums» jau sen šķiet stipri novalkāts,  kad klātienē vai tīklos daudz esam skatījuši TED vai Pecha Kucha  prezentācijas.

Kaut arī lektoru uzstāšanās skāra visiem labi zināmās sabiedrības iesaistīšanas, velosipēdiem un gājējiem draudzīgās pilsētvvides, ilgtspējības un tamlīdzīgās tēmas, tomēr uzsvars uz aktuālāko tehnoloģiju (droni, pašstūrējošās automašīnas, mobilā interneta iespēju rosinātās dalīšanās ekonomikas (shared economy) iespējas u.c.) pielietošanu, saistībā ar labas pārvaldības un iesaistīšanas piemēriem to vērta krietni vien dzīvāku un intriģējošāku. Pasākuma saturiskā kulminācija viennozīmīgi bija  Arup pārstāvja Dena Hila uzstāšanās, kurā viņš asprātīgi un atraktīvi aplūkoja gan ierastas, gan arī futūristiskas ar pilsētu sarežģītību saistītas lietas, kuru pētīšanai un testēšanai viņš tā vai citādi pievērsies. To amplitūda aptvēra Google briļļu piedāvātās papildinātās realitātes izmantošanu velosatiksmē līdz Bartlett skolas «nepabaigtās pilsētas» projektiem, nonākot līdz Team X , situacionistu,  strukturālistu un Kristofera Aleksandera paternu valodas  utml.  Ideju atskaņām un adaptējot tās šodienas tehnoloģiju un iedzīvotāju līdzdalības kontekstā.

Pasākuma izdošanās lielākajā mērā bija Neila Balgaļa un komandas nopelns, viņa personība noteica Mad City formu un iedvesmojošo gaisotni. Žēl, protams, ka pasākums nebija pieejamāks, bet skaidrs, ka organizācijas līmeņa latiņa bija celta augstu, un to nācās balansēt ar izmaksām. Tomēr — Mad City uzstāšanās nu ir pieejamas tīmeklī, LMT Straume lapā. http://straume.lmt.lv/lv/konferences/konferences/dan-hill/1001052

A4D aicināja virkni klātesošo izteikt viedokli par pasākumu, par interesantākajiem priekšnesumiem un tēmām. Daži atsaucās, par ko arī liels paldies viņiem!

Pēteris Bajārs

OUTOFBOX

Galvenais Mad City panākums viennozīmīgi ir impulss domāt un aizdomāties. Gan klātienē klausoties lekcijas, gan pēc tam naktī, sapnī laižoties, to visu pārtīt acu priekšā, gan runājot ar kolēģiem starpbrīžos un darba grupās, gan afterpārtijā nonākot pie atziņas — bet pilsēta taču ir mūsu! Neatkarīgi no vadības, partiju nostādnēm, tā tomēr ir tikai un vienīgi mūsu!

Arī vēl nedēļas pēc pasākuma ir patīkams saviļņojums. Lai arī zāle brīžiem bija pustukša (nākošnedēļ Rīgā esošais Gēls kā reiz piekodina: «Think big, but always aim for a smaller space than you need!»), runātāji bija pasaules līmeņa. Gan Kanādas pilsētplānotāja Brenta Toderiana ‘best of’ kompilācija, gan Arup asociētā direktora Dena Hila radošās metodes pilsētbūvniecisko jautājumu risināšanā.

Tomēr vislielākais melnais zirdziņš izrādījās MaaS Global Ltd. dibinātājs Sampo Hietanens — viņa stāsts par pārvietošanās brīvību, kā arī neskaitāmiem gadiem, kas pavadīti stāstot par ideju, kurai sākotnēji netic neviens. Viņa radītā Whim aplikācija ir pavērsiens transporta lietošanas paradumos, meklējot atbildi, ko man tev piedāvāt, lai tu atteiktos no saviem videi nedraudzīgiem paradumiem. Sampo ceļavārdi: «Don’t think about the map, think about the individuals!» ir pats lieliskākais novēlējums jebkuram nākotnes pilsētplānotājam.

Madara Gibze

ARHIS ARHITEKTI

Dinamiskajā notikumā Mad City man visvairāk iepriecināja mirdzošās runātāju un klausītāju acis par cieņu pret cilvēkiem un mūsu planētu. Meklējot gan sadarbības, gan dalīšanās, gan atkalizmantošanas, gan eksperimentēšanas, gan ilgtspējības un citas «gudras» iespējas iespējas it visur.

Piemēram, mobilitāte, kuru pēdējos gados krietni izmainījušas tehnoloģijas, Helsinkos nesen sākta piedāvāt kā pakalpojums ar abonēšanas maksu – vienā lietotņu saskarsmes protokolā WHIM klientiem ļaujot izvēlēties gan sabiedrisko transportu, gan koplietošanas un nomas velosipēdus, motociklus un automašīnas, gan taksometru pakalpojumus. Tas ļauj iedzīvotājiem atteikties no privātā transportlīdzekļa, sniedzot vēl lielāku pārvietošanās brīvību, atgūt pilsēttelpu cilvēkiem un, protams, samazāt piesārņojumu un globālās klimata pārmaiņas. Savukārt, Arup Digital studio vadītājs Dan Hill izcēla nepieciešamību plānošanas sistēmai būt pietiekami elastīgai, nekoncentrējoties tikai uz cietajām struktūrām, bet apzināties «mīksto» struktūru esamību, veidojot to  iekļaujošu, digitāli pieejamu, veiklu, datu vadītu un balstītu  pierādījumos, kā arī labos un ātros lēmumos.

Andis Kublačovs

Pilsētplānotājs,  biedrības Latvijas Teritoriālplānotāju asociācija valdes loceklis

Atļaušos apgalvot, ka tikko notikušais Mad City Riga bija izcilākais starptautiskā līmeņa pilsētplānotāju un urbānistu pasākums Latvijā, kāds šeit ir noticis pēdējos 20 gados. Minēto izcilību dodu ne vien par piesaistītajiem pasākuma spīkeriem, bet arī par šo spīkeru pārstāvēto ģeogrāfiju (no Tokijas līdz Vankūverai), tematisko spektru un pasākuma komunikācijas formātu. Prieks, ka atļaujamies paskatīties plašāk uz tendencēm un iespējām, nevis vienkārši noslīkstam savās ikdienas problēmās. No organizatoru puses tā bija liela uzdrīkstēšanās lūgt starptautiskajiem spīkeriem uzņemties moderatoru lomu pasākuma ietvaros konkrētu pilsētplānošanas priekšlikumu radīšanā Rīgas attīstībai. Sagaidu, ka jau pavisam drīz tiks radīts šo ideju apkopojums, lai to saprotamā veidā varētu pasniegt arī par Rīgas plānošanu un attīstību tieši atbildīgajiem pārstāvjiem.

Te gan uzreiz izzīmējas arī šādu un līdzīgu pasākumu problēma — tajos piedalās gandrīz vieni un tie paši vietējie aktīvisti (kā teica arhitekts Pēteris Bajārs — dzīvojam paši savā burbulī), bet lēmējvaras vai pat izpildvaras vadības pārstāvju tur parasti nav. Tas apgrūtina jebkādu ideju tālāku virzību, taču neliedz mums aktīvāk iziet ārpus šī «burbuļa» un lobēt politiski nepopulārus, taču pēc būtības sabiedrībai labvēlīgus risinājumus par transporta sistēmas uzlabojumiem, pārvietošanās paradumu maiņu, savu personisko līdzdalību pilsētvides projektu īstenošanā u.tml.

Mums — plānotājiem un urbānistiem — gan arvien ir jāpilnveidojas, lai (kā konferencē tika vairākkārt uzsvērts)  savas šķietami labās idejas iemācītos pasniegt sabiedrībai (t.sk. politiķiem) vienkārši un saprotami, t.i. KISS koncepts (no angl.val. — keep it simple and stupid). Tādā veidā pamazām varēsim iedzīvināt arī tādas spēcīgas idejas kā sabiedrības tieša līdzdalība pašvaldības investīciju budžeta vietējo apkaimju daļu apgūšanā (angl. – participatory budgeting) vai autostāvvietu likvidēšana gar ielu malām, atbrīvojot telpu citām aktivitātēm un mūsdienīgākai mobilitātei.

Mad City Riga deva iespēju vēlreiz pārliecināties arī par «plānošanas klasiku», ka ne jau pilsētplānošanas dokumentu esamība pati par sevi nodrošina pilsētu sekmīgu attīstību, bet gan šo pilsētu vadības spējā pragmatiski turēties pie nospraustā kursa ar darbiem, vienlaikus iesaistot speciālistus un sabiedrību kopumā, un savlaicīgi reaģējot arī uz pilsētu attīstības tendencēm. Vankūvera tam ir lielisks piemērs — 2006. gadā Larijs Bīslijs (Larry BeaslyMETREX konferencē par Vankūveras vīziju un rīcības plāniem runāja gandrīz to pašu, ko 2017.gadā Brents Toderians (Brent ToderianMad City Riga pasākumā jau par paveikto un arī turpmāk iecerēto šīs ģimenēm draudzīgās Kanādas pilsētas attīstībā.

Jānis Lejnieks

Žurnāls Latvijas Architektūra

Rīkotāji mēdza uzsvērt, ka pasākums ir Ne-konference. Provokatīvais nosaukums un iespēja kopā ar tradicionālo rīta kafiju baudīt glāzi prosecco vai ko stiprāku vedina to salīdzināt ar modes skati, kur eksperti gaida vēl nebijušas dizainera izdomas iznācienu, lai to pavadītu ar aplausiem. Reflektējot par dzirdēto un redzēto, jāatzīst, ka viena otra pilsētu lēmumu sagatavotāju un pieņēmēju daļa gan pasākumā nebija. Piemēram, Rīgas «galvenais» šīs mācību stundas neapmeklēja, bet lūk Liepāju pārstāvēja gan galvenais arhitekts, gan plānotāji.

No globālajām problēmām aktuālākā ir nekustamo īpašumu kompāniju un autotirgotāju atbalstītās piepilsētu izplešanās un automobilizācijas tendenču cīņa pret plānotāju piedāvāto kompaktās pilsētas modeli ar sponsorētu publisko transportu un ikdienas- ne tikai atpūtas, veloceliņiem. Plānotāju arguments — «Labākais transporta plāns ir lielisks zemes lietošanas (land use) plāns», tā Brent Toderian no Vankūveras.

Dan Hill no Arup atgādināja par ģeniālā Cedric Price 1966. gadā retoriski uzdoto jautājumu- «Tehnoloģija ir atbilde, bet kāds bija jautājums?». Šodien mēs saprotam, ka gudrās mašīnas ir tikai līdzeklis, kas situāciju sociāli vāji konstruētā un bezatbildīgā sabiedrībā var pasliktināt. Pašbraucošās automašīnas, ja tās netiks ieviestas kā komunāls transporta līdzeklis, palielinās satiksmes sastrēgumus. Koplietošanas auto entuziastiem var uzdot jautājumu, — kurā vietā nonāk uzņēmuma, Uber vai taxify, peļņa? Vietējā kasē vai transnacionālo kompāniju ofšoros? Nerunājot par vietējo taksometru vadītāju un nodokļu maksātāju interesēm.

Diskusijas uzsildot, īsti vietā bija nesen Rīgā notikusī partizāniskā akcija «veloceliņš Brīvības ielā», kas jau bija paspējusi iekļūt globālajā tīmeklī un no tā viena otra Ne-konferences dalībnieka prezentācijā un leksikā. Sabiedrības pašorganizācijas piemērs ir Berlīnes ielu dārzkopība Šēnbergas apkaimē. Kad pilsēta, taupot budžeta līdzekļus, pārtrauca ziedu stādījumus, to pārņēma iedzīvotāji, kas pēc savas iniciatīvas un gaumes izvietoja ziedus. Publiskā iepirkuma procedūrā iegūtos vienveidīgos stādījumus nomainīja dažviet haotiskie, bet labi domātie zaļumi.

Paldies Grupai 93 un Neilam Balgalim par iespēju dalīties ar pieredzi un lieku reizi saprast, ka mēs neesam uz vientuļas salas.

Sergejs Ņikiforovs

NAMS

Šķiet interesantākās bija Dena Hila un Juana Milla atziņas. Pirmais no viņiem izklāstīja «nepabeigtās pilsētas» principu, stratēģiju kā instrumentu pretnostatot stingri fiksētam plānam otrais norādīja, ka pateicoties datorizācijai pilsētu attīstība kļūst paredzamāka, pamatojot to ar datu apstrādi un uz simulācijām balstītu pilsētu plānošanas sistēmu, ņemot vērā, ka darbojamies reālajā vidē, man svarīga liekas lekciju beigu daļā uz ekrāna pazibējušais Igaunijas eksprezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa teiktais: «Jāpārstāj domāt 19. gadsmita birokrātisko likumu kategorijās, kur viss ir uz papīra. Tas vairs nedarbojas, norādot uz to, ka jāmaina pārvaldība un veids kā notiek saskarsme ar cilvēkiem»

Ir labi, ka diskusija par šīm lietām beidzot pārcēlusies arī uz Latviju, paldies Neilam un Grupai 93 par ieguldīto darbu.

Ievadteksts: Artis Zvirzdiņš

Dalīties ar ierakstu:

27
Pievienot komentāru

avatar
10000
1 Komentāru pavedieni
26 Pavedienu atbildes
0 Sekotāji
 
Visvairāk komentētais komentārs
Komentētākais komentāru pavediens
1 Komentāru autori
Rūta LeitanaitėRūta LeitanaitėRūta LeitanaitėRūta LeitanaitėRūta Leitanaitė Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie visvairāk balsotie
Rūta Leitanaitė
Guest
Miķelis

Lielajam Pilsētplānošanas Baļķim piemīt maģisks pievilkšanas spēks. Jo tas ir liels, pirmkārt, tam ir diezgan raupja, viegli apstrādājama virsma ( tur pat var iekalt savus iniciāļus ). Baļķis parasti tevi atbrīvo no jebkādas atbildības. Tu vari stundām pie tā stāvēt un runāt, runāt, runāt. Pēc tam mazliet padzerties prosecco un atkal runāt, runāt, runāt. Otrkārt, pēc tam tu vari visiem stāstīt, ka tu biji tas, kas Baļķi nesi ar Hietanenu, piemēram. Tu jau tālajā 2017.gadā piedalījies Lielā Pilsētplānošanas Baļķa nešanā. Tas nekas, ka tas bija Helsinku vai Ņujorkas baļķis. Tu tur biji un piedalījies. Tad, kad neviens to vēl nedarīja,… Lasīt vairāk »

Rūta Leitanaitė
Guest
zaļknābis

Laikam ne pa tēmu, bet kā studentam jāsaka, ka, lasot komentārus, rodas iespaids, ka pie mums viss ir bezmaz vai līdz galam sačakarēts, ka arhitektūrā nav vispār vērts iet, izdzīvot no tās nevarēs, Fakultātes pilnas ar stagnātiem, visur kaut kādas padomju paliekas, kuras es, kā pēc padomju laika dzimušais, nav līdz galam vēl neesmu apjautis. Jaunajām paaudzēm būtu jācenšas kaut ko uzlabot, bet nav jau pieredzes, utt. Bet jātiek tad pie varas. Lasu A4D, jo vismaz ir iespēja ieskatīties, ko paši arhitekti domā, un varētu kaut ko iemācīties par notiekošo, projektu vērtēšanu, kaut kāds skats uz pašu to nozari, ko… Lasīt vairāk »

Rūta Leitanaitė
Guest
Miķelis

Dārts ieviesa labu terminu “brālēnu oikonomika”. Tas izsaka diezgan daudz. Reāli jaunajiem pie valsts pasūtījumiem tikt gandrīz neiespējami, arī nesen ieviestās Būvkomersantu gradācijas dēļ ( LAS ). Ja izdodas vinnēt kādu konkursu, seko iepirkums, kur brālēnu oikonomikas adepti pievāc pasūtījumu ( LU studentu jaunā pilsētiņa Torņkalnā, u.c. gadījumi ). Vara iegūstama caur Būvvaldi ( brālēni, māsīcas, tantes un onkuļi ) vai caur sabiedrisko organizāciju – padomes, ekspertu grupas, plenēri utt. Varu realizējot iegūsi konkurences priekšrocību un pasūtītājus, jo spēsi kaut ko reāli saskaņot. Ja visa tā rezultātā bez naudas pelnīšanas taps arī vietēja līmeņa Arhitektūra, var teikt ka dzīve šajā… Lasīt vairāk »

Rūta Leitanaitė
Guest
krustiņš

Nu ko Tu cepies! Dzīve ir tik īsa un šodienas jaunie jau rīt būs veci! Un varēs tikt pie kārotajiem pasūtījumiem, un atkal būs jaunie, kas būs nemierā, Nekas jau nav mūžigs

Rūta Leitanaitė
Guest
Miķelis

Tā bija ekselentākā Brālēnu oikonomikas devīze. Paldies par precizitāti. Vecais zoons ventiš ar too smuko hūt, šito baro ventišiem vasoliem grāpjiem. Un tie too ēd ar un tik veco zoon ventiš ar too smuko hūt godā kā tād Liel Vadoon. Brālēnu oikonomikas filozofiskais pamats ir dzīves mirklīgums, īsums, nepieciešamība strauji gūt labumu sev pašam, uzspļaujot pārējai sabiedrībai un morāles normām. Nopirkt var visu. Jautājums ir cenā. Tādā veidā pērk likumus Saeimā. Sev labvēlīgu grozījumu Maksātnespējas likumā cena Saeimā ap 50kEUR. Tas notiek visos līmeņos valstī. Pēdējais padoms zaļknābi ( pavisam nopietni ) – ja gribi radīt Arhitektūru, emigrē pēc 3… Lasīt vairāk »

Rūta Leitanaitė
Guest
?

Nu gan sašūmējies! Vai tad Tu domā, ka pēc pavisam īsa laika šodienas jaunie nebūs vecie ar pieredzi un sakariem un nebūs jaunie un talantīgie rindā uz viņu vietu? vai šitie mūžam jauni paliks?

Rūta Leitanaitė
Guest
Miķelis

Jāsaprot, ka šodienas pasaulē dārgākais ir dzīves laiks. Nav vērts to notriekt zemē, kur darbojas brālēnu oikonomika. ja esi jauns, ar pietiekošu pelēko šūnu daudzumu smadzenēs, veido karjeru ASV vai Rietumeiropā. Jo ātrāk iesāksi, jo labāki rezultāti būs. Brālēnu oikonomikas zemēs Arhitektūras % ir ļoti zems, jo arī oikonomika nestrādā kā nākas.

Tā kā , zaļknābi, gaidīt kamēr no jaunā kļūsi par veco brālēnu oikonomikas adeptu nav produktīvi un prasīs tieši visu Tavu dzīvi. Bēdz, zaļknābi, bēdz no šīs bēdu ielejas un saņem Prickeru mūsu-nejēgu vietā…

Turēšu par Tevi īkšķi!

Rūta Leitanaitė
Guest
nu ne

Nu , kamēr praksē, viss vēl ok, bet pēc tam jau šajā konkurences un arhitektu pārprodukcijas valstīs neviens negaida

Rūta Leitanaitė
Guest
Miķelis

Nu vai nu Rietumeiropas kapitālisms ar konkurences dzinuli, tai skaitā arhitektūrā vai nu Latvijas brālēnu oikonomika un arhitektu dīli vai nu austrumāzija – Krievija ar šprotu ēdājiem, dzīvokļu augstceltnēm, vadoņa oikonomiku un milzīgiem otkatiem administratīvajam aparātam vai nu vidējā āzija ar klanu sistēmu, neskaidru skatu uz arhitektūru, mošejām vai nu Ķīna ar tūkstots miljonu pilsētām un savu izpratni par būvniecības tehniku, suņu gulašu u.c. specifiskām lietām vai nu Indija ar savdabīgu garīguma auru un arhitektūru. Vienmēr ir iespēja izvēlēties, bet brālēnu oikonomikas karaļvalstī protams var justies kā mājās, kā nekā esam visi latvieši cēlušies no senajiem neandertāliešiem, kuriem stīvais smadzenēs… Lasīt vairāk »

Rūta Leitanaitė
Guest
tukšs

Nu jau nu! Tāda nekur nebijuša onkas runa, pamēgini Itālijā pastrādāt par arhitektu, aizmirsīsi visu, ko par LV esi rakstijis.

Rūta Leitanaitė
Guest
Miķelis

Kapitālismā ir jāstrādā, a ko Tu gribēji? Konkurence atsijā švakākos, tie tad dodas atpakaļ un Brālēnu oikonomikas zemi un kļūst par brālēniem, onkuļiem uc. figurantiem.

Rūta Leitanaitė
Guest
EU

Nu, tā jau domāju, neesi saskāries ar ārpasaules praksi. Itālijā sākt strādāt par arhitektu vienkārši nav iespējams. Praksē jā, bet darbā nē. Tur šos amatus manto, ir grāfi un citi izbijuši augstmaņi, bet atrodi kādi latvieti vai ķīnieti- nebūs vis. Tā kā Tavs stāsts par to, ka LV nav iespējams vislielākos objektus projektēt jauno birojiem ir smieklīgs salīdzinājumā ar to, kas slavētajā EU notiek. ASV neesmu bijis, nezinu, bet Vecās Pasaules atieksme pret imigrantiem nu gan ir zināma. Darbs par zemāko algu, bez bonusiem un prēmijām. Un nevienā EU valstī nav dzirdēts, ka tiko nodibinātiem birojiem atdod lielos darbus. Tā… Lasīt vairāk »

Rūta Leitanaitė
Guest
Miķelis

Nu protams. Ārpasaulē viss ir slikti, jo tur jārukā 24/7. Pie mums var arī muļķi palaist, par mākslinieku iztaisīties un no rīta 3 stundas Latte dzert. Nestāsti tikai ka Itālijā nav jāmācās augstskolā, lai iegūtu arhitekta izglītību, jo to manto. Kas tiesa, bezdarbs augstskolu beidzējiem ir gandrīz 100% un daudzi jaunie itāļu arhitekti dodas strādāt uz citām valstīm, bet tas tādēļ ka itāļu ekonomika nav tālu no grieķu kritiena. Pašvaldības aizņemas naudu ar 10% likmi un lielākā daļa faktiski ir bankrotējusi.
Tavs ieteikums zaļknābim?

Rūta Leitanaitė
Guest
?

Par Itāliju Tev nudien nav priekšstata. Jāmācās ir, bet darbu normālu bez arhitektiem paaudzēs neredzēt. Tas nu tā. Bet zaļknābim jāstrādā, jāgūst pieredze un tad jau arī darbi atnāks. Darbs pie pierdzējušiem kolēģiem tikai iemācīs to, ko nemāca skolā. Kas tur slikts?

Rūta Leitanaitė
Guest
Miķelis

Cik saprotu Tu par arhitektu mūsdienīgu verdzības formu, kuru nupat ar LAS palīdzību ieviešam arī Latvijā, par vecākā brāļa biroju, kurā rukā zaļknābis, par pieredzes gūšanu brālēnu oikonomikas ietvaros? Nu tāds Osteuropas Itālijas variants, tikai augstmaņu vietā padomju laikā dzimuši Brālēni jebšu Paliec tur kur liktens sien? Nav Bezcers? Zaļknābis neraudās spilvenā atlikušos 2 gadus, pēc tam vēl 10, un pēc tam, kad no viņa kā no armatūras gabala tiks izkalta skrūvīte kļūs priecīgs un atplestām rokām uzņems nākamo zaļknābi brālēnu oikonomikas valstī?

Žurnāls Ir. Lielo Brālēnu sarunas. Tas uz ko mums tiekties?

Rūta Leitanaitė
Guest
jtd

Ja man nebūtu aizdomas, ka Miķelis mēģina spēlēt tik augstā līgā, kur man pietrūkst saprašanas līdzklausīties, tad teiktu, ka der pārlasīt profesora Preobraženska teikto.

Rūta Leitanaitė
Guest
.

ļoti pesimistisks skats uz dzīvi.

par suņiem un neandertāliešiem – tik stereotipisks blefs.

Rūta Leitanaitė
Guest
Miķelis

Saprotu ka ar melno humoru nedraudzējies, Kurtu Vonegūtu nekad neesi lasījis, Monty Python redzējis. Kabatā Tev Ķīnā ražots suņu ādas maciņš, kaut nezini kādā veidā šīs ādas iegūst, un sejā optimisma radītas krunkas, internetā archdaily un par savu smadzeņu apjomu Homo Sapiens atbilstībai esi pārliecināts par 100%.

Tev ir skaista dzīve, un tas ir labi. Par laimi mēs a4d.lv vēl mazliet atšķiramies un tas ir vairāk labi nekā slikti.

Rūta Leitanaitė
Guest
Miķelis

Te vēl viens stereotipiskais blefs par suņiem: http://www.del….d?id=48976401

Rūta Leitanaitė
Guest
par suņiem

Attiecībā uz sarunu kopumā, noniecinošo Miķeli nebija pagātnē bijusi iespēja novērot. Parasti cieņa un humors ir bijuši tie iecienītākie Galvenā Komentātāja ieroči,bet šis temats (un ar to saistītās sarunas/runātāji) kaut kā pat Miķeli ir šķietami padarījuši par vienu no prastajiem.

Ja runājam par suņiem un to gaļas ēšanu (starp citu, kāpēc to darām? Stereotipi – ja ari pa Monty Python lāgam, tomēr ir un paliek sterotipi un katrā valstī jau saujiņa cilvēku dara lietas citādāk nekā mēs), tad nepalaid garām arī citas valstis, kur to dara http://www.foxnews.co…t-eat-dog.html

Rūta Leitanaitė
Guest
Miķelis

Nu piedod, pamēģini kaut ko uzprojektēt suņu ēdājiem. Tas nebūt nav viegli. Tādēļ arī iestarpinājums par suņu gulašu, tā drīzāk tāda metafora. Bet suņu ādas maciņi ir gandrīz visiem arhitektiem, tas nekas ka tur uzspiests itāļu zīmols, tur vajag Florencē pakontaktēt ar ādas apstrādes meistariem.

Miķelis var arī ar pleciņu iegrūst bortā, ar to jārēķinās uzsākot kādu asu dialogu. Tas brālēnu oikonomikas valstī ir parasts izdzīvošanas paņēmiens.

Rūta Leitanaitė
Guest
Miķelis

P.S. Miķelis nekad nav bijis Galvenais Komentētājs. Galvenais Komentētājs a4d.lv ir klusums, kas seko sevis iedomātam zinātāja statusam. Distancēšanās no visa veida arhitektūras sabiedrības problēmām, interese par savu cūku un druvu, iespēja izrādīties un izsist sev kādas preferences ar komentāru. Ieskriet, atzīmēties, klusēt un vērot – tas ir labākais kā komunicēt a4d.lv. P.S.P.S. Tas neattiecas uz Tevi, jo /: negūst nekādas preferences. Dažreiz apkārtējā vienaldzība it visā ( pat megaprojektā Rail Baltic ) un rēķināšanās tikai ar savu maku mani pamatīgi saērcina. Šoreiz laikam tika Tev. Atvaino. Tam visam pa virsu spiedzošs meiteņu bars sagaida Janu Gēlu. Man tas atgādina… Lasīt vairāk »

Rūta Leitanaitė
Guest
jtd

Arhitekta profesija mūsdienās praktiski nekur nav naudas pelnīšanas arods. Izdzīvot gan var (pat LV), bet der padomāt par alternatīviem ienākumu avotiem (vecmāmiņas mantojums, tēvs-rūpnīcas īpašnieks utml.). Biroju bosi dzīvo labāk, daži spēj tikai no arhitektūras.

Tā kā arhitekts vulgaris ir pilntiesīgs būvniecības procesa dalībnieks, mākslai un arhitektūrai daudz laika nepaliek, cik nu personiskais talants. Toties lieliski jāorientējas projektējamā reģiona būvnormatīvos un pārējā būvniecības likumdošanā. Tas apgrūtina mūsu darba eksporta iespējas, kaut nekas neiespējams tas nav (daži kolēģi to jau veiksmīgi pierāda).

Rūta Leitanaitė
Guest
Dārts Veiders

Manās mīļajās latvju brīnumpasaku tradīcijās trūkst :” …Es arī tur biju. Pa ūsām tecēja, pa bārdu tecēja, mutē netika….”

Rūta Leitanaitė
Guest
.

Nu nav jau te to komentētāju vairāk par pusduci, un tie paši tādi pusnīgri.

Rūta Leitanaitė
Guest
Miķelis

Neredzu kur Tu saskati nīgrumu, dzīvei pārsvarā tumšā puse ir kā reiz dikti smieklīga, tai skaitā Arhitektūras tumšā puse. Tur notiek tādas pasāžas, uzdarbojas visdažādākie kadri un spēle rit skaistos mažorīgos toņos. Katrs Spēlētāja iznāciens atgādina Medņu riestu, ar savu dramatismu un vērienu likdams mums parastajiem arhitektiem apbrīnā klusēt un vērot. Dzīvei un tās sastāvdaļai arhitektūras procesam piemīt dzīvelīgums, humors un seksapīls it visās stadijās. Varbūt Tu maldies, jo mazais pusducis šeit tikai reflektē šo procesu, vēro pusēnas un refleksus uz kopējās lietas fona. Neviens no komentētājiem nav nīgrulis, bet drīzāk izgaršo katru Soli kā laba vīna malku. Mad City… Lasīt vairāk »

Rūta Leitanaitė
Guest
Ansis

“palasīt ko domā arhitekti” 🙂

– cik vispār Latvijā ir arhitektu? šeit raksta tikai atsevišķi dīvaiņi, izņēmuma kārtā, absolūtais mazākums, mazāk par 1% no arhitektiem:) un pat ne vidējais arhitekts, vai veiksmīgs arhitekts, vai slikts arhitekts, bet vienkārši tāds, kam nav ko darīt, vai kam ir nosliece uz rakstīšanu internetā…

tapēc, jāsaprot, ka arhitekti to ko Tu domā, ka domā – patiesībā nedomā, un neraksta. Saprast, ko domā arhitekti lasot šeit komentārus – tas ir vēl švakāk, kā saprast kas notiek Latvijā, vai pasaulē, lasot interneta ziņu lapas.