Kurš konkurss galvenais?

Pagājušās nedēļas beigās Rīgas dome paziņoja Strēlnieku laukuma plānojuma ideju konkursa uzvarētājus. Paralēli, bet neatkarīgi no tā notika cits konkurss ― padomju okupācijas memoriāla idejai šai pašā vietā, kura rezultātus paziņo šodien. Kura konkursa idejas ir svarīgākas?

Pašā Rīgas sirdī, nozīmīgai vietai Vecrīgā vienlaikus norisinājušies divi dažādi konkursi. Abi nule noslēgušies. Liktos – ļoti vērtīgi, ja nebūtu tik nesaistīti. Pirmais ― «starptautisks metu konkurss par memoriālu padomju okupācijas upuriem»  tika izsludināts jūnijā, otrs ― «Latviešu strēlnieku laukuma pilnveidošanai un labiekārtošanai»  izziņots septembra beigās. Pirmo rīkoja iniciatīvas grupa, kurā ietilpa gan valsts institūciju, gan sabiedrisko organizāciju (politiski represēto biedrību) pārstāvji kultūras ministres Helēnas Demakovas vadībā. Otro organizēja Rīgas domes Attīstības departaments.

Šī situācija zīmīgi atklāj nesaskaņotību un haosu, kas valda to valsts un pašvaldību institūciju starpā, kam jārūpējas par pilsētas un vides saskanīgu un ilgtspējīgu attīstību. Vispirms tiek rīkots konkurss par objektu, pēc tam, bet tomēr nesagaidot pirmā rezultātus ― par to aptverošo laukumu. Šo jucekli vēl papildina likumā ierakstītā Okupācijas muzeja piebūve, kas vēl nav tapusi, taču saprotamu iemeslu dēļ nerēķinās ar konkursu rezultātiem, jo uzprojektēta jau iepriekš.

Likumsakarīgas valsts un pašvaldību iestāžu sadarbības un saskaņotības vietā, bezdarbība vai cīņa par ietekmes sfērām. Ļoti līdzīgi tam, kā Rīgas pilsēta padsmit gadus nespēj vienoties ar Latvijas Dzelzceļu, galvaspilsētas sabiedriskā transporta problēmu risināšanai. Kurš par šo stāvokli atbildīgs?

Rādās, ka Strēlnieku laukuma gadījumā sava daļa atbildības jāuzņemas Rīgas domes Attīstības departamenta pārstāvjiem (tātad laukuma plānojuma konkursa organizētājiem) ― departamenta direktoram Pēterim Strancim, būvvaldes vadītājam Andim Cinim un Rīgas pilsētas arhitektam Jānim Dripem, kuri kā pašvaldības pārstāvji piedalījies arī memoriāla konkursa žurijā. Pilsētas arhitekts minēts arī kā piemiņas memoriāla konkursa organizācijs darba grupas dalībnieks. Acīmredzot viņi ir tie «garanti», lai konkursos iegūtajiem rezultātiem būtu kāda saistība.

Saprotamākais ceļš būtu bijis vispirms izstrādāt pilsētbūvniecisku koncepciju un stratēģiju, pēc kuras publiskas apspriešanas varētu turpināt ar muzeja piebūves un memoriāla idejām laukumā. Ja reiz nebija lemts šāds ceļš, jājautā ― kāds būs tālākais attīstības scenārijs?

Kā tiks saskaņoti abu konkursu rezultāti? Vai ņemti līdzīgākie piedāvājumi no abiem? Var jau arī būt, ka samest kopā dažādas pretrunīgas idejas un tad meklēt starp tām kompromisu ― tas nav sliktākais variants. Kā zināms, vēsturisko pilsētu labākās publiskās telpas jau arī reti kad ir viena vienīga meistara darbs, parasti tās attīstījušās un pilnveidojušās gadu simtos, atbilstoši iedzīvotāju vēlmēm un vajadzībām. Taču vērojot Rīgas nesenāko pieredzi jārēķinās, ka Strēlnieku laukums nākotnē varētu pārspēt Rātslaukuma kolāžu, ja kopā tiktu salipinātas «visas labās idejas». Savdabīgs moto šai situācijai varētu būt teikums no memoriāla konkursam iesniegtā darba Saulcerīte koncepcijas: «Mums ir dots svēts pienākums saglabāt un godāt to, kas mums ir, papildināt to, kas jau ir, nav svarīgi no kuras puses.»

Konkursā par laukuma pilsētbūvniecisko risinājumu iesniegti 6 projekti, kamēr memoriāla konkursā ― vairāk nekā 50 darbi, no kuriem lielākajā daļā arī jūtama arhitekta klātbūtne. Var jau skaidrot šo proporciju ar termiņiem ― memoriāla konkursam tas bija divreiz garāks, sākoties jau vasarā. Tas tika arī krietni vairāk reklamēts. Bet vienlaikus attiecība ir gluži simboliska, atklājot vietējās arhitektūras skolas prioritātes ― latviešiem stipri vairāk patīk domāt par monumentiem, ne pilsētas telpu.