Kanona primārie patērētāji — mēs paši

«Ieguvums īsti nemaz nav meklējams kultūras kanona produktā — sarakstā —, bet procesā, diskusijā par vērtībām, kas galu galā skar mūsu identitāti. Katrs sarakstā nosauktais objekts ir vārti uz šo procesu,» komentē viena no Latvijas Kultūras kanona ekspertēm nozarē Arhitektūra un dizains — Ilze Martinsone.

Atšķirībā no skeptiķiem kultūras kanona idejai saskatu pielietojumu, tāpēc piekritu iesaistīties kanona ekspertu grupas darbā. Taču ne gluži adekvāts man liekas pats «kanona» nosaukums, kas tā vien vedina domāt par relikvāriju ar kādiem svētiem pīšļiem. Neredzu jēgu pasludināt Raini, kura radošajam mantojumam aiz pietātes jau tāpat bail elpu uzdvest, par vēl lielāku Raini un pēcāk uzstumt augstāk plauktā putekļos. Tas, ko nevar apšaubīt, iespējams, ir svēts, bet tostarp pavisam noteikti beigts. Manuprāt, ieguvums īsti nemaz nav meklējams kanona produktā — sarakstā ar tik un tik matemātiski skaitītām vienībām —, bet procesā, diskusijā par vērtībām, kas galu galā skar mūsu identitāti. Tālab kā pirmo kanona «patērētāju» redzu mūs pašus, nevis tūristus (kurus gan arī būtu laiks beigt barot tikai ar melno balzamu, dziesmu svētkiem un zilām govīm). Tāpēc es kanona saraksta ideju izprotu kā kauču dažbrīd strīdīgu, taču radošu un atvērtu situāciju — pēc 10 gadiem citi eksperti sarakstu pārlūkos un veidos savējo. Kaut kas laika pārbaudi būs izturējis, kaut kas, iespējams, ne. Situācijas atvērtība nav atkarīga vien no laika — mūsuprāt, katrs sarakstā nosauktais objekts nav tikai par kanonu izsludināta vienība, bet vārti uz procesu, virzienu, citiem kultūras pieminekļiem. Viena Ķeniņa skola ir atslēga informācijai gan par ēkas arhitektiem, nacionālo romantismu un jūgendstilu, gan humānistu Ati Ķeniņu, gan sociālajām norisēm mūsdienu Latvijā — krievu skolnieki, kuri tagad še mitinās, no tiesas lepojas ar savas skolas vēsturi.

Pieļauju, ka mūsu — arhitektūras un dizaina — ekspertu grupa ir rīkojusies ar platāko atvēzienu no visām, savā sarakstā iekļaujot gan vērienīgas kategorijas (kā Vecrīgas siluetu), gan atsevišķus objektus, gan personības. Diskusijās nonācām pie atziņas, ka citādi ideju īstenot nav iespējams. Vienā reizē kultūras vēsturē lielāka nozīme ir konkrētam objektam, citā — personībai. Vai atzīmēt pasaulē pazīstamā Gunāra Birkerta devumu vienīgi ar Nacionālās bibliotēkas projektu nebūtu provinciāli, kamēr Latvijas kultūras kanonā ievietot tikai Mineapoles bankas ēku — kuriozi?

Ja neskaita Nacionālo bibliotēku, par kuras uzcelšanu vairs šaubīties neliek pat krīze, Rīgas akustiskā koncertzāle sarakstā ir vienīgais projekts. Biju iniciatore tā iekļaušanai, tāpēc komentēšu pamatojumu. Mūsdienu sabiedrība ir apjukusi globālajā situācijā (varbūt tāpēc tik dusmīga), pagātnes simboli nevar darboties kā vienīgie orientieri un piederības stutes — mums akūti nepieciešamas kā laikmetīgas, tā nākotnes identitātes zīmes. Latviešu arhitektu uzvara «zvaigžņu» konkursā bija vēsturiska un simboliska. Projekts pavelk gan saturiski, gan arhitektoniski, lai taptu par tādu starptautiski lietojamu Latvijas nākotnes zīmi. Tostarp manu ideju par 70.gadu beigu «papīra arhitektūras» (kas kultūrā bija viena no pirmajām liecībām lūzumam tā laika domāšanā) iekļaušanu sarakstā pārējie eksperti neatbalstīja.

Saraksta noslēdzošā versija vēl ir sagatavošanā. Ar patiesu interesi gaidu viedokļus par mūsu priekšlikumu — kā tolerantos — tā nešpetnos. Taisnību sakot, būšu vīlusies, ja tādu nebūs.