Jauno tipveida mājokļu projektu ēnā

Ekonomikas ministrijas mājas lapā nupat ir publicēta informācija par svaigi izstrādāto dzīvokļu ēkas tipveida būvprojektu, kas tiek pasniegts kā valstisks solis un “nozīmīgs rīks” mājokļu pieejamības nodrošināšanai. Vai šis — īsā laikā un zemākās cenas konkursa ietvaros izstrādātais projekts tiešām ir tas, uz ko vajadzētu tiekties? Pirmos iespaidus un reizē pietiekami izsvērtu analīzi pauž arhitekts un Nacionālās arhitektūras padomes priekšsēdētājs Gatis Didrihsons.

 

Laižot klajā tipveida projektu daudzdzīvokļu dzīvojamai ēkai, Ekonomikas ministrijas deklarētais mērķis ir risināt ilgi novārtā atstāto mājokļu pieejamības problēmu mūsu valstī, īpaši reģionos. Kad publiskajā telpā parādījās ziņa par tipveida projekta iepirkumu, gan atstevišķi uzņēmēji, gan jomas profesionāļi, kas kopumā atbalsta tēmas aktualitāti, tomēr bija neizpratnē par ministrijas izvēlēto taktiku, bet vēl vairāk par veidu, kādā valsts aparāts šo jautājumu cenšas risināt. Uzdevums bija radīt tipveida projektu 45 (!) dienās. Darba veicēju atrašanai tika organizēta iepirkuma procedūra, kur ierasti dominē zemākās cenas princips, nevis ideju konkursā, kas atbilstu labajai praksei šādu būtisku jautājumu risināšanai.

Divdesmit un vairāk gadus esam šo jautājumu atstājuši novārtā, un nu to cenšamies fiksi atrisināt, pusotrā mēnesī izstrādājot “nozīmīgu rīku”, kā to dēvē pati ministrija. Saprotam taču, ka šādas 45 dienās radītās mājas uzbūvējot, tās mūsu vidē būs vismaz 45 gadus. Vai vērā ņemamās sekas ir savienojamas ar tādu steigu?

Šāda pieeja uzsvērti ignorē Davosas deklarācijas principus par apbūvētās vides būvkultūru, ko Latvijas valsts nesen kopā ar pārējām ES valstīm ir apņēmusies ievērot. Tas neatbilst arī citām direktīvām un stratēģijām, ko valsts ir pieņēmusi un akceptējusi. Patiesībā tieši šāda šaura redzējuma pieeja ir rosinājusi Eiropas savienību radīt minētās deklarācijas un direktīvas. Par to sīkāk šī raksta nobeigumā.

Vēlos vērst uzmanību ka atbildība šeit primāri gulstas uz pasūtītāja, nevis izstrādātāja pleciem. Ko sēsi, to pļausi, tā teikt. Protams, nevar noliegt arī atšķirīgo izpratni arhitektu vidū, tādēļ zemāk atļāvos paanalizēt rezultātu — šī projekta kvalitātes. Pirms tam gan vēl pāris jautājumi, ko raisa šī Ekonomikas ministrijas pieeja.

Valstiskie mērķi un realitāte

Prezentētais projekts rosina uzdot virkni jautājumu par ieceres mērķiem, pieejām un konsekvencēm..  Vai šis solis nozīmē, ka valsts nu iesaistās nekustamā īpašuma biznesā? Vai arī — tikai izdara daļu darba, kas par pliku velti būs pieejams būvēt gribētājiem?

Ir pamats apšaubīt, ka tik īsā laikā var izstrādāt kaut ko jaunu un pilnīgu (ir vērts atcerēties, ka pie padomju modernisma tipveida ēku sērijām projektēšanas institūti strādāja gadiem), un visdrīzāk projekta pamatā būs kaut kas aizsākts, pielāgots. Projektus šā vai tā nāksies pielāgot konkrētām novietnēm. Kurš būs tas, kas uzņemsies atbildību par tālāko procesu un par gala rezultātu? Ministrija? Tipveida projekta autori?

Kā ar ilgstpējas aspektiem? Kāpēc ne koka konstrukcijas?  Vai ir domāts par CO2, “zaļo pēdu” un ekoloģiju? Sekojot pašas valsts deklarētajiem mērķiem, būtu likumsakarīgi, ja ar šāda veida projektu, tā uzņemtos celmlauža lomu, veicinot koka ēku projektēšanu un būvniecību.

Ir daudz jautājumu, bet vienā ministrijai var piekrist, — ņemot vērā mūsu kā sabiedrības kopējo izpratni par vides jautājumiem un ainavu, ir pamatotas aizdomas, ka šie projekti tik tiešām tiks izmantoti. Jo ietaupīsies taču laiks un nauda, vismaz šķietami. Praktisks piegājiens, bet vai gudrs?

Runājot par ekonomiju, ministrs apgalvo, ka “tiks ietaupīti būtiski publiskie līdzekļi uz jaunu būvprojektu izstrādi”. Vai tiešām? Pieļauju, ka ekonomiskie aprēķini ir labi nostrādāti, tomēr šis jautājums ir kompleksāks. Šis tipveida būvprojekts ir izmaksājis nepilnus 190 tūkstošus eiro. Tīri tehniski,— vienas sekcijas (2 472 m²) būvniecības izmaksas būs ap 3 miljoniem (jeb ~1200 EUR/m²), tādejādi ietaupījums sanāk kādi 5-6% no būvizmaksām. Tā ir normāla projekta tiesa.

Tomēr jāņem vērā,  ka šai gadījumā ietaupījums patiesībā būs mazāks, jo tik un tā vēl papildus būs jāprojektē ģenplāns, ārējie tīkli un tik ļoti būtiskā publiskā ārtelpa ar teritorijas labiekārtojumu, — pozīcijas kas citkārt iekļaujas pilnā projekta sastāvā un top vienlaicīgi ar pārējo projektu. Projektējot konkrētā vietā, parasti tiek ievērtēts gan vietas konteksts (apkārtējās apbūves mērogs, materiāli), zemes gabals (plūsmas, auto novietnes), debess puses, tīklu pieslēgumi (tie var pienākt no “nepareizās” puses), ģeoloģija u.c. specifiskie apstākļi. Tāpēc visticamāk projekta piemērošanas gaitā būs nepieciešamas izmaiņas arī šajā tipveida projektā, kas prasīs laiku, un paliek jautājums — kurš uzņemsies atbildību?

Tomēr runājot par būves izmaksām ilgtermiņā, jāņem vērā, ka būvniecība sastāda tikai 20-25% no kopējām ēkas izmaksām, rēķinot tās uz būves ekspluatācijas laiku (teiksim, 40-50 gadi). Tātad projektēšana sastāda aptuveni 1% no kopējā, lai gan tieši arhitektūrai, idejai un projekta kvalitātei ir vislielākā nozīme un ietekme uz iedzīvotāju sadzīves apstākļiem un mūsu kopējo Latvijas ainavu. Vai apzinoties to ir prātīgi runāt par “būtisku ietaupījumu”?

Projekta analīze

Brandmūri un pilsētbūvnieciskie aspekti

Gala sienu izmēri ir baisi — 17 metrus plats un 17 metrus augsts betona mūris! Kuras mazpilsētas vai lauku ainavā tas iederēsies? Vajadzēs ļoti daudz vīteņaugu lai tos apaudzētu…

Tiek pieminēta iespēja šādas ēkas kārtot kvartālos, kas kopumā būtu laba doma. Skicē redzams, ka aptuveni 40% fasāžu šādā kvartālā  ir brandmūri — plikas betona sienas, kas skatu uz šo kvartālu no ēku galu puses vērš par ļoti nepievilcīgu ainavu. Šādas ēkas var izvietot tikai rindā, — lai samazinātu tukšo, nehumāno betona sienu daudzumu, un nevar būt runas par kādu jēdzīgu kvartālu izveidi no šādām tipveida ēkām.  Skice ar kvartālu šajā prezentācijā ir galīgi nevietā.

Reģionālais konteksts

Kā tiek ievērtēts uzdevums “Pielāgojamība visā valsts teritorijā”? Prezentācijā tas neatspoguļojas. Risinājums ir plakans, vienveidīgs, bez kāda konteksta.

Stāvu skaits, apjomu proporcijas un fasāžu materialitāte, balkonu risinājumi varētu būt elementi, kas šo sajūtu varētu radīt. Bet šis diemžēl atgādina lēto t.s. jauno projektu risinājumus, kas populāri Rīgā un tās tuvumā. Pirms to pieņemt, pašvaldībām ieteiktu kārtīgi apdomāt par vidi un ainavu, un to, ko vēlamies atstāt nākamajām paaudzēm. Kur šādām ēkām atrast vietu tā, lai vide citiem iedzīvotājiem nepasliktinātos un esošā nekustamā īpašuma vērtība būtiski nemazinātos? Meklēsim degradētas teritorijas? Lai iedrošinātu tautiešus atgriezties Latvijā, kā minēts uzstādījumā?

Dienasgaisma 

Vai ir veikti dienasgaismas aprēķini šajos mājokļos? Vai ir ņemti vērā pētījumi par gaismas ietekmi uz cilvēka dzīves kvalitāti un veselību? Ekonomiski it kā pamatotais, bet citādi neproporcionālais ēkas dziļums (17 metri) liedz dzīvokļus pilnvērtīgi nodrošināt ar dienasgaismu. Piemēram, trīsistabu dzīvoklī ir trīs logi, tumšs koridors un ieejas zona. Virtuves visā projektā ir “nogrūstas” tumšajā stūrī.

Pētījumi apliecina, ka diemžēl arvien mazāk pavadām laiku ārā, esam “iekštelpu paaudze” un tas skaidri atspoguļojas sabiedrības veselības rādītājos, vairojoties sirds un asisnvadu saslimstībai. Šeit liela loma ir tieši dienasgaimas trūkumam (ietekmē seratonīna un melatonīna hormonus). Vecākiem cilvēkiem ir nepieciešams lielāks dienasgaismas daudzums, nekā tas ir padomju laika tipveida mājokļos, to apliecina pētījumi.

Vai ir domāts par iespēju izveidot logus ēku galos? Tas vismaz kaut kā uzlabotu gaismas situāciju šajās “biezajās” mājās. Kas ir tie jaunie dzīvestelpas standarti, ko iemieso šāda ēka?

Vienpusēji orientēti dzīvokļi, vēdināšana

Matemātiski —, jo vairāk dzīvokļu uz vienu sekciju, jo lētāk uzbūvēt (viens lifts, kāpņu telpa). Tomēr pati pieeja ar vienpusēji orientētiem dzīvokļiem (logi uz vienu debess pusi) ir apšaubāma. Cilvēku dzīves labklājība ēkai cauri ejoša dzīvokļa plānojuma gadījumā sniedz daudz priekšrocību kvalitatīvai dzīvošanai. Labāks dienasgaismas nodrošinājums, ir rīta un vakara saule, ielas skats un pagalma, ar drošu bērnu pieskatīšanas iespēju utt.

Šajā karstajā laikā cilvēki patiesi novērtē šādu “caurejošu” dzīvokļu priekšrocības, jo telpas vieglāk vēdināt, savukārt sūdzas tie, kam logi ir tikai vienā fasādē. Lasu, ka priekš tam paredzēta rekuperācijas sistēma ar dzesēšanas iespējām, bet tad šī sistēma jādarbina vasaras apstākļos, kad to varētu nedarīt. Rekuperācijas labums ir tieši aukstajā laikā. Šajā sakarā vēl būtiski ir pētījumi par mehānisko iekārtu lietošanas paradumiem sabiedrībā (kas to nav radusi darīt). Interesanti, ka jau pēc neilga laika liela daļa šo sistēmu realitātē netiek lietota: “kaut kas saplīsa”, “pults pazuda”, “tek”, “jāmaksā par apkopi” un tml. ir iemesli no iedzīvotājiem. Bet šeit mēs runājam par pieejamiem, nedārgiem mājokļiem un attiecīgi arī to uzturēšanu.

Dzīvošanas kvalitāte divpusēji orientētos dzīvokļos ir krietni augstāka nekā šādos, ēku proporcijas ir smalkākas, iederīgākas apkārtējā vidē, nav tik smagnējas. Ēkas iekštelpu risinājums būtu mājīgāks un omulīgāks, nekā tumšais kopmītņu tipa koridors ēkas vidū. Jautājums šajā gadījumā ir tikai par ekonomiskiem apsvērumiem, kas šajā gadījumā būtu jāskata daudz pamatīgāk izvērtējot variantus, ieguvumus pret izmaksām utml. “Ekonomiski” ne vienmēr ir sinonīms  vārdam “nabadzīgi”.

Kvalitātes kontrole

Redzot standartprojektu realizācijas (piemēram, privātmājām) ir skaidri redzamas būvniecības kvalitātes problēmas šādiem par lētu naudu iegādātiem projektiem. Pavisam reti ir piedomāts par labiekārtojumu, jo nav izpratnes par kvalitatīvas vides veidošanu. Šeit projekts par velti! Vai tas ir normāli? Ja runa par kvalitātes kontroli, tad ar šo ministrija dod signālu ka “dāvinātam zirgam zobos neskatās” un tā ir pašu realizētāju atbildība. Vai tā? Privātajiem attīstītājiem vismaz ir skaidri reputācijas riski, bet šajā gadījumā šī barjera tiek mazināta. Līdz šim projektēšanas laiks un process bija tas, kurā dalībnieki izvērtē daudzus jautājumus sadarbībā ar arhitektiem un projektētāju komandu, mācās, tādējādi pieaugot. Tagad šī intelektuālā barjera (izstrādāt projektu) tiek noņemta un atbildība par projekta kvalitāti ir neskaidra.

Vai šādai pieejai piekrīt Kultūras ministrija, kas formāli atbild par arhitektūru un dizainu mūsu valstī? Vai tam piekrīt VARAM, Pašvaldību savienība un galu galā, — vai to apzinās pašvaldības, kurām Ekonomikas ministrija dāsni dāvina šo “nozīmīgo rīku problēmas risināšanai”? Vai un kā tiks kontrolēts, lai Latvijas reģioni netiktu piemēsloti ar šādām pa ātro radītām būvēm, rezultātā atstājot apšaubāmu “mantojumu” nākamajām paaudzēm?

Davosas deklarācija — principi un gars

Visbeidzot, — būtiskais jautājums Ekonomikas ministram šajā situācijā ir, —  kā šajā valsts pasūtījumā ir ievērtēts kultūras jēdziens, — lūkojoties Davosas deklarācijas kontekstā?  To parakstījuši visu ES valstu Kultūras ministri un valstu Valdību līmenī pieņemts lēmums ievērot šīs deklarācijas principus un pie tiem turēties. (Šeit un turpmāk slīprakstā — fragmenti no Davosas deklarācijas, izcēlumi — mani, — G.D.)

Eiropas būvētajā vidē, t.i., kultūras ainavās, ciematos un pilsētās, manāma acīmredzama nevēlama tendence: tiek apdraudēta to kvalitāte. Kamēr vēsturisko pilsētu un ciematu centri un citas kultūras mantojuma vietas pārsvarā tiek aizsargātas, un visā Eiropā tiek būvēti izcili laikmetīgās arhitektūras un būvniecības piemēri, citur ir acīmredzama mūsu būvētās vides trivializācija. Eiropas ikdienas ārējo izskatu aizvien vairāk nosaka nelietderīga urbanizācija. Daudzas vēsturiskas un kultūras mantojuma vietas pazūd teritorijās, kam raksturīgi infrastruktūras tīkli, tirdzniecības centru zonas, industriālie īpašumi un piepilsētas, kas, lai gan tiek plānotas, nav pienācīgi projektētas, vai dzīvojamie rajoni bez īpašām dizaina ambīcijām. Šī problēma skar ne tika pilsētas, bet arī lauku teritorijas.

Plašākas masveida būvniecības ziņā kultūra ir ieņēmusi pēdējās rindas zālē, un pārāk liela vieta tiek atvēlēta attieksmei, kur noteicošie ir tehniskie un ekonomiskie apsvērumi. Tas negatīvi ietekmē sabiedrību, jo būvētās vides kvalitāte būtiski iespaido tās iedzīvotāju labklājību un dzīves kvalitāti. Tas ir ļoti svarīgs faktors sociālai mijiedarbībai un saliedētībai, radošumam un spējai identificēties ar savu dzīves telpu. Tādēļ būvniecība ir gan kultūra pati par sevi, gan arī rada vietu kultūrai. Un tieši tāpēc, jo īpaši, strauju globālo izmaiņu laikā, kultūrai ir atkal jāpiešķir centrālā loma mūsu būvētās vides attīstībā un novērtēšanā.

Diemžēl kultūra acīmredzami atkal palikusi “zāles pēdējās rindās” aiz ekonomiskiem un tehniskiem parametriem. Kur palika Ekonomikas ministrijas Būvniecības padomes parakstītā apņemšanās ievērot Davosas deklarācijas principus? Ko atstāsim aiz sevis nākamajām paaudzēm? Šo 45 dienu sprinta rezultātā tapušo projektu nevar salīdzināt ar padomju laiku pieeju tipveida mājokļu projektēšanā kur institūti visaptveroši piegāja tēmai rīkojot iekšējos konkursus, pētot un analizējot.

Kā atzīts deklarācijā, cilvēku dzīves telpas ārējais izskats ietekmē cilvēku kultūras vajadzību apmierināšanu. Būvētās vides dizains, mijiedarbība starp objektiem un to būvēto un dabisko apkārtni, telpiskā saskaņotība, mērogs, būtiskums: visiem šiem faktoriem ir tieša ietekme uz cilvēku labklājību un šīs vietas kvalitāti. Augsta kvalitāte sekmē labklājību. Pēc iespējas pilnvērtīgākai šo mērķu sasniegšanai, visās nozarēs ir nepieciešamas padziļinātas profesionālas zināšanas.

Procesa gaitā tikpat liela nozīme jāpiešķir ieskatam vietas socioloģijā un psiholoģijā. Projektējot būvēto vidi šādā veidā, vislielāko uzmanību pievēršot vietējo iedzīvotāju vajadzībām un labklājībai un vispusīgi pārrunājot jautājumus ar viņiem, tiek panākta augsta kvalitāte, kam jābūt stratēģiskam imperatīvam ikvienā plānotā būvniecībā un apbūvē.

Augstas kvalitātes būvkultūras uzdevums ir radīt un uzturēt augstas kvalitātes būvēto vidi. Augstas kvalitātes būvkultūra nodrošina pieejamus, cienīgus mājokļus, tostarp, plaukstošas un apdzīvojamas apkaimes un nodrošina apstākļus pozitīvas ekonomiskās pievienotās vērtības radīšanai.

Pirms rīkoties, būtu vajadzējis veikt dziļāku izpēti, informācijas analīzi un starpdisciplināri izvērtēt iespējamos soļus mērķu sasniegšanai. Ja tik tiešām tipveida projekts tiktu atzīts par efektīvu rīks, tad varētu rīkot ideju konkursus, lai piesaistītu labākos arhitektus ar plašāku komandu ideju variācijām, dodot tiem pietiekamu laiku un finanšu segumu mērķu iztirzāšanai un sasniegšanai. Nevis lētākās cenas iepirkums un 45 dienas būvprojekta izstrādei, zinot ka rezultāts mūs ietekmēs ilgi. Cik šādas ēkas Latvijā tiks uzbūvētas? Ja tikai dažas, tad varbūt arī nekas traks, bet ja daudzas, — tad mums vēl gadu desmitiem nāksies sadzīvot ar šāda lētākā iepirkuma sekām .

Būvētajai videi ir jānodrošina labi, droši un veselībai nekaitīgi dzīves apstākļi un kultūras vide, kas sekmē sociālo saliedētību. Augstas kvalitātes būvniecība vairo mūsu dzīves vides vērtību. Šajā gadījumā augsta kvalitāte attiecas ne tikai uz būvētās vides augstākā labuma ārējo izskatu, bet arī uz radīšanas un projektēšanas procesu kvalitāti un visu būvniecības dalībnieku spējām un kompetenci.

 Galu galā mēs visi atbildam par vēsturisko un laikmetīgo būvkultūru, kas būs mūsu mantojums nākamajām paaudzēm. Mēs varam ietekmēt šo mantojumu gan pozitīvi, gan negatīvi. Mūsu pēcnācēji prasīs mūsu atbildību. Pasaule ar augstas kvalitātes būvkultūru ir ilgtspējīga pasaule, kurā ir vērts dzīvot.