Edgars Šēnbergs. Aizmirstais modernisms

Turpinot pārpublicēt
pētnieku tekstus par Latvijas pēckara modernisma būvēm un arhitektiem, A4D ietvaros
pamazām veidojas ērti pieejams krājums, veltīts Latvijas modernismam. Šoreiz, — mākslas vēstures maģistrantes Karīnas Jēkabsones
raksts par Edgara Šēnberga devumu.  

Edgars
Šēnbergs ir Latvijas pēckara arhitektūras vēsturē nepelnīti aizmirsta
personība, kura aktīvo darbību apliecina daudzi mums zināmi un spilgti padomju
modernisma paraugi. Pēdējos gados apspriestākais Šēnberga objekts ir kafejnīca Klidziņa Skrīveros. Šī ēka uzskatāmi
parāda to problemātiku, ar ko mūsdienās saskaras vairums modernisma celtņu.
1963. gadā projektējot ēku, arhitektam bija izdevies tajā ietvert gandrīz visus
piecus Lekorbizjē formulētos modernisma pamatpostulātus, tomēr 21. gadsimta
sākumā veiktā renovācija demonstrē pavisam citu gaumes izpratni — tīra
modernisma vietā mūsdienu biznesam ērtāks ir butaforisks retro.

Šēnberga 40
gadus ilgā profesionālā karjera uzskatāmi raksturo arhitekta kā radošas
personības darbību pilnībā industrializētos celtniecības apstākļos un Latvijas
arhitektūras attīstību visā padomju periodā. Arhitekts studijas uzsāka 1946.
gadā un turpināja aktīvi darboties līdz pat 1990. gadu beigām. Tādējādi Šēnberga
daiļradē redzama gan pēckara retrospektīvā arhitektūra, gan internacionālais
modernisms un vēlākie reģionālās savdabības meklējumi. Pašlaik arhitekts
aizvien ir dzīvesprieka un darba spara pilns un pēdējos trīsdesmit gadus
veltījis valodniecības nozarei.

Būtisks ir
Edgara Šēnberga ieguldījums Latvijas izklaides un atpūtas arhitektūras
attīstībā — viņš bijis ļoti ražīgs kafejnīcu un restorānu ēku (restorāns Pilskalns un kafejnīca Mūsa Bauskā), atpūtas kompleksu (spēļu
un atrakciju pils Daile), estrāžu
(Ogres estrāde) un citu izklaides vietu projektētājs. Arhitekta karjeras
augstākais punkts likumsakarīgi ir Jūrmalas periods 1970. gados, kad Šēnbergs
ar atbilstošu vērienu un iespējām varēja realizēt savas drosmīgās idejas,
pielietot pietiekami greznus apdares materiālus un piesaistīt dažādus
māksliniekus. Piemēram, spēļu un atrakciju pils Daile kompleksā arhitekta mērķtiecīgas darbības rezultātā apmeklētājiem
tika piedāvāta pirmā ķegļu zāle Padomju Latvijā un elektronisko spēļu automāti.
Dzīvojamie nami, slimnīcas, administratīvās un izglītības ēkas (Rīgas 7.
vidusskolas rekonstrukcija) Šēnberga karjerā veido mazāk nozīmīgu daļu. Savukārt
kā epizodisku, bet spilgtu var vērtēt arhitekta darbību memoriālo ansambļu
projektēšanas jomā (Vietalvas brāļu kapu memoriālais ansamblis, Salaspils
memoriāla konkursa projekts).

No funkcionālisma līdz reģionālismam

Padomju
Savienības izolētības ietekmē Edgara Šēnberga sākotnējā izpratne par moderno
arhitektūru balstījās galvenokārt Rīgas pirmskara funkcionālisma piemēros. Īpašus
iespaidus arhitektūras students guva no Teodora Hermanovska savrupmājas un īres
namiem Zaubes ielā, kuru kāpņu telpu interjeri (mozaīku grīdas, vitrāžas)
ietekmēja visu turpmāko Šēnberga darbību. Uzskatāmi tas redzams arhitekta
pirmajā realizētajā modernisma ēkā — Bauskas restorānā Pilskalns (1958. –
1962.), kura
būvapjomu kompozīcija liecina par funkcionālisma «pieticīgi racionālajiem
paņēmieniem»[1]. Bauskas pils dārza paviljona pārbūves rezultātā tapušās ēkas izteiksmīgākais
akcents bija izliekts, stiklots vienstāva korpuss, uz kura jumta atradās terase.
Savukārt terases neregulārās formas nobeigums tika balstīts uz viena staba —
šis risinājums radniecīgs 1950. gadu Rietumu arhitektūras interesei par
pārsedzes iluzoru vieglumu un plastiskumu. Šēnbergs veidoja arī restorāna
interjeru, kas kļuva par pagrieziena punktu sabiedriskās ēdināšanas interjeru
attīstībā Latvijas PSR, jo pirmoreiz restorāna telpas bija izturēti laikmetīgas
un bez ārišķīgi «modernām» dekorācijām.[2] Līdz restorānu Jūras pērle un Sēnīte
uzcelšanai Pilskalnu visai pamatoti
var uzskatīt par iecienītāko un modernāko restorānu republikā.

Savdabīgu
arhaisko un moderno formu apvienojumu demonstrē arhitekta priekšlikums
Salaspils memoriāla konkursam (1959.). Pēc Šēnberga ieceres mirušo padomju
karagūstekņu apbedīšanas vietā uz senam kurgānam līdzīga uzbēruma atrastos
nevis piemineklis, bet celtne, kas rada asociācijas ar mauzoleju. Celtnes
apjoms veidots kā nošķelta piramīda, kuras sienām visapkārt stiepjas josla ar
figurālu cilni, kas attēlo novārdzinātus ieslodzīto ķermeņus. Ēkas iekšienē
arhitekts bija ieplānojis lāpas, kas dienu un nakti izplatītu sarkanus dūmus,
tādējādi autora iecerētā noskaņa tiktu radīta plašākā apkārtnē. Savukārt plānojot
memoriālā ansambļa projektu, Šēnbergs līdzīgi citiem autoriem veidoja
simboliskas atsauces uz dažādām koncentrācijas nometnes daļām. Piemiņas vietas
samērā lēzeno sienu risinājumā un atsevišķos arhitektoniskajos un
skulpturālajos elementos jūtami iespaidi no Rīgas brāļu kapu ansambļa. Šēnbergs
sekoja internacionālā modernisma klasiskajiem paņēmieniem un stila lakonisko
formu valodu apliecina arī Vietalvas brāļu kapu memoriālais ansamblis (1966. –
1968.), kura izveidē Šēnbergs piesaistīja izcilos tēlniekus Zentu Zvāru un
Valdi Albergu, veidojot augstvērtīgu mākslas un arhitektūras sintēzes paraugu
provincē.

Ar 70. gadu
sākumu Edgara Šēnberga projektos parādījās interese par uzirdinātu ēkas ārējo
apdari — šķautņainas apdares plāksnes pielietotas kafejnīcas Mūsa ēkā, bet vēlākos projektos,
piemēram, atrakciju pils Daile un Majoru
kiosku jumtu risinājumos izmantotas alumīnija zvīņas. Skvērs ar kiosku grupu
Majoros (1975.) apliecina Šēnberga spēju aizrautīgi strādāt kā lielās, tā mazās
arhitektūras formās. Tālaika presē uzsvērts apdomātais skvēra plānojums un
novietojums, kā arī paviljonu vizuālā saistība ar viesnīcas Jūrmala interjeru un apkārtējo ainavu.[3]
Gan slēgto, gan atvērto paviljonu grupa bija organizēta U veidā ar ziedu
stādījumiem centrā. Tajos bija atrasta vieta dažādām funkcijām — kafejnīcas
telpai, telefonu kabīnēm, suvenīru kioskam un soliņiem. Skvērs izcēlās ar to,
ka gan kiosku komplekss, gan košumstādījumu kasetes, zālienu apmales, solu
balsti un gaismekļi bija veidoti metālā. Arhitekts Laimonis Stīpnieks rakstīja,
ka viss veidots «vienotā rokrakstā, skaidrās, ģeometriskās līnijās, smagnējā,
būvtērauda un čuguna masai pakārtotā formu izteiksmē».[4] Paviljona uzbūvi
Šēnbergs aizguvis no Jūrmalas vēsturiskās arhitektūras, precīzāk — vārtu tornīša
Jūras ielā 6.

Atsauces uz
reģionālām arhitektūras formām sevišķi izteiksmīgi atklājas spēļu un atrakciju
pilī Daile (1976., 1982. – 1985.) Dzintaros, kuras jumtu kopforma
rada asociācijas ar Vidzemes riju jumtiem. Ēka, kuru sākotnēji veidoja
starptautiskajai izstādei Kūrorti—76,
bija vērienīgākais un visaugstāk novērtētais Edgara Šēnberga darbs. Spēļu un
atrakciju pils iemieso PSRS augstāko ekonomiskā uzplaukuma punktu un atspoguļo
lielvalsts vēlmi sevi pozicionēt starptautiski – miljons rubļu vērtajā namā
izstāde norisinājās tikai nedaudz ilgāk par nedēļu, pēc tam ēkai tika mainīta
funkcija un tā nodrošināja jūrmalnieku un Jūrmalas viesu izklaidi. Ēkas
iekārtošanu pabeidza līdz 1978. gada nogalei — tajā atradās iecienītā bērnu
kafejnīcu Kikirigī, bārs un ķegļu
zāle, bieži tika rīkotas izstādes un citi pasākumi.

Arhitektam
bija svarīga objekta sasaiste ar tuvāko pieguļošo teritoriju un dabas vidi.
Vaidelotis Apsītis rakstīja: «Ansamblis izaug no pilsētai raksturīgās ainavas.
Gandrīz līdz pašām ēkas sienām aizsniedzas būves laikā saglabātie koki (..).
Ēkas tuvumā vijīgais celiņu tīkls iegūst regulāras formas, veidojas puķu dobes,
mauriņi, kuru stingrā, arhitektoniskā kompozīcija pāraug monumentālajos celtnes
apjomos.»[5] Gandrīz pushektāru lielās atrakciju pils pamatapjomu veidoja četri
asimetriski savienoti korpusi. Celtnei bija plakans pārsegums, kuru papildināja
trīs slietas formas jumti, kas veidoja izteiksmīgu siluetu. Ēkā plānotās
atšķirīgās zonas un funkcijas bija novietotas autonomi atsevišķos korpusos, bet
nama centrā tika izvietota daudzfunkcionālā zāle divu stāvu augstumā, ko sedza
piramīdas formas jumts. Otrais stāvs bija iekārtots arī zem diviem tradicionālajās
formās veidotajiem jumtiem. Celtnes korpusu ielokā tika izveidots regulāras
formas baseins, kurā E. Šēnbergs pēc sava dēla Uģa veidotā maketa bija radījis neparastu
strūklaku, kas atgādināja prizmu krāvumu.

Atrakciju
pils fasādē redzama saspēle starp tumšo koka dēļu apšuvumu un gaišajiem
šokbetona un alumīnija elementiem — gaišie, modernie materiāli veidoja vizuālu čaulu
ap koka pamatu. Ansambļa viengabalainību radīja būvdetaļu un apdares veidotais
ritms — tas bija saskaņots pabūves pilastros, rievotajās betona apdares plātnēs,
cokola apdarē, puķu dobju aptverēs un ūdensbaseina iesegumā.[6] Par celtnes
galveno akcentu kļuva greznie alumīnija plāksnīšu jumti — šo ideju Šēnbergs
aizguvis no Novosibirskas operas un baleta teātra ēkas kupola.

Nama ārējais
veidols atspoguļo vietas konteksta meklējumus un reģionālās arhitektūras
pazīmes uz modernās arhitektūras fona. Internacionālā modernisma taisnā leņķa
estētika pamatapjomā kontrastē ar tautas celtniecībai tuvajām uzstāvinātajām
jumtu formām, tomēr arī ēkas pamatapjoms apliecina lokālo un tradicionālo —
tumšā koka apšuvums, pielietotās proporcijas un monumentalitāte (būvķermenis ir
samērā zems un masīvs). Arhitekts skaidro, ka nav vēlējies ēku padarīt latvisku
vai reģionālu. Viņš centies panākt visracionālāko funkciju izvietojumu un
pietiekami labu apgaismojumu atrakciju nama lielākajās zālēs — būtisku lomu
celtnes veidolā un interjera risinājumā spēlē virsgaismas logi, kas visā garumā
pāršķeļ alumīnija jumtus. Par Daili  E. Šēnbergam 1981. gadā piešķirta Latvijas PSR
Ministru Padomes prēmija.

Arhitekta
daiļrade ir stilistiski neviendabīga, taču tā visos posmos atklāj spēcīgu
interesi par racionālu ēkas formu un funkciju apvienojumu un lielu būvapjomu
kārtojumu kā galveno vizuālo efektu, kuru papildina neparasti akcenti, kas parasti
tuvināti citām tēlotājmākslas nozarēm, piemēram, tēlniecībai un dekoratīvajai
mākslai.

Ēka izaug no zemes

Lai arī citi
Latvijas arhitekti bijuši konsekventāki modernisti, E. Šēnbergs kā Ernesta
Štālberga audzēknis vienmēr bijis racionāls un nav aizrāvies tikai ar formālām
kvalitātēm. Šēnberga ēku veidolu vistiešākajā mērā iespaido vide un optimāls
funkciju izvietojums, arhitekts skaidro: «Projektējot esmu sapratis —
arhitektūra sākas ar to brīdi, kad tu sāc domāt, kā (..) objektu noliksi uz tā
zemes gabaliņa, kas tev iedots. Kur būs galvenā fasāde, kur saimniecības
piebraukšanas, kur būs dārzs. Kad to visu atrisina, tad tu jau piecdesmit procentus
esi vinnējis.»

Ēkas
izteiksmi arhitekts panāk strādājot ar lieliem, pamatīgiem apjomiem, nevis
veidojot sīkas detaļas. Šēnbergs skaidro, ka vēlas, lai ēkas būvmasa it kā
izaugtu no zemes: «Mani vienmēr ir imponējusi tāda lieta, kad redzu senus ansambļus
vai celtnes, kas saglabā ļoti interesantu, tādu kā nospiedumu plānā. (..) Man
gribas, lai tas, ko es daru, atstātu kādu nospiedumu uz zemes. Lai ēka izaug. (..)
Uz tā viss rodas.» Šēnberga arhitektūras racionalitāti apliecina tas, ka
objektu būvapjomu ietekmē ēkas plānojums — arhitekts celtni plāno no iekšpuses
uz āru un pielieto modernisma arhitektūras pamatprincipu «forma seko funkcijai».
Tas redzams atrakciju pilī Daile,
līdzīgi arī atpūtas bāzes Jaundubultos projektā, kurā administratīvā ēka veido
kompleksa centru, ap kuru grupētas dzīvojamās ēkas. Savukārt arhitekta vēlmi ietekmēt
arī zemes reljefu apliecina Vietalvas un Salaspils memoriāla pieminekļa
kurgāniem līdzīgie uzbērumi.

Kontrasta
princips ēku veidojumā ir ļoti raksturīgs Šēnberga paņēmiens. Namu
rekonstrukcijās un pārbūvēs arhitekts nereti izceļ senās un jaunās daļas attiecības,
piemēram, restorānā Pilskalns
saglabātos iepriekšējās celtnes mūrus pretstatot gludajam, gaišajam apmetumam.
Līdzīgs princips parādās arī Rīgas 7. vidusskolas rekonstrukcijas projektā (1974. – 1983.), kur historisma stila ēkai piebūvētas
izteikti modernas piebūves, kuras savstarpēji saista vienīgi apdares toņu
līdzības. Tāpat arhitekts rada kontrastus, taisnos, regulāros apjomus,
pretstatot izliektajiem un plastiskajiem, kā restorānā Pilskalns un Vietalvas brāļu kapu memoriālajā ansamblī. Līdzīgi arī
gludās un uzirdinātās virsmas, kā kafejnīcas Mūsa fasādē un atrakciju pils Daile
fasādē un jumta risinājumos, kurā stiklojums veido saspēli ar alumīnija zvīņām.
Dailē arhitekts izmanto arī materiālu
radītos kontrastus, piemēram, silto koku pret vēso betonu un stiklu. Savukārt tonālus
kontrastus ēku fasādēs Šēnbergs izmanto retāk — tie parādās vienīgi dzīvojamā
ēkā Brīvības ielā 104 (1978. – 1987.), kurā gaišās šokbetona plāksnes izceļas
uz ķieģeļu fona, un atrakciju pils Daile
fasādē, kur tumšā koka dēļu apdare kontrastē ar gaišo betonu. Taču šajos
gadījumos atšķirīgie apdares toņi, tāpat kā citi arhitekta izmantotie akcenti
fasādē, netraucē uztvert ēkas struktūru, bet gan uzsver to.

Nozīmīgs ir
Edgara Šēnberga devums interjeru veidošanā. Viņa radītie interjeri vienmēr
izcēlušies ar laikmetīgu un racionālu izveidojumu, kurā ieviesti neparasti
akcenti un detaļas, piemēram, vitrāžas, kas ir arhitekta sevišķi iecienīts
interjera papildinājums, dažādi mākslinieku darinājumi, interesanta grīdas,
sienu vai griestu apdare, svarīgas ir arī arhitekta lietišķās formās
projektētās mēbeles. Šēnbergs uzskata, ka arhitektu radītajās ēkās ļoti svarīga
ir mākslu sintēze, un par augstāko mākslas sintēzes sasniegumu uzskata Senās
Ēģiptes mākslu, kurā arhitektūra bija ļoti cieši saistīta ar tēlniecību.
Arhitekts uzskata, ka tieši šāda māksla «ir mūžīga». Lai padarītu savu objektu
interesantāku apmeklētājiem, arhitekts vienmēr centies piesaistīt visdažādākā
rakstura māksliniekus, piemēram, Teni Grasi, Mārtiņu Zauru, Zentu Zvāru,
Valentīnu Zeili un citus. Edgars Šēnbergs ir arhitekts — praktiķis. Viņš
uzskata, ka «arhitekts nevar būt sausiņš, (..) viņam vienmēr jābūt gan
dekoratoram, gan interjeristam, gan skulptoram, jāprot zīmēt, jābūt gaumei,
jāizjūt māksla, ar māksliniekiem jādraudzējas, jābūt pret visu mākslu atvērtam»,
tāpēc arī savā darbībā viņš cenšas būt starpdisciplinārs.

Raksturojot
Edgara Šēnberga daiļradi, jāatzīmē viņa izcilās organizatora spējas — viņš
vienmēr ir meklējis kontaktus un iespējas, kas ļāvis viņa ēkās ieviest padomju
periodam pietiekami drosmīgus celtniecības risinājumus un kvalitatīvus apdares
elementus. Arhitekta attīstītās komunikācijas un lielās darba spējas apliecina
aktīvā darbība ārpus projektēšanas institūtiem jeb t.s. haltūras. Tāpat
pazīšanās un draudzība ar dažādiem ierēdņiem, celtniekiem un pasūtītājiem ir
atvieglojusi atļauju saņemšanu, būvmateriālu sagādi, kā arī iespēju robežās
celtniecības kvalitāti. 1960. gados arhitekts savas drosmīgākās ieceres
realizējis paša spēkiem, sadarbojoties ar līdzīgi domājošiem būvinženieriem un
māksliniekiem. Tā tapis gan restorāns Pilskalns,
gan Klidziņa, gan arī Ogres estrāde.
Arī oficiālos projektos arhitekts bijis ieinteresēts katrā ēkas realizēšanas
stadijā. Šēnberga kolēģi bieži ironizējuši par arhitekta apjomīgajiem projektiem,
jo tajos vienmēr skrupulozi aprakstītas ēkas detaļas, būvniecības un apdares
izveidošanas nianses, līdz sīkākajai detaļai pēc arhitekta lūguma izprojektēti
dažādi mehānismi. Padomju periodā šāda vēlme maksimāli nodrošināties pret
neprofesionālu gadījuma strādnieku pieļautām kļūdām ir pašsaprotama. To pierāda
arī E. Šēnberga aprakstītā Dailes
būvlaukuma strādnieku neapmierinātība katru rītu, kad arhitekts ieradies ar
jaunām norādēm un labojumiem. Ar šādu attieksmi un augstām prasībām pret visiem
ēkas tapšanā iesaistītajiem arhitekts ir panācis iespējami precīzu un
mākslinieciski augstvērtīgu savu ieceru izpildījumu.

Savos
projektos Edgars Šēnbergs nav centies iespaidoties no kāda ārzemju vai Padomju Savienības
arhitektūras parauga. Atceroties modernisma periodu, arhitekts skaidro, ka
sajūsma par Rietumu arhitektūru bijusi ļoti liela, īpaši par Somijas,
Brazīlijas un arī ASV vadošajiem arhitektiem — Ālvaru Ālto, Oskaru Nīmeieru,
Luisu Kānu, Ričardu Neitru, Ludvigu Mīsu van der Roi. Taču viņš uzsver, ka «tie
bija individuāli gadījumi». Kopumā, piemēram, vācu, somu vai zviedru
arhitektūra viņam šķitusi pelēka. «Domā, ka mūsu arhitektūra kādreiz ir bijusi
sliktāka kā tur? Nekā. Somi tika slavēti un slavēti. Bet es tā paskatījos, ko
somi tai pašā laikā, kad mēs, projektēja tādu grandiozu. Nekas [sevišķs] jau
tur nav,» saka arhitekts. Šēnberga darbībā visizteiktākās ietekmes ir no
objektiem, ko arhitekts varējis apskatīt klātienē — Novosibirskas opera, Rīgas
funkcionālisma celtnes, laikabiedru projektētās ēkas, vēsturiskā apbūve Rīgā un
Jūrmalā. Savdabīgā veidā arhitekts neapzināti iedvesmojies arī no tautas
arhitektūras. Lai arī E. Šēnbergs apgalvo, ka spēļu un atrakciju pils Daile projektā bijis «rietumnieciskāks
par rietumnieku», šī ēka arhitektūras pētnieku vidū tika uztverta kā ļoti
latvisks simbols. Jānis Lejnieks to uzskata par pirmo lielo sabiedrisko ēku,
kurai izvēlēts Vidzemes rijas jumtam tuvas formas jumts, kas vēlāk, īpaši 1980.
gadu otrajā pusē kļuva par izplatītu arhitektūras elementu.

Edgara Šēnberga
karjera dod priekšstatu par maz pētīto pēckara arhitektūras mantojumu provincē,
kas Šēnberga meistarības dēļ ir līdzvērtīgs zināmākajiem modernisma paraugiem
Rīgā. Augstvērtīgās modernisma ēkas Latvijas mazpilsētās pakļautas lielākam
nepārdomātu pārbūvju vai nojaukšanas riskam, jo tām nav pievērsta plaša
sabiedrības uzmanība — tā 2002. gadā Bauskas rātslaukuma atjaunošanas laikā nojauca
kafejnīcu Mūsa, tai pašā gadā arī
spēļu un atrakciju pili Daile, pārbūvi
piedzīvojis restorāns Pilskalns, bet
nesen demontēti kiosku paviljoni Jūrmalā. Vietējās pašvaldības reti
iedziļinājušās šī mantojuma saglabāšanā un parāda neizpratni par modernisma
arhitektūru, taču līdzīgas kļūdas pieļautas pat ar labi zināmiem arhitektūras
objektiem Rīgā. Aizspriedumu vadīta, sabiedrība modernisma arhitektūru līdz šim
aizslaucījusi ar tādu pašu entuziasmu kā padomju periodā tika iznīcināta 19.
gadsimta koka arhitektūra un citi vērtīgi būvniecības pieminekļi.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000