Intervija ar Anastasiju Smirnovu

Mulsumu, neizpratni un daudz diskusiju raisīja šī gada Arhitektu savienības Gada skates rezultāti, kad balva tika piešķirta nevis kādai ēkai, bet izstādei. Ar žūrijas neoficiālo līderi Anastasiju Smirnovu par citām, ar gada balvu tieši nesaistītām lietām, sarunājas Kristīne Budže.

Anastasija Smirnova  ir diplomēta scenogrāfe, strādājusi šajā jomā Maskavā, paralēli tam rakstot profesionālajā un populārajā presē par
scenogrāfiju, mūsdienu mākslu un arhitektūru. Kopš 2000. gada dzīvo Roterdamā un darbojas kā pētniece, kas fokusējusies uz mūsdienu pilsētas problēmām.  Sadarbojusies ar Remu Kolhāsu gan AMO/OMA ietvaros, gan kā viņa vadītās programmas (Preservation) pārraudzītāja Strelka Institute arhitektūras skolā Maskavā. Kopā ar Aleksandru Sverdlovu Roterdamā 2007. gada izveidojusi biroju SVESMI.  Pēc pāris mēnešiem klajā nāks Kolhāsa 70. gados sarakstītās grāmatas Neprātīgā Ņujorka (Delirious New York) krievu versija Anastasijas tulkojumā.

Mēs esam ziņkārības pilni. Kāda Jums šķita Latvijas arhitektūra?

Es ļoti baidījos te ieraudzīt izmisīgu mazas valsts vēlmi līdzināties citām, īpaši lielām zemēm.
Tas notiek tik bieži. Protams, arī Latvijā ir manāma tendence atkārtot citur
redzēto, ņemt un ar copy-paste veidu pārņemt ārzemju arhitektūras žurnālos
publicēto, kas tagad ir pieejami ikvienam. Katrs jaunais arhitekts var atvērt archdaily.com un uztaisīt vienalga ko,
kas būs formāli līdzīgs portālā redzētajam. Šāda kopēšana/ietekmēšanās notiek
ne tikai Latvijā, bet pat vecajā Eiropā. Mazvērtīgas pašapziņas komplekss agrāk
bija arī Holandei, kas tagad ir laikmetīgās arhitektūras avangardā un kur pati
pašlaik dzīvoju.

Latvijā es redzu arī interesi par vietējo vēsturi. Žūrija, nosaucot skates laureātus,
izcēla darbus, kuriem piemita tikai Latvijai raksturīga atmosfēra, kuros bija
apzināta vietējā ainava, kas tipiska tikai jūsu zemei un to izceļ pārējo vidū.
Vajadzētu arī tupmāk attīstīt tikai Latvijai piemītošo un tad jūs varētu
saprast arī starptautiskā līmenī. Nav tā, ka būtu jākoncentrējas tikai uz
lokālo, bet izmantojot vietējos resursus un intelektuālās rezerves varētu radīt
konkurētspējīgus produktus gan konceptuālā, gan arī tehniskā izpildījuma ziņā,
t.i., izcelties ar materiālu apstrādi, celtniecības kvalitāti, izmanot
iespaidus, kas var rasties tikai, piemēram, Latvijas mežā. Man prieks, ka to
novērtē arī vietējie privātie arhitektūras pasūtītāji, kas reti tik tālu
aizdomājas. Viņi parasti priekšplānā liek tikai savu personisko gaumi un
subjektīvo patīk/nepatīk. Latvijā arī privātie pasūtītāji labprāt izmanto
vietējos materiālus, lai, tos pielietojot, atbalstītu arhitektu radīt arī kaut
ko citu, ne tikai ierastās modernisma adaptētās būvju formas.

Lai taptu šāda arhitektūra, mūsu profesionāļiem jābūt arī domātājiem, bet viņi tradicionāli ir saņēmuši amatnieku-izpildītāju izglītību.

Galvenais, lai arhitektūras radīšanā apvienotos dažādu profesiju cilvēki. Lai arhitekti
strādātu kopā ar mākslas vēsturniekiem, laikmetīgās mākslas kritiķiem un
kuratoriem. Arī pašiem arhitektiem jācenšas mest izaicinājumu savas profesijas
ierastajiem ierobežojumiem. Ja paši arhitekti sevi pieņem un prezentē kā
amatniekus, tad arī pārējie viņus tieši tā uztvers. Lai cik dīvaini nešķistu,
izkāpšana no savām iedomātajām robežām parasti notiek satiekot ideālu privāto
pasūtītāju, kas pats pieņem un arī arhitektam izvirza intelektuālus
izaicinājumus. Latvijā ir arī tādi piemēri, kad privātais pasūtītājs ir gatavs
arhitektā saskatīt ne tikai pakalpojuma sniedzēju un prasību izpildītāju, bet
arī novērtēt profesionāļa intelektuālo potenciālu, zināšanas un īpašo
profesionālo skatījumu — arhitekta redzējums ir komplekss, viņš redz kultūras
un dabas kontekstu labāk nekā pasūtītājs. Protams, šādi klienti visur ir
mazākumā. Taču pasūtītāji, kas no profesionāļa gaida tikai konkrētu uzdevumu
izpildi zaudē radošas sadarbības iespēju. Bieži vien privāto pasūtītāju
klaustrofobijas dēļ, arhitektūra tiek saprasta tikai kā pareizo flīžu
piemeklēšana vannasistabai vai noteiktas ēkas formas izvēle. Taču arhitekts
palīdz ieraudzīt ainavu no cita skatpunkta, par to pastāstīt ko jaunu, sniedz
jaunu pieredzi. Protams, šajā procesā svarīga arī arhitekta pašiniciatīva. Arī
Holandē arhitekta statuss mainījās pavisam nesen — 80. gados sākās arhitektu
kustība, kas vēlējās ar arhitektūru palīdzēt risināt sociālās problēmas, norādīt,
ka arhitekti var būtiski palīdzēt sabiedrībai.

Latvijā arhitekti ne pārāk vēlas sadarboties ar citu jomu pārstāvjiem. Vērojama
pārākuma izjūta, ka viņi paši visu zina labāk.

Nevēlēšanās savā orbitā ielaist citu ekspertu viedokli liecina tikai par Latvijas arhitektu
vājumu. Protams, labi, ka jūsu profesionāļiem ir augsta pašapziņa, bet diemžēl
neredzēju te tās rezultātus. Bija tikai apsolījumi, ka kaut kas varbūt varētu
sanākt nākotnē. Arī apsolījumi ir pozitīvi vērtējami, taču ir svarīgi, lai
kvalitatīva arhitektūra un ieinteresēta attieksme pret pilsētu būtu ikdiena,
nevis tikai atsevišķi izcili projekti reizi desmit gados. Piemēram, Holandē
tieši arhitekti var saaicināt pie viena galda vienalga kafejnīcā vai diskusiju
telpā visdažādāko profesiju pārstāvjus un pats būt sarunas moderators. Bieži
vien arhitekts var būt savienotājposms dažādos pilsētas attīstības procesos,
kuros iesaistītie savā starpā nesarunājas. Viņš var vest sarunas, piemēram,
starp pašvaldību, to iedzīvotājiem un lielo būvniecības projektu attīstītājiem.
Protams, ir izplatīta parādība, ka arhitekts ir tikai attīstāja asistents. Tā
ir paša arhitekta pozicionēšanās un vēlēšanās vai nevēlēšanas izrādīt
pašiniciatīvu. Protams, ar pašvaldībām, kas ir ierēdņi un neieinteresēti
birokrāti, ir grūti strādāt, taču arhitekti nedrīkst viņus ignorēt. Arhitektiem
pašvaldību kabinetos jāierodas pirms attīstītāji te jau pabijuši. Ir būtiska
pāreja no arhitekta, kas rada tikai konstrukcijas, uz profesionāli, kas var būt
arī procesu kurators. Bieži vien arhitekti nemāk pastāstīt par savām idejām.
Tās ir labas, bet paliek nesaprastas. Nevienu tās neinteresē un cilvēki
nospriež: «Āāāa, tā ir tā specifiskā arhitektu domāšana.»

Bet arī pašiem arhitektiem liekas, ka tikai viņi spēj saprast arhitektūru.

Arhitektūra ir ļoti publiska nodarbošanās. Savā ziņā tā ir līdzīga politikai — jomai, kas
skar mūs visus. Protams, sabiedrība var arī nesaprast politikas smalkumus, bet
vispārējos vilcienos taču sekojam procesiem līdzi. Arhitekta kā eksperta
pozīcija ir pagātne. Tai noteikti jābūt klātesošai, bet tikai kā vienam no
profesijas komponentiem. Arhitektam jāpārkāpj iedomātais lepnums un jānolaižas
pie pārējās sabiedrības, jāplašina savs redzeslauks. Tad viņi arī ēkas
projektēs labāk.

Vai Jūs pati apzināties, ka vērtējat arhitektūru citādi nekā praktizējoši profesionāļi.

Esmu par arhitektūru rakstošs cilvēks, īpaši mani interesē pilsētas kā augoši organismi.
Svarīgi, strādājot ar arhitektiem, ir mēģināt atrast kopīgu valodu. Man ir savs
birojs un mans partneris ir arhitekts. Mūsu projektos ļoti svarīga ir to
konceptuālā daļa. Man jābūt elastīgai un gatavai gan Krievijā, gan Eiropā, gan
Āzijā — jo mēs strādājam globāli, jebkurā mirklī izskaidrot, ar ko mēs
nodarbojamies. Man ir svarīgi, lai ikvienu mūsu projektu papildina arī citu
profesiju pārstāvji — animatori, dizaineri, īpaši svarīga ir sociologu
klātbūtne. Mūsu biroja veiksmes atslēga ir multidisciplinaritāte. Mums no
kopīgās padomju vēstures, lai cik šausmīga tā arī nebija, kaut piespiedu kārtā,
bet līdzi nāk pieredze izmantot savstarpēju dažādu tautu kultūru apmaiņu. Es
domāju un rakstu divās valodās. Tas ir interesanti un neļauj ieslīgt vienas
valodas pašapmierinātības robežās.

Un scenogrāfa izglītības ietekme?

Krievijā scenogrāfijas izglītība ir ļoti spēcīga. Tā ir visplašākā un daudzveidīgākā
kultūrizglītība. Protu taisīt teātra skatuves maketus, labi pārzinu literatūras
un neslikti mākslas vēsturi, māku strādāt ar telpu un daboties lielā komandā.
Teātris taču vispār ir komandas darbs. Arī savā arhitektūras birojā visu laiku
strādāju nemitīgi mainīgā komandā. Katrā projektā ir citi cilvēki un šāds
strādāšanas veids man liekas pašaprotams. Arhitektūru vērtējot, scenogrāfa
izglītība ir daudz noderīgāka nekā mākslas vēsturnieka, filologa diploms vai
tikai arhitekta profesija.

Vēl būtiski, ka teātrī ir izkopts nevērtēt un nenosodīt uzreiz. Teātrī nav sliktu stilu,
visu var traktēt un izmantot tā vai citādi. Man ir iemācīts uz pasauli
skatīties kā toņu un kombināciju paleti. To izmantoju arī vērtējot arhitektūru.
Nevērtēju, ka, piemēram, minimālisms ir labi vai slikti. Tas bieži ir modes
jautājums, kas ātri mainās. Maskavā cilvēki 90. gados ļoti ātri nopelnīja lielu
naudu un ātri pārtaisīja savus interjerus, turklāt tos bieži mainīja. Cilvēki
baidījās būt smieklīgi, ļoti sekoja žurnālos rakstītajam un centās interjerus
pārveidot tendenču maiņām līdzi. Klienti arhitektam rādīja: «Uztaisi man tā!».
Un arhitekti apzinīgi izpildīja klientu vēlmes, varbūt arī dvēseles dziļumos
saprotot, ka tas viss novecos ļoti ātri. Tagad Maskavā gandrīz nav saglabājies
neviens 90. gadu interjers. Visi ir pārtaisīti. Taču arī pie mums ir
parādījušies profesionāļi, kas uzstāj, ka ne vienmēr ir jāpakļaujas klientu
vēlmēm.

Tradicionāli arhitektūra ir bijusi saistīta ar vēlmi palikt mūžīgam. Vai mūsdienās šis
aspekts nav zaudējis būtiskumu?

Domāju, ka arhitektu ambīcijas ir tās pašas. Tikai mainījusies mūžības izpratne. Agrāk
viss bija skaidrs — lai būtu mūžīgs, vajag uzcelt kaut ko lielu un no akmens.
Jo striktāks plānojums, jo izturīgāki materiāli, jo lielāka iespēja, ka tas
viss saglabāsies ilgāk. Mūsdienās ir citādāk — jo elastīgāks un izmaiņām
gatavāks projekts, jo to vieglāk pielāgot un izmantot garākā laika posmā. Tādi
arhitekti kā Rems Kolhāss, ar kuru strādāju kopā, savos projektos cenšas
paredzēt pēc iespējas dažādākus un nākotnē tālākus ēku lietošanas scenārijus.
Protams, ir vieglāk uzcelt māju ar skaidru struktūru un cerēt, ka tā derēs
nākamos desmit gadus. Šādas celtnes sabiedrība labāk saprot, jo arhitektūru
joprojām vērtējam kā viduslaikos, nu labi kā renesancē. Tā mums ir skaists
priekšmets. Pēc šiem kritērijiem vērtējam pat ultramūsdienīgas ēkas. Tas nav
nekas slikts, tikai arhitekti ir apsteiguši sabiedrības izpratni par
arhitektūru par vairākiem gadsimtiem.

Kolhāss ir aktualizējis agrāk radītā saglabāšanu un tā vēlreizēju lietošanu. Vai tā
neizpaužas cilvēku radošuma krīze, ka nespējam vairs radīt neko jaunu, tikai
interpretēt jau esošo?

Es piekrītu, ka jaunais sevi ir sakompromitējis, īpaši Rietumu arhitektūrā. Tajā pašā Archdaily katru dienu tiek publicēti
arvien jauni un jauni projekti, pat diezgan labā līmenī. Mūsu birojā viens no
darbības veidiem ir veselu pilsētas rajonu, kuru veidolam nav būtiskas
arhitektoniskas vērtības, atjaunotne. Šādi rajoni aizņem lielas platības un
tajos dzīvo daudz cilvēku. Piemēram, Maskavas priekšpilsētu dzīvojamo masīvu
blokmājās ir izaugušas vairākas paaudzes, tur radusies sava kultūra. To visu
nevar vienkārši un viennozīmīgi iznīcināt, lai sāktu no jauna. Ir skaidrs, ka
ekonomiskās krīzes dēļ Holandē un visā Eiropā nākošajos gados kaut ko jaunu
cels ļoti maz. Taču visur ir ļoti daudz 70. gados būvētu rajonu, par kuru
nākotni nav skaidrības. Mēs birojā runājām, ka maz ticams, ka Archdaily nopublicēs kādu atjaunotnes projektu,
ja vien tas neatbildīs vēsturisko ēku izmantošanas stereotipiem. Pašlaik viens
no šādiem stereotipiem ir vecās rūpnīcās iekārtoti kultūras centri. Tie ir visā
Eiropā. Izdarījām pētījumi un izrādās, ka lielākā to daļa darbojas mazefektīvi.
Tie vienkārši izveidoti paļaujoties uz stereotipu — ir neizmantota fabrika,
tātad tur jāiekārto kultūras centrs — kaut kas mazliet jāpārkrāso, jāieliek
vienalga kāda māksla, jāiekārto kafejnīca un visam jābūt ļoti dizainiskam. Bet
tā vieta tāpat paliks mirusi bez cilvēkiem. Izņēmumi ir vietas ar ļoti
spēcīgiem kuratoriem, kas spēj mainīt vides garu. Mēs šādus projektus uzskatām
par jaunu vides izmantošanas veidu, kaut gan tas ir tikai mūsu stereotips par
jauno. Taču var, arī interpretējot un atjaunojot agrāk vai nesenā pagātnē
būvēto, radīt kaut ko būtiski oriģinālāku nekā kārtējo jauno jaunceltni.