Teātra cilvēks arhitektūrā. Deivids Rokvels

Šāgada Venēcijas biennāles starptautiskās arhitektūras izstādes galveno skati Arsenālā ievadīja amerikāņu arhitekta Deivida Rokvela vadītās arhitektu grupas instalācija Fragmentu zāle, kam izstādes kurators Ārons Betskis bija iedalījis vienu no galvenajām lomām. Rokvelu intervē Kristīne Budže.

Rokvelam uzticēts veidot arī 2009.gada Oskaru pasniegšanas ceremonijas dizainu TV pārraidei paša projektētajā Kodak teātrī Losandželosā.

Ir ļoti vilinoši Rokvelu nodēvēt par tipisku amerikāņu arhitektu. Viņš sarunas ievadam pasūta diētisko kolu un amerikāniskā pozitīvisma garā neļauj izprovocēt sevi uz pesimistiskas nākotnes pasaules ainas ieskicēšanu. Rokvels ir autors virknei trendīgāko Ņujorkas bāru un restorānu interjeru, Nobu un Buddha Bar ieskaitot, kā arī visa amerikāniskā citadelei — Kodak teātra veidolam Losandželosā. Dzimis pagājušā gadsimta vidū Čikāgā. Uzaudzis Ilinoisā, Ņūdžersijā un Gvdalaharā, Meksikā. Viens no iemesliem biežajai dzīvesvietas maiņai bērnībā bija mātes profesija. Viņa bija dejotāja vodeviļās, bet vēlāk pati nodibināja savu deju grupu. Arī nākamajam arhitektam uzvedumos bieži vien tika atvēlētas nelielas lomiņas. Nebūs pārāk patētiski teikts, ka Rokvela bērnība pagāja teātrī.

Kristīne Budže: Portretējot jūs, rakstītāji parasti atsaucas uz teātra vides lielo ietekmi uz jūsu personību un projektiem. Vai šīs vides iespaids netiek pārspīlēts?
Deivids Rokvels: Nē. Uzskatu, ka cilvēka personība izveidojas agrā bērnībā. Es dzīvoju ļoti izredzētā vidē — starp dejotājiem un ielu teātrī. Skatuves māksla ir vairāku jomu kopdarbības rezultāts. Teātris ir kustība un skaņa, ne tikai vizuālais aspekts. Multidisciplinaritātes būtiskumu esmu pārņēmis arī savos arhitektūras projektos. Vēl teātris ir arī atmiņas. Mana arhitektūra un interjeri ir veltīti atmiņām un emocijām.

KB: Jūsu veidotie bāru un restorānu interjeri bieži vien tiek salīdzināti ar skatuves scenogrāfiju.
DR:
No scenogrāfijas arhitektūrā un interjera dizainā esmu pāņēmis kustības organizēšanu. Principā galvenais skatuves iekārtojuma uzdevums ir virzīt aktierus no vienas vietas uz citu. To pašu var teikt par izklaides vietu iekārtojumu — būtiski, lai apmeklētājiem būtu ērti un interesanti pārvietoties no vienas telpas daļas uz citu. Turklāt teātrim ir raksturīga vēl viena teju mistiska lieta — skatītājs pārvietojas laikā un telpā, pats neizkustoties no vietas. Visas šīs izmaiņas notiek uz skatuves, un par tām atbild scenogrāfs.

Otrs arhitekta spilgtāko bērnības atmiņu avots ir Meksika, uz kurieni ģimene pārceļas pēc patēva iegribas. Arhitekta profesionālos pamatus Rokvels apgūst Sirakjūsas Universitātē, bet pēc tam studē prestižajā Arhitektūras asociācijā Londonā. Uz viņa profesionālo rokrakstu iespaidu atstājušas gan studiju programmas, gan īpašā Meksikas gaisma. (Vienā no pirmajiem projektiem arhitekts bija paredzējis īpašu apgaismojumu, no kura vēlāk klients izmaksu dēļ vēlējās atteikties. Lai tomēr īstenotu iecerēto interjera efektu, Rokvels nepieciešamās lampas iegādājies par savu naudu. Galvenokārt tieši apgaismojuma dēļ šis interjers tika pamanīts un profesionāļu slavēts, bet jaunā censoņa neatlaidība tika atalgota ar jauniem pasūtījumiem.) Vēlāk sarunā Rokvels atzīst, ka viņam ir daudz autoritāšu starp arhitektiem un ne tikai, viņu ietekmējuši un joprojām iespaido arī citu mākslas veidu pārstāvji. Taču bez liekulīgas kautrības viņš arī piebilst, ka savā birojā uzņemas ne tikai līdera, bet arī skolotāja lomu un tā tam esot jābūt.

KB: Cik liela ir jūsu ietekme uz katru biroja projektu? Tie stāsti par meistaru ideju skicēm uz lidmašīnu salvetēm…
DR:
Es pats vienmēr esmu klāt katra projekta sākumposmā un noslēgumā. Mana iejaukšanās realizācijas gaitā ir atkarīga no projekta lieluma, sarežģītības un citiem apstākļiem. Piemēram, Venēcijas biennāles instalācijas tapšanā es pats piedalījos visos tās realizācijas posmos.

Par Rokvela iesaistīšanos projektu tapšanā gan klīst leģendas. Īsu brīdi pirms kāda restorāna atklāšanas viņš, apskatot gandrīz gatavo interjeru, paziņojis, ka ēkas fasādei nav izvēlēts īstais tonis, un licis situāciju mainīt. Arī Venēcijā tikai pāris dienu pirms izstādes publiskas atklāšanas Rokvels mierīgā, bet pārliecinošā tonī biennāles pārstāvjiem norādīja, ka viņa instalāciju no ieejas Arsenālā atdalošā starpsiena ir pārāk īsa. Itāļiem nekas cits neatlika kā solīt situāciju mainīt un diezgan fundamentālo sienu pagarināt. Pats Rokvels uzskata — ja kaut kas nepatīk vai liekas nepieņemami, par to uzreiz un skaidri jārunā. Atklātība palīdzot visām projektā iesaistītajām pusēm.

KB: Jūs izstrādājat arī mēbeļu dizainu. Vai esat totālā dizaina piekritējs un paša veidotajā interjerā nosakāt pat vissīkāko detaļu izskatu?
DR:
Arhitektam pabeigt kādu projektu ir diezgan grūti. Nav spēka to palaist vaļā. Kad kāda ēka vai interjers ir gatavs, to sāk lietot cilvēki un ievieš savas korekcijas arhitekta idejā un izpildījumā, turklāt bieži vien pretēji autora iecerētajam. Tāpēc necenšos kontrolēt katru detaļu. Mani vairāk interesē tieši lietotāju veiktās izmaiņas, kāpēc un kā viņi paši pārveido vidi.

Rokvela CV realizēto darbu skaits tuvojas pusotram simtam, turklāt tie ir visdažādāko izmēru un funkciju projekti — no mūziklu scenogrāfijas līdz pat pilsētu atsevišķu rajonu plānojumam. Tomēr galvenokārt viņš ir pazīstams kā izklaides vietu — restorānu, klubu, kazino — interjeru iekārtotājs. Liels bija amerikāņu sabiedrības pārsteigums, ka tieši Rokvelam tika uzticēts radīt Grand Zero skatu platformu, no kuras paveras skats uz reiz bijušajiem «dvīņu» torņiem. Kā nu gan izklaides vietu iekārtojuma guru veidos pavisam citas semantikas klātu vietu! Taču Rokvels ar šo uzdevumu tika galā godam un bez formas vai dekoru ārišķībām veidotās skatu platformas piemērotība vietai un tās nozīmei netiek apšaubīta. Viņa uzaicināšana par 2009.gada Oskaru pasniegšanas ceremonijas televīzijas pārraides dizaina autoru gan sabiedrībai šķiet teju pašsaprotama. Rokvela ciešā saistība ar teātra un mūziklu vidi, zināšanas par paša veidotā Kodak teātra priekšrocībām un mīnusiem, ir neapšaubāma garantija projekta veiksmei. Arhitekts pats gan daudz labprātāk runā par bērnu slimnīcu vai rotaļlaukumu izveidi Bruklinā.

KB: 21.gadsimta arhitektu vidū ir vērojama neticība spējai ar arhitektūru mainīt pasauli, padarīt to labāku.
DR:
Arhitekti veido pasaules ainu, un es no sirds ticu, ka varam to radīt labāku. Dzīvoju Ņujorkā, un pēc septembra terora aktiem bija ļoti grūti atrast motivāciju turpināt darbu. Cerība, ka arhitekts var mainīt notikumu gaitu, bija viens no spēcīgākajiem dzinuļiem arī turpmākai profesionālai darbībai. Īpaši, ja arhitekti apvienotos, viņi spētu gāzt kalnus un izdarīt ļoti daudz labu lietu.

KB: Bet kā ir ar arhitekta atbildību un piekrišanu strādāt cilvēktiesības ignorējošu valstu pasūtījumiem? Tā pati Ķīna un Rietumu arhitekti šajā valstī…
DR:
Nu pasauli nevar tik vienkārši iedalīt melnajā un baltajā. Arī Ķīnu nevērtēju tikai un vienīgi negatīvi. Tur uzceltās ievērojamās ēkas ir svarīgas ne vien vietējiem cilvēkiem, bet arī pārējiem zemeslodes iedzīvotājiem.

KB: Vai jūs ticat, ka mūsdienās vispār ir iespējams radīt kaut ko pilnīgi jaunu?
DR:
Tā ir tāda vēsturiski tradicionāla izpratne, ka katru nākamo attīstības posmu atklāj kaut kā vēl nebijuša radīšana. 21.gadsimtā kaut kā vēl neredzēta izgudrošana nav tik aktuāla. Mūsdienās daudz būtiskāk ir nevis tas, ko tu radi, bet gan, kā tu radi. Protams, ir skaidrs, ka gandrīz viss jau kādreiz ir bijis.

KB: Viena no jaunākajām tendecēm ir neglītā modīgums. Tiek uzskatīts, ka neglītais ir potenciāls vēl neizmantotām radošuma iespējām.
DR:
Par neglīto arhitektūrā jau pagājušā gadsimta 70.gados rakstīja Roberto Venturi un apmēram tajā pašā laikā arī Rems Kolhāss. Tātad tā nav tikai pēdējo gadu mode. Manuprāt, skaistumam vai tā pretmetam neglītumam nav iespējama viena definīcija — kas vienam šķiet skaists, otram var likties pavisam nesmuks. Runas par neglītuma estētiku lielākoties ir vienkāršs mārketinga triks.

KB: Vai jums nešķiet, ka mūsdienu arhitektūrā kopumā vizualitātei ir pārāk liela loma?
DR
: Es pievienojos šim viedoklim. 21.gadsimta kultūra ir izteikti vizuāla. Tāpēc mani ļoti aizrāva bērnu pagaidu rotaļlaukuma izstrāde. Šajā projektā bija jāaizmirst, kā tas viss izskatīsies izvēlētajā parkā. Galveno uzmanību veltīju, kā rotaļlaukums darbosies, vai tas būs droši un ērti.

KB: Taču, iespējams, izteikti vizuāla arhitektūra cilvēkiem šķiet tuvāka un saprotamāka.
DR:
Protams. Pirmais iespaids par ēku ir vizuālais. Uzmetot skatienu kādai būvei, pirmais, ko nodomājam, ir, vai tā ir skaista, nevis — cik tā ērta lietotājiem. Parasti gan zem šīs vizuālās čaulas slēpjas arī sarežģīta funkcionālā programma.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 vote
Article Rating
guest
0 Comments
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x