Gada skati izvērtējot

21. jūnijā Arhitektu savienība aicināja uz diskusiju par gada skati. Kaut arī aicināti tika daudzi, saruna notika salīdzinoši nelielā lokā. Tam ir arī savs labums — diskusija izdevās pietiekoši lietišķa un mērķtiecīga, un tās gaitā radās vairāki vērtīgi priekšlikumi, kurus īstenojot, pasākums varētu dot noteiktu labumu nozarei, gan arī gūt plašāku skanējumu.

Vērtīgi,
ka diskusija mazāk kavējās pie skates rezultātu iztirzāšanas,
bet vairāk pievērsās procesam un nākotnei — tam, kā pasākumu
padarīt nozīmīgāku, saturīgāku un arī pamanāmāku. Sarunā bija jaušami divi virzieni — viens, kā skati padarīt
pamanāmāku plašākai sabiedrībai, otrs — paaugstināt pasākuma vērtību, lai tas kļūtu par nozares attīstības procesa būtisku sastāvdaļu.

Šī
dilemma zināmā mērā sasaucas arī ar to, kā pēdējos gados
mainījušies skates uzsvari un balvu dalīšanas kārtība.
Iepriekš, kad ananāsu šķēles tika dotas dažādās nominācijās,
pasākums bija galvenokārt tādi kā arhitektu profesionālie
svētki, kur balvu iedalījums no malas raugoties varēja likties
visai komplicēts un nesaprotams. Tas nozīmēja arī to, ka kādas
mazāk ievērojamas nominācijas uzvarētāji nereti it kā aizēnoja
uzmanības vērtus darbus, kas palika otrie vai trešie nosacīti
būtiskākajās kategorijās (piem., sabiedriskās ēkas).

Ja balvu
uztver arī kā arhitektūras publicitātes instrumentu, ar kura
palīdzību sabiedrībai tiek komunicētas vērtības un viedoklis par
to, kas tad ir laba arhitektūra, bija būtiski procedūru
vienkāršot. Šī bija jau otrā reize, kad skatē dalījums
kategorijās ir atmests, ļaujot žūrijai izvēlēties četrus vai
piecus patiešām labākos no visa klāsta.

Tas ir
loģisks un saprotams solis, taču arī tam ir savi trūkumi.
Piemēram, kādiem nelieliem, kaut arī kvalitatīviem un
augstvērtīgiem interjeriem prakstiski nav iespējas sacensties
vienā grupā ar lielām ēkām vai kompleksiem. Tāpat pastāvot
šādai kārtībai gandrīz automātiski ārpus konkurences paliek
kādi konkursu projekti vai priekšlikumi. Šī gada skate gan
parādīja, ka rezultāts var būt pietiekoši negaidīts, uzvarot
darbam, kas nemaz nav arhitektūras darinājums.

Iespējams,
par šo lietu diskusijas ir vērts turpināt un droši vien, ka tas
ir pat vajadzīgs. Tomēr būtiskākākais priekšlikums, kas
izskanēja, attiecās nevis uz balvu sadalījumu, bet uz pašu skates
jēgu. Sarunas laikā ar konkrētiem ierosinājumiem apauga ideja, kā
pasākumu paplašināt un padziļināt, lai no vienas dienas vai
nedēļas notikuma to padarītu par nozares attīstības procesa
būtisku sastāvdaļu.

Priekšlikumi
ietvēra ne vien ideju papildināt pēcskates ceļojošo izstādi ar
balvas ieguvēju lekcijām un uzstāšanos, bet arī domu, ka vēl
vērtīgāk būtu organizēt plašākas iepazīstināšanas ar skatei
pieteiktajiem darbiem, vērtēšanas, diskusijas un varbūt pat
konferenci vēl pirms fināla žūrijas darba un skates rezultātu
paziņošanas. Radās doma skati rīkot trīs kārtās,
pirmajā vērtētāju loku, iespējams, mazliet palašinot (šobrīd
pirmās kārtas, t.s. tehniskās, žūrijas darbā piedalās apmēram
septiņi vērtētāji, kas parasti otrajai kārtai atlasīja apmēram
20-25 darbus, kas pretendē uz galveno balvu un tiek iekļauti
katalogā). No jauna iecerētā otrā kārta tad nozīmētu publisku
izvirzīto darbu plašāku apspriešanu, aicinot izteikties un
pamatot savus kritērijus un izvēli gan žūriju, gan arī pašu
darbu autorus. Ļoti svarīgi būtu, lai šādi īsi, argumentēti
žurijas vērtējumi pēc tam parādītos arī skates katalogā un mājaslapā.

Apzinoties
to, ka 25 ēkas vai citi izstrādājumi dažādās Latvijas malās ir
mazliet par daudz, lai ar tiem kvalitatīvi divarpus dienās
iepazītos un tos izvērtētu ārzemnieku žūrija, būtu vērts jau
otrajā kārtā Arhitektu savienības ietvaros tādā vai citādā
veidā no pirmajā kārtā atlasītajiem darbiem finālam izvirzīt
kādus 10-12-15, ko tad varētu vārtēt ārzemju eksperti. Tādejādi
būtu iespējams arī turpināt tradīciju, ka ārzemju žūrijas
pārstāvji pirms skates gala pasākuma uzstājas ar kādu
priekšlasījumu, kas pēdējos pāris gados nebija iespējams
galvenokārt žūrijas noslodzes dēļ.

Ja izdotos
iedzīvināt aptuveni šādu modeli, tad gan darbu rakstiski
vērtējumi no vietējās un ārzemju žūrijas puses, gan
diskusijas, lekcijas un citi skates satelītpasākumi varētu
kļūt par vērtīgu un regulāru pienesumu vietējai arhitektūras
kultūrai. Tādā gadījumā arī būtu vērts to uzturēt ik gadus,
atskatoties no domas par skati reizi divos gados, pret ko iestājās
lielākā daļa sarunas dalībnieku. Domājams, ka šādam procesam
lielāku interesi pievērstu arī citi mēdiji un plašāka
sabiedrība.