Jūrmalas pašvaldība ir iecerējusi glābt nīkuļojošos Ķemerus, uzceļot milzīgu sabiedrisko ēku, tāpēc vasarā rīkoja konkursu dabas tūrisma centram, uzdevumā iekļaujot arī meža parka labiekārtojumu, resp., takas, skatu platformas un tamlīdzīgu «mazā arhitektūru». Konkurss noslēdzās oktobrī un 11 darbu konkurencē uzvarēja projekts, kura autori ir Lauder Architects sadarbībā ar ALPS. Tā ir viena no četrām uzvarām Lauderu biroja nesenajā konkursu triumfa sērijā.
Skumji vērojot Ķemeru kā vietas bojāeju, domāju, ļoti daudziem ir nācis prātā, — cik jauki būtu, ja abas lielās Ķemeru būves — Laubes projektētā majestātiskā viesnīca un arī peldu iestādes un dūņu dziedinātavas ēku komplekss (kurā, savukārt nozīmīgu daļu projektējis Ernests Štālbergs, 1920. gados) tiktu atjaunotas un atkal iegūtu dzīvību. Bet ir kā ir, — abas šīs vērienīgās ēkas (par otro varētu teikt — tikai atliekas) ir privātās rokas un potenciālā kūrorta atdzimšana ar gadiem šķiet arvien vairāk tikai teorētiska vīzija. Kaut gan tas dabas potenciāls, — tik īpašās dūņas un sērūdeņi, — šķiet tā visa taču šeit ir stipri vairāk, nekā kaimiņvalstu ievērojamākajās kūrortu vietās, — tādās pilsētās kā Druskininkos, Pērnavā, Kuresārē, Hāpsalu.. Un tomēr mūsdienīga SPA industrija tajās ir attīstītās krietni vairāk nekā visā Jūrmalā kopumā, par kādreiz tik nozīmīgajiem Ķemeriem atsevišķi nemaz nerunājot.
Pieredzot Jūrmalas attīstības peripetijas, tāpat arī dažādu privātu un arī pašvaldību iecerētu projektu norises Latvijā kopumā, ir grūti nebūt skeptiskam attiecībā uz ieceri būvēt vēl vienu lielu ēku Ķemeros. Tomēr itin kā optimistiskākam būt ļauj fakts, ka būtiska daļa no iecerētās astoņu miljonu investīcijas ir Eiropas Savienības struktūrfondu finansējums, kas tātad nāk ar noteiktiem nosacījumiem un ļauj cerēt, ka projekts visdrīzāk varētu tikt īstenots.
«Daudzfunkcionāla dabas tūrisma centra izveide ir daļa no Jūrmalas pašvaldības Ķemeru attīstības vīzijas iecerēm, kas paredz kurortoloģijas atdzimšanu, dabas un kultūras tūrisma attīstību, sakārtojot infrastruktūru, atjaunojot kultūrvēsturisko mantojumu un saglabājot unikālās Ķemeru dabas vērtības. Jaunais centrs Ķemeros iecerēts kā unikāls Jūrmalas «enkurobjekts» — interaktīvs, izglītojošs dabas tūrisma objekts, kura īstenošana palīdzēs revitalizēt degradēto teritoriju un veicināt uzņēmējdarbības vides attīstību, sekmēs nodarbinātību un tūrisma plūsmas pieaugumu Jūrmalā.»
Konkursa «izaicinājumi»
Tomēr iecerētā dabas centra vēriens šķiet drusku mulsinošs. Kā konkursa darbu vērtējuma vispārīgajā daļā, pārstāvot žūriju, raksta Gatis Didrihsons: «dažas ēkas atgādina nacionālo muzeju, skolu vai koncertzāli, bet, manuprāt, vajadzētu izskatīties … pēc dabas tūrisma centra, pietiekami pamanāmam un interesantam, tomēr paviljona tipa, dabā integrēta ēkai, kas realizējama saprātīga budžeta ietvaros.» Viens aspekts, kas vairāk pašu arhitektu rokās, ir ēkas tēls, otrs — rīkotāju izstrādātā programma, kas pieprasīja 3600 kvadrātmetru platības. Taču tā nav kopējā, bet tikai prasītā lietderīgo telpu platība, neieskaitot tajā gaiteņus, komunikācijas utml. telpas. Arhitektu piedāvātie darbi, protams, vadās pēc konkursa programmas.
Mums gan ir precedents, kad arhitekti, iespējams, sekojot kādiem racionāla saprāta argumentiem, apzināti ir uzprojektējuši mazāku un kompaktāku ēku nekā prasīts un tomēr uzvarējuši konkursā. Runa, protams, ir par Saldus Mūzikas un mākslas skolu, kas jau tāpat dabā nemaz nešķiet tik maza. Šai, Ķemeru gadījumā iespējamās atkāpes no programmas bija vispirms konkursa dalībnieku ziņā, un pēc tam — žūrijas vērtējuma ziņā. Lasot žūrijas vērtējumus*, var nojaust, ka tieši šajā — lieluma aspektā žūrija priekšroku devusi drīzāk mazākiem, kompaktākiem, kā arī fleksiblākiem risinājumiem, kas ļautu topošo būvi reducēt uz mazāku vai īstenot pa kārtām. Tādejādi iznāk, ka žūrija ir tā, kas cenšas drusku noklusināt pasūtītāja ambīcijas un vērienu.
Cits izaicinājums ir pilsētbūvnieciskā situācija, izvēloties pamatotu ēkas un autostāvvietu izvietojumu. Veiksmīgā scenārijā topošajai ēkai kopā ar jau pieminētajām lielajām būvēm — viesnīcu un dūņu dziedniecības iestādi būtu jāveido lielāks ansamblis, tāpēc likumsakarīgi būtu vietu šo trīs būvju kompozīcijas centrā paredzēt pietiekami cienīgu, kaut vai pieļaujot tās atbilstošu attīstību kādā tālākā nākotnē. Tāpēc kā veiksmīgāki tika vērtēti darbi, kas autostāvvietas neiezīmēja šajā zonā, bet drīzāk teritorijas dienvidu galā. Kas gan savukārt raisa pretrunas ar plānotā dabas centra galvenās ieejas izvietojumu — vai to pavērst vairāk pret autostāvvietām vai nosacīto trīs būvju pilsētbūvnieciskās kompozīcijas fokusa vietu. Konkursa dalībnieki šos uzdevumus risinājuši atšķirīgi.
Labākie priekšlikumi
Turpinājumā nedaudz īsināti un rediģēti (labākas lasāmības vārdā) izvilkumi par trīs augstāk novērtētajiem projektiem no žūrijas komisijas atzinuma.
1. vieta — Lauder Architects, ALPS
Vispamatīgākais un vietai atbilstošākais darbs. Kopumā sabalansēts un izturēts priekšlikums. Pārsteidzoši liels darba apjoms izdarīts un tas paveikts pārliecinoši profesionālā veidā. Rūpīgā izpēte, situācijas analīze un savāktie materiāli nav palikuši formālas informācijas līmenī, bet gan palīdzējuši radīt veiksmīgāko un pārdomātāko ēkas novietni, loģisku autostāvvietu risinājumu un neuzbāzīgu, bet korektu savienojumu ar parka daļu, kurā paredzētas aktivitātes ņemot vērā dabas lieguma nosacījumus.
Darbs apliecina, ka ir iespējams doto programmu realizēt precīzā veidā, kāda tā tika prasīta. Ēkas apjoms korekts, ar pārdomātu apdares materiālu un izsvērtu blīvo/stikloto daļu kārtojumu. Racionāls plānojums un vērtējama konstruktīvā shēma, kas nepieciešamības gadījumā pieļauj elastīgas pārveides iespējas — mainīt ēkas platību, precizējot programmu. Projektu iespējams samērā viegli ir koriģēt, piemēram, samazinot ekspozīciju, zāļu apjomus, pārdomājot atteikšanos no pazemes daļas, — dēļ tā nesabrūk projekta ideja.
Autori skaidri izšķīrušies par galvenās ieejas risinājumu, veidojot to pret parku un divām esošajām lielajām būvēm (dziedniecības kompleksu un viesnīcu). Līdz ar to ēka ir ar muguru pret autostāvvietām, bet te bija jāizdara izvēle un tā ir skaidra. Rezultātā šis lēmums palīdz tālākai racionālai ēkas funkcijai (bez liekām platībām), kas nebija tik veiksmīgi atrisināms darbos ar vairākām ieejām, cenšoties ēku pavērst pret visām it kā svarīgajām pusēm. Gājēju un transporta (autobusu) vieta u.c. labi iestrādāta kopējā risinājumā. Kopumā priekšlaukuma labiekārtojums šķiet pārāk urbāns, bet arī to viegli var labot tālākā projekta attīstības gaitā, ja nepieciešams.
Priekšlikumam, iespējams, pietrūkst zināmas atraktivitātes, vai arhitektoniska akcenta, kas «atsvaidzinātu» kompozīciju. Taču turpinot darbu pie piedāvājuma, to iespējams uzlabot, piemēram, ar kādu vertikālo akcentu, atraktīvu taku veidojumu vai līdzīgākām lietām, ko var radīt arī vēlākās stadijās labiekārtojumā.
2. vieta — OUTOFBOX, LANDSHAPE, H2E, IE.LA inženieri
Visatraktīvākais darbs ar perfektām vizualizācijām un brīvu pieeju konkursa uzdevumam. Priekšlikums atzīmējams kā viens no ideju ģeneratoriem konkursā — sērūdens pagrabs, kurā jānokāpj, lai pēc tam dotos garā, bet dažādu piedzīvojumu pilnā kāpienā daudzu simtu metru garumā, pamazām paceļoties virs parka koku galotnēm. Gan pati ēka ar iekšpagalmu, gan taka caur pazemi līdz koku augšai — neapšaubāmi būtu vērā ņemams vietas magnēts. Labs mārketinga materiāls apmeklētāju pievilināšanai arī no ārzemēm. Lieliska ideja par ceļa apli krustojumā, arī stāvvieta ir labā vietā un ēkas ieejas izvēle ir pret to.
Konceptuāli spēcīgs, taču, detaļās iedziļinoties, brīžiem pretrunīgs darbs. Ieeja orientēta pret galveno piebraukšanas virzienu (apvedceļu), tomēr ar muguru pret pārējo kompleksu. Arī pati ēkas novietne neveido, nenoslēdz trīs kompleksa grupu apbūvi, kas ir būtiski.
Pati ēka ir par lielu (par 600 kvadrātmetriem vairāk nekā programmas), ar plašām tranzīta zonām. Taču apjoma forma ir pabeigta, tāpēc būtu sarežģīti kaut ko mainīt (piemēram, samazināt) nezaudējot apjoma ideju, saglabājot iekšpagalmu, labās proporcijās. Funkcionāli iekšpagalms nesavienojas ar izstāžu telpu, bet to nodala gaitenis. Pati par sevi ideja nav slikta, tomēr summā rada daudz liekas platības, kas ir jāuzbūvē un jāuztur.
Zināmas bažas rada arī taisnās garās takas realizējamība noteiktajā dabas pamatnes teritorijā, kur būvniecības iespējas ir ļoti ierobežotas. Gribētos cerēt, ka to tomēr varētu paveikt.
3. vieta — BB Studija, Kubs, Labie koki projekti
Pirmais iespaids atgādina ar nelielu reveransu pagājušogad aizsaulē aizgājušajai pasaules arhitektūras zvaigznei — Zahai Hadidai, ugunsdzēsēju depo Vitras kampusā Vācijā (Weil am Rhein). Un tomēr ne tik tieši, lai tā būtu problēma — ir koks, atšķirīga materializācija, un kopumā šī darba autori piedāvā vienu no dzīvīgākajiem un labākajiem darbiem konkursā. Grafiskais sniegums atšķirībā no līderiem nesniedz pārliecinošu iespaidu par ēkas mērogu un būtiskajiem skatiem, tomēr, iedziļinoties risinājumos, šis priekšlikums uzrunā arvien vairāk.
Atšķirīgi no citiem un nenoliedzami pozitīvi ir vērtējama ēkas atvērtība apmeklētāju plūsmām no visiem virzieniem, īpaši — centieni «atvērties» divos pretējos virzienos, ar asprātīgi risinātām divām ieejām un ēkai cauri ejošu taku. Ievērojama ir plānojuma fleksibilitāte. Tomēr ļoti diskutabls ir ēkas fasādes izmērs pret autostāvvietām, kā arī koka pielietojums atklātās, slīpās plaknēs.
Teritorijas plānojums strādā — vieta tiek pilnībā izmantota, autostāvvietas neuzbāzīgi izvietotas racionālā veidā gar mazākas nozīmes Sēravotu ielu, neveidojot stāvlaukumu. Nosacīts mīnuss šādam risinājumam ir attālums, kas jāveic no tālākām auto stāvvietām līdz ēkai, bet šajā vietā un reizē šādi arī varētu būt (dabas taka). Oriģināla pieeja, kuru ieteiktu izskatīt kā variantu pasūtītājam tālākās stadijās. Novirzot transportu no Tūristu ielas, mazināta barjeras joslas sajūta pie dziedniecības kompleksa un starp parka zonām. Šis ir veids, kā «vilks paēdis, bet kaza dzīva» attiecībā pret nākotnes potenciālu, — saglabājas iespēja izveidot centrālu vietu — laukumu starp trīs ēku kompleksiem. Patīkama ir sajūta par parku sajūgumu abpus Tūristu ielai. Labi izstrādāts ainaviskais priekšlikums.
Pie nosacītiem darba mīnusiem būtu minams plānojums — koridorveida pasāža, kas labi risināta ar virsgaismām un tīri labi izskatās arī bildēs. Tomēr šis risinājums nešķiet tik labs, kā darbos, kuros jaušama stiprāka sakne ar ārtelpu un veidots iekšējais pagalms. Katrā ziņā labs sniegums — mazliet prēriju noskaņās noformētais darbs labi atklāj vietas potenciālu un korekti notur telpiskās vides mērogu, un var tikt uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem priekšlikumiem konkursā.
* No žūrijas komisijas atzinuma gan nav skaidri noprotams, vai tas ir visas komisijas vērtējumu kopsavilkums, vai tomēr drīzāk viena komisijas locekļa — Gata Didrihsona detalizētais vērtējums.
Sagatavoja: Artis Zvirgzdiņš
