Atskatoties uz konkursa rezultātiem Marijas ielā 2

Jau gandrīz pirms diviem mēnešiem noslēdzās konkurss jaunai biroju ēkai Rīgas centrā, Centrālstacijas tuvumā — Marijas ielā 2.  Savlaicīgi atspoguļot konkursa rezultātus pilnvērtīgi nebija iespējams un tagad tas var nešķist vairs ļoti aktuāli. Šobrīd vēl grūti prognozēt, kā šodienas apstākļi ietekmēs būvniecības procesus Rīgā un vai un kad nonāks līdz šī projekta īstenošanai, taču konkursa rezultāti ļauj runāt vismaz par vienu no aspektiem, — par attieksmi pret publisko un arī — puspublisko un privāti publisko telpu pilsētas centrā.

Konteksts — Marijas 2a

Marijas ielā 2 jau ir viena ēka — tas 1911. gadā celtais Paula Mandelštama projektētais nams, arhitektūras konkurss attiecās uz pusi zemesgabala. Taču, lai labāk saprastu konkursa kontekstu, lielākā uzmanība būtu jāpievērš trijstūrainā kvartāla tukšajai daļai, blakus esošajam zemesgabalam, kura adrese ir Marijas 2a. Tas ir Rīgas centra struktūrai ir netipiski liels gruntsgabals, — realitātē tas nozīmē  pusi vai vismaz trešo daļu no visa kvartāla stacija tuvumā — sākot ar Marijas / Satekles ielas stūri, gar Satekles ielu un tālāk līdz pat Elizabetes ielas stūrim.

Konkursa teritorija

Lielā gruntsgabala izcelsme ir saistīta ar pašas Satekles ielas vēsturi, ar 20. gadsimta 50. gadu beigām, kad pārbūvējot Centrālstaciju, tika nojaukta kādreizējā zemes līmenī esoša gala stacija ar daudziem vēdekļa veidā izvietotajiem sliežu ceļiem. To vietā nedaudz vēlāk tika izbūvēts modernisma ansamblis ar centrālo staciju, nu jau zudušo centrālo pastu un plašu priekšlaukumu. Bet Satekles iela, kas tobrīd sākās tikai aiz Visvalža ielas, tika pagarināta līdz stacijas laukuma, resp., līdz Marijas un Merķeļa ielas krustojumam.  Un tā kā Satekles ielas pirmais numurs ir tikai aiz Lācplēša ielas, tad lielais zemes gabals pagarinātās Satekles ielas sākumā ir adresi Marijas 2a. Tādejādi vēsturiski iesāktais kvartāls starp Marijas, Elizabetes un Satekles ielu nekad nav bijis telpiski nobeigts, tā nepabeigtajā daļā gadu desmitiem atradās mikroautobusu galapunkts.

Pienākot jaunajiem, mūsdienu laikiem tas bija varens potenciāls — liels, faktiski tukšs gruntsgabals stratēģiskā vietā pilsētas centrā, blakus stacijai. Divtūkstošos gadu vidū šis zemesgabals nonāca kompānijas REGALS NAMI īpašumā un Rīgas dome akceptēja ieceri šai vietā būvēt lielu biroju un veikalu ēku. Arhitektūras konkursā uzvarēja KUBS un viņu 2006. gadā izstrādātais projekts — stiklota ēka ar sarkanīgo stūri pret Marijas un Satekles ielu krustojumu ilgus gadus bija oficiālā versija tam, kā šeit kādreiz varētu izskatīties.

Marijas 2a — KUBS, 2007

Kā kompromiss starp pilsētas un attīstītāju interesēm bija mikroautobusu pieturas plānotās ēkas pagrabā, apmēram tai stūrī, kur līdz šim atradās mikroautobusu galapunkti. Papildus tam pirmajā stāvā  bija plānota diezgan dāsna telpa gājēju pasāžai, kā arī — garām ejošos gājēju plūsmām ielas līmenī atbrīvota Marijas/Satekles ielu stūris. Vēl jāatgādina, ka REGALS NAMI ir īpašnieki un attīstītāji abiem tukšajiem gabaliem, — gan Marijas 2, gan Marijas 2a, tādejādi pārvaldot puskvartālu tik centrālā vietā.

Marijas 2a — plāns ar pasāžu pirmo divu stāvu līmenī — KUBS, 2007

Konkursa rezultāti

Konkursa rezultātu kopsavilkums ir publicēts konkursa mājaslapā un iesaistītajiem un ieinteresētajiem labi zināms.

Godalgoto darbu autori:

  • Pirmā vieta — BB STUDIJA
  • Otrā vieta — LAUDER ARCHITECTS
  • Trešā vieta — SAMPLING

Kā arī divas veicināšanas prēmijas birojiem:

  • UNITED RIGA ARCHITECTS
  • MALUS ARCHITECTS

Iepazīstoties ar žūrijas vērtējuma kopsavilkumu, kā arī pārrunājot vērtēšanu un rezultātus ar vairākiem žūrijas locekļiem, redzams, ka kaut arī piedāvājumi tika izvērtēti vispusīgi, tomēr galvenais kritērijs ir bijusi Marijas ielas fasāde, jaunās ēkas plānojumu un citas telpiskās kvalitātes atstājot otrajā plānā. Galu galā iznāk, ka tā arī šie rezultāti jāuztver, — kā konkursam par labāko fasādi.

Tā kā konkursa materiālos bija kādreizējais Marijas 2a projekts, kurā pirmo divu stāvu līmenī redzama gājēju pasāža, tad vairums dalībnieku savos konkursa risinājumos jaunprojektējamajā namā arī paredzēja pasāžu, kas veidotu īsceļu cauri kvartālam savienojot Satekles un Marijas ielu. Taču lieta tā, ka konkursa laikā Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomē tika saskaņots jau jauns projekta variants Marijas 2a ēkai, — jauna ir ne tikai fasāde, bet arī plānojums, — pagrabā vairs nav mikroautobusu galapunkts, bet pirmajā stāvā — nav pasāžas. Tādejādi, jau konkursu darbus vērtējot, pasāžai projektos vairs nebija nozīmes.

No godalgotajiem projektiem risinājumu bez pasāžas piedāvāja vienīgi konkursa uzvarētāji — BB STUDIJA, resp., — kādreizējais KUBS, kuri stāv arī aiz Marijas ielā 2a projekta. Bet, — konkurss jau bija, izrādās, tikai par fasādi.

Konkursa žūrijas protokols (PDF)

Telpa vs. fasāde

No mana kā pilsētas lietotāja viedokļa fasāde, protams, ir svarīga. Nu — gribās, lai tā ir skaista un interesanta, lai iemieso kaut ko no šī laika gara un reizē — arī, lai nenoveco (kā fiziski, tā morāli) pārāk ātri. Un tomēr, fasāde nav galvenais, — kā pilsētas lietotājam un baudītājam man vēl svarīgāka ir pilsētas telpa. Protams, arī fasāde veido ielas telpas daļu, bet šai gadījumā biju domājis telpu, kas pilsētu padara daudzveidīgāku, intriģējošāku, ērtāku un patīkamāku. Un ne vienmēr tā ir tikai publiskā telpa, — arī puspubliska vai — privātīpašumā esoša publiskā telpa (privately owned public space) var dot ļoti daudz pilsētas bagātināšanai, padarot to tīkamāku iedzīvotājiem un lietotājiem.

Rīgā, protams, (vai šajā gadījumā — diemžēl) nav tā kā Ņujorkā vai citās ASV lielpilsētās, kur šī lieta plānojumā ir ļoti skrupulozi izstrādātā un tai ir nozīmīgas tradīcijas. Rīgā gan ir Berga bazārs, — gandrīz vienīgais vērā ņemamais, taču katrā ziņā — spožais piemērs. Bet arī, piemēram, Galleria Riga veikals piedāvā pasāžu cauri kvartālam, savienojot Dzirnavu un Blaumaņa ielas. Var diskutēt par telpas interjeru, taču pati iespēja iziet cauri kvartālam noteikti pilsētu bagātina un dara patīkamāku. Līdzīgi arī nesenāki piemēri, — Upīša pasāžas turpinājums līdz Birznieka-Upīša ielai un Dzirnavu—Blaumaņa ielu savienojums kvartālā starp Tērbatas un Barona ielām, — var kritiski attiekties pret kādiem arhitektūras un ārtelpas risinājumiem, taču pilsēta un lietotāji neapšaubāmi ir ieguvēji.

Visi šie gadījumi ir pašu īpašnieku kādreizējā vai nesenā iniciatīva, — tos nav regulējusi vai veicinājusi pilsētas plānojuma likumdošana, bet pašu attīstītāju izpratne, ka šādi savienojumi cauri kvartāliem piesaista cilvēkus, tai skaitā,  — arī veikaliem un kafejnīcām, kas atrodas kvartāla iekšpusē.  Arī šobrīd tukšā vieta pie stacijas — kvartāla daļa Marijas 2a un Marijas 2 gruntsgabalu robežās piedāvā labu iespēju šādas telpas veidošanai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka abiem zemes gabaliem ir viens īpašnieks.

Tomēr pēc tam, kad pilsēta ir atteikusies no idejas par mikroautobusus stāvvietu pagrabā, nav vairs arī prasības pēc publiski pieejamas ejas, kas savienotu divas ielas, cauri diviem  gruntsgabaliem. Esošās plānošanas likumdošanas līmenī pilsēta var tikai ieteikt, bet nekādi ietekmēt to, kam jābūt iekškvartālā, ārpus sarkanajām līnijām, pieprasot šāda veida  risinājumus. Un — īpašnieki arī uzreiz šo ideju ir atmetuši.

Protams, galvenais arguments ir kvadrātmetri no potenciāli izīrējamās platības, ko zaudē, ierīkojot tādu pasāžu. Un ir arī saprotams, ka lielākā gājēju plūsma šai vietā ir tā, kas savieno stacijas laukumu ar Merķeļa ielu, — tādam nolūkam arī Marijas 2a ēkas stūris pret krustojumu ielas līmenī ir atstāts tukšs. Savukārt gājēju plūsma no stacijas pa Marijas ielu virzienā uz Alfrēda Kalniņa un Elizabetes ielu, — tā esot vien daži procenti no kopējā plūsmas, — tā liecinot īpašnieka veikts pētījums. Kvartāla ģeometrija — šaurais stūris, novietojums pilsētā pret citām ielām un gājēju plūsmām, — tas drīzāk liecina, ka pasāža, kā cilvēku gaidīts īsceļš šai vietā varbūt nemaz nav tik pamatota.

Un tomēr, — lai arī nejūtos tik kompetents, lai apgalvotu, ka šāda kvadrātmetru zaudēšana atmaksātos jau tuvākajos gados, taču par to, ka pasāža arī šeit būtu ieguvums pilsētai — par to gan nešaubos. Un ja tās kvalitāte arhitektūras un telpas ziņā būtu pienācīga, plus arī saturs — tur pieejamie veikali un kafejnīcas aicinoši, — domāju, ka tā tomēr varētu gan nosegt zaudējumus par tiešajai komercijai atvēlēto kvadrātmetru samazinājumu.

Jāatzīst gan, ka arī vairums to godalgoto konkursa darbu, kas paredzēja pasāžu, tomēr lielu uzmanību tai nepievērsa. Izņēmums gan ir SAMPLING priekšlikums, kurā iekškvartāla publiski pieejamajai telpai bija atvēlēta tieši galvenā nozīme, piedāvājot intriģējošu un atraktīvu pagalma telpu. Tomēr ielas fasādes daļas risinājums ir diezgan diskutabls un žūrijai likās pārāk eksperimentāls un neiederīgs.

Tāpēc, kaut arī šo var uztvert kā tikai kārtējo konkursu fasādes risinājumam Rīgas centrā,  tomēr nepamet sajūta, ka pilsēta ir zaudējusi labu iespēju.

Dalīties ar ierakstu:

11
Pievienot komentāru

avatar
10000
4 Komentāru pavedieni
7 Pavedienu atbildes
0 Sekotāji
 
Visvairāk komentētais komentārs
Komentētākais komentāru pavediens
4 Komentāru autori
MiķelisKlopsArtis Zvirgzdiņšarhit Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie visvairāk balsotie
Miķelis
Guest
Miķelis

Runāt par publisko telpu vienmēr ir aktuāli, tā kā šī analīze ir vietā un laikā. Ātri pārskrēju vērtēšanas protokoliem un tur ir kāda zīmīga frāze ar ko vispār sākas vērtējums no pieminekļu sargu puses – Galvenā dzega atbilst RVC utt…. Es protams cienu un pat esmu pieminekļu sargu fans, tomēr aizdomāties varbūt nav slikti, tālākais būs pilnīgs miķelisms, tāpēc cilvēkiem ar vājiem nerviem, būvvaldes arhitektiem un pārējiem to labāk nelasīt. Nu pirmkārt – kāpēc Arhitektūras darba vērtējums sākas ar “Galvenā dzega atbilst…” Saprotu kontekstu, bet tomēr arhitektūras darba galvenais elements nav “Galvenā dzega”. Otrkārt – žūrijas komisijas vērtēšanas kritēriji (… Lasīt vairāk »

Artis Zvirgzdiņš
Editor

Paldies, Miķeli, par atzinību rakstam. Taču tavu nostāju par arhitektūras konkursu vērtēšanu laikam ne līdz galam sapratu. Daiļslidošanu galīgi nepārzinu, tik to, ka tiesneši kādus ciparus rāda. Tavs apgalvojums, ka arhitektūra ir telpas matemātika un skaitļi, nevis literatūra — tas man nav īsti saprotams. Baigi vienpusīgi un pārspīlēti. Un līdz ar to arī vērtēšana – tikai ar skaitļiem vien. Varbūt kaut kādos kritērijos tas arī der, bet nu – kopumā jau ar vārdiem, ar tekstu autoriem un publikai parasti var taču pateikt vairāk un labāk, nekā ar plikiem skaitļiem. Labi, piekrītu, ka nevajag liekvārdību, un labāk arī no klišejām izvairīties.… Lasīt vairāk »

Miķelis
Guest
Miķelis

Jā, protams tekstam jābūt, kā tādam raksturojumam darbam un tas nav slikti. Bet lai novērtētu darbu un lai kritēriji saglabātos arī citos konkursos, neatkarīgi no tiesniešiem, to garastāvokļa, angažētības un noskaņojuma, jābūt kādai kopējai vērtēšanas sistēmai, kas atalgo Arhitektūru. Un tai jābūt dzelžainai vismaz uz 10 gadiem, kad visi zin – jo vairāk meklēšu jaunas formas, netradicionālu pieeju, jaunus būvveidus, jo augstāk tikšu novērtēts. Un to iespējams izteikt tikai skaitļos, lai tas būtu objektīvi. Es runāju par Arhitektūras kodu ( analoģija ar programmas kodu, kur Tu redzi Lietotāja interfeisu, bet koda rindiņas ir aiz kadra ). Arhitektūras kods ir skaitļi,… Lasīt vairāk »

Miķelis
Guest
Miķelis

Tā mana loģika ir, ja Arhitektūras kods ir skaitļi, cipari, tad to var arī novērtēt ar ballēm, piešķirot vērtējumu katram elementam, atkarībā no sarežģītības kā daiļslidošanā – ja izlēksi četrkāršo, saņemsi augstāku atzīmi, elementi protams summējas galā vienādojumā ar attiecīgiem koeficientiem. Respektīvi – vērtēšanas kritēriji ir skaidri 10 gadus uz priekšu un ritenis nav jāizdomā katru reizi no jauna, uzvar Arhitektūras darbs ar lielāko Arhitektūras ( par kodu jāvienojas protams ) īpatsvaru.

Artis Zvirgzdiņš
Editor

Man tieši nešķiet, ka arhitektūras kodu varētu izteikt skaitļos. Nu labi, — izmērus, proporcijas var, bet nu – arhitektūra (tā, kuru tu mēdz ar lielo burtu rakstīt), — tā jau drīzāk ir īpaša telpas pieredze, sajūta, ko rada telpa un būve. Nu nezinu, kā to varētu izteikt skaitļos. Būvniecības konkursā gan jau varētu skaitļos salīdzināt, — cik kāda celtne izpilda tos vai citus kritērijus. Bet ar arhitektūru man to stipri grūtāk iztēloties.

Miķelis
Guest
Miķelis

Arhitektūru – to, kas ar lielo burtu, var analizēt ar skaitļu palīdzību. Visums arī faktiski ir viens liels vienādojums. Sākumā gan vajadzētu noteikt, kas Arhitektūrā ir tik īpašs un ar ko tā atšķiras no arhitektūras. Pamēģinām? Skaidrs ka katram darbam ir kāds savs stiķis, bet mēģināšu to piemēram izdarīt uz Rema Kolhāsa Prada Foundazione, tas gan pēc svētkiem un objekts ir mazliet specifisks. Sākumā koda sastāvdaļas un pēc tam – kā to pārvērst skaitļos.

Klops
Guest
Klops

Ja Arhitekturu varetu izteikt precizi izteikt skaitlos katra ciema butu pa Tadao Ando.
Un par Tripple axel arhitekturas darbu vertesana. Ja pec +6pt sanemsanas pec augsta kreativas domas lidojuma seko -6PT par totalu pasakuma budzeta ignoresanu kas gala sanaks?
Slinkums meklet bet ir video dokumentets, ka starptautiskos arhitekturas konkursos ari lieli biroji nem vera to, KAS par cilvekiem konkreti verte darbus. Ta ari ir sava veida burviba, katram maksliniekam ir sava pieeja, tapec Bajars ir Bajars un Liepins ir Liepins. Gaumes atskiras.

Miķelis
Guest
Miķelis

Nu redzi, objektīva vērtēšana tātad nav iespējama, jo gaumes atšķiras māksliniekiem + Latvijā tiek radīti ūberkūlīgi 3D ar apgrieztām perspektīvām un nepareiziem ļeņķiem, kas Būvvaldes spečukiem parasti ir medusmaizes vietā un tie krīt uz tiem kā irši uz medus podu. Par Tadao Ando katrā ciemā. Nu daiļslidošanā mūsējais arī sitās kā pliks pa nātrēm, kaut ir skaidrs kur tos punktus dabūt. Nav tik viegli tas un vajag zināmas rievas smadzenēs, lai vispār sāktu domāt par Arhitektūras kodu. Dažiem Latvijā tās starp citu ir. Bet tikai dažiem, tā kā spriedums par Tadao Ando simts latviešu dubultniekiem, Klop, ir mazliet pārsteidzīgs 😉

arhit
Guest
arhit

Cik stulbi ir tērēt biroja resursu konkursos, kuros uzvarētjs jau ir zināms. Diez kā BB studija zināja, ka pasāžas vairs nav, intuīcija?

Miķelis
Guest
Miķelis

20.gs. daiļslidošanas sacensības vērtēja 6 baļļu sistēmā 10 tiesneši Ja nemaldos un gāja kā pa celmiem, vērtēja protams pēc deguniem – valstīm un savējiem lika atzīmi 6.0 regulāri. Šobrīd 21.gs. tā ir sarežģīta sistēma ar koeficientiem par katru elementu un ja tiesnesis ir negodīgs, to pēc protokoliem uzreiz var redzēt. Fair Play. Nav laiks jaunai konkursu vērtēšanas sistēmai pienācis, kas veicinātu Arhitektūras nevis būvapjomu rašanos? Un veicināt to ar speciāliem palielinātiem koeficientiem tieši Arhitektūras lēcieniem.

Miķelis
Guest
Miķelis

Piebilstot par daiļslidošanas vērtējumu – pēc protokoliem ir redzams katra tiesneša ieguldītais darbs un ja speciāla komisija redz, ka tiesnesis ir slinkojis, vai bīdījis kādu savu protežē ar neobjektīvu vērtējumu ( to panāk salīdzinot kopējos vērtējumus pret individuālu tiesneša vērtējumu, ja tas pārsniedz noteiktus koeficientus, tad tiesnesis uz kādu laiku tiek diskvalificēts – tādejādi tiek izslēgta pērkamība, kukuļošana un citi fair Play pārkāpumi ). Tiesnešiem protams maksā – tas ir labi atalgots darbs. Tieši tāpat kā daiļslidošana ( uztverat līdzības? ) ir sporta veids ar milzīgi ieguldītu darbu, laiku un naudu , tadprēmija 1000 eiro Arhitektūrai – tas ir izsmiekls… Lasīt vairāk »