Pirmo reizi uz pašu uzdotajiem jautājumiem par to, kas šogad šķiet svarīgākais arhitektūrā, atbild A4D redkolēģijas dalībnieki. Savu viedokli pauž Ingurds Lazdiņš, Evelīna Ozola un Artis Zvirgzdiņš.
A4D jautājumi:
-
Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi arhitektūrā / pilsētplānošanā pasaulē.
-
Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi arhitektūrā / pilsētplānošanā Latvijā.
-
Nozīmīgākais, interesantākais notikums Jūsu profesionālajā dzīvē, spilgtākā ar arhitektūru un pilsētu saistīta pieredze šajā gadā.
-
Jums interesantākais A4D raksts vai tēma, kas publicēta / apspriesta.
Ingurds Lazdiņš
Arhitektonika, A4D dibinātājs un pirmais redaktors
1. Gada nogalē Latviju sasniedza ziņa par ievērojamā japāņu arhitekta Kisho Kurokavas nāvi. Meistars aizgāja 73 gadu vecumā, aiz sevis atstājot spožu ēku un projektu virknes. Viena no pēdējām sliktajām ziņām, kas neapšaubāmi izcilo personību sasniedza vēl dzīves laikā, bija lēmums nojaukt slaveno Nakagina Capsule Tower ― 1972.gadā Tokijā būvēto metabolisma arhitektūras ikonu un varbūt vienu no zināmākajām celtnēm pasaulē, vismaz profesionāļu aprindās noteikti.
Kāda ir šī fakta mācība? Ja atceramies metabolisma pamatkoncepciju (pag.gs.60―70.gadi) par elementu standartizāciju, turpmāku elastīgu to modificēšanu un strukturāliem papildinājumiem ēkai, kā dzīvam organismam augot, tad jāatzīst, ka jau pati pamatideja sevī saturēja arī savas iznīcības diagnozi ― kā ļaundabīgu audzēju tā aizmetnī. Šī neapšaubāmi funkcionālā, bet teorētiskā koncepcija izrādījās pārāk ideālistiska ― nepraktiska tādā nozīmē, ka atrauta no sava pasūtījuma, no reālā saimnieciskā pamatojuma ― kā organisma daļa, kurai vairs nepienāk tās pastāvēšanai nepieciešamās barības vielas un dzīvības sulas ― kā sastindzis monuments šī ēka tā arī neizdzīvoja savas plānotās metamorfozes un nesniedza savu iecerēto labumu cilvēkiem.
Zūdot izdevīgumam zuda arī lietderība. Šāds liktenis jau projekta stadijā piemeklējis arī lielāko daļu metabolisma novirziena ieceru, neskatoties uz neapšaubāmo ekoloģijas potenciālu, neskatoties uz šķietamo tehnoloģiskumu un futūristiski precīzu mērķa uzstādījumu. Īpaši acīmredzams ir metodes neefektīvums, ja sākam kaut cik nopietni un no ekonomiskā viedokļa analizēt tās gravitācijas slodžu kolīzijas, kas neizbēgami rodas, ja vien jau esošu kapsulu vai šūnu struktūru tiešām mēģinām papildināt ar jauniem fragmentiem vai papildus līmeņiem. Tik pat klaji neefektīvi izrādītos mēģinājumi pievienojamās papildus slodzes ievērtēt un iekļaut jau sākotnējo struktūras pamatelementu aprēķinos ― tas novestu pie grandiozas un tomēr grūti prognozējamas konstrukciju sadārdzināšanās. Vai tas nebija saskatāms jau pašā sākumā?
Lai vai kā arhitektam gribētos spīdēt ar visaptverošām un konceptuāli revolucionārām megastruktūrām, gravitācijas noteiktie mērogi un elementārs ekonomiskais pamatojums ir neapejami. Celtne ― cizņēmums varētu pastāvēt vienīgi kā dotēts piemineklis, kā teorētiskās domas manifests.
Šis stāsts ir kā atgādinājums par arhitektūras kā sociālas parādības patieso jēgu un atbildību, kas varbūt varētu atturēt kādu citu sociālutopistu no neauglīgiem, neglābjami teorētiskiem un egoistiski intravertiem t.s. radošajiem meklējumiem.
Atgriešanās pie metabolisma inspirētajām sistēmām varētu izrādīties iespējama un lietderīgāka laikā, kad civilizācijas tehniskais līmenis ļaus reāli manipulēt ar gravitācijas spēkiem vai citām pagaidām vēl praktiski neiedomājamām substancēm.
2. Pēc vērienīgā un ievērojami augstā līmenī organizētā Koncertzāles konkursa Rīgā grūti atrast kaut ko tik pat aizraujošu, tik pat nozīmīgu. Tam pretim varētu likt vienīgi augošo un attīstošos arhitektūras konkursu praksi kā tādu ― vairāk un dažādāki ir šie 2007. gada «darba svētki» 🙂 ne bez kurioziem, ne bez pretrunām, bet kopumā cerīgi.
3. Pieredze ― katra ēka, katrs projekts atnāk un notiek tikai tad un tajā vietā, kad visas, pilnīgi visas tajā iesaistītās puses to ļoti vēlās.
4. Pagājušā gada publikācijās tāpat grūti ir nosaukt kādu vienu, par citām nozīmīgāko tēmu. Domāju, ka interesanti ir jau tas vien, ka A4D lasīt ir interesanti un pasākums turpina darboties. Man personīgi vissvarīgākie šķiet raksti, kuriem komentāru skaits sniedzas daudzos desmitos ― tas rāda, ka pacelti būtiski jautājumi, tas atgādina, ka varam arī nebūt tikai vienaldzīgi vai viszinīgi. Žēl, ka savu turpinājumu nav atraduši sākumā labi iecerētie «ringi» ― diskusiju forumi ― vai tam kāds iemesls? Arī analītisku un profesionāli urķīgu interviju varētu būt vairāk. Uzskatu, ka attīstītai un veselīgai profesionālajai videi svarīgi ir saglabāt arī reiz iesāktos RVCAP un Arhitekta kolēģijas sēžu regulāros apskatus.
Visiem kolēģiem novēlu – lai Jaunajā gadā izdodas!
Evelīna Ozola
MADE arhitekti, A4D redaktore
1. OMAs, Žana Nuvēla, Normana Fostera un citu lielo vīru plosīšanās pa Persijas līča piekrasti.
Tas, ko pamanīju vairākos Roterdamas biennāles darbos: pāreja no brīnīšanās/šausmināšanās par pilsētās nelegāli uzslietajiem graustu rajoniem pie atziņas, ka to rašanās ir nenovēršama un to uzbūves principi var būt noderīgi arī oficiālajā pilsētplānošanā un arhitektūrā.
2. Līdzīgi kā iepriekšējā gadā, turpināja pieaugt jauno arhitektu līdzdalība pašmāju arhitektūras notikumos — sevi apliecināja HUMA, MARK, MADE un vēl citas lieliem un maziem burtiem rakstāmas apvienības.
Daudz lielu konkursu — Mūkusala, Torņakalns, Mežaparks — ar laba līmeņa darbiem no ārvalstu un vietējiem birojiem.
Priecājos, ka šogad Rīgu sasniegusi Pecha Kucha un par biroja Sarma & Norde organizētajām kino lekcijām.
3. Veiksmīgs gads: neilgi pēc arhitekta diploma saņemšanas pievienojos A4D redakcijai un MADE arhitektiem. MADEs sastāvā, kopā ar Lindu Krūmiņu un Miķeli Putrāmu, arī pirmā uzvara konkursā — Saldus mūzikas un mākslas skolu jaunbūve.
4. Šķiet, pamanāmākais A4D notikums šajā gadā bija Bietes balvas ieviešana, kas guva lielāku ietekmi un rezonansi kā sākotnēji gaidīts. No portāla pastāvīgajām sadaļām gribētos izcelt Arhiblogus, par ko paldies Indrai, un konkursu projektu publikācijas, kas ārpus A4D bieži vien nav pieejamas apskatei.
Artis Zvirgzdiņš
A4D galvenais redaktors
1. Psiholoģiski nozīmīgs ir fakts, ka tieši šajā gadā sasniegta robeža, kad puse Zemes iedzīvotāju dzīvo pilsētās.
Nosaukt atsevišķas ievērojamas, šajā gadā pabeigtas ēkas ir visai pagrūti ― nav tādu būvju, kas ieviestu arhitektūrā ko jaunu, līdz tam nebijušu. Tādas ēkas, kā iepriekšējos gados tapušās ― Barselonas Forums, Porto koncertzāle vai Phaeno Volfsburgā.
2. Arī Latvijā izvairītos nosaukt kādu atsevišķu ēku vai būvi, kas liktos patiešām nozīmīgākā. Daudz būtiskāka ietekme uz arhitektūras un būvniecības (vismaz, mājokļu) attīstību bijuši valsts centieniem cīnīties pret inflāciju ― nekustamā īpašumu nodokļu politikas izmaiņas un tam sekojošā banku kreditēšanas ierobežošana. Tikai nākošie gadi atklās šīs politikas iespaidu arhitektūrā.
Rīgas attīstībā daudz pamanāmāki nekā iepriekš bija centieni satiksmes problēmu risināšanā. Lai gan šādiem darbiem nepieciešami daudzi gadi, pat gadu desmiti, tieši šogad sastrēgumu daudzums liekas sasniedzis kritisku robežu, kad par to plašāk runā sabiedrībā, kā arī sāk soli pa solim sabiedriskā transporta satiksmes uzlabošanu un pilnveidošanu. Šai kontekstā zīmīgs ir arī Dienvidu tilta izbūves acīmredzamais progress. Tomēr optimismu slāpē atziņa, ka nesamērīgo izmaksu dēļ par Zelta tiltu iesauktā būve neko daudz Rīgas satiksmes problēmas neatrisinās, jo daudz nepieciešamāks pilsētai ir Ziemeļu šķērsojums.
Patiesi priecē tas, ka blakus arhitektūras praksei Rīgā arvien nozīmīgāku vietu ieņem citas svarīgas «procesa» sastāvdaļas ― diskusijas un lekcijas. Privāta un sabiedriska iniciatīva ― Pecha Kucha, S&N rīkotais Kino un arhitektūra, Colliers iniciatīva sponsorēt lekcijas Arhitektūras fakultātē, Zaļo māju un mT15 pieteikumi, kā arī LAS organizētie diskusiju klubi ― dažāda virziena, līmeņa un kvalitātes, dodot katrs savu pienesumu, kopā bagātināja arhitektūras dzīvi šogad.
Arhitektūras un urbānisma domas attīstībai būtiska ir terminoloģija, tāpēc kā svarīgs notikums jānosauc arī Sigurda Gravas Angļu ― latviešu pilsētvides vārdnīca. Gribas minēt vēl kādu citu grāmatu ― Tāļa Tīsenkopfa Uzburtā vieta. Tā gan ir krietni tālu no arhitektūras. Arī ar pilsētas tematiku saistīta pastarpināti. Tomēr pazīstamā sociologa grāmatā apkopotās esejas, attālinoties no zinātnes un tuvojoties daiļliteratūrai, itin kā virspusēji, pieskaroties nenozīmīgām detaļām, vietas un laika garu atklāj daudz trāpīgāk un pārliecinošāk, nekā tas iepriekš latviešu literatūrā pieredzēts.
Līdzīgi, minot lietas, kas arhitektūras sfērai pieskaras tikai nedaudz, gribās nosaukt izstādi Rolanda Kalniņa aizliegtais laiks Kino muzejā. Tomēr ― ja arhitektūra ir par telpu, tad izstāde bija tieši par to. Ekspozīcija, kas veltīta režisora četrām filmām, atklāja to, cik pārsteidzošu un iespaidīgu rezultātu var gūt, konceptuāli iekārtojot telpu. Katrai atšķirīgajai kinolentei atvēlētā istaba ar tajā izvietotajām fotogrāfijām un lietām, iedarbojoties vienlaicīgi uz vairākām maņām, uzbūra filmas īpašo telpu, atmosfēru un garu. Šādu izstādi Latvijā izdevās pieredzēt pirmo reizi.
3. Šogad iznāca būt četrās visai nozīmīgās lielpilsētās, kurās nekad agrāk nebiju bijis ― Parīzē, Dubajā, Maskavā un Hamburgā. Tas sniedz jaunu pieredzi un liek papildināt un pārvērtēt iepriekšējos, nereti aplamos, priekšstatus par šīm vietām, no kurām dažas tieši šobrīd piedzīvo visai dinamisku attīstību.
Interesanta un arī vērtīga pieredze bija dalība konkursā Rīgas administratīvajam centram Torņkalnā.
4. Jāatzīst, ka, ikdienā darbojoties A4D, mani nereti nomāc garās, nereti agresīvās diskusijas, kas saistītas ar kādiem atsevišķiem projektiem, strīdi par formām, fasādēm, detaļām vai siluetiem. Vērtīgākie man allaž likušies tie raksti, kuru rosinātās diskusijas iziet ārpus šī šaurā lauciņa, reizēm ietiecoties citās jomās, arī piesaistot citas ― «nearhitektu» auditorijas uzmanību. Tās ir tēmas par arhitekta attiecībām ar sabiedrību, par sabiedrības līdzdalību savas pilsētas attīstībā, par publisko telpu. Šai aspektā man visinteresantākās likušās tādas publikācijas un diskusijas kā par kultūras centru Ikšķilē, par Rīgas pilsētas arhitekta braucienu uz ASV, par Kuldīgas ielas iedzīvotāju nostāšanos pret daudzstāvu apbūvi, par Kāpas projektu Jūrmalā, par atsevišķiem neiederīgiem daudzstāvu ēku projektiem, par Tērbatas ielu kā gājēju promenādi, par SZK Miera ielas projektu, par Strēlnieku laukumu u.c.
Jāmin arī Bietes balva, pret kuru nostāja A4D auditorijā ir visai daudznozīmīga. Nevaru sacīt, ka biju gandarīts par visām ar šo pasākumu saistītājām peripetijām, tomēr, ja tas rosina diskusiju par arhitektūru, pilsētu, kā arī vērtību kritērijiem ― tad tas ir tā vērts. Jāatzīst, ka šī bija uz āru vispamanāmākā A4D akcija, piesaistot sarunai par arhitektūru mazliet plašāku sabiedrības loku.
Veidojot A4D saturu, mani pašu vairāk interesējuši temati, kas saistīti ar pilsētu, pilsētas kultūru un attīstību, ko labprāt arī turpinātu. Būtiski man liekas Latviju ieraudzīt ne tikai pasaules, bet arī reģionālajā kontekstā. Tādēļ man šķiet svarīgi un interesanti atspoguļot notikumus Igaunijā un Lietuvā. Gribētos, lai sadarbība un kontakti Baltijas mērogā kļūtu ievērojami ciešāki. Un arī informācijas par šo tēmu A4D ― vairāk. Šobrīd tam izdevies veltīt vien 2 nedēļas gadā. Tāpat ceru, ka nākotnē izdosies izveidot A4D anglisko versiju.
Gandarījums ir par sadarbību redkolēģijas lokā, it īpaši, par Evelīnas iesaistīšanos A4D veidošanā.
