Madonas monumentālās ambīcijas

Līdz pirmdienai, 10. februārim notiek publiskā apspriešana kādam savdabīgam projektam Madonā. Zudušās estrādes vietā uzbūvēt vasaras koncertzāli, kas ar jumtu pārsegtu 3500 skatītāju vietas — ambīciju ziņā tas Latvijā šķiet salīdzināms vien ar Mežaparka estrādi.

Brīvdabas estrādes ir viena no Latvijas tradīcijām. Lielākās un mazākās pilsētās, un lauku pagastos, — parasti tās ir patīkamas vietas, kur vairāk vai mazāk veiksmīgi izmantots vai izveidots reljefa slīpums, ko papildina skatuves būve, — ar sienu un parasti arī jumtu. Kaut kur tās saglabājušās senākas, daudz kur — pārbūvētas vai no jauna celtas pēdējās desmitgadēs. Kā vietas koncertiem, teātra uzvedumiem vai citiem sarīkojumus tās ir nozīmīga vietējā kultūras infrastruktūra. Šur tur tās ir patiešām pievilcīgas vietas, arī no telpas un arhitektūras viedokļa.

Arī Madonā bija kādreiz, 60. gadu sākumā celta estrāde , — ar betona pakāpieniem un koka virsbūvi. Vērienu vietai piešķīra tieši skatītāju daļa — priežu meža ielokā, dabiskā reljefa nogāzē izvietotie skatītāju soli daudzās rindās, — laikam jau vairāki tūkstoši sēdvietu. Bērnībā šī vieta man likās gan nozīmīga, gan arī liela un skaista. Šodien skaistuma ir stipri mazāk, — vētrās ir krietni papluinīts mežs ap estrādi, mazāk ir solu rindu nogāzē un arī no sākotnējās estrādes celtnes nekas vairs nav palicis pāri. Ir saprotams, ka madonieši grib estrādi, tomēr šodienas projekta ambīcijas pārsteidz.

Runa, tātad, vairs nav tikai par estrādi, bet jau par “multifuncionālu koncertzāli”, sapņojot Madonu pārvērst par “Vidzemes novada kultūras centru”. Vizualizācijas rāda kādreizējo estrādi — visu kopā, ar nogāzi un skatītāju sēdekļiem — pārsegtu ar milzu caurspīdīgu jumtu. Jumta augstums — 22 metri ir salīdzināms ar  septiņstāvu māju, taču šai gadījumā tā nav kāda šaura ēka, bet drīzāk kalns — 50-60 metru platumā, 90-100 metru garumā — uztupināts savulaik pievilcīgajai estrādes vietai.

Caurspīdīgais jumts bildēs varbūt raisa attālas asociācijas ar 19. gadsimta lielpilsētu stacijām vai arī — ar kādu mūsdienu metropoļu segtajiem stadioniem, taču atšķirība gan ir tā, ka Madona ir rūkoša mazpilsēta ar aptuveni septiņiem tūkstošiem iedzīvotāju. Solītās 3500 sēdvietas nozīmē, ka zem šī viena lielā jumta varētu sasēsties puse Madonas, bet kopā ar stāvvietām droši vien satilptu pilnīgi visi pilsētas iedzīvotāji.

Projektā nepārprotami jaušams kaut kas no Ostapa Bendera vīzijām par Jaunajiem Vasjukiem kā pasaules šaha galvaspilsētu. Protams, ir pasaulē zināmas pilsētas, kas arī kultūras projektu un arhitektūras palīdzību ir spējušas pagriezt attīstību sev labvēlīgā, — uzplaukuma —, virzienā.  Tomēr tajos gadījumos parasti runa ir ne vien par lielām, bet arī jēdzīgām un skaistām būvēm.

Skaistums, protams, ir ļoti nosacīts jēdziens mūsdienās, tomēr nevar izslēgt tās subjektīvās sajūtas, ko rosina projekta vizualizācijas. Apšūtās metāla kopņu milzu arkas raisa smagnēji klamzīgu iespaidu, savukārt ideja par caurspīdīgo membrānas materiāla jumtu un tā uzturēšanu liek aizdomāties par augstām un izsmalcinātām tehnoloģijām, kas nekādi neiet kopā ar Madonas kontekstu, ar to, kas tās arhitektūrā un pilsētvidē noticies pēdējo divdesmit gadu realitātē.  Tāpat, mēģinot aptvert iecerētās būves izmērus, nav viegli noticēt solītajai izmaksu robežai — 3, 3 miljoniem eiro.

Latvijā ir viena ar jumtu segta brīvdabas koncertzāle, kas ir pazīstama vairumam, — runa, protams, ir par Dzintaru koncertzāli, ar tās 2100 skatītāju sēdvietām. Kā būve tā, neapšaubāmi, ir modernisma meistardarbs, — skaista, izsmalcināta un eleganta. Pavisam neseni ir divi citi piemēri vasaras koncertzālēm, kas iepriekšējā gadā tika pabeigtas un atklātas Rojā un Jelgavā. Tā, kas Rojā (1000 sēdvietas, izmaksas — 3,3 mlj. eiro, iedzīvotāju skaits novadā — 3,5 tūkst.) atgādina milzīgu, smagnēju, apkārtējā vidē diezgan neiederīgu šķūni, savukārt koncertzāle Mītava Jelgavas pasta salā (690 sēdvietas, jumta izmaksas — 2 mlj., eiro, bet iedzīvotāju skaits pilsētā — 55 tūkst.) pretendē uz lielāku izsmalcinātību — apaļā forma, līmētā koka konstrukcijas, gaismu caurlaidošs membrānas pārsegums. Kā nojaušams, Madonas atvēziens, solot ar jumtu pārsegt 3500 sēdvietas, sniedzas krietni tālāk par šiem piemēriem. Kas vieno šos abus, jau īstenotos projektus savā starpā un vēl ar to, kas šobrīd tiek bīdīts Madonā?

Reizēm dzirdēti apgalvojumi, ka Latvija ir kultūras lielvalsts, kur šai nozarei proporcionāli no budžeta tiek tērēts trīs reizes vairāk kā vidēji pārējās Eiropas Savienības valstīs. Kā zināms, lielākā daļa no šiem tēriņiem aiziet kultūras būvju celšanā. Apšaubāmi un nejēdzīgi kultūras būvju piemēri kļūst saprotamāki, apzinoties to vietu, kas Latvijas koruptīvi ekonomiski politiskajā modelī ir būvniecības industrijai, — politiķi piespēlē valsts un pašvaldību pasūtījumus noteiktām būvnieku kompānijām, kas savukārt sponsorē politiskos grupējumus. Meklēt kādas arhitektūras analoģijas projektu starpā pat negribās, bet viena līdzība, ko var pamanīt, — visu triju pašvaldību priekšgalā ir ZZS pārstāvji.

Tomēr šoreiz redzams, ka savdabīgais Madonas projekts sniedzas pāri jebkādām racionalitātes un arī gaumes kritēriju robežām, tāpēc grūti noticēt, ka tas varētu cerēt uz kādām Eiropas fondu naudām. Tāpat arī ZZS pozīcijas valstī vairs nav iepriekšējās. Nemaz jau nepieminēju to, ka ja reiz tiešām vēlētos kaut ko nozīmīgu un pārsteidzošu celt, tad būtu vērts rīkot arhitektūras konkursu.

Skumjākās desmitgades Madonas arhitektūrā

Kas vēl vairāk samazina iespēju noticēt šādam projektam? Tā ir līdzšinējā pieredze. Arhitektūras un pilsētvides aspektā Madonu pēdējos 20-30 gados noteikti var saukt par daudz cietušu.

Madonas centrs izveidojies 20. gadsimta gaitā, katram no būtiskajiem laikposmiem pienesot ko nozīmīgu. Dažas 20. gadsimta sākuma ēkas veido pilsētas vēstures senāko slāni, bet starpkaru apbūvi centrā reprezentē ne tikai dzīvojamie nami ar veikaliem, bet arī vairākas glītas sabiedriskās būves, piemēram, ģimnāzija, pasts, ugunsdzēsēju depo un, protams, Aizsargu nams, tobrīd modernākā būve Latvijā ārpus Rīgas.

Tomēr īsto pilsētas tēlu Madona ieguvusi padomju laikmetā, pateicoties pēckara modernisma pienesumam 60.-80. gados. Līdztekus virknei vispārīgu modernisma ēku, kādas sastopamas daudzās Latvijas pilsētās, tapa arī būves, kas iezīmēja individuālākus vaibstus Madonas pilsētainavā, — kā piemēram universālveikals, dzelzceļa stacija un īpaši, — pietiekami nenovērtētais meistardarbs – Madonas muzejs, kurā jaušamas kritiskā reģionālisma strāvojumu ietekmes un kontekstuāla atsperšanās no kādreizējās muižas klēts, to iekļaujot kopējā kompleksā.

Papildus tam jāpiemin nozīmīgas pilsētas telpas un ainavas, kā piemēram, Poruka iela, kas jau 80. gadu beigās likās tāda kā pa pusei gājēju iela, kuras lepnākā ēka bija jau pieminētais universālveikals ar restorānu, taču apkārt tai kārtojās arī vairums citu svarīgāko pilsētas veikalu, bet gleznainumu piešķīra arī reljefa slīpums, kā arī pārizmantotās muižas perioda ēkas ar plēsto akmeņu apdari. Ainavas ziņā svarīga bija arī liepām apstādītā Blaumaņa iela — bulvāris, kura perspektīva noslēdzās ar skaidrā modernisma estētikā ieturēto Padomju namu un plašo laukumu tā priekšā. Vērts pieminēt arī kalnupejošo Raiņa ielu, kuras dominante bija jau iepriekšējā modernisma laikmetā celtais Aizsargu, tagadējais Kultūras nams, bet ielas otrā pusē — nogāze un uzpludinātais dīķis ar strūklaku.

Taču tas viss — varbūt ne izcila, tomēr pietiekami gleznaina pilsētas telpa, ar raibu, tomēr samērā harmoniska mēroga apbūvi, — tas bija izveidots līdz 80. gadu beigām. Tobrīd Madonas iedzīvotāju skaits bija 10 tūkstoši. Tas, kas noticies vēlāk, gan nav nekas unikāls mazpilsētām Latvijā. Protams, depopulācija, naudas trūkums, — tas raksturīgi vairumam pilsētu un mazo vietu viscaur Latvijā. Patiesībā taču nav jau pārāk daudz tādu mazpilsētu, kurās šo 30 gadu laikā tapusi tiešām laba un mūsdienīga arhitektūra, un Madona nav to skaitā. Jo veikali un sporta halle jau nepārstāv šo sfēru. Tomēr ir mazpilsētas, kas ar Eiropas Savienības fondu palīdzību ir paguvušas būtiski uzlabot pilsētu publisko telpu, kvalitatīvi un mūsdienīgi atjaunot kādas senākas ēkas. Madonā diezko neiekļaujas arī šajā skaitā.

Tas, kas noticis ar pilsētas telpu Madonas centrā un ar daudzām, īpaši jau modernisma laikmeta ēkām, svārstās abpus robežai starp stagnāciju un degradāciju. Skumjš piemērs tam ir bijušais Padomju, tagadējais Saieta laukums, — kādreizējais lielo betonu plātņu bruģis aizvietots ar mazajiem, krāsainajiem betona ķieģelīšiem, bet laukuma telpiskais vēriens ir sagrauts ieviešot neizprotamu strūklaku, banālās tūju rindas un ērmoti ģeometriskā rakstā izkārtotas puķu dobes, — elementi viens par otru pliekanāki. Līdzīga “postmodernizēšana” un “reģionalizēšana” jeb “provincializēšana” ir skārusi arī laukuma un visas pilsētas un kādreizējā rajona galveno administratīvo ēku (bijušo Padomju namu), kuras sākotnēji skaidrais un tomēr arī gana elegantais tēls ir izmainīts pilnībā, piedevām vēl pievienojot torni, kura funkcionālā un simboliskā nozīme ir visai neizprotama.

Jau agrāk A4D tiku rakstījis par kādreizējā Aizsargu nama pārbūvēšanu, sakropļojot sākotnējās 30. gadu modernisma eleganto tēlu un proporcijas. Nemaz jau nerunājot par nesaudzību pret citām 60.-80. gadu ēkām, kuras siltinot un pārbūvējot tikušas pilnībā izķēmotas. Nelāgas pilsētbūvnieciska rakstura kļūdas ir RIMI veikals, kas degradē vienu no centra galvenajām ielām, tāpat arī no tā netālu esošais milzīgais veikalu nams otrpus stacijas laukumam.

Visi šie piemēri un tendences nekādi neļauj noticēt, ka Madonā arhitektūras un būvniecības jomā pēkšņi varētu rasties kaut kas tiešām labs un jēdzīgs. Un arī milzu estrādes projekts visdrīzāk apstiprina to pašu skumjo secinājumu. Ierastie mazpilsētas un novada pārvaldības, projektu bīdīšanas, naudas apsaimniekošanas modeļi vienkārši nevar radīt arhitektūru, kas varētu pretendēt uz ko vairāk.