Atjaunots un izkropļots. Madonas Aizsargu namam — 80

Pirms 80 gadiem — 1935. gada 26. oktobrī Madonā svinīgi tika atklāta pilsētas nozīmīgākā ēka — Aizsargu nams, kas tobrīd bija arī modernākā būve Latvijā ārpus Rīgas.  Jubilejas laiks ir iemesls, lai pievērstos ēkai, kas vairāk pazīstama kā Madonas kultūras nams, un atgādinātu par atjaunošanas darbiem, kuru rezultātā ēka pirms pieciem gadiem zaudēja sākotnējo arhitektūras skaidrību un formu tīrību.

Izteiksmīgā, monumentālā ēka Raiņa ielas nogāzē noteikti ir viens no faktoriem, kas  ar savu klātbūtni pilsētā, kurā uzaugu, ir ietekmējusi manu dzīvi, tostarp, iespējams, arī netieši rosinot pievērsties arhitektūrai kā profesijai. Arhitektūras ziņā tā bija (un laikam jau arvien ir) iespaidīgākā Madonas celtne un arī semantiski viena no nozīmīgākajām, — kā nekā pilsētas galvenais kultūras epicentrs. Skatot ēku teju katru dienu, — vienalga vai ejot tai tieši garām, manot no attāluma, vai arī apmeklējot kādu tajā notiekošu pasākumu, — zīmīgais nams bija ikdienas sastāvdaļa un par kādu tā īpašu vērtību domas neraisījās.

Kaut kad jau vēlāk mūsu mājās bija nonācis Aizsargu nama projekts. Likās aizraujoši pētīt plānus, fasādes, griezumus, — aptvert kādas vēl telpas ir ēkas iekšienē un kā saistās savā starpā, un kam tās sākotnēji bijušas domātas, — uzzināt, ka bez vingrošanas zāles un bufetes, bijusi arī «bumbotava».

Ar šodienas acīm gan apzinos, ka telpiskā ziņā (ar to šoreiz domājot iekštelpu izkārtojumu un formu) ēka varbūt arī nav kaut kas ekstraordinārs. Par oriģinālo interjeru man grūti spriest —, piemēram, galvenās zāles tumši zilos griestus ar sudraba rotājumiem var tikai iztēloties no aprakstiem un nedaudzajām melnbaltajām fotogrāfijām. Taču ārējais veidols un tēls, — dinamiskā masu kompozīcija, kas padarīja īpašu ne vien šo ielu stūri, bet visu ielas skatu (un Raiņa iela, neapšaubāmi, ir viena no divām pilsētas galvenajām asīm), — tajā nepārprotami bija jaušama elegance un meistarīgums.

Taču šis skats nu jau dažus gadus ir mainījies. Nams izskatās citādi. Neveiklāk un kroplāk, zaudējis daļu no skaidrības, skaistuma un elegances, kas tam piemita. Atjaunota un paplašināta ēka visdrīzāk madoniešiem kalpo labāk. Tomēr arhitektūras ziņā tā ir degradēta, kas, protams, sarūgtina.

No nama vēstures

1920. gados, pārkārtojot no cara laikiem mantoto administratīvo iedalījumu jaunās Latvijas valsts vajadzībām, tika mainītas agrāko apriņķu robežas, kā arī — izveidoti divi jauni. Viens no jaunizveidotajiem bija Madonas apriņķis un Madonai kā tā centram aktuāla kļuva vajadzība pēc  atbilstošām sarīkojumu telpām, pēc sabiedriskas ēkas. Madonas vietējās sabiedriskās organizācijas un biedrības sprieda par nepieciešamību celt jaunu tautas namu, tomēr tas palika vēlējumu līmenī, — organizācijas nebija tik turīgas, lai varētu to atļauties.

Taču 1932. gadā celt pilsētā savu namu izlēma aizsargu organizācija. Kā zināms, aizsargi bija valsts mēroga paramilitāra organizācija, kas skaitliski pārsniedza regulārās armijas sastāvu un organizācijai bija liela loma arī kulturāli sabiedriskās dzīves organizēšanā perifērijā — ārpus pilsētām. Atsaucoties aizsargu lūgumam, pilsēta piešķīra zemi Baložu (tagad Raiņa) un Skolas ielas stūrī. Tika uzsākta līdzekļu vākšana nama celtniecībai, pieņemot privātpersonu un organizāciju ziedojumus, atvēlot ienākumus no sarīkojumiem un mantu loterijām. Projekta attīstības gaitā tika izlemts, kas jaunceļamais Aizsargu nams aizpildīs tautas nama iztrūkumu,  — resp. kalpos ne tikai aizsargu organizācijas, bet arī kā plašākai sabiedrībai kultūras vajadzībām. Arī finansējums nāca no dažādiem avotiem — ziedojumiem, valsts, pašvaldībām, banku aizdevumiem.

1933. gadā tika rīkots aizsargu nama projektu konkurss, interesi izrādījuši padsmit arhitekti, taču sacensības rezultāti izrādījušies neapmierinoši un aizsargu pulka vadība vērsās pie nesen Latvijas Universitāti absolvējušā arhitekta Vernera Vitanda (1903-1982), kurš strādāja Kara ministrijas Apgādes pārvaldes būvniecības daļā. Nama pamatakmens tika likts 1934. gada 30. aprīlī. Akmeņus nama pamatiem veda apkārtējo pagastu saimnieki, bet daļa būvniecībā nepieciešamo akmeņu un ķieģeļu tika iegūti, nojaucot 1918. gadā izdegušo Mārcienas muižas pili (10 kilometri no Madonas). Būvniecība prasīja pusotru gadu un nams tika svinīgi atklāts 1935. gada oktobra pēdējā sestdienā — 26. oktobrī.

Valsts arhīvā Madonas aizsargu nama būvniecības lietā atrodamas ēkas atklāšanas dienā sūtītas apsveikuma telegrammas. Kā pirmā iesieta viena, ko 26. oktobrī plkst. 10.05 sūtījis mans vecvectēvs, kurš dzīvoja Cesvainē un acīmredzot  nebija klāt atklāšanā, taču noteikti bija ielūgts, kā viens no ziedotājiem, — no dokumentiem redzams, ka divās reizēs viņš nama celšanai kopā ziedojis 35 latus.  Vecvectēvs nebija aizsargs, viņam piederēja grāmatveikals, bet brīvā laikā viņš spēlēja teātri, — vajadzība pēc jaunas kultūras iestādes viņam noteikti bija saprotama. Apsveikuma telegrammā, kas sūtīta «Madonā, Aizsargu namam», viņš ierakstījis laikmeta garā ieturētu pantiņu:

Un Latvijas karogs lai plīvo
Pār namu, kas dižens un cēls.

Šeit brīvības gars lai dzīvo
Un Vadoņa brīnišķais tēls
.

Madonas Aizsargu nams bija tobrīd modernākā būve Latvijā ārpus Rīgas. Jau pāris gadus vēlāk to gan vēriena un būvprogrammas, gan tehnoloģisku inovāciju, kā arī stila izsmalcinātības ziņā pārspēja cits Vitanda projekts — Daugavpils Vienības nams (atklāts 1937. gadā), kas atzīta par tā laika Latvijas lielāko komplekso celtni. Vērā ņemams šķiet arī fakts, ka arhitektam Verneram Vitandam (1903-1982) Madonas nama tapšanas laikā bija tikai 30-32 gadi.

Šodien

Laika gaitā ēka, protams, bija nolietojusies. 2005. gada janvāra vētras laikā namam tika pilnībā norauts jumta segums. Pašvaldībai nācās izlemt, kā labāk novērst bojājumus, un Madonas dome pieņēma lēmumu veikt visas cietušās ēkas atjaunošanu, kas tika sākta 2006. gadā. Šķiet, nekāds arhitektūras konkurss rīkots netika. Ēka nebija aizsargājama kā kultūras piemineklis. Atjaunošanas un paplašināšanas projekts (projektēšanas birojs Tursons, arhitektes — Zane Treija, Māra Muceniece) divās kārtās tika īstenots līdz 2010. gadam.

Kā jau tas ierasts, pēc pārbūvētā nama atklāšanas daudz skanējušas slavas dziesmas, un cildinājumi — ēkā taču ielikts pats labākais, jaunākais, jaudīgākais, — gaismas, akustika, vēdināšanas iekārtas, video projicēšana.. — viss lietotāju, daudzo pašdarbības kolektīvu un apmeklētāju ērtībām un labumam.  Tas jauki, protams. Tomēr bez šīm — tehnoloģiju lietām, kas uzlabo ēkas lietojamību, ir arī papildus kvadrātmetri, kas manāmi izmaina ēkas apjomu un fasāžu proporcijas
un izskatu.

Nav īpaši daudz ko sacīt par piebūvi pagalmā, — die’s ar to. Jāatzīst, ka arī siltumizolācijas kārta, kas ārsienu padara biezāku, nav tas lielākais ļaunums, pat grubuļainais apmetums pa gabalu acīs neduras. Taču no jauna pievienotās telpas, kas palielina ēkas augstumu un izmaina proporcijas, ir tas, kas sakropļo.

Visuzskatāmāk tas redzams sānu apjomā, — kādreizējo divu stāvu vietā nu ir trīs. Paaugstināts ir arī galvenās zāles apjoms,  — arī virs tās ir iespiests papildus stāvs, ko iezīmē kvadrātisku lodziņu rinda zem dzegas. Iepriekš nebijuši logi un stiklojumi parādījušies arī sānu apjomā, iezīmējot ārsienā kāpņu telpas vietu, bet vēl nejēdzīgāks ir panorāmas lifts ēkas stūrī, tiecoties to pasniegt kā nezin kādu ekstru provinces pilsētiņai.

Šajā gadījumā viena no problēmām ir tieši ar skaidro attieksmi — nav īsti saprotams, kas ir oriģinālā substance un kas — jaunpienesums, — jautājums, kas savulaik iztirzāts jau Venēcijas hartā. Protams, — to var uzskatīt par modernā laikmeta «jautājumu», —  nostāju, ka ēka ir autordarbs, kura izskatā citiem, arī ēkas īpašniekiem iejaukties nav ļauts. Kā zināms, senāk – tad, kad vēl par ēkām netika domāts kā par aizsargājamu kultūras mantojumu, šāda pietāte nepastāvēja. Un kā redzam arī šodien daudz kur tas pat īsti nav jautājums par ko aizdomāties vai šaubīties.

Ir saprotama pilsētas saimnieku vēlme «sakopt» savus īpašumus, padarīt tos «efektīvākus» un labākus lietošanai. Pietiekami daudz ir arī darboņu ar arhitektu sertifikātiem, kas gatavi palīdzēt un īstenot to saimnieku dotos uzdevumus un vēlmes, atbilstoši savām prasmēm, spējām un izpratnei. Protams, ir bēdīgi laukos un mazpilsētās redzēt skaistas, bet pamestas, bojā ejai nolemtas ēkas. Taču ne mazāk skumīgi ir arī par tiem kādreizējiem meistardarbiem vai vienkārši skaistām ēkām, kas tiek sakropļotas un degradētas apšaubāmās pārbūvēs un siltināšanās. Diemžēl šis ir tikai viens no neskaitāmiem piemēriem.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
19 Comments
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
jonis

Vai bildes nav par maz? Tā liekas , ka izskats ir uzlabojies. Dzega gan varēja būt izteiktāka, taču visumā ļaunumu grūti saskatīt.

Miķelis

Tā galvenā problēma ir arhitektūras zinātāju, domātāju un baudītāju procents. Jābūt protams iedzimtām spējām vizuāli uztvert, saprast un iedziļināties kādā citā laikmetā radītas domāšanas sistēmas rezultātā. Jābūt kaut kādam tolerances līmenim pret svešo, piedevām paturot prātā Vitrūvija teikto. Tehnoloģiju attīstība noved pie tā ka ēkas noveco aizvien ātrāk. Faktiski mēs runājam par ēkām kā daudzfunkcionàlām čaulām, kurās funkciju iespējams mainīt ik pēc 20 gadiem ( it sevišķi publiskām ēkām ). Tas viss kompleksā ar arhitekta ego ātri noved pie proporciju, masu attiecību zuduma pārbūvēs. Tur jābūt ļoti intelektuālam domāšanas stilam, lai turpinātu kāda cita arhitekta darbu, savējo pienesumu iekļaujot tajā.… Lasīt vairāk »

Anete

Man šķiet,ka ēka ir uzlabojusies.Labi,piekrītu,ka vēsturiskās interjēra vērtības vajadzēja saglabāt,bet ārēji, nejūtu ka stāvu palielināšana ietekmētu varenumu un ēkas nozīmību. Tas ir par skaļu teikts,ka ēka ir izkropļota! Madona vispār ir jauna pilsēta un šeit nav tā skaistākā arhitektūra.Varu uz vienas rokas pirkstiem nosaukt ēkas ar arhitektektonisku vērtību un kultūras nams ir viena no tām.

Ilze Martinsone, Arhmuzejs

Tas laikam labi, ka jebkurā jautājumā viedokļi ir dažādi, nevis visi kolektīvi met ar akmeņiem vienā virzienā. Tomēr šoreiz komentāros ir kas biedējošs – acīmredzot vismaz daļai latviešu arhitektu nav nekādu morālu problēmu "uzlabot" cita arhitekta darbu, lai arī cik nozīmīgs Latvijas kultūras vēsturē tas būtu. Tamlīdzīgi uzlabotāji Afrēda Grīnberga skolas ēkai Kandavas ielā, kas tāpat ir viena no spilgtākajām starpkaru modernisma celtnēm, ir nokrāsojuši katru apjomu savā krāsā, un ēka ir pilnībā zaudējusi identitāti. Piekrītu Artim, Madonas Aizsargu nams pieder izcilākajām starpkaru laika sabiedriskajām būvēm ar savu formu tīrību, Vitanda paša vēlāk projektētais Daugavpils Vienības nams ar neoklasiskajiem autoritārisma… Lasīt vairāk »

Artis Zvirgzdiņš

Jā, mana nostāja ir tā, ka ēkai (sevišķi, ja mēs to esam gatavi saukt par īpašu vai izcilu) ir tādas kā pašsaprotamas tiesības saglabāt savu sākotnējo identitāti, – vismaz tajā, kas attiecas uz ārējo veidolu. Kandavas ielas skolas krāsojums mani ar tracina, nu, skumdina katrā ziņā. Tas iekļaujas tai Rīgas pašvaldības diezgan infantilajā izkrāsošanas trendā, renovējot skolas, fasādes padarīt iespējami krāsainākas. Atšķirībā gan no vairuma pēckara modernisma skolām, kas ir tipveida projekti, Grīnberga darbs tāds nav, tātad unikāls. Par Daugavpils Vienības namu gan, iespējams, pārpratu. Jā, tas netur līdz varbūt “funkcionālisma tīrības” ziņā, – ja par etalonu mēs uzskatām tādu… Lasīt vairāk »

kapu kopēja

Skola Kandavas ielā ir baisa. Aizvakar braucu garām un neticēju savām acīm.

To, ka daļai latviešu arhitektu nav nekādu problēmu, tai skaitā morālu, uzlabot cita arhitekta darbu, apliecina ne tikai komentāri, bet arī darbi, ikdienā aplūkojami. Skumji, ka šo arhitektu pulkā ir arī cienījamais un godājamais Birkerts ar saviem Rīgas palīgiem.

Bbaums

Skumji, ka var tā kropļot. Piekrītu, ka tā ir Madonas skaistākā un ievērojamākā ēka. Tas lifts stūrī – kur nu vēl tizlāk.

Andrejs Ģelzis

Ja veido rakstu, būtu korekti minēt pārbūves autorus.

Andrejs Ģelzis

Atvainojos- raksta vidū ir- ne tā kā parasti beigās!

Neo

Paldies Arti!

Paldies par to, ka identificē problēmu, ka parādi ar pirkstu, ka esi atklāts un neliekuļo.

Mums ir valdība ko ievēl pensionāri un vide ko veido …

Esmu pārliecināts, ka autori ir gatavi aizstāvēt risinājumu un pasūtītājs vispār nesaprot par ko ir cepiens.

Vai autovadītāja apliecību nediskvicē pieklājīgā vecumā? Kā ir ar sertifikātiem un valsts iepirkumiem?

Un ko tagad?

Es neesmu pārliecināta vai jāizvelk atsevišķas pērles no kolektīva ara, jo neba autori vieni vainīgi pie notikuša. Ne visiem dots autodidakta veida izprast nemateriālus arhitektūras veidojošas slāņus. Kopuma ir problēma netikai ar pietāti un cienu pret autora darbu, bet ka zināms ari ar izpratni par to, kas ir plaģiātisms. Starp citu par pedejo. Reizēm pārņem sajuta ka ir arhitekti kas uzvedas ka galdnieki. Ja jau greba, tātad vinja! Ir ir biedējoši – tam jāpiekrīt.

uztvere

Vai varam sagaidīt, ka mainoties laikiem kāda arhitekta modernisma vai cita stila ēka saglabās savu sākotnējo iecerēto izskatu. Tam jābūt izcilam darbam, kur neko nevar mainīt, un balstītam uz visiem saprotamām tradīcijām, kā intelektuāļiem vai snobiem. Vēl jo vairāk, ja valsts likumos tāda autorība būvēs nav paredzēta. Nauda ir samaksāta, tālāk par lietojumu tiesīgs lemt tikai būves īpašnieks, kur autors – arhitekts paliek ar garu degunu, pat, ja viņš dzīvo līdzās. Kamēr arhitektiem nebūs tiesības lemt par naudas izlietojumu būvēs, mēs būsim tikai snobi.

Uldis Barbans

Citā laikmetā jā, bet jo dziļāk utilitārismā, jo vairāk jāpasmaida. Kastes. Nav jau nekādas tādas izteiktas identitātes, ko zaudēt. Detalizētās vietas neizskatās sabojātas… Kas tur tāds tīrs iepriekšējā logu formā sānu apjomam? Nesasaucās ar galveno; arī tagad nesasaucas (vai varbūt drusku labāk sasaucas).

Tolerancei ir jābūt, bet veselīgs tolerances līmenis nebalstās tādā dogmatismā "viss, kas liels un uzbūvēts pirms mums, ir 1) bijis autora ideāls 40reiz pārcilāts izpildījums, par ko viņš smagi aizvainotos, ja to pārskatītu šaurāku/platāku, 2) skaidrāks, skaistāks un elegantāks, un katrā ziņā labāks nekā atjaunotāji mauc".

Artis Zvirgzdiņš

Klausot lasītāju ieteikumam salikt abu laikmetu bildes vienā kadrā, to arī izdarīju. Vai iestājos pret to, ka ēku izskats drīkstētu mainīties? Nē, ne gluži. Taču gadījumos, kad ēkai piemīt arhitektūras vērtība, pat tad, ja arī tā nav reģistrēta kā piemineklis (tomēr domāju, ka Madonas nams šādu statusu bija pelnījis, jo ir viena sava laikmeta ievērojamākām ēkām, katrā ziņā – ārpus Rīgas), arhitekta uzdevums tomēr būtu ar milzīgu atbildību un pietāti izturēties pret iespējamiem izskata uzlabojumiem. Vai esmu stingrs Venēcijas hartas (kas savulaik postulēja, ka jebkuriem jaunievedumiem, papildinot kādu vēsturisku būvi ir jāpārstāv savs laikmets un jābūt skaidri nolasāmiem) aizstāvis? Zināmā… Lasīt vairāk »

Jaiba

It help me very much to solve some problems. your blog is very informative thanks for sharing it

http://www.bes…hiescorts.info

ilva

Tomēr vistraģiskākais piemērs ir sačakarētā un piebeigtā "Sēnīte"! Diemžēl nekas nemainīsies. kamēr likumdošana pieļaus izrīkoties ar jebkuru ēku, kura autors ir viņā saulē, pēc īpašnieka ieskatiem. Jo pragmatiski apsvērumi vienmēr ņems virsroku.

arhitekte

Paldies. Vērtīgi.

Labi, ka vecmeistaru gleznām neienāk prātā ko piezīmēt, lai labāk der jaunajam laikam…

mākslinieks

Šobrīd LV arhitektūras vidē tiek piedzīvota paradigmas maiņa- Venēcijas harta netiek ievērota, tam attaisnojumu rodot hartas "nepilnībās" . Tam piemēri nav tālu jāmeklē,- Rundāles pils (autentiskuma zaudēšana, uz vēsturiskajām sienām liekot jaunas, "autentiskas" apdares), Bauskas pils viltus vēsturiskais apjoms uc. Tagad arī Madonas Aizsargu nams, jo "Kastes. Nav jau nekādas tādas izteiktas identitātes, ko zaudēt". Kas būs nākamais?

izlasīte

Šoreiz gribētos pievienot arhitektu briesmu darbiem – Rūmenes muižu un Ģipša fabriku. Kāpēc par šīm ēkām visu laiku sakām, ka ir labi? Tas , kas izdarīts Rūmenē no autentiskas restaurācijas viedokla ir vēl daudzkārt bēdīgāk kā Madonā.

19
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x