Cukurfabrikas horeogrāfija. Diplomprojekti 2008

Elīna Jakovele diplomprojektā Liepājas cukurfabrikas teritorijas revitalizācija — vietas horeogrāfija apvieno divas pieejas — urban sampling un horeogrāfiskas kustības ģeometriskos modeļus, veidojot arhitektūras un dejas sintēzi. Rezultāts nav arhitektūra, bet drīzāk pilsētbūvnieciska un apjomus veidojoša stratēģija bijušās fabrikas jaunajai dzīvei.

Galvenais diplomdarba tēmas izvēles kritērijs man bija interese par kustību dažādās tās izpausmēs. Tradicionāli pilsētas telpa tiek uztverta un veidota ar statiskiem organizēšanas modeļiem, ar ideju par stabilitāti. Šodien izaicinājums ir atrast jaunus estētiskus, arhitektoniskus un sociālus modeļus, kā arī jauna veida mijiedarbību ar apkārtni. Horeogrāfija ir māksla veidot struktūras, kurās rodas kustība. Tā ir interesanta ar to, ka ietver telpas un kustības mākslu, ne tikai funkcionālo dimensiju.

Mūsdienu tendences kultūrā, mākslā un sabiedrībā kopumā ir vērstas uz dažādām sintēzēm. Tas izmaina attieksmi arī pret pilsētas telpu un arhitektūru. Reizēm, kad ierastie paņēmieni nedod vajadzīgo risinājumu, ir nepieciešams palūkoties uz situāciju no cita skatu punkta. Disciplīnu, šajā gadījumā arhitektūras un horeogrāfijas, mijiedarbība paver jaunas iespējas. Tā ir cita kustība, ritms, struktūra, kas rodas no jauna pamata.

Vietas konteksts, teritorijas raksturojums

Kā izpausmes vieta Liepāja ir piemērota ar savu kontrastaino dabu un rūpnieciskajiem vaibstiem, kas vienlaikus gan ražo metālu, gan veido vizuāli horeogrāfiskus siluetus un ritmus. Liepājas cukurfabrikas atrašanās vieta vienā no pilsētas noslēgtajām un monofunkcionālajām zonām dod plašas eksperimentālas iespējas. Darbā meklēti līdzekļi kā nojaukt fiziskās, vizuālās un mentālās robežas starp Liepājas statisko un dinamisko telpu un piešķirt tai jaunu, unikālu struktūru. Kustība sākas turpat, no vietas industriālās ainavas horeogrāfiskā potenciāla. Tā ir industriālo ainavu priekšrocība un dzīvīgums, ko nepiedāvā neviena cita vide, tā dažādo pilsētu un ir interesanta ar savu atšķirīgo raksturu.

Darbā lietotā metodika

Darbā ir izmantota izvēles jeb urban sampling metode un indeksu modeļi, kas ir veidoti, pamatojoties uz horeogrāfisku kustību. Indekss — kā nospiedums, piemēram, pēdas nospiedums sniegā vai tetovējums. Sampling metode arhitektūrā nozīmē fragmentu apkopošanu un to organizēšanu, ieviešot kādā vietā pārmaiņas. Šī stratēģija var ietvert gan funkcionālās prasības, nepieciešamības, gan vizuālās vēlmes un kvalitātes.

Šī darba metode noliedz domāšanas un projektēšanas formulas un tipoloģijas. Arī mūsdienu dzīve un kultūra vairs nav noformulējamas tipos. Šodien arhitektūrai būtu jārodas no jauna konceptuāla pamata. Šāds projektēšanas veids sākotnēji var šķist absurds, tomēr tā ir loģiska progresija, kas attīstās tālāk no kontekstuālisma, kas dažkārt vairs nespēj risināt dažādās no jauna rodošās problēmas. Attēlojot ikdienas dzīvīguma momentus, emocionālā pilsētas pieredze var krietni bagātināt arhitektūru un dažādot tās uztveri.

Telpiskais risinājums

Pamatojoties uz horeogrāfa Rūdolfa Labāna ideju par cilvēka kustības telpu kā kristāla formu un Eikledīna apļa un kvadrāta aizstāšanu ar ikosahedru, tas tiek pieņemts kā projekta pamatforma. Kā līdzeklis tiek izmantotas Viljama Forsaita horeogrāfijas un kustībās veidotās līnijas, formas un to savienojumi. Pēc šīs analīzes principa tiek veidoti indeksu modeļi un piemēroti teritorijas attīstīšanai.

Teritorijas analīzei tiek piemērots tīkls, ikosahedra divdimensionāls izklājums, kas veidojas no kustības teritorijā un ap to. Izejot no šīs analīzes, projekta teritorija tiek iedalīta atsevišķās skatuvēs. Nākamais solis ir projektēšanas moduļu izveidošana. Tiek pieņemta viena vienība, kas atbilst cilvēka kustības telpai, no kuras tiek atvasinātas pārējās formas. Tālāk telpa tiek apskatīta kā ķermeņa pagarinājums. Nosacīti tiek aizpildīta noslēgtā telpa, tīkla līnijas pārvēršot plaknēs. No tā veidojas projektēšanas vārdnīca, kas kalpo kā līdzeklis horeogrāfijas kompozīciju fragmentu analīzei. Tālāk tiek veidoti indeksu modeļi. Tā ir kustības iztulkošana trīsdimensionālā tekstūrā. Indeksu modeļi tiek piemēroti atsevišķām skatuvēm teritorijā, atkarībā no teritorijas analīzes, mēroga un funkcionalās nepieciešamības. Katra skatuve veidojas atšķirīga, tomēr tās visas ir vienotas ar vienu telpisko struktūru.

Arhitektoniskais tēls definē apjomus un tukšumus, kas tālāk tiek veidoti kā iekštelpa un ārtelpa, ēkas un ainavas elementi. Tas rada arī skaidru privātās, daļēji publiskās un publiskās telpas attiecību. Apjomi pamatā paredzēti divstāvīgi un trīsstāvīgi, ar dažiem akcentiem, ievērojot Liepājas telpisko mērogu. Apjomu augstumu maiņa rada telpas uztveres dinamiku. Projekta piedāvājums ir vērsts uz jaunu vietas telpisko struktūru, nevis ēku gala dizainu. Tas ir teritorijā iestrādāts indekss, princips, kas ilgtspējības ziņā ir svarīgāks par funkcionālo programmu. Tas ietver arī zināmu nenoteiktību, tāpat kā, šķietami nenoteikta kustība, kas ir loģisks iepriekšējās kustības turpinājums.

Vietas piesaiste esošajam ielu tīklam paredzēta pēc agrākās sistēmas. Tiek veidota viena vietējas nozīmes iela, kas apkalpo visu teritoriju, un ir vienīgā vieta, kur paredzēts autotransports. No šīs ielas atzarojas autostāvvietas, kas izvietotas dažu ēku pirmajos stāvos un vietās, kur veidojas reljefs. Tiek saglabāti arī visi esošie sliežu ceļi, kas tiek sapludināti ar publisko, zaļo zonu un pagalmiem, veidojot kopīgu rekreatīvu labiekārtojuma zonu. Labiekārtojuma elementi rodas no indeksu modeļu telpiskās struktūras — arhitektūra nemanāmi saplūst ar ainavu.

Pilsētplānošanā stratēģijai ir būtiskākā loma un tas nenozīmē tikai funkcionālu programmu. Tās ir vizuāli telpiskas struktūras un izpausmes, ko varam nojaust un ietekmēt. Tas ietver arī zināmu daļu nejaušības. Tādā veidā rodas dinamiska, nepārtraukta tēlu un funkciju pildoša kustības trajektorija.