Diplomdarbs — tā drīzāk ir trauma

«Nosaukums kalpo kā izstādes dalībnieku atruna, ka viņi jau vēl ir tikai mazi, zaļi tārpiņi. Kokonu var uzlūkot kā aizmetni štābiņam ar iekapsulētu sapni par Labu arhitektūru, kur iepazīt nākotnē sagaidāmās problēmas, konfliktus un draudus,» starp RTU APF diplomandu kokoniem atraktīvo štābiņu siluetus samanīt centusies un izglītības lomu studenta pašnoteiksmes procesā analizē filosofe Laura Cimža.

Kokonu var uzlūkot kā aizmetni štābiņam ar iekapsulētu sapni par Labu arhitektūru: par kvalitatīvu telpiskās perspektīvas attīstību, augstu formu un apjomu pielāgošanās kapacitāti videi un cilvēka mērogam, par loģisku kustības trajektorijas nostiprinājumu vai izvērsumu un sasaisti ar vietas esošo — cilvēku, pakalpojumu, preču — transportācijas sistēmu.

Bērniem štābiņi ir iespēja iepazīt nākotnē sagaidāmās problēmas, konfliktus un draudus, tos imitējot salīdzinoši drošā telpā, kas, ja ne tieši pārredzama, tad tomēr atrodas vecāku redzeslokā, kaut vai tādā ziņā, ka viņi uzņemas atbildību par bērnu rīcību un tās sekām. Štābiņa īstenība ir imitēta, tā tiek spēlēta — gan fiziski, gan psiholoģiski. Krūmā iekārtie palagi īstenībā ir sienas, bet tur dzīvojošais Jurītis ir smilšu kastes arhitekts. Savukārt Zanīte, kas īstenībā ir Jurīša sieva un interjera dizainere, mājīgi iekārtojusi pakrūmu, izklādama durstīgo zālienu ar mīkstiem, no austrumiem atvestiem rabarberu lapu paklājiem.

Ja pieaugušajiem dominējošā ir telpas vizuālā uztvere, viņi vēlas, lai telpa ir estētiski pievilcīga, funkcionāla, komfortabla, turklāt arī tīra un sakopta, tad bērniem tas viss šķiet pilnīgs nonsenss. Bērnu intereses primāri fokusējas uz telpas izmantošanas iespējām, proti, galvenais telpas analīzes jautājums: «Ko te var darīt?» [1] Telpa tiek sagūstīta izziņas un eksperimentu tīmekļos.

Līdzīgi varētu aplūkot arī RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes diplomandu darbus, kas no 9.—29.janvārim bija skatāmi Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā. Pats izstādes nosaukums KOKONI vedina vienlaikus vērtēt šo procesu gan kā priekšspēli, inkubācijas periodu, pastarpinājumu, gan rezervēt laiku un vietu šķilšanās un iztīstīšanās brīnumainajam notikumam. Nosaukums kalpo kā izstādes dalībnieku atruna, ka patiesībā viņi jau vēl ir tikai mazi, zaļi tārpiņi, tā teikt — nasing spešal. Taču reizē arī kā apsolījums, ka vēl mazliet jāuzgaida, kamēr nomizojas un izšķīst kokona stērbeles, un tad — atklāsies viņu īstais spēks un varēšana.

Šķiet, nav pārāk korekti pārmest, ka diplomdarbi nav tapuši, studentiem radīšanas priekā enerģiski luncinot asti. Jo diplomdarbs — tā drīzāk ir trauma. Stress, negulētas naktis, drudžainība, apātija, izvairīšanās, dzīvošanās modeļu un maketu dimensijās. Un tomēr —vairākos no darbiem jaušama aizrautības, intereses klātbūtne, ja ne konsekventā un vienlaidus plūsmā, tad uzplaiksnījumu, uzstarojumu veidā gan. Tāpēc nebrīnītos, ja izrādītos, ka tās uguns šautras, kas pagājušā gada rudens darba dienu novakarēs bez jebkādas kalendāro svētku klātbūtnes pēkšņi uzšvirkstīja debesīs, salutēja cilvēks, kam iepatikusies dzīve sava diplomdarba štābiņā.

Telpas piejaucēšanas paņēmieni diplomdarbu izstādes planšetēs

Vākšana

Vācēji ir haotiski, ne visai organizēti. Viņu taktika — jo vairāk, jo labāk. Viņi velk uz savu štābiņu vai nu visu, vai ļoti daudz, nespēdami kritiski izvērtēt iepatikušās lietas vai formas piederību un iekļaušanās kapacitāti topošajā telpiskajā apjomā. Un drīz vien izrādās, ka štābiņā ir viss iespējamais, izņemot vietu viņam pašam. Lai gan šāda pieeja pati par sevi nav nekas slikts, tā sasaucas ar bērna sensori motorisko kognitīvās attīstības posmu, kad visu gribas aptaustīt un pagaršot. Taču tai nepieciešami jāseko tālākizaugsmei, jo pārāk ilga uzturēšanās šajā spontanitātes un sajūtu vadītajā stāvoklī gala beigās var izrādīties regresīva.

Ekspozīcija

Viena no štābiņa būtiskākajām iezīmēm ir slepenība. Iespējams, vairākumā tā ir nosacīta, tomēr pastāv kāds štābiņa kodols, komanda (piem., students un diplomdarba vadītājs), kas kontrolē mītnes ieeju, izkarina trafaretus «nepiederošiem aizliegts» un limitē ienācēju skaitu. Taču vienmēr parādās kāds štābiņš, kas ignorē slepenības prasību un tiek ierīkots visiem labi redzamā un pieejamā vietā. Tad ir divas iespējas:

a) štābiņš tiek uzsliets tētiņam un māmiņai par prieku, jo, redz, visi normāli bērni tā dara

b) štābiņa īpašnieks ir delveris un kārtējo reizi konfrontē un izaicina valdošo kārtību

Medības

Štābiņa ierīcībā jau parādās konceptuāli meklējumi un stratēģiska pieeja. Tiek veikta ne tikai sava pagalma analīze, bet izpētīts arī, kas notiek blakus sētā, kas izmantojams tur atrodams. Vislabāk, ja kādā no šādiem izlūkgājieniem izdodas sastapt jaunu spēļu biedru un kompanjonu, tā nostiprinot štābiņa pozīcijas un mazinot negaidītus indiāņu vai pirātu cilts uzbrukuma draudus. Mednieka štābiņu papildina aizsargbūves, maskēšanās barjeras, krūmi, ienaidnieku lamatas, īpaša taku infrastruktūra, pavarda vieta, atpūtas zona. Ar štābiņa palīdzību abstraktā, visuresošā telpa tiek uzrunāta, līdz ar ko štābiņa saimnieks definē sevi kā indivīdu — īpašu būtni — ar noteiktām vajadzībām un gaidām.

Kāpēc štābiņa izveides vietā ieritinās savā kokonā?

Turpinot aplūkot korelatīvās attiecības starp diplomdarbiem un štābiņradi kā izziņas procesa sastāvdaļu, jāatceras, ka štābiņš ir sava veida atbilde uz jautājumu: «Ko te var darīt?» Proti, tas ataino refleksiju, atgriezenisko saiti, kas tiek veidota ar apkārtējo telpu un tās elementiem, struktūrām. Izvēloties savu ideju realizācijas novietni, protams, var ignorēt jau izveidojušos un dzīvotspējīgos vietas kapilāros mezglojums, kas to iesaista kādā vienotā, arteriālā pilsētvides vai lauku teritorijas telpiskajā sistēmā. Taču būtiskāk, ilgstspējīgāk un loģiskāk ir mēģināt uzķert to pulsu un ritmu, kas caurstrāvo konkrēto telpu — vienalga vai tā būtu urbāna, vai rurāla.

Ja pilsētā šī pulsācijas sekvence ir blīvāka, tad lauku apvidos tā ir izkliedētāka. Tāpēc, izstrādājot lauku teritoriju attīstības projektus, vajadzētu izvērst skatījumu plašākā mērogā, uzrādot pamatojošo un kontekstuālo saikni ar vidi, ainavu, apbūvi un ceļu tīklu. Tā tiktu novērsta iespēja, ka projekts tiek aplūkots kā tāda pastorāla, idilliska ainiņa. Līdz ar to plašāku telpas perspektīvas atsegumu būtu bijusi vēlme ieraudzīt Kārļa Bedrīša Loras parka kompleksa attīstība Siguldā, Oskara Elkšņa Peldošais ūdens sporta centrs Radžu ūdenskrātuvē Jēkabpilī un Kaspara Rātfeldera Zaubes pagasta Jaunpils dzirnavu revitalizācija projektu planšetēs un maketos.

Iepriecina fakts, ka lielā daļā diplomdarbu, ieskaitot trīs augstāk minētos darbus, kā telpveides elements parādās virszemes ūdeņi — gan mākslīgās, gan dabiskās ūdensteces un ūdenstilpes. Salu, pussalu un piekrastes teritoriju attīstības plānos ja ne konceptuāli, tad vismaz vizuāli integrēta ūdens līnija, ūdens spoguļa virsma. Ūdenī veicamo aktivitāšu raksturīgo pozu kustību amplitūdas un atribūti kalpo kā inspirācijas avots. Piemēram, Kārļa Kozlovska Lucavsalā iecerētās airēšanas bāzes būvapjomos tiek atdarināti viena pilna īriena izpildei nepieciešamo roku kustību leņķi. Mārtiņš Strazds, strādājot pie Liepājas zvejniecības un kuģniecības muzeja projekta, mēģinājis iesiet zvejas tīkla references mezglu, tāpat tīklveida koka konstrukcijas kā funkcionālais un estētiskais risinājums izmantots Oskara Elkšņa un Kārļa Bedrīša darbos.

Taču augstāk vērtējami tie projekti, kas ūdens zonai piešķīruši ne vien rekreatīvo funkciju, bet izmantojuši to cilvēku kustības organizācijai, maršrutēšanai, piedieguši virzības trajektoriju kanāla, upes, ezera krasta līnijai. Tāds ir Jāņa Neidera Liepājas Pērkones kanāla teritorijas attīstības priekšlikums, Evas Eņģeles degradētās teritorijas Sarkandaugavā atjaunotnes un Lauras Nīmanes Līgatnes papīrfabrikas ciemata attīstības scenogrāfiskās vīzijas.

Arhitektūru kā urbānās izrādes, skatuves mākslu atklāj Elīnas Jakoveles Liepājas cukurfabrikas revitalizācijas projekts. Tā ietvaros vietai radīta nevis apbūves, bet horeogrāfijas partitūra. Cilvēka ķermeņa kustības realizētie ģeometriskie formu un plakņu lauzumi tiecas pārvarēt pilsētas arhitektūras, apbūves organizācijas statiskumu, to arvien pagarinot un atstājot kā atvērtu, nenoslēgtu struktūru. Lai gan vietas horeogrāfijas inscenēšanai izmantots ģeometriskais un regulārais kristāla formas modulis, liekas, projekts atraisa kādu poētisku, lirisku sajūtu, kas būtu dēvējama kā cukurgraudiņa kristāla eksistences empātija.

Savukārt vairāk racionālu formu prototipu izpēti un adaptāciju fiziskos arhitektoniskajos apjomos prezentē Daces Aumeles x stundas centra projekts Rīgā, Lilijas Kozlovskas Zirgu salas attīstības priekšlikums Liepājā un Kārļa Līča bērnudārza projekts Siguldā. Ja pirmo divu projektu formas prototipi atrasti spēļlaukumā, patapināti no rotaļu figūrām, tad bērnudārza pamatu līnija atdarina auga / koka lapas bioloģisko uzbūvi, dzīslojuma kompozīciju. Savukārt stiklotā, caurredzamā būvapjomu sistēma neviļus rada asociatīvu saikni ar Džeremija Bentama panaptikonu [2], liekot aizdomāties par audzināšanas un izglītības lomu indivīda pašnoteiksmes procesā…

Varbūt tur arī meklējama daļēja atbilde tam, kāpēc mēs šodien runājam par skolu un studiju nogurdināto paaudzi, kāpēc publiski parādās tik maz inovatīvu, radošu meklējumu un ideju, kāpēc jaunā atklāšanas instinkts paļāvīgi tiek reducēts rutinētā darbošanās līmenī. Kāpēc štābiņa izveides vietā vienkāršāk ieritināties savā kokonā.

Nobeigumā vēlreiz vēlos uzsvērt, ka šajā diplomprojektu skatē starp kokoniem tomēr samanīju vairāku gana atraktīvu štābiņu siluetus.

P.S. Starp citu, rotaļlietu kompānija Mattel Kalifornijas biroja mītnes vietā iekārtojuši štābiņu kokā — telpu jaunu ideju ģenerēšanai un brainstorminga sesijām.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
14 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
Baiba

labs raksts. vai laba filosofija?

niance

hmmm…. (c) "Nosaukums kalpo kā izstādes dalībnieku atruna, ka patiesībā viņi jau vēl ir tikai mazi, zaļi tārpiņi, tā teikt — nasing spešal."

īstenībā – ķīnā tārpu nogalina, lai iegūtu zīdu (tb kokonu ar visu tārpu iemērc karstā ūdenī, lai pēc tam notītu zīdu). savvaļā tārps, saplēšot līdz 4000 metru garo pavedienu, izlaižas kā taurenis 😉

abos no variantiem – nav tārpi 😉 bet nu mēs esam taureņi, protams 😉

bet raksta veids/pieeja ir labs, paldies

sim

kaut kāda bērnudarza psiholoģija, filozofa skats uz "ko te var darīt" un "kāpēc tā ir".

sim

resp. NEVIS filozofa skats

dizainere

liekas pa tālu jau aizgājis !!!

antons no kautuves

man jau patiik veseliigs humors

antons no kautuves

man jau patiik veseliigs humors

Baiba

labs raksts. vai laba filosofija?

niance

hmmm…. (c) "Nosaukums kalpo kā izstādes dalībnieku atruna, ka patiesībā viņi jau vēl ir tikai mazi, zaļi tārpiņi, tā teikt — nasing spešal."

īstenībā – ķīnā tārpu nogalina, lai iegūtu zīdu (tb kokonu ar visu tārpu iemērc karstā ūdenī, lai pēc tam notītu zīdu). savvaļā tārps, saplēšot līdz 4000 metru garo pavedienu, izlaižas kā taurenis 😉

abos no variantiem – nav tārpi 😉 bet nu mēs esam taureņi, protams 😉

bet raksta veids/pieeja ir labs, paldies

sim

kaut kāda bērnudarza psiholoģija, filozofa skats uz "ko te var darīt" un "kāpēc tā ir".

sim

resp. NEVIS filozofa skats

Ingurds Lazdiņš

paldies autorei

raksts – tāds retais asniņš arhitektūras (prakstiskās) teorijas lauciņā

raksta psiholoģiskā motivācija – visnotaļ dzīvelīga

tā turpināt! nevar nepamanīt, ka pēdējos gados pamazām parādās viens, otrais, trešais autors no "nearhitektiem", kas arvien regulārāk pievēršas arhitektūras jomas apcerējumiem – tas priecē

šoreiz nevienu gan vārdā vēl nesaukšu

dizainere

liekas pa tālu jau aizgājis !!!

14
0
Would love your thoughts, please comment.x