Pirms mēneša noslēdzies ideju konkurss par Latvijas ekspozīciju Venēcijas biennāles 11.starptautiskajā arhitektūras izstādē. Šoreiz Latviju pārstāvēs Reiņa Liepiņa un Ērika Božes radītā ekspozīcija Dust Room.
Pēc pirmās vērtēšanas 14.martā žūrija izvēlējās trīs darbus tālākām sarunām: Raksturu tablo (aXis — Ilze Liepiņa, Santa Remere, Renāte Pablaka), Robežlīnijas (Z4 — Māris Grosbahs, Gints Mālderis, Ivo Šteimanis, Viktorija Barinova) un Koncepcija (Sudraba arhitektūra — Reinis Liepiņš, Ēriks Božis). Pēc turpmākājām pārrunām tika nolemts darbu turpināt ar Robežlīniju un Koncepcijas autoriem, bet aprīļa beigās tika izvēlēti uzvarētāji: Reinis Liepiņš un Ēriks Božis, kuri Latvijas ekspozīcijai devuši vārdu Dust Room.
Šobrīd ekspozīcija ir tapšanas stadijā un galīgais arhitektoniskais un mākslinieciskais risinājums tiks prezentēts augustā — pirms Venēcijas biennāles atklāšanas 14.septembrī.
Konkursa žūrijas komisija
Sergejs Ņikiforovs, LAS valdes priekšsēdētājs
Juris Poga, LAS valdes priekšsēdētāja vietnieks
Daiga Dzedone, LAS valdes locekle
Ieva Cire, KM Stratēģijas nodaļas konsultante radošo industriju un kultūras tūrisma politikā
Zanda Redberga, Rīgas pašvaldības aģentūras Pilsētas arhitekta birojs projektu vadītāja
Kristaps Zariņš, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors
Sandra Treija, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes pārstāve
Sergejs Ņikiforovs:
«Konkursa ietvaros tika rīkoti vairāki sarunu raundi, dodot iespēju pretendentiem izvērst savu domu. Par uzvarētāju izvēlējāmies darbu, kas visvairāk pietuvojies Ārona Betska esejā minētajiem uzstādījumiem.
Dust Room ir idejiski tīrs darbs ar skaidru vīziju. Filozofiskais apcerējums ir mums saprotams — Latvija ir bijusi neliela sastāvdaļa vairākās savienībās un impērijās, mēs saprotam, ko nozīmē būt mazam puteklim pret lielu telpu. Arī putekļa struktūra ir interesanta un tieši pielietojama — atraktīvs materiāls turpmākajam darbam. Mazais ir interesants un pētāms. Mazais bieži vien ir labāk sakārtots kā liela telpa. Domāju, ka Putekļu Istaba pastāstīs kaut ko par mums.
Darbs Robežlīnijas piesaistīja kā labs mēģinājums atspoguļot procesu. Ēkas fiziskās robežas vēl nenozīmē arhitektūru. Interesanta tēma, kas tomēr tika izpludināta, un parādījās vēl blakus tēmas.
Darbs ar devīzi Raksturu tablo rāda vernakulāro, pašdarināto arhitektūru, kas reti kad pretendē uz profesionāļu atzinību. Būves, kas paliek ārpus arhitektūras, rada iedzīvotāji bez arhitekta palīdzības. Tomēr šai idejai trūka svaiguma, šī tēma jau bijusi apskatīta — piemēram, ja atceramies igauņu tualetes. Materiāls arī nerada turpmāko attīstību atkārtotās tikšanās reizēs.»
Juris Poga:
«Šogad piedāvājums, manuprāt, bija krietni labāks kā iepriekšējos gados. Darbu bija daudz, bija pilnvērtīgas idejas. Pēc pirmās vērtēšanas izkristalizējās trīs darbi, pēc nākamās palika divi darbi. Gan koncepcijas, gan idejas iekārtojumam bija ļoti labas. Darbiem bija arī mīnusi, par kuriem žūrija lūdza padomāt.
Robežlīniju pluss bija tāds, ka materiāls nāk no Latvijas, bet trūkums — trīs paralēlas tēmas, no kurām vēlams tomēr izvēlēties vienu. Raksturu tablo tēma bija pārāk līdzīga iepriekšējās izstādēs redzētajām Igaunijas, Ungārijas un Krievijas ekspozīcijām. Dust Room bija spēcīga, kompakta ekspozīcija, praktiski gatava vešanai uz Venēciju, bet ne tik skaidrs, kāda ir saistība ar Latviju. Bija arī jautājums no žūrijas — kāda ir atšķirība starp Latvijas putekli un Itālijas putekli? Autori atzinās, ka putekļi visur esot vienādi.
Interesanti ir tas, ka Dust Room autori noiet no telpas līdz objektam tajā, paskatās uz to tuvāk, un izrādās, ka tas pats ir telpa. Tāpat var iet uz otru pusi. Darbs zināmā mērā fetišizē putekli.
Vērtēšanā tika cilāts arī jautājums — kāpēc Latvija vispār piedalās biennālē? Lai izpildītu saistības? Vai ir augstāki mērķi, mēs gribam būt pamanīti?
Pozitīvi ir tas, ka abu finālistu piedāvātās idejas nav radītas speciāli biennāles ekspozīcijas konkursam — tās ir nodarbinājušas viņu prātus jau agrāk citu iemeslu dēļ. Robežlīniju autoriem jau bija sagatavota grāmata. Šie darbi kvalitātes ziņā būtiski atšķīrās no tiem, pie kuriem bija strādāts vien mēnesi. Es ceru, ka tas ir jauns līmenis šādos konkursos Latvijā. Tāpat arī nevienā finālistu darbā neparādījās arhitektūra tradicionālā izpratnē, nevienā komandā nebija tikai arhitekti vien.»
