Pavasarī A4D aicināja arhitektus izteikties par Arhitektūras politikas pamatnostādnēm 2008.—2015. gadam. Apzinoties, ka šis dokuments būtiski ietekmēs profesionālo vidi un arhitektūras rašanās nosacījumus turpmākos septiņus gadus, fonds starpdisciplinārai sadarbībai mT15 pulcēja grupu arhitektu, kas sagatavoja savu atzinumu par dokumentu.
Dokumenta Arhitektūras politikas pamatnostādnes 2008.—2015. gadam projektu Kultūras ministrijas uzdevumā vairāku gadu laikā izstrādājuši arhitekti Edgars Bērziņš, Juris Dambis, Jānis Dripe, Ingurds Lazdiņš, Jānis Lejnieks, Sergejs Ņikiforovs, Juris Poga, Andis Sīlis, Jānis Taurens un Ervīns Timofejevs vairāku ierēdņu vadībā.
Atsaucoties aicinājumam grupa arhitektu — Viktorija Barinova, Zane Karpova, Ervins Krauklis, Ingurds Lazdiņš, Ilze Liepiņa, Renārs Putniņš, Zanda Redberga, Oskars Redbergs un Artis Zvirgzdiņš, vairākās sanāksmēs kritiski apspriežot un iztirzājot dokumentu, sagatavoja savu atzinumu, ko nosūtīja Kultūras ministrijai. Vēstules autori pauž, ka pamatnostādņu dokumentam trūkst skaidrības un viengabalainības, formulē arhitektūras jēdzienu un nozīmību, vedina noteikt visu arhitektūras procesā iesaistīto dalībnieku (īpašnieku, pasūtītāju, izpildītāju, kontrolētāju un apsaimniekotāju) tiesības un atbildību. Vēstules nobeigumā nosaukti Latvijas arhitektūras politikas būtiskie mērķi un uzdevumi.
16. okotbrī Latvijas Arhitektu savienībā notika «seminārs pirmskongresa gaisotnē». Tajā Kultūras ministrijas vecākā referente Zane Logina klātesošos informēja, ka par Arhitektūras politikas pamatnostādņu dokumentu saņemts viens komentārs elektroniskā formā, neskaitot tos desmit, kas publicēti portālā A4D. Pārstāvot darba grupu, sanāksmē savus uzskatus pauda arhitekte Zanda Redberga. Aicinot līdz 1.novembrim, kad dokumentu paredzēts apstiprināt, izteikt argumentētus viedokļus, A4D publicē minēto vēstuli.
Par dokumentu Arhitektūras politikas pamatnostādnes 2008.—2015. gadam
Atbalstot Kultūras ministrijas un fonda starpdisciplinārai sadarbībai mT15 ierosinājumu dot savu ieguldījumu Latvijas Republikas Arhitektūras politikas izveidošanā un īstenošanā, mēs, arhitekti, laikā no šī gada jūnija līdz septembrim vairākās sanāksmēs mājā Torņa ielā 15 pētījām kolēģu — darba grupas — izstrādāto dokumentu Arhitektūras politikas pamatnostādnes 2008.—2015. gadam. Šajā vēstulē izklāstām secinājumus, kurus esam izdarījuši.
Valstiska attieksme pret arhitektūru kā kultūras, apkārtējās vides un ekonomikas daļu prasa nostiprināšanu, radot zināmu instrumentu kopumu: valsts politiku, tai atbilstošus likumus un citus normatīvos aktus, ar kuru palīdzību īstenojama valsts atbildība nodrošināt pilsoņu pamattiesības. To starpā minamas tiesības kā uz dabiskas, tā arī cilvēka veidotas dzīvojamās vides kvalitāti. Ar apzīmējumu «arhitektūra» jāsaprot gan šīs vides veidošanas process, gan rezultāts. Latvijas Arhitektūras politikas pamatnostādnēm jānosaka iepriekš pieminēto dokumentu saturs, savstarpējā saistība un daudzums, kā arī rīcība izvirzīto mērķu sasniegšanai. Tai noteikti jāpauž valsts (iestāžu) apņēmība rādīt labu piemēru praksē. Formulējot politikas pamatnostādnes, ir būtiski izstrādāt arhitektūras un ar to saistīto jomu vispārējo attīstības redzējumu. Tas ļaus pieņemt lēmumus par pirmā šāda veida dokumenta prioritātēm, perspektīvā skatot nākamās politikas iespējamos mērķus. Svarīgs ir pastāvīgs skatījums uz arhitektūru kā kultūras sastāvdaļu: arhitektūra ir viena no nozīmīgākajām sabiedrības darbības jomām, tā apvieno un materializē tautas dzīvesveidu un kultūru, veidojot fizisko dzīves telpu, kas piešķir tai izšķirošo lomu sabiedrības attīstībā, īpaši – tās garīgajā dimensijā.
Latvijai ir nepieciešama arhitektūras politika, kas, pamatojoties uz Satversmē noteiktajām pilsoņu pamattiesībām, kalpo kā vadlīnija augstas kvalitātes vides veidošanai, vienlaikus nodrošinot nacionālās bagātības — dabas un kultūras — saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. Šobrīd apzīmējumu «vide» lieto, runājot galvenokārt par dabas vidi. Taču jaunveidojamās Latvijas arhitektūras politikas mērķis, mūsuprāt, ir paplašināt šā apzīmējuma nozīmi, iekļaujot tajā pilsētvidi, kur mīt aptuveni 70 % Latvijas iedzīvotāju. Šāda nostāja ir būtiska, nepieciešamība to iekļaut valsts kopējās telpiskās attīstības stratēģijā, tostarp dokumentā Latvija 2030, — neapstrīdama. Mēs nedrīkstam aizmirst arī to, ka ikviena tautsaimniecības nozare, bet arhitektūra jo īpaši, jāskata kopsakarībā ar citām, radniecīgām nozarēm, izstrādājot un vēlāk neatlaidīgi īstenojot saskaņotu valsts politiku vides veidošanā — esošo vērtību saglabāšanā un jaunu vērtību radīšanā.
Analizējot kolēģu izstrādāto dokumentu Arhitektūras politikas pamatnostādnes 2008.— 2015. gadam, esam nonākuši pie vairākām atziņām un ieteikumiem. Domājot par dokumenta formu jāatzīst, ka atsevišķu ekspertu atzinumu mehānisks salikums tam nepiešķir šāda veida dokumentiem raksturīgo un nepieciešamo kvalitāti, ko veido skaidra, vienkārša uzbūve, noteikts apjoms un viegli uztverami, kodolīgi formulējumi. Vēlreiz uzsverot, ka kopumā augstu vērtējam līdz šim padarīto, aicinām pārdomāt iespēju šobrīd apspriežamo dokumentu uzskatīt par tādu, uz kura pamata veidojama Latvijas arhitektūras politika, tiešā veidā tālāk neizmantojot tās daļas, kas uztveramas kā profesijas pašrefleksija. Pieņemot jaunā Latvijas arhitektūras politikas dokumenta struktūru, mūsuprāt, jāņem vērā divi apstākļi, kas ietekmē vides veidošanu. Arhitektūras politikas dokumentam jāpauž valsts kopējās nostādnes (a t t i e k s m e) jautājumos, kas attiecas uz:
- procesa aktīvo d a l ī b n i e k u — īpašnieku, pasūtītāju, izpildītāju, kontrolētāju (arī konsultantu) un apsaimniekotāju valsts, pašvaldību, privātajā, nevalstiskajā un profesionālajā sektorā — d a r b ī b u
- procesu ietekmējošo f a k t o r u — ģeopolitikas, globalizācijas, ilgtspējības un tehnoloģiju — i e t e k m i
Papildus tam ārkārtīgi nepieciešama profesionāli vadīta un tāpēc konstruktīva dokumenta apspriešana, kurā piedalās praksei Latvijā sertificētie arhitekti. Iniciatīva un rūpes par diskusijas sagatavošanu, mūsuprāt, jāuzņemas Latvijas Arhitektu savienībai.
Uzskatīt apbūvētu vidi par Latvijas nacionālās bagātības daļu un saglabāt un palielināt tās vērtību (1), radīt nosacījumus drošas, harmoniskas un sabiedrības vajadzībām atbilstošas apbūves veidošanai (2), palielināt sabiedrības izpratni par tās atbildību dzīvojamās un sabiedriskās vides veidošanā, popularizējot arhitektūru un informējot sabiedrību par arhitektūras politikas mērķiem (3), atbalstīt teritorijas plānošanu, augstvērtīgas arhitektūras radīšanu un kvalitatīvu būvniecību (4), pilnveidot arhitektūras izglītību un atbalstīt pētījumus arhitektūras, teritorijas plānošanas, pilsētplānošanas, būvniecības tehnoloģiju, būvmateriālu ražošanas, ilgtspējas un dažādu jauninājumu jomās (5), uzlabot arhitektus un pilsētplānotājus pārstāvošo sabiedrisko un profesionālo organizāciju darbu, atbalstīt jaunus starpnozaru sadarbības veidus (6), atzīt arhitektūras mantojumu par vienu no tautas kultūras vēstures aspektiem un veikt attiecīgus pasākumus, ar darbiem veicinot arhitektūras mantojuma saglabāšanu (7) — tie ir Latvijas Arhitektūras politikas mērķi, kuru īstenošanā savas izpratnes, zināšanu un pieredzes robežās darbu ieguldīt esam gatavi arī mēs.
