Jaunā ugunsdzēsēju depo un katastrofu reaģēšanas centra ēka
Viļņā, kuras autori ir birojs Laimos ir Ginto Projektai, apliecina, ka mūsdienu
arhitektūra var risināt ne tikai šādas būves funkcionālās, tehniskās un efektivitātes
prasības, bet var dot būtisku pienesumu pilsētainavai, mainīt dienestu tēlu
sabiedrības acīs, kā arī nodrošināt darbinieku labsajūtu.
Ja nu kādreiz jums nākas zvanīt glābšanas dienestam (die’s
pasarg!), domājams, ka galvenās prasības viņu darbam būtu ātrums un rūpīgums.
Tāpat arī vērtējot glābšanas dienestu ēkas, priekšplānā noteikti tiek izvirzīta
efektivitāte, pārējos kritērijus atstājot mazākievērotus. Taču jaunā ugunsdzēsības dienesta un
katastrofu reaģēšanas centra ēka, kas izaugusi Neres krastā netālu no satiksmes
pilna tilta, pierāda, ka kompleksa pieeja šādām būvēm var dot būtisku labumu
pilsētas ainavai, dienestu tēlam un arī darbinieku labsajūtai.
Īpašā novietne pieprasīja specifiskus risinājumus. Kā divu
valsts dienestu galvenā mītne, kas paceļas tik redzamā vietā, ēkai bija nepieciešams
spēcīgs vizuālais tēls. Savukārt apkārtējā dabiskā vide rosināja uz visai saudzīgu
iejaukšanos. Projektam piemīt vēl arī citas papildus iezīme, — kamēr ēkas
iekšējā pasaule piemērojas abu organizāciju sevišķajam, stipri kontrolētajam
raksturam, apjomu un telpu kārtojums un arhitektūras atturīgais tēls vēsta par atvērtību un saikni ar apkārtni.
4000 kvadrātmetru lielās ēkas mērogs ir samazināts, sadalot
to vairākos apjomos un apvienojot dabisko reljefu un kā kamuflāžu veidoto mākslīgo
ainavu. Ēkas apakšējā, upes krastam paralēlā daļa, ir nedaudz iedziļināta
nogāzē. Jumta slīpne, kas ir klāta ar zāli, saplūst ar zaļo telpu blakus esošās
Viļņas dizaina koledžas priekšā un rada ilūziju par pakalnu. Diemžēl publiska
pieeja šai atraktīvajai ārtelpai ir māns. Iežogoto zaļo terasi baudīt var tikai
ēkas darbinieki.
Kompozīcijas kulminācija ir horizontāls paralēlskaldņa apjoms,
kas novietots uz zemākās daļas, perpendikulāri upei, pavēršot pret to teleskopa
objektīvam līdzīgu stiklotu sienu. Novietojoties tilta pusē, šis apjoms reizē
arī aizsargā iekšpagalmu no satiksmes trokšņa. Līdzīgā manierē veidota arī
neliela laivu māja, kas slēpjas pie paša krasta, gandrīz nepamanāma, jo tās
jumts ieklāts ar tādām akmens plāksnēm kā krastmala. Tumši pelēkā fasādes apdare ēku sapludina ar
dabisko vidi, vienlaikus skaidri iezīmējoties uz Dizaina koledžas baltā apjoma fona.
Nopietnais un ieturētais stils, skaidras formas, retas, bet pārdomātas detaļas piedod
kā funkcionālo, tā estētisko raison
d’etre, piešķirot ēkai stingru stāju, bet iztiekot bez dominēšanas.
Stingrais ēkas tēls saskan ar pašu dienestu raksturu, jo to īstā
darbība ir balstīta uz kontroli, disciplīnu un koncentrēšanos. Tomēr galvenais
arhitektūras risinājumu un telpiskās kompozīcijas dzinulis tomēr bijis cilvēciskais
faktors, kura mērķis bija nodrošināt maksimāli kvalitatīvu darba vidi, kas palīdzētu darbiniekiem
mazināt nogurumu, stresu un tikt galā ar zināmu nošķirtību no ārpasaules.
Papildus tai pašsaprotamajai efektivitātei, kas saistīta ar dienestu ikdienas
darbību, ēka nodrošina un ļauj sajust labsajūtu ikvienā pauzē, vai tas būtu skats
pa logu vai atlaišanās terasē vai pusdienas uz zaļā jumta. Šie terapeitiskie efekti
nav domāti pilnīgai grožu atlaišanai, tie vienkārši ļauj nomierināties un
atpūsties, lai uzlādētos un atgūtu enerģiju, kas nepieciešama, lai atkal
rīkotos un koncentrētos.
Šo pieeju, kopā ar dažādajām atpūtas telpām, plašo terasi,
zaļo iekšpagalmu, guļamtelpām, īsteno arī
katastrofu reaģēšanas centra galvenā zāle, kurā 24 stundas diennaktī pie
tālruņiem un datoriem strādā 60 cilvēki. Plašā telpa, kas aizņem visu caurulei
līdzīgo apjomu, ir 10 metrus augsta, līdz pat jumtam, ko caurumo virsgaismu
rindas. Lielais stiklojums, kas gareno telpu atver pret upi, piedāvā pastāvīgu
pārraidi ar rāmo ūdens plūdumu un upmalas apstādījumiem.
Divu dienestu sadzīvošana vienā ēkā iespējama pateicoties
funkcionālajam izkārtojumam. Ēkas austrumdaļa (caurule) ir atvēlēta katastrofu
reaģēšanas centram, bet rietumdaļu (zemākais apjoms) apdzīvo ugunsdzēsēji. Darbinieku
ceļi krustojas vien plašajā otrā
stāvā terasē un zaļajā iekšpagalmā. Likumsakarīgi, ka tur vairāk dominē
ugunsdzēsēji, jo viņu neparastais dzīvesstils esot dežūrā nodrošina arī atpūtas
mirkļus. Arī tad, ja nav trauksme vai mācības, ēku pamest nedrīkst. Laiku viņi
pavada galvenokārt augšējā (otrajā) stāvā, kur atrodas administrācijas, mācību
un guļamtelpas, kā arī plaša ēdamistaba un atpūtas telpa, kas ir savienota ar
terasi. Abos apakšējos stāvos ir dažādas tehniskajās un palīgtelpas, kā arī garāža
ēkas priekšpusē, caur caurspīdīgajām nolaižamajām durvīm lepni demonstrējot ugunsdzēsēju
mašīnas.
Kaut arī jaunā ēka pilsētu nedara bagātāku ar ikvienam
pieejām publiskām telpām, tā noteikti piešķir enerģisku noskaņu upmalai, ko ar
laiku iecerēts pārvērst dzīvīgā atpūtas zonā. Arhitektūra maina arī divu dienestu publisko
tēlu un izpratni par viņu darbu. Iedzīvotāji var vērot ugunsdzēsēju mācības
priekšpagalmā, katastrofu reaģēšanas centra pūles, pamanīt ugunsdzēsējus viņu
atpūtas brīžos un apjēgt, kur ir mūsu ikdienas sargeņģeļi. Un to, ka viņi arī
ir cilvēki.
Ugunsdzēsēju depo un katastrofu
reaģēšanas centra ēka Viļņā
Arhitekti: Laimos ir Ginto Projektai — Gintautas Vieversys,
Laima Tumynienė, Adomas Šablevičius, Valdemaras Stupak, Dovydas Čipkus
4000 m²
2007-2012
