Adreses. Recenzija

   Sākumā par pozitīvo. Šķiet visi piekritīs, ka veidot raidījumu neprofesionāļiem ir grūti, it sevišķi tādā jomā kā arhitektūra. Raidījuma vadītājs Mārtiņš Ķibilds ar moderēšanu tiek galā pārliecinoši. Vienbrīd pat šķita, – vai tik Mārtiņš nav paskolojies kādā arhitektūras kursā – brīvi runāt, interpretēt arhitektūras terminus, populāri pastāstīt par viena vai otra būvmateriāla priekšrocībām, tā lai to varētu saprast „parastais” lietotājs, tur vajadzīga gan atraisītība, gan materiāla pārzināšana. Skats ar bērna acīm uz Saldus MMS arhitektūru bija pietiekoši atraktīvs, kaut vienu brīdi pavidēja vērtējums „jaunais klucis”, kuru gan raidījuma vadītājs tūlīt pat apspēlēja no visām pusēm, mazinot arhitektūras vērtējuma „klucis” nozīmību.

    Atsevišķs temats ir raidījuma grafiskais noformējums, temps, ritms. Viss ir labi līdz tam brīdim, kad kadri sāk mainīties ar reklāmas klipa ātrumu, jau mazliet profesionāli noturot skatītāju pie TV ekrāna ( atceramies – kadrējumam mainoties ar intervālu 2 sekundes – skatītājs savu smadzeņu fizioloģisko īpašību dēļ paliek pie TV kā piekalts ). Tas nu nav īsti korekti un mazina materiāla vērtību. Īpašs stāsts ir par platleņķa objektīva izmantošanu, kas gan ļauj tvert kadrā daudz vairāk arhitektūras, bet kropļo gan perspektīvu un īsti neatbilst cilvēka redzes leņķim. Varbūt ka atkarībā no kadra nomainīt platleņķa objektīvu uz parasto vai garfokusa nav pārāk grūti?

  Par izvēli „ringā” ielaist tik atšķirīgus objektus, kā Saldus MMS un Z-torņus. Tur jāzin priekšvēsture – NRJA trīs gadu tiesāšanās par diskvalifikāciju Saldus MMS konkursā. Un formāli NRJA šajā prāvā triumfēja, kaut diez vai saņēma atvainošanos un kasti šampanieša no konkursa uzvarētājiem. Kas šādu salīdzinājumu padara mazliet apšaubāmu.

  Z-torņi ir viens specifisks objekts, ar Krievzemes impērijas piegaršu, mainot funkciju, izskatu un visbeidzot arī arhitektus. Joprojām uzskatu, ka NRJA konkursā ( par administratīvo ēku ) uzvarējošais projekts ar līkņveida fasādēm un savienojumu torņu vidū ir labāks par šodienas rezultātu. Bet tāda ir Krievzemes pasūtītāju specifika – mainīt arhitektus kā čigāns maina zirgus, pārpēlēt plānus katru otrdienu un žilbināt apkārtējos ar jaukām idejām – Hiltons, Avens par 2 miljoniem pērk pēdējo stāvu, nosēšanās laukums helikopterim un tā tālāk. Labi ka mums tika atrādīts kāds numura interjers bez zelta podiem, ampīra mēbelēm un sfinksām pie ieejas ( kaut nešaubos, ka kāds dzīvoklis tur tāds arī būs ). Stāsts par mazajām koka mājiņām, kuras grūst jau 10 gadu ,protams, lika acīs sariesties asarām arī man, tomēr zinot, ka projekts ir izstrādāts un atjaunošana notiks, varbūt ka nav vērts skumt un daži maisi ar eiro, kas samaksāti kaimiņiem par plaisām koka mājās blakus gruntsgabalos, nebūs radījuši īpašniekos nepārvaramu riebumu pret Rīgas koka apbūvi. NRJA neapšaubāmi ir izgājis milzīgu skolu ar šo objektu un apēdis pudu sāls, ko dāsni kaisījis krievu izcelsmes investors un joprojām ir spēlē un piedalās konkursos.

   Bet par salīdzinājumu – divas atšķirīgas novietnes, divi atšķirīgi objekti, funkcijas, biznesa plāni. Nav pamata noniecināt NRJA prasmes, ticu, ka cīnījušies pēc labākās sirdsapziņas par arhitektūras kvalitātēm, koka apbūvi utt. Zinot visas peripētijas,  skatoties raidījumu manas simpātijas ir NRJA pusē. Vēl jo vairāk, ka titros pazibēja SZK vārds, kuru komunikācija un spējas izsist kvalitatīvus risinājumus no krievzemes miljonāriem ir vispārzināmas ( kaut ilgi nevarēju rimties no vizualizācijas manā prātā par tiem Jūrmalas supermeniem – Konsjeržiem ( Jūrmalas villas ar zīmīgiem nosaukumiem – Hemingvejs, Čērčils, Hepberna utt. -), kuri visu paveic nevarīgā, dzīves nogurušā krievu miljonāra labā .

   Ko ar to gribēju teikt? Arhitektūras objektus var salīzdzināt kādās noteiktās svara kategorijās un to vajadzētu likt saprast arī skatītājiem. Bet lielās līnijās – pirmie kucēni ir izdzīvojuši un izskatās ka tūlīt sāks peldēt kraulā – gaidām nākamās sērijas…

   Miķelis

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000