Jaunā viesnīca Teātra ielā izveidota kādreizējās 17.gs. noliktavas vietā, interpretējot vēsturisko apjomu un fasādi, izmantojot autentiskās ķieģeļu mūra sienas. Autori: Palast Architekts.
Rekonstruētā ēka atrodas Vecrīgā,
Saskaņā ar AIG izstrādātās ēkas arhitektoniski
mākslinieciskās izpētes materiāliem, rekonstruēto ēku — noliktavu 17.gs. beigās
uzbūvēja Rīgas rātes loceklis Johans Reiterns. Ēkai ir bijusi tā laika
noliktavu ēkām raksturīgā formu valoda ar stāvu divslīpju jumtu un pret ielu
vērstu zelmini. Ēkas apjomīgā stāva dēļ tā ir bijusi nodēvēta par Ziloņa noliktavu. Tam par godu arī
ieejas portālā ir bijis izveidots ziloņa cilnis. Laika gaitā noliktava
vairākkārt pārbūvēta, līdz 20.gs sākumā nojaukta. Uz rekonstrukcijas brīdi bija
saglabājušās trīs no četrām ēkas ārsienām.
Ēkas rekonstrukcija izstrādāta
iespējami tuvinot tās siluetu sākotnējam Reiterna ziloņa noliktavas ēkas fasādei. Ēkas galvenās fasādes un apjoma
kompozīcijā ir ņemta vērā tās vēsturiskais nozīmējums — noliktava-spīķeris ar
tai raksturīgo stāvo jumta formu un izvietojumu pret Teātra ielu. Arī
stilizētajā ēkas ieejas portālā paredzēts integrēt ziloņa bareljefu.
Pēc telpu rekonstrukcijas
jaunprojektētajās telpās izveidota viesnīca. Saglabātas vēsturiskā ķieģeļu mūra
sienas pa gruntsgabala perimetru, tās restaurējot un integrējot ēkas interjerā.
Ēkas vēstures dēļ viesnīcai sākotnēji bija plānots nosaukums ir Elefanta noliktava, tāču līdzības dēļ ar
Elefant Hotel, tas tika mainīts.
Viesnīca Royal Old City
Noliktavas
rekonstrukcijas – viesnīcas projekts
Adrese: Teātra
ielā 10, Rīgā
Pasūtītājs: SIA Homeland
Būvprojekts
un interjers: PALAST ARCHITEKTS
Projekta
autori: Juris Bērziņš, Normunds Zitmanis, Gita Bundzēna Lece
Būvkonstrukcijas:
RS6, V.Celmiņa projektēšanas birojs
ŪK daļa: ProCAD
EL daļa: Perfectum
AVK daļa: Bugroff, Jevgēņijs Lurjē
Projekts: 2005-2007
Būvniecība: 2007-
2009
Gruntsgabala
platība: 522m²
Ēkas kopējā
platība 2306m²
Foto: PALAST ARCHITEKTS, Gvido Kajons
ļoti glīti
feini
fotogrāfijas ir jaukas. nummuriņi arī. vietām gan pārņem tādas "biroja" sajūtas.
Visvairāk man patīk veiksmīgi kompakti risinājumi. Šis ir no tiem.
Jā ipāši mīlīgs interjetra dizainiņš. Un ja runā par projektu un tam pievienotajām bildēm tad var runāt par interjēru (kurš tāpat ir ļoti bagātigs ar detaļām un rodas sajūta par bardaku) jo eksterjera bildes liekas būs bildējis kāds garām gājējs kurš būs "uzdūries" uz šo svaigo arhitektūras pienesumu.
pievienošos visiem- man arī ļoti patika, ir vēlme pavadīt tur nakti 🙂
Droši vien jānovērtē, kā arhitekti spējuši izplānot viesnīcu bezlogu ēkas vietā (neesmu bijis numuriņos, bet, pēc plāna spriežot, gaismas tur nevarētu būt daudz un tā sauktais iekšpagalms citiem vārdiem ir gaismas šahta). Bet šoreiz ne par to – lai tur guļ, kam pa nakti nav kur palikt, interjeri feini. Mani ieinteresēja, kā pilsēta veido savus stāstus, jo manējais sanāk citādāks. Lai gan visumā neesmu nostaļģisks, ejot garām šai vietai, vienmēr gandrīz vai apraudos. Tādēļ, ka iepriekšējā ēka, kas man ļoti patika, bet laikam tomēr nebija senā noliktava, bruka apm. 35 gadus manā acu priekšā – es blakus uzaugu. Ēkai bija… Lasīt vairāk »
Kas attiecās uz pagalmu- tas ir tiesa, ka daļēji tas darbojas kā gaismas šahta. Citādi nebija iespējams nodrošināt dienas gaismu daļā numuru. Pagalma funkcija zemes līmenī saglabājas, No ēkas Teātra ielā12 sienas, kuru daļa tautas atceras kā neiedomājamu gabarītu pretugunsmūri ar padomjlaikos izbūvētām logu ailu rindām tiek ievērojams atstarotās gaismas daudzums, kas numura apdzīvotājam neliek justies kā akā ielaistam! Kas attiecās uz un sabiedriskas lietošanas objekta iespējamību- gruntsgabals ir privātīpašums un te nu nevar prasīt no īpašnieka ko ārpus pilsētas attīstības plānos atļautā! Bez tam funkcija- viesnīca ir gana sabiedrībai pieejama! Kas attiecas uz "Moulin Rouge", te nu mūsu viedokļi… Lasīt vairāk »
Mans stāstinš noteikti nebija domāts kā pārmetums arhitektiem. Ja uz pilsētu skatās kā uz atsevišķu privātīpašnieku biznesa plānu summu, ko ierobežo tikai normatīvi, tad viss ir forši. Es paskatījos no iedzīvotāja viedokļa. Tajā ir gan personiskas, gan paaužu atmiņas, gan vietas, kur tās pārtrūkst. Gadījums ir vienkārši tipisks Vecrīgai un varbūt arhitekti ir īstā publika, kas var apmainīties domām – vai tas ir pavisam neizbēgami, vai tas ir labi un vai nevarētu būt vēl labāk?
Varam jau atkal visu ekspropriēt un nodot viedā pārvaldījumā Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas Nami", Jaunajam laikam vai tamlīdzīgiem sociālā taisnīguma adeptiem. Varam arī mainīt LV iedzīvotāju/privātīpašnieku orientāciju no kristietīgi/materiālistiksi/ņemošās uz budistiski dodošo. Varam apzināt Rīdzinieku vēsturiski/romantiskās atmiņas, uztaisīt TOP 10 vai 20, atpirkt īpašumus, uztaisīt obligāto "pieminekļu Pieminekļu" sarakstu un restaurēt zudušo laiku.
Ne tik sarkastiski, Andi! Vienmēr, kad radošie saka "kā i, tā i…", "ko tu, cilvēks, padarīsi pliks pret medicīnu", "bagāts dra, kā grib, nabags – kā var", es saausos. Pirmkārt, var darīt kā Urboņi Lietuvā un ar ko viņi ir slaveni visā Eiropā. Otrkārt, arī mūsu koka arhitektūra, ja nemaldos, no nevēlamiem graustiem pārvērtās pat tīri stilīgu trendu sākotnēji šauras grupas aktivitāšu rezultātā. Radošajiem vienmēr ir viedokļu līderu, "trendseteru" loma. Eiropā ir tūkstošiem pieredžu, kā iedzīvotāji ietekmē privātīpašniekus ņemt vērā viņu intereses. Tēze, ka no īpašniekiem "neko nevar prasīt"", ir maldinoša. Attiecībā par saiedrības interesēm var un vajag prasīt. Turklāt,… Lasīt vairāk »
"Budistiski dodošā" kombinācija domāta (A+Š)2?
Piekrītu. Bet ir viena lieta, no kuras nevar izbēgt – jebkurai investīcijai ir jābūt loģiskai. Šai un citos gadījumos, privāta investora iespējamos zaudējumus, tērējot savu naudu nevis peļņas gūšanai, bet piem. vēsturiskas vides atjaunošanai, jākompensē sabiedrībai kā "labuma" guvējai. Vai varēsi pārliecināt nodokļu maksātājus par šo soli? Iztēlojies sevi kā šī gruntsgabala īpašnieku un kredīta ņēmēju – arhitekti piedāvās ntās idejas publiskās telpas [kā patīk teikt Ausmai – "vietas gara"] kvalitātes uzlabošanai, bet bankā visus savus īpašumus būs jāieķīlā Tev. Vai arī jāvienojas ar "sociāli jūtīgām" grupām par budžeta robiem. Vai par labu vēsturisko biznesu Vecrīgā molinrūžas sarkano lukturu formā…
Katram savs apziņas plūsmas produkts..
Gan gan. Konkrētajā gadījumā viesnīcas īpašnieki pelna ne jau ar svām gultām un deķiem vien, bet ar vietas "garu", t. i. atrašanos unikālajā Vecrīgā. Bet ja visa Vecrīga kļūtu līdzīga Teātra ielai, kur nu jau 50% ir pēdējos desmit gados būvēti objekti, kas visi parazitē uz lokāciju (ēka pretī viesnīcai, tālāk unīša piebūve un dzivokļu māja pretī tai), bet jaunu kvalitāti neievieš, tad pilsēta sāk izskatīties pēc 80 gadu Šauļiem, tūristiem kļūst mazāk interesanta un tā pati viesnīca nevar paņemt naudu, kādu gribētos. Neviens te nav pret biznesu, bet par tālredzību.
Turpini domu ar konkrētākiem priekšlikumiem. Man projekts nešķiet īpaši veiksmīgs – ne tur vēsturiski/konceptuālas pērles, ne laikmetīga jaunrade jeb, citiem vārdiem sakot, "pievienotā virsvērtība". Saglabātās struktūras ķieģeļu un akmeņu pielietojums miljons reižu redzēts, funkcija normāla atrisināta, fasādes pieskaņotas banālam priekšstatam par ierakstīšanos vēsturiskajā vidē…. kas vēl? Mani interesē, kur Tu būtu ieguldījis savu sūri grūti sastrādāto naudiņu?
Ja es zinātu, tad ņemtu kredītu un ieguldītu. Tā ir cita kompetence. Bet biznesmeņi, sabiedrība, cilvēki var meklēt jauna veida kooperāciju, kas nav obligāti Tevis izsmietās formas. Piem., bija tāda Vecrīgas kaimiņu biedrība, kas izlīda tikai, lai apstīdētu caurlaides. Principā – laba iniciatīva! Kamēr viens domās – lai kaimiņš restaurē eņģelīšus, uz ko tūristiem skatīties, es tikmēr uzbliezīšu maksimālos kvadrātus pārdošanai, tad šitā arī būs. Bet ienesīgāks ir veikals mājā, pie kuras gribas apstāties, ielā, pa kuru gribas pastaigāties, kur vietējie tusē, nekā Triangulā un tajā klopsī pie 3. vidusskolas. Tas taču pierādās! Tāpat kā presē vajadzīgs balanss – žurnāli… Lasīt vairāk »
Atkal piekrītu, censties vajag, tikai tai sūda realitātē pārsvarā viss apstājas pie tā, ka sabiedrības locekļi nevar vienoties, vai arī vienošanās rezultāts nav finansiāli saprātīgs. Un vēsturiski pārsvarā privāta iniciatīva ar vēlmi nopelnīt ir ģenerējusi visu ko mēs tagad lietojam savā pilsētvidē, varbūt vienīgi kādreiz investoriem bija smalkāka izglītība.
vai kāds var paskaidrot, ko nozīmē tie veļas tipa mežģīņu musturi, kas acīmredzot patīk autoriem un vispār šķiet dīvaini populāri arī citos gadījumos? (šis ir ieinteresēts, nevis indīgs komentārs).
Es to saprotu kā "kičīgu" variāciju par kapiteļa tēmu. Ironija par dekoratīvu detalizāciju industriālā laikmetā. Ja konceptu es varu iedomāties saprotamu, tad realizētā detalizācija nekādu ārkārtēju estētisku baudījumu nesniedz.
Projekta interesantākā daļa noteikti ir vecās sienas, un + par to ka tās tiek izmantotas. Gan pietrūkst konceptuāla kontrasta starp jauno un veco- publiskajās zonās virsroku ņem raibums; numuriņi ir skaidrāki, tomēr tur nez kāpēc kolonnas mēģina nokrāsoties ķieģeļu sienas krāsā.
Fasādes bildes gan tādas, ka neko redzēt nevar.
”veļas tipa mežģīņu musturi” protams bija mēģinājums improvizēt par kapiteļa tēmu a la William Morris uz atveidņota dzelzbetona fona. Nu piekrītam, ir kaut kas no veļas mežģīnēm- nu tā dāda nodeva ex "Moulin Rouge", ja gribat!
Man domāt, tā ir viena no mūsdienu modernās arhitektūras tendencēm – atšķirot jebkuru žurnālīti vai saitu gan jau kādu objektu ar tādu vai līdzīgu ornamentāciju fasādēs vai interjerā atradīsi. Lielākoties gan perforācijas tehnikā vai kā citādi telpiski, zīmējumi uz virsmas mazāk.
par fasādēm grūti spriest -būs jāaizkāpj palūkot. saplānots jau arī it kā glīti.
bet interjeriņi gan vietām šķiet tādi neveikli. sevišķi tur kur domāta kafejnīca.
man arī tās cakas un musturi nepatīk- lēti un paprasti, varējāt jau nu līdz galam tīru stilu ieturēt vai arī īpašniekiem cita mentalitāte un viņiem cakas prišpičila?
man arī tās cakas un musturi nepatīk- lēti un paprasti, varējāt jau nu līdz galam tīru stilu ieturēt vai arī īpašniekiem cita mentalitāte un viņiem cakas prišpičila?
ļoti glīti
feini
fotogrāfijas ir jaukas. nummuriņi arī. vietām gan pārņem tādas "biroja" sajūtas.
Visvairāk man patīk veiksmīgi kompakti risinājumi. Šis ir no tiem.
Jā ipāši mīlīgs interjetra dizainiņš. Un ja runā par projektu un tam pievienotajām bildēm tad var runāt par interjēru (kurš tāpat ir ļoti bagātigs ar detaļām un rodas sajūta par bardaku) jo eksterjera bildes liekas būs bildējis kāds garām gājējs kurš būs "uzdūries" uz šo svaigo arhitektūras pienesumu.
pievienošos visiem- man arī ļoti patika, ir vēlme pavadīt tur nakti 🙂
Droši vien jānovērtē, kā arhitekti spējuši izplānot viesnīcu bezlogu ēkas vietā (neesmu bijis numuriņos, bet, pēc plāna spriežot, gaismas tur nevarētu būt daudz un tā sauktais iekšpagalms citiem vārdiem ir gaismas šahta). Bet šoreiz ne par to – lai tur guļ, kam pa nakti nav kur palikt, interjeri feini. Mani ieinteresēja, kā pilsēta veido savus stāstus, jo manējais sanāk citādāks. Lai gan visumā neesmu nostaļģisks, ejot garām šai vietai, vienmēr gandrīz vai apraudos. Tādēļ, ka iepriekšējā ēka, kas man ļoti patika, bet laikam tomēr nebija senā noliktava, bruka apm. 35 gadus manā acu priekšā – es blakus uzaugu. Ēkai bija… Lasīt vairāk »
Kas attiecās uz pagalmu- tas ir tiesa, ka daļēji tas darbojas kā gaismas šahta. Citādi nebija iespējams nodrošināt dienas gaismu daļā numuru. Pagalma funkcija zemes līmenī saglabājas, No ēkas Teātra ielā12 sienas, kuru daļa tautas atceras kā neiedomājamu gabarītu pretugunsmūri ar padomjlaikos izbūvētām logu ailu rindām tiek ievērojams atstarotās gaismas daudzums, kas numura apdzīvotājam neliek justies kā akā ielaistam! Kas attiecās uz un sabiedriskas lietošanas objekta iespējamību- gruntsgabals ir privātīpašums un te nu nevar prasīt no īpašnieka ko ārpus pilsētas attīstības plānos atļautā! Bez tam funkcija- viesnīca ir gana sabiedrībai pieejama! Kas attiecas uz "Moulin Rouge", te nu mūsu viedokļi… Lasīt vairāk »
Mans stāstinš noteikti nebija domāts kā pārmetums arhitektiem. Ja uz pilsētu skatās kā uz atsevišķu privātīpašnieku biznesa plānu summu, ko ierobežo tikai normatīvi, tad viss ir forši. Es paskatījos no iedzīvotāja viedokļa. Tajā ir gan personiskas, gan paaužu atmiņas, gan vietas, kur tās pārtrūkst. Gadījums ir vienkārši tipisks Vecrīgai un varbūt arhitekti ir īstā publika, kas var apmainīties domām – vai tas ir pavisam neizbēgami, vai tas ir labi un vai nevarētu būt vēl labāk?
Varam jau atkal visu ekspropriēt un nodot viedā pārvaldījumā Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas Nami", Jaunajam laikam vai tamlīdzīgiem sociālā taisnīguma adeptiem. Varam arī mainīt LV iedzīvotāju/privātīpašnieku orientāciju no kristietīgi/materiālistiksi/ņemošās uz budistiski dodošo. Varam apzināt Rīdzinieku vēsturiski/romantiskās atmiņas, uztaisīt TOP 10 vai 20, atpirkt īpašumus, uztaisīt obligāto "pieminekļu Pieminekļu" sarakstu un restaurēt zudušo laiku.
Ne tik sarkastiski, Andi! Vienmēr, kad radošie saka "kā i, tā i…", "ko tu, cilvēks, padarīsi pliks pret medicīnu", "bagāts dra, kā grib, nabags – kā var", es saausos. Pirmkārt, var darīt kā Urboņi Lietuvā un ar ko viņi ir slaveni visā Eiropā. Otrkārt, arī mūsu koka arhitektūra, ja nemaldos, no nevēlamiem graustiem pārvērtās pat tīri stilīgu trendu sākotnēji šauras grupas aktivitāšu rezultātā. Radošajiem vienmēr ir viedokļu līderu, "trendseteru" loma. Eiropā ir tūkstošiem pieredžu, kā iedzīvotāji ietekmē privātīpašniekus ņemt vērā viņu intereses. Tēze, ka no īpašniekiem "neko nevar prasīt"", ir maldinoša. Attiecībā par saiedrības interesēm var un vajag prasīt. Turklāt,… Lasīt vairāk »
Piekrītu. Bet ir viena lieta, no kuras nevar izbēgt – jebkurai investīcijai ir jābūt loģiskai. Šai un citos gadījumos, privāta investora iespējamos zaudējumus, tērējot savu naudu nevis peļņas gūšanai, bet piem. vēsturiskas vides atjaunošanai, jākompensē sabiedrībai kā "labuma" guvējai. Vai varēsi pārliecināt nodokļu maksātājus par šo soli? Iztēlojies sevi kā šī gruntsgabala īpašnieku un kredīta ņēmēju – arhitekti piedāvās ntās idejas publiskās telpas [kā patīk teikt Ausmai – "vietas gara"] kvalitātes uzlabošanai, bet bankā visus savus īpašumus būs jāieķīlā Tev. Vai arī jāvienojas ar "sociāli jūtīgām" grupām par budžeta robiem. Vai par labu vēsturisko biznesu Vecrīgā molinrūžas sarkano lukturu formā…
Gan gan. Konkrētajā gadījumā viesnīcas īpašnieki pelna ne jau ar svām gultām un deķiem vien, bet ar vietas "garu", t. i. atrašanos unikālajā Vecrīgā. Bet ja visa Vecrīga kļūtu līdzīga Teātra ielai, kur nu jau 50% ir pēdējos desmit gados būvēti objekti, kas visi parazitē uz lokāciju (ēka pretī viesnīcai, tālāk unīša piebūve un dzivokļu māja pretī tai), bet jaunu kvalitāti neievieš, tad pilsēta sāk izskatīties pēc 80 gadu Šauļiem, tūristiem kļūst mazāk interesanta un tā pati viesnīca nevar paņemt naudu, kādu gribētos. Neviens te nav pret biznesu, bet par tālredzību.
Turpini domu ar konkrētākiem priekšlikumiem. Man projekts nešķiet īpaši veiksmīgs – ne tur vēsturiski/konceptuālas pērles, ne laikmetīga jaunrade jeb, citiem vārdiem sakot, "pievienotā virsvērtība". Saglabātās struktūras ķieģeļu un akmeņu pielietojums miljons reižu redzēts, funkcija normāla atrisināta, fasādes pieskaņotas banālam priekšstatam par ierakstīšanos vēsturiskajā vidē…. kas vēl? Mani interesē, kur Tu būtu ieguldījis savu sūri grūti sastrādāto naudiņu?
Ja es zinātu, tad ņemtu kredītu un ieguldītu. Tā ir cita kompetence. Bet biznesmeņi, sabiedrība, cilvēki var meklēt jauna veida kooperāciju, kas nav obligāti Tevis izsmietās formas. Piem., bija tāda Vecrīgas kaimiņu biedrība, kas izlīda tikai, lai apstīdētu caurlaides. Principā – laba iniciatīva! Kamēr viens domās – lai kaimiņš restaurē eņģelīšus, uz ko tūristiem skatīties, es tikmēr uzbliezīšu maksimālos kvadrātus pārdošanai, tad šitā arī būs. Bet ienesīgāks ir veikals mājā, pie kuras gribas apstāties, ielā, pa kuru gribas pastaigāties, kur vietējie tusē, nekā Triangulā un tajā klopsī pie 3. vidusskolas. Tas taču pierādās! Tāpat kā presē vajadzīgs balanss – žurnāli… Lasīt vairāk »
Atkal piekrītu, censties vajag, tikai tai sūda realitātē pārsvarā viss apstājas pie tā, ka sabiedrības locekļi nevar vienoties, vai arī vienošanās rezultāts nav finansiāli saprātīgs. Un vēsturiski pārsvarā privāta iniciatīva ar vēlmi nopelnīt ir ģenerējusi visu ko mēs tagad lietojam savā pilsētvidē, varbūt vienīgi kādreiz investoriem bija smalkāka izglītība.
"Budistiski dodošā" kombinācija domāta (A+Š)2?
Katram savs apziņas plūsmas produkts..
vai kāds var paskaidrot, ko nozīmē tie veļas tipa mežģīņu musturi, kas acīmredzot patīk autoriem un vispār šķiet dīvaini populāri arī citos gadījumos? (šis ir ieinteresēts, nevis indīgs komentārs).
Es to saprotu kā "kičīgu" variāciju par kapiteļa tēmu. Ironija par dekoratīvu detalizāciju industriālā laikmetā. Ja konceptu es varu iedomāties saprotamu, tad realizētā detalizācija nekādu ārkārtēju estētisku baudījumu nesniedz.
Projekta interesantākā daļa noteikti ir vecās sienas, un + par to ka tās tiek izmantotas. Gan pietrūkst konceptuāla kontrasta starp jauno un veco- publiskajās zonās virsroku ņem raibums; numuriņi ir skaidrāki, tomēr tur nez kāpēc kolonnas mēģina nokrāsoties ķieģeļu sienas krāsā.
Fasādes bildes gan tādas, ka neko redzēt nevar.
”veļas tipa mežģīņu musturi” protams bija mēģinājums improvizēt par kapiteļa tēmu a la William Morris uz atveidņota dzelzbetona fona. Nu piekrītam, ir kaut kas no veļas mežģīnēm- nu tā dāda nodeva ex "Moulin Rouge", ja gribat!
Man domāt, tā ir viena no mūsdienu modernās arhitektūras tendencēm – atšķirot jebkuru žurnālīti vai saitu gan jau kādu objektu ar tādu vai līdzīgu ornamentāciju fasādēs vai interjerā atradīsi. Lielākoties gan perforācijas tehnikā vai kā citādi telpiski, zīmējumi uz virsmas mazāk.
par fasādēm grūti spriest -būs jāaizkāpj palūkot. saplānots jau arī it kā glīti.
bet interjeriņi gan vietām šķiet tādi neveikli. sevišķi tur kur domāta kafejnīca.