Šoreiz gribu padalīties ar dažām pārdomām nesenā „EXPO paviljona izmaksu skandāla” jautājumā. Vai šāds iznākums ar gandrīz 2x pārsniegtu izmaksu tāmi ir pārsteigums? – Nē. Vai šādu situāciju varēja novērst, nepieļaut? – Noteikti jā!
1) Nosakot žūrijas atbildību par pieņemtā lēmuma (vērtējuma) realizējamību. Varbūt pat – tās atsevišķo dalībnieku līdzdalību kādos nākamajos darba realizācijas procesos – to organizācijā vai uzraudzībā;
2) Nosakot papildus kritēriju pretendentiem – par sertificēta tāmnieka apstiprinātas būvtāmes pievienošanu paviljona arhitektūra skičveida piedāvājumam. Kaut vai – pieredzējušu izmaksu ekspertu komisijas darbā pieaicinot;
3) Paredzot vismaz 2 etapu konkursu – atsevišķu paviljona arhitektoniski telpiskās idejas vērtējumu (etapu) un/vai arī lielāku finansējumu konkursa pretendentiem izvērstākam paviljona piedāvājuma būvtehniskajam izvērtējumam (lasi – ekonomiskajam pamatojumam).
Varēja taču nodalīt, teiksim, „konceptuāli – saturiski – māksliniecisko” no paša paviljona „arhitektoniski – konstruktīvi – ekonomiskā” vērtējuma?! Vai tas nebūtu korektāk?
Citādi pretendentiem, kā jau tas Latvijā tik pierasts un „atbildīgajiem” ierēdņiem tik ērti – vienā pakotnē par dramatiski mazu atlīdzību bija jāsniedz gan pasākumu scenāriji un pati (vēl neskaidrā) ekspozīcijas koncepcija, gan publicitātes un marketinga programmas, exponātu vizualizācijas un dizains, gan ēdienkartes, suvenīru un logotipa priekšlikumi un kas tik vēl ne viss – tāds skopuma (pārprastas taupības), diletantisma (ierēdņu nekompetences) un kopīgas paviršības kokteilis. Kokteilis šoreiz – par miljonu….
Spilgta ilustrācija tam, ko var panākt ar „taupīgu” projektēšanu, bezprātīgu, netālredzīgu konkursa organizēšanu un paviršu attieksmi pret uzstādītajiem mērķiem un kritērijiem priekšlikumu vērtēšanā. Gribās pavaicāt – vai kādam no klātbijušajiem bija ilūzijas, ka pirmās vai, tiklab, nosacīti kā otrās vietu izvirzīto laureātu darbus (paviljonu ēkas) varēs realizēt par nolikumā noteiktajiem 1 līdz 1,3 miljoniem Ls? Tiešām?? Un, ja nē, tad – kā to saprast??!!…
Tad arī jājautā – vai rezultāts un gaidāmās sekas kādam (žūrijas) lēmuma pieņemšanas brīdī rūpēja? Kam tagad būtu jāatbild par jau sākotnēji, pašā aplamajā procedūrā ieprogrammētajiem zaudējumiem, t.sk. Valsts tēlam nodarītu kaitējumu?
Bet gribu mēģināt paraudzīties uz notikušo vēl no citas puses.
Vadīt un kontrolēt topoša, vēl neizstrādāta projekta izmaksas ir pilnīgi atsevišķa tēma. Tam ir arī dažādas metodikas. Bet, šķiet, Latvijas ierēdniecība pagaidām pielieto tikai vienu – t.s. “grābekļa” metodiku… un no puniem nemācās ne sitama.
No otras puses tā ir arī pašu dalībnieku – autoru atbildības un profesionalitātes(?) jautājums (vai vnk nekorekta konkurences prakse?) – radīt, glīti noformēt un izbīdīt atzinībai ko tādu, ko jau a priori nevarēs noteikumos paredzētajā budžetā realizēt. Kā šajā gadījumā, kad, izrādās, būvniecības budžetu nāktos vairāk nekā 2x palielināt!!!
Tas nav, kā minimums, korekti pret tiem konkursa dalībniekiem, kas kaut kādu iemeslu pēc tomēr CENTĀS SEKOT NOLIKUMA UZSTĀDĪJUMIEM, t.sk. – zīmēja un iesniedza apzināti lakoniskākus, funkcionālākus, ekonomiskākus un, tātad, REALIZĒJAMĀKUS risinājumus. Bet ne jau tas mūsu “romantiskajai” žūrijai un konkursa organizatoriem rūp! Mums jau vajag “to skaistāko-lielāko-kuplāko un monumentālāko”… Pēc tam – “kaut vai ūdens plūdi”… Izvēlamies, kas patīk, realizējam kā sanāks, ja nesanāks – budžeta palielinājumu prasīsim. Un nekādas konkrētas atbildības par rezultātu. Nevienam.
Vai gaužām līdzīgi nebija arī ar RJT rekonstrukcijas + jaunbūves konkursu?! Vai tajā pieredzētās, bet šoreiz (kāds pārsteigums!) nesagaidītās „tāmes nepieciešamā pieauguma x2 peripetijas” esam gatavi tagad un turpmāk uzskatīt par normu – par profesionālās konkurences un atbildīgo institūciju, t.sk. LAS, līdzdalības procesos ikdienas normu un labas prakses piemēru? Un, ja vēl arī šie abi pieminētie būtu vienīgie tādi vai izņēmuma gadījumi…
Tā nu šeit mēs vēl skaidrāk saskaramies ar to otro, cito, vēlvieno aspektu…
Nav runa tikai par materiālajiem vai valstij kopumā zaudējumiem. Būtu jārunā un jādomā arī par zaudējumiem arhitekta profesijai, tās lomai un prestižam. Arī Arhitektu Savienībai. Jo šādu procedūru rezultātā „sasniegtais” netieši tiek asociēts arī ar mūsu visu (pat ne tik daudz ar projekta izstrādāšanā iesaistīto kolēģu) spējām, lietderību un jēdzīgumu tautas acīs vispār! Jo nav lielāka pēdējā laikā noniecinājuma, kā tik bieži dzirdētais – „ko nu tie, mākslinieki”… Lai kā mums tas nepatiktu, jāatzīst, esam ar tādām situācijām saskārušies un paši zinām uz ko, par ko un kam tas mērķēts. Tāpēc arī investori mūk un (no konkursiem) izvairās, tāpēc valsts ierēdņi un sabiedrība reizēm tik rezervēti, tāpēc būvnieku rokās „pa taisno” nonāk atbildīgi pasūtījumi un lielas summas bez pienācīgiem (arhitektūras) projektiem. Vai var būt vēl kas postošāks profesijai ilgtermiņā par šo?
Diemžēl, LAS pozīcija līdz šim – optimistiski, drusku vieglprātīgi un tik „komplimentāri” iesaistoties dažādās konkursu procedūrās un 2×2 stundu (tas vēl – labākajā gadījumā!) darbu vērtēšanās – tas neuzrāda kopumā tālredzību un izpratni(?) šajos jautājumos… Stingru mugurkaulu un profesijas patieso interešu aizstāvību – ne tik.
Savu daļu atbildības LAS ir jāuzņemas. Gan par pielietoto nolikumu tik „integrālajiem” uzstādījumiem un mega-uzdevumu apjomiem, gan, kā jau pieminēju, „romantizētajiem” vērtējuma kritērijiem un procedūras formālumu, gan savu pārstāvju galvenokārt reprezentatīvo parādīšanos šādu priekšlikumu vērtēšanās reizi no reizes.
Tas, ko pagaidām LAS neizmanto, ir iespēja (un pienākums) reizēm skaidri pateikt (arī par izmaksu kontroli) – nē!, TO TĀ nedara, TAS, ja vēlaties pozitīvu rezultātu ilgtermiņā, ir jāorganizē savādāk, MŪSU eksperti piedalīsies vienīgi, ja ievērosiet (..) („to, to un to”), nodrošināsiet, savukārt, (..) („to”)!
Tā, un nekā savādāk. Cita ceļa profesijas izaugsmei nav.
