Mākslas muzeja konkurss — visi vērtējumi

Apkopojot vienkopus garā rakstā visu muzeja konkursā iesniegto darbu vērtējumus — gan tos, ko rakstījuši vietējās žūrijas pārstāvji, gan arhitekti — ārvalstu eksperti, kā arī muzeju direktoru atzinumus, izveidota publikācija, kas nevien atklāj vērtētāju paveiktā apjomu, bet, domājams, var palīdzēt konkursa dalībniekiem saprast savu darbu trūkumus un kalpot par noteiktu pieredzi arī citiem turpmāk. 

Ekspertu – ārvalstu arhitektu atzinums

Vispārējs situācijas pārskats

Arhitektūras konkurss Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas Rīgā renovācijas un piebūves projekta izstrāde ir bijis ļoti atbildīgs uzdevums arhitektiem, kas piedalījās konkursā. Programma un esošā muzeja ēka rada virkni ļoti grūtu problēmu un prasību, dažas no tām pat pretrunīgas. Muzejs ir nozīmīgs piemineklis, ne tikai kā ēka, bet arī kā stāsts. Arī pilsētas situācijai un pašai muzeja atrašanās vietai ir īpaša vērtība pilsētas atmiņā un  ir papildu izaicinājums.

Organizētāji saņēma 28 iesniegumus, kuri parāda daudzveidīgas un dažādas pieejas un uzdevuma pētījumus. Mūsu ārvalstu arhitektūras speciālistu grupai tika uzdots izvērtēt priekšlikumu arhitektūras un pilsētbūvnieciskās kvalitātes un sniegt žūrijai atzinumu.

Konkursa ietvaros iesniegtais materiāls pierāda, ka izaicinājums vairumam konkursa dalībnieku bija ļoti sarežģīts. Galvenās problēmas bija saistītas ar esošā pieminekļa telpiskās savpatības saglabāšanu, Esplanādes vēstures ievērošanu, paplašināta muzeja koncepciju un līdzekļu lietojuma  stratēģiju.

Dažos iesniegumos bija paredzētas ļoti lielas, jaunas ēkas, kurām bija paredzēta vadošā loma pilsēttelpā. Dažos priekšlikumos tika uzsvērts ainavas nozīmīgums, savukārt citos tika pievērsta uzmanība vecā muzeja telpu kopuma apstākļiem. Pieejās bija skaidri noteikta atšķirība attiecībā uz piebūves lomu kā esošā muzeja daļu vai kā neatkarīgu, gandrīz nodalītu apjomu un funkcionālu vienību.

Arhitektu-ekspertu gala atzinums

Neviens no iesniegumiem neatbilst visām konkursa prasībām un nosacījumiem. Mēs tomēr cerējam ieraudzīt augstvertīgu piebūvi, ēku, kura būtu radījusi redzamu, labi sabalansētu un skaidri definētu vēstījumu par tās lomu muzeja ansambļa kontekstā.

Balstoties uz dažādajiem iesniegumiem, šķiet, ka parastāka projekta un vienkāršāka profila piebūves ir nodrošinājušas interesantas, funkcionālas muzeja lietošanas iespējas, savukārt nav guvušas veiksmīgus rezultātus pilsētvides vērtību, vēstures, ainavas, kā arī telpiskās pilsētvides kvalitātes  attīstība un saglabāšanā. Rūpīgāk izstrādātiem risinājumiem ar nelieliem piebūveselementiem, bet lielāku ieguldījumu esošajā ēkā ir acīmredzami labāka kvalitāte. Tie ir spējuši iekļaut jaunu būvi pilsētvidē, un, no otras puses, saglabā turpmākas un nozīmīgas izmantošanas iespējas nākotnē. Šie projekti ir pārliecinošāki no sociālās, kultūras un intelektuālās ilgtspējības viedokļa. Būtisks jautājums ir tas, cik derīga šī celtne būs pēc piecdesmit gadiem. Šie priekšlikumi orientāciju uz muzeja klientu interesēm, piemēram, radot interesantus savienojumus un piedāvājot pievilcīgus ārpusdarba laika pakalpojumus sabiedrībai.

Programma nesniedz tiešu atbildi, vai muzejam jābūt vienai vai divām ēkām, bet būtu ļoti dārgi vadīt muzeju ar risinājumu, kas paredz sadalītas funkcijas divās dažādās ēkās. Pareiza projekta stratēģija,mūsuprāt, būtu tāda, ka esošais piemineklis —  muzejs būs uzmanības centrā arī turpmāk. Tāpēc, ir ieteicams investēt galvenos līdzekļus esošās ēkas renovācijā, atjaunošanā un modernizācijā. Pec mūsu domām, ieteicams pilnveidot izvēlēto uzvarētāju koncepciju, lai noverstu projektā pieļautas kļūdas un uzlabotu funkcionālo elastību, lietotāju orientāciju un ārpusdarba laika klientu pakalpojumus. Pieminekļa un vēsturiskā vide prasa ēkas iekļaušanos kopējā pilsēvidē, bet ieteicama ir arī jaunās būves redzamība. Mēs domājam, ka ieteiktajam uzvarētājam ir ļoti labs potenciāls šiem mērķiem.

Ekspertu ieteikums balvu piešķiršanai

Rūpīgas piedāvājumu izskatīšanas rezultātā, kā arī pēc tehniskās komitejas, ārvalstu muzeju direktoru un žūrijas locekļu komentāru noklausīšanās mēs esam nolēmuši ieteikt šādu balvu sadalījumu:

1. VV 903
2. OO 110
3. AZ 360 un OC 060

Papildus piešķiramajām balvām mēs iesakām, lai žūrija piešķirtu balvu šādiem iesniegumiem par veikumu saistībā ar atsevišķām būves īpašībām:

• UN 312
• AK 791
• MA 201
• HP 500

Mariane Saetre | Mihkel Tüür | Matti Rautiola

Muzeja direktoru kopējais atzinums

Vispārējās piebildes:

1.      Ņemiet vērā, ka vienlīdzīgi jāvērtē gan jaunā, gan vecā ēka: jāizvairās no tāda vērtējuma, kur jaunā ēka kļūst par jautājumu nr.1, turpretī vecā ēka iegūst sekundāru lomu, kas paredz risku, ka neviens veco ēku vairs neapmeklēs.

2.      Izmantojiet gan vecās ēkas kā pieminekļa un ap to esošā parka sniegtās iespējas. Ņemiet vērā, ka nepieciešams jauno un veco spārnu savienojums lai izveidotu jaunu vienību, kas acīmredzami un funkcionāli ir labāka nekā esošā ēka. Ideja: pārliecinieties, lai būtu nodrošinātas īpašas izstādes un īpašības, kas garantē gan jaunās, gan vecās ēkas izmantošanu, lai apmeklētāji pierastu «sagaidīt negaidīto».

3.      Galvenajai muzeja ieejai jābūt izvietotai vienā noteiktā vietā, un, vēlams, vecajā ēkā. Īpašu uzmanību jāpievērš tam, lai neveidotos apmeklētāju pūlis!

4.      Sabiedriskās vietas (auditoriju, kafejnīcu, mācību centrus) jāizvieto kopā un jānodrošina, lai tie būtu atvērti arī ārpus muzeja darba laika – t.i., piemēram kafejnīca, kas atvērta parka pusē. Ņemiet vērā, ka naudu var nopelnīt, iznomājot šīs zonas, kā arī paplašinot muzeja darbību klāstu. Mācību zonu jāizvieto līdzās citām sabiedriskām telpām nevis krātuves zonai: divas vai trīs zonas šim nolūkam būtu atbilstošs risinājums. UZMANĪBU: Auditorijai jānodrošina galvenie pakalpojumi, lai tā varētu funkcionēt atsevišķi. Laba ideja ir arī nodrošināt auditorijai savas īpašās telpas (vannas istabas/ģērbtuves/sagatavošanās telpas izrādēm, tulkotāju kabīnes (starptautiskām konferencēm), tehniķu un tehnisko iekārtu, piemēram projektoru, AV u.c. iekārtu telpu).

5.      Administrācijai paredzētās telpas jāgrupē kopā, kas garantē, ka visi darbinieki strādā cieši līdzās. Un jānodrošina ne tikai biroji un oficiālā zona, bet arī telpa dažām neformālām «oāzēm», nelielai darbinieku ēdnīcai vai kam līdzīgam.

6.      Vairāk uzmanības jāpievērš invalīdiem un īpaši ugunsdzēsēju mašīnu piekļuves ceļiem, kā arī personālam. Papildizejām jābūt skaidri pārdomātām uz vēl noteiktākām nekā jebkuros citos līdz šim izstrādātajos projektos. Izvairieties iekļaut smidzinātājus izstāžu zonās.

7.      Klimata kontroles sistēmai bieži vien nav pievērsta pietiekama uzmanība un tā neatbilst parametriem. Ievērojiet to, izstrādājot projektu.

8.      Kolekcijām un mainīgajām izstādēm jānodrošina vairāk vietas, kā arī drošākas zonas mākslas darbu iekraušanas un izkraušanas darbiem, kā arī to pārvietošanai telpās; saīsināt mākslas darbu pārvietošanas ceļu sākot starp to piegādes vietu un uzstādīšanas vietām muzejā. Mākslas darbus nav pieļaujams pārvietot, izmantojot sabiedriskās zonas.

9.      Muzeja sargiem nepieciešams vairāk vietas! Jāparedz atsevišķa zona darbam ar dokumentiem un restaurācijas studijām jānodrošina dabiskais apgaismojums.

10.  Mākslas darbu glabāšanas iespējas: Jābūt uzlabotām glabāšanas iespējām un jānodrošina vairāk vietas. Tas varbūt ir garlaicīgi no arhitektūras viedokļa, toties ir ļoti svarīgi. Ja ir izvēlēts apakšteritorijas risinājums, glabāšanas zonas jāiekļauj 1.līmenī nevis 2.līmenī.

Tie ir tikai daži mūsu viedokļi — izveidot precīzāku risinājumu, iekļaujot visu personālu projektā (gan esošo muzeja personālu, gan arhitektus un projektētājus), kurš strādātu cieši līdzās kā vienota komanda.

Un neliela bet svarīga piebilde: Atstājiet kupolu neskartu! Veiciet tikai galvenos restaurācijas darbus un būvdarbus, lai realizētu projektā paredzētās prasības.

Barbara Jaki | Sirje Helme  |  Flemming Friborg 

Žūrijas sastāvs un eksperti

Darbu vērtējumi

VV903

1.vieta, Andrius Skiezgelas, Procesoffice: Vytautas Biekša, Rokas Kilčiauskas, Marius Kanevičius, Ježi Stankevič, Austė Kuliešiūtė, Miglė Nainytė
vairāk

Eksperti:
Šis piedāvājums paredz unikālu un sīki izstrādātu pieeju muzeja projektam. Vecā vēsturiskā ēka ir uzskatāma par vēsturisku mantojumu un katrs projektā paredzētais metrs ir rūpīgi pārdomāts. Tas ir spēcīgs un pārliecinošs ieguldījums esošās ēkas restaurācijā. Rūpīgs darbs ar vēsturiskā apjoma un programmas vajadzībām ir ļāvis nonākt pie pārsteidzoši vienkārša secinājuma, kur vēsturiskās ēkas esošais korpuss jau ir pietiekams apjoms izstāžu un sabiedriskajām vajadzībām muzeja programmas ietvaros un piebūve galvenokārt pilda pakalpojumu funkcijas.

Risinājums nodrošina telpas radikālu pārkārtošanu renovācijas procesā. Iesniegumā ietverta spēcīga arhitektūras koncepcija, kas paredz lielāku vērtību nekā tikai izskatu, kas balstās uz telpas stratēģiju. Visi centieni radīt kaut ko vērtīgu ir veikti vajadzīgajā apjomā. Jaunās pakalpojumu zonas (glabātava, tehniskās telpas un izkraušanas zona) veido kompaktu pazemes apjomu un vienlaicīgi rada jaunu un vienreizēju vēsturiskā muzeja dienvidu puses esplanādi.

Loģistikas sistēma un programmas risinājums ir pārliecinoši.

Piedāvājumā paredzēta telpas taupīšana ap ēku, kas ļauj izstrādāt virkni turpmāku risinājumu kā iespējamu nākošo fāzi. Muzeja šībrīža vajadzības tiek atrisinātas pazemes piebūves kompaktā korpusa līmenī. Jaunais apjoms tomēr ir pārākatturīgs, lai radītu jaunu telpisku zīmi pilsētvides kontekstā, vai, lai apliecinātu to sevi. Tas drīzāk pārkārto un piešķir vērtību esošajām telpām, nodrošinot jaunu nozīmi un saturu.

Programmā paredzētajās ārpusdarba laika aktivitātes jāapkopo un jānodrošina to vienkāršu pieejamību. Restaurācijas darbnīcai zem stikla jumta nevajadzētu būt publiski pieejamai. Šai lieliskajai idejai par vara kvadrātveida rāmi un logu ir jāiegūst reprezentatīvāku saturu, lai to iekļautu izstādē. Brīvdabas amfiteātra koncepcija paredz arī logu uz ārpusi, un tā balstās uz vispārējo piedāvājumā paredzēto stratēģiju, bet tikpat labi tā varētu būt detalizētāk izstrādāta kā stratēģija saistībā ar sabiedrisko pilsētvides stratēģiju, kā arī redzamību parkā. 

Šis risinājums ir visekonomiskākais un kompaktākais scenārijs muzeja faktisko vajadzību risinājumam. Rūpīgi projektētās zemjumta galerijas nodrošina jaunus vizuālus savienojumus no muzeja uz pilsētu. Jumta terašu ideja ir interesants programmas papildinājums. 

Žūrija:
Vienīgais no iesniegtajiem projektiem, kura koncepcijas pamatā ir esošās muzeja ēkas apjoma maksimāla izmantošana programmā paredzētajiem mērķiem, nepieciešamās papildus platības izvietojot vienīgi pazemē. Koncepcijas mērķis ir maksimāli saglabāt Muzeja ēkas kā izcila arhitektūras pieminekļa un vēsturiska pilsētvides akcenta vērtību.

Jaunais pazemes apjoms organiski iekļauts vidē, vizuāli neizmaina parka ainavu un ir marķēts ar arhitektonisku veidojumu – zīmi, kas informē par muzeja paplašinājumu pazemē. Šāds risinājums nerada risku, ka jaunbūve varētu būt nesaderīga ar esošo ēku un apkārtējo vidi.

Projekta priekšrocība ir koncepcijā definēto mērķu atrisinājums telpiski un funkcionāli pieņemamā veidā, aktīvi izmantojot no jauna izbūvējamās bēniņu telpas, kas atrodas abos ēkas spārnos zem atjaunojamiem jumtiem. Tie neizmaina esošās ēkas arhitektonisko veidolu un kvalitāti. Virs jumtiem paredzētas apmeklētājiem pieejamas terases. Labi nodrošinātas visas nepieciešamās komunikācijas un eksponātu piegādes loģistika.

Projekta trūkumi: pašreizējā projekta izpildījumā nedaudz par mazu ir ēkas esošajā apjomā izvietotās garderobes, veikals nav atsevišķi norobežojams no publikas pieejas, trūkst tehniskās telpas un nav pieņemams restaurācijas darbnīcu izveidojums, jo tās caur caurspīdīgo „amfiteātra” grīdu ir atklāti eksponētas publiskajā ārtelpā.

Projekts ir viens no ekonomiskākajiem un arī ergonomoskākajiem priekšlikumiem un tam ir ievērojamas apslēptas iespējas. Tā risinājums ir elastīgs. Pazemes telpas iespējams izbūvēt ievērojami plašākas, izmantojot teritoriju līdz Elizabetes ielai. Projekts neizslēdz arī muzeja telpu tālākas paplašināšanas iespējamību.

OO11

2.vieta, Salto: Maarja Kaask, Karli Luik, Ralf Lõoke
vairāk

Eksperti:

Šī iesnieguma būtība ir Esplanādes vēsturiskā loma attiecībā uz Rīgas pilsētu. Esplanāde kā pulcēšanās vieta sabiedriskos pasākumos tiek saistīta ar parku. Vispārējās projektēšanas stratēģijas pārsteidzošā vienkāršība uzsver atšķirīgo muzeja kā sabiedriskas iestādes lomu. Jauna, atvērta zona savieno sabiedrisko Esplanādes teritoriju tieši ar muzeju. Jaunā piebūve ir smalks un elegants, uz nākotni orientēts risinājums. Bet tas lielā mērā ietekmēs parka ainavas kopskatu.

Radikālas projektēšanas pieejas ietvaros šis priekšlikums uzrāda pārliecinošu koncepciju un elastīgu pilsētvides struktūru, kas ir pamats projekta risinājumam. Projektēšanas līmenī tam ir liels potenciāls unikālas vietas izveidei un jauna apskates objekta nodrošināšanai parkā. Muzeja ēkai garie pazemes savienojošie koridori ir problemātiski gan no ideoloģiskā, gan funkcionālā viedokļa.

Lifta atrašanās vietu galvenajā vestibilā ir jāpārdomā, jo tas nepieņemamā veidā izjauc esošās vestibila telpas izkārtojumu. Auditorija nevar būt izvietota vecās ēkas bēniņos un nodalīta no citām ārpus muzeja darba laika funkcijām, jo tai ir spēcīga, funkcionāla ietekme uz muzeja daļu, kurai jākalpo sabiedriskiem mērķiem pat pēc oficiālā darba laika beigām.

Iesniegums ir labi sabalansēts ar tajā paredzētajām vispārīgajām stratēģijām, bet tam nepieciešama turpmāka izstrāde, balstoties uz detalizētu arhitektūras un funkcionālu risinājumu.

Žūrija:

Projekts paredz radikālu iejaukšanos Esplanādes parka vidē, radot jaunu būvapjomu, kas atrodas 30–40 m attālumā no esošās muzeja ēkas, bet nekonkurē ar to. Jaunais būvapjoms ar tā priekšlaukumu, kas pēc projekta autoru ieceres ir jauna publiska zīme – brīvdabas mākslas zāle –, iejūtīgi ierakstīts vides kontekstā. Akcentētas jaunu aktivitāšu iespējas Esplanādē ar atbilstošu jaunu ārtelpu. Projekts izceļas ar skaidru un spēcīgu koncepciju. Labi pārdomāts telpu izkārtojums, bet nav pieņemams izolētais konferenču zāles novietojums esošās ēkas kupolā.

Risinājums kopumā ir visai dārgs. Faktiski piedāvāts nepieciešamajai telpu programmai neatbilstoši liels apjoms. Projekta izstrādes līmenis nedod iespēju izvērtēt konstruktīvās uzbūves sistēmu, apdari un tehniskos risinājumus. Risinājumu acīmredzot var īstenot divās kārtās, bet tas neatspoguļojas projektā.

Nepieņemams ir starp esošajiem kāpņu laidiem novietotais lifts, kas caurlauž ēkas otrās stāva griestus un iznīcina ne tikai to arhitektonisko apdari, bet arī visas telpas kvalitāti. Ne pārāk veiksmīga ir pazemes tuneļu, kas savieno esošo ēku ar jauno apjomu, konfigurācija. Nav piedāvāti konkrēti risinājumi, kā novērst piltuvveidīgā padziļinājuma, kas atrodas jaunā būvapjoma priekšā, applūšanu lietus gāžu gadījumā.

Projekta risinājumā ir apslēptas ievērojamas iespējas Jauno ēku, kas veidota kā čaula, var dažādi attīstīt.

AZ 360

3.vieta, Ivara Šlivkas birojs

Eksperti:

Šis piedāvājums ir unikāls ar arhitektonisko koncepciju, kas paredz jaunu ēku kā parka ainavas daļu. Jaunā piebūve ir skaidri iezīmēta kā zona, kas lieliski integrējas parka teritorijā. Jaunais apjoms veicina sabiedriskās funkcijas saistībā ar parku. Muzejs darbojas apmierinoši kā viena iestāde. Arhitektūras risinājums neietver sekundāra apjoma izveides problēmuattiecība pret esošo muzeja ēku. Piedāvājumam ir brīnišķīga, unikāla un personiska pieeja arhitektūras koncepcijai un tas nodrošina savu arhitektūras valodu — pat ar noteiktu naivitātes pakāpi.

Auditoriju un mācību zonu bērniem var izmantot ārpus muzeja darba laika kā atsevišķu funkcionālu vienību, kas muzejam nodrošina lielāku izmantošanas iespēju klāstu. Augšstāva aprites risinājums ir problemātisks. Jaunā apjoma dabiskais apgaismojums un vispārējā pieejamība nav apmierinošā līmenī un to ir jāizstrādā rūpīgāk.

Jaunās piebūves pievilcīgais risinājums paplašina parku līdz esošajai ēkai pirmā stāva līmenī, bet tajā pašā laikā to paslēpj un maina vecās ēkas proporcijas. Šis risinājums ir dilemma divu iemeslu dēļ; vecā ēka zaudē savu pamatu, jo tā iegrimst jaunajā ainavā, kā rezultātā aiz ēkas esošā telpa zaudē dienas gaismu kristiskajā zonā.

Žūrija:

Muzeju paplašināšanas pieredzē ne visai izplatīta arhitektoniskā ideja. Projektā paredzēta esošās muzeja ēkas telpiski funkcionāla transformācija simbiozē ar ēkai piebloķētu paplašinājumu Esplanādes parka pusē. Pēc projekta autoru apgalvojuma piebūve „izceļ vēsturisko muzeja ēku – kultūras pieminekli”. To mēģināts pilnīgi integrēt ar esošo ēku, veidojot apzaļumotu reljefa kāpumu jeb kaudzi, kas paceļas līdz esošās ēkas cokolstāva dzegas līmenim. Tāpēc patiesībā rodas iespaids, ka ēka iegrimusi zemē, zaudējot arhitektoniski nepieciešamo pamatni, kas nav pieņemama konkrētajā pilsētbūvnieciskajā situācijā. Ēkas paplašinājuma arhitektoniski mākslinieciskais veidols ir rotaļīgs un līdz ar to panaivs. Trūkst dizaina smalkuma.

Samērā veiksmīgs ir kopējais funkcionālais risinājums un divu jauno ieeju no parka puses izveidojums. Sarežģīta ir eksponātu nogādāšana no pakotavām līdz izstāžu zālēm. Nav nodrošināta apmeklētāju, kas pārvietojas ratiņkrēslos, nokļūšana no galvenajiem vestibiliem visās muzeja telpās. Muzeja darbinieku telpas ir bez logiem un ne visai ērti savienotas ar publikas telpām.

OC 060

3.vieta,  Audrius Ambrasas Architects (Viļņa)

Eksperti:

Kā plānošanas stratēģija jaunajam apjomam šajā piedāvājumā tiek meklēta sava vieta parkā attiecībā uz esošās ainavas elementiem. Jaunajam apjomam ir jauks projekta vieglums un tam raksturīgas tektonikas īpašības. Tilts pār vecajām gājēju pārejām parkā nodrošina labu parka un apbūves zonas mijiedarbību. Iesniegtajos attēlos redzamas dažas lieliskas īpašības jaunizveidotajā telpā attiecībā uz dinamisko parka ainavu. Tomēr šķiet problemātiski izveidot stikla fasādes tik lielā apmērā attiecībā uz energoefektivitāti un kā izstāžu zonas lietošanas logiku.

Lai izstādēm radītu ērtu apgaismojuma izvietojumu, nepieciešama saules aizsardzības sistēmu papildu izstrāde.

Tā kā izveidotais jaunais apjoms paredz trīs reizes lielāku izstāžu zonu nekā plānots, tas ir pretrunā ar muzeja pagaidu vajadzībām. Jaunās ēkas klātbūtne parkā ir nomācoša un aizņem vēl lielāku teritorijas daļu nekā esošais muzejs. Risinājumam trūkst ārpusdarba laika aktivitāšu izmantošanas iespēju.

Žūrija:

Projektā paredzēti vairāki jauni divstāvu būvapjomi, kuru apbūves laukums ir vismaz trīs reizes lielāks nekā esošajai muzeja ēkai. Tāpēc tā telpiski nomāc vēsturisko Latvijas Nacionālā Mākslas Muzeja ēku, kaut arī autori paši uzsver, ka tā ir «ļoti spilgta un pilnībā nobeigta pilsētas centra daļas zīme». Projektā mēģināts īstenot paplašinājuma telpisku un vizuālu saistību ar apkārtējo parka vidi, taču faktiski radītas divas atšķirīgas, arhitektoniski savstarpēji nesaderīgas muzeju ēkas un apbūvēta ievērojama daļa no aizsargājamās Esplanādes parka teritorijas, būtiski izmainot tās vēsturisko telpisko struktūru. Ļoti garās un pilnīgi iestiklotās fasādes nav enerģiju taupošas.

Jaunbūvē paredzētas ne tikai visas nepieciešamās jaunās telpas, bet arī papildus platības. Tās ir plašas, bet ne visas no tām ir lietderīgas. Muzeja darbinieku darba telpas novietotas pazemē un maksimāli attālināti no paša muzeja. Ir garas un neērtas komunikācijas.

Projektā paredzēto jauno apjomu izmērus un apbūves laukumu, iespējams, var samazināt, taču tas vieš šaubas par projekta risinājuma idejas saglabājamību šādā gadījumā.

MA201

3.vieta, ARHIS

Eksperti:

Šī risinājuma pilsētas stratēģija ir ļoti skaidri noteikta, bet tā ir arī agresīva iejaukšanās esošajā vidē. Tā paredz nožogojumu starp vēsturisko ēku un parku, kura izmantošana ir ļoti pārdomāta. Programma un muzeja funkcionālās vajadzības ir labi izstrādātas un noteiktas loģiskā hierarhijā. Piedāvājums paredz ļoti profesionālu risinājumu saistībā ar muzeja dabiskā apgaismojuma vajadzībām un ietver rūpīgus pētījumus par dažādām izstādes situācijām, kā arī vispārējām muzeja funkcijām. Saistība starp skolu un muzeju ir apšaubāma. Šķiet, ka nav nepieciešamības apvienot šīs divas iestādes. Apjoma saīsināšana dabiskā veidā atvieglotu šo problēmu, kas saistīta ar publisko apriti, bet tomēr ietekmētu esošo pieminekli un piešķir tu esošai ēkai sekundāru lomu no parka puses.

Pati arhitektūra ir ļoti moderna un patīkama. Fasāžu proporcijas un risinājumi parāda augstu profesionalitātes pakāpi un labas arhitektūras jēdziena izpratni. Diemžēl, jaunā ēka nepārspēj vecās ēkas kvalitāti un vērtību, kaut gan tajā pašā laikā ieņem vadošo lomu parkā.

Žūrija:
Projektā paredzēts jauns divstāvu būvapjoms, kas paralēli esošajai muzeja ēkai stiepjas no Elizabetes ielas līdz Latvijas Mākslas akadēmijas ēkai un paredz iespēju abas kultūras institūcijas savienot.
Jaunais būvapjoms vizuāli noslēdz Esplanādes ziemeļrietumu malu un telpiski atdala no tās gan esošo muzeja, gan eventuāli arī Mākslas akadēmijas ēku. Projekta priekšlikums maina Esplanādes ansambļa pilsētbūvniecisko kompozīciju – parku ar trim brīvstāvošām sabiedriskajām ēkām tajā. Jaunais apjoms ir pretenciozs un tam piemīt atzīstama arhitektūras kvalitāte. Piebūve piešķir jaunu veidolu muzeja esošajai ēkai skatos no parka puses.
Jaunā apjoma pazemes stāvā izvietotas krātuves. Telpas pirmajā stāvā bloķētas ar esošo muzeja ēku visā fasādes garumā. Vairākas telpu grupas izgaismotas no slēgtiem gaismas pagalmiem.
Šaurajā un garajā jaunā apjoma otrajā stāvā galvenokārt izvietotas ekspozīciju telpas ar labu dabīgā izgaismojama iespēju. Tās paredzētas arī daļā no esošajiem bēniņiem.
Projekts izstrādāts profesionāli. Visumā pieņemami risinātas funkcionālās saites un plānojums labi atbilst muzeja darbības un programmas prasībām. Konferenču zāle izvietota esošās ēkas kupola daļā un tajā var nokļūt no ekspozīcijas telpas.
Krišjāņa Valdemāra ielas fasādes kreisajā spārnā izveidotais panduss ietekmē simetriskās arhitektoniskās kompozīcijas līdzsvaru.

UN 312

veicināšanas prēmija, 1.618, FBRK

Eksperti:

Jaunās izmaiņas, kas paredz muzeja iekļaušanu parka ainavā ir smalki izstrādātas saskaņā ar spēkā esošajiem telpiskajiem nosacījumiem. Piedāvātā muzeja piebūve balstās uz turpinošos parka ainavas stratēģiju, kas pakāpeniski kļūst par jaunu arhitektūras apjomu. Kopumā stratēģija ir daudzsološa, jo arhitektūras ziņā augstās kvalitātes jaunuzceltā būve ved uz veco ēku. Piebūve ir nodalīta no vecās ēkas, kur risinājums ir pārdomāts, ņemot vērā kontekstu, bet tajā pašā laikā problemātisks, jo savienojuma izveide paredz strupceļa ielu. Arī atstarpe var būt pārāk šaura esošās ēkas telpiskās  neatkarības nodrošinājumam.

Galīgais plānošanas un arhitektūras risinājums ir noslēdzies ar funkcionālo sarežģītību. Telpas izmantošana lietotājiem nav skaidri noteikta un daudzviet var maldināt. Dažādu līmeņu pārmērīgi biežā izmantošana rada grūtības uztvert telpu kopumā, un, neraugoties uz ieguldītajiem centieniem nerada pārliecinošu iespaidu par jaunu arhitektūras kvalitāti, kas ietver strukturālu, materiālu un telpisku harmoniju. Neveiksmīgi ir tas, ka ļoti ambiciozajai arhitektūras stratēģijai trūkst iecerētas elegances un skaidrības šajā risinājumā un dizaina pieejā.

Žūrija:
Projekta koncepcijas pamatā ir minimāli pārveidojumi esošajā muzeja ēkā un tās jumta konstrukciju saglabāšana neskartā veidā. Visas muzeja funkcionēšanai nepieciešamās papildus telpas izvietotas jaunā burta «L» konfigurācijā veidotā apjomā, kur viens spārns novietots paralēli esošajai muzeja ēkai, bet otrs – gandrīz paralēli Elizabetes ielai Esplanādes parka ziemeļu stūrī. Projekts ir mēģinājums radīt atraktīvu apjomu, bet nav pietiekami uztverama tā funkcionālā jēga. Pazemē izvietotais jaunā apjoma sasaistījums ar esošo ēku, kā arī telpu izkārtojums jaunajā apjomā ir ļoti sarežģīts un neērts. Paredzēto telpu platība ir liela, bet nelietderīga. Projektā paredzētā otrā pazemes stāva grīdas līmenis ir 10,3 m zem zemes, bet tik liels telpu iedziļinājums nebūtu vēlams hidroģeoloģisko apstākļu dēļ.
Jaunais apjoms vairākos rakursos, it īpaši skatā no Krišjāņa Valdemārs un Elizabetes ielas stūra, ir pārāk vienkāršs un dominējošs. Arhitektoniskajam tēlam pietrūkst vietas vērtībai atbilstošas elegances.

LR 009 

veicināšanas prēmija, Vincents (Rīga), gmp Generalplanungsgesellschaft  (Hamburga), Gianni Botsford Architects (Paduja)

Žūrija:

Projektā samērā detalizēti risināti Esplanādes parka funkcionālā un arhitektoniskā tēla jautājumi. Paredzēts plašs ūdens baseins kā parka centrālais objekts. Muzeja esošajai ēkai paredzētas piebūves parka daļā Krišjāņa Valdemāra un Elizabetes ielas stūra areālā. Analizēta gaismas loma esošās ēkas un jaunbūvējamās piebūves iekštelpās un piedāvāti paņēmieni gaismas adaptēšanai atbilstoši muzeja funkcijas specifikai.

Piebūves telpiskās kompozīcijas pamatideja ir iespējami garš fasāžu perimetrs nolūkā radīt lielāku ekspozīcijas laukumu, taču tas radījis sadrumstalotu arhitektūru, kuras mākslinieciskais tēls primitīvās apdares dēļ ir visai masīvs.

Jaunizveidotā ieeja no Krišjāņa Valdemāra ielas izjauc ēkas funkcionāli telpisko loģiku un mākslinieciskās kompozīcijas līdzsvaru, ko nekompensē arī cokolstāvam pielipinātā piebūve ēkas pretējā spārnā.

Daudzu telpu izvietojums gan plānā, gan atsevišķos līmeņos ir sadrumstalots, ir nepamatoti gari gaiteņi un neērtas funkcionālās saites. Nav pamatots restorāna izvietojums zemkupola telpā, turklāt nav doti esošo jumta konstrukciju pārbūves priekšlikumi.

DG 552

veicināšanas prēmija, MOBA Studio  (Prāga)

Žūrija:
Projektā piedāvāta skaidri uztverama koncepcija – muzeju papildināt ar piebūvi, kas atrodas parkā, aiz esošās muzeja ēkas, starp t.s. Jātnieku aleju un Elizabetes ielu. Piebūves novietne ir pilsētbūvnieciski loģiska. Skaidri uztverams ir izmantotais telpiskās kompozīcijas kontrasta princips, kas konkrētajā izpildījumā ir samērā agresīvs un var izrādīties diskutējams. Piebūve veidota pēc dekonstruktīvisma paņēmiena kārtotā apjomu salikumā un atgādina trīs izplēstus pirkstus, kas savienoti ar ceturto, virs tiem šķērsām uzliktu apjomu. Šis apjoms telpiski skaidri uzsver arī savienojumu ar esošo muzeja ēku tās otrā stāva līmenī, kur saglabāta galvenā ieeja. 

No muzeja ēkas divos tālākajos „pirkstos” izvietotas jaunas izstāžu zāles, bet tuvākajā – kafejnīca un bērnu aktivitāšu telpa. Funkcionālā loģika un telpu raksturs diktē pretēju plānojuma principu. Skatā no Elizabetes ielas nav skaidri uztverama starp „pirkstiem” esošo dziļo telpisko kabatu nozīme – viena no tām ir strupceļš, bet otrā atrodas jauna ieeja ar nepietiekami izvērstu ieejas telpu grupu. Nav ērts konferenču zāles novietojums aiz muzeja veikala, jaunbūvju apjomus savienojošā korpusa augšējā līmeņa galā. Tajā nav nepieciešamās evakuācijas izejas.

Esošās ēkas pirmais stāvs izmantots vienīgi krātuvju un tehnisko telpu vajadzībām, bet pašreizējo bēniņu līmenī izvietotas muzeja darbinieku telpas. Viens no nedaudzajiem projekta priekšlikumiem, kurā telpu programma atrisināta vienīgi virs zemes.

AK 791

veicināšanas prēmija, Šarūno Kiaunes projektavimo imone (Kauņa)

Eksperti:

Kā paredzēts plānošanas stratēģijā, šis priekšlikums paredz sabiedriskā paviljona apjomu parka ziemeļaustrumu stūrī. Muzeja sabiedriskā piebūve uz parka pusi nodrošina muzeja jaunu muzeja funkcionālas izmantošanas iespēju sabiedriskām vajadzībām. Paredzētās piebūves nelielais iezīmējums neizjauc parka ainavu. Nodalītais, jaunais apjoms atbilstoši radis sev vietu starp vēsturisko muzeja ēku un parku. Locīšanas virsmas tektoniskā arhitektūras pieeja projektēšanas līmenī ir formāla un nav atkarīga no apstākļiem būvlaukumā. Tomēr paviljonam ir dažas interesantas telpiskās īpašības.

Jauna ieeja muzejā ietver sarežģītu rampu sistēmu, kas nenodrošina arhitektūras ziņā kvalitatīvu un efektīvu zonu. Rampas aizņem lielu apjomu, kas tiek izmantots tikai apritei nevis galvenajām funkcijām. Tomēr priekšlikums ir interesants ieguldījums diskusijā par iespējamo stratēģiju, kas paredz atsevišķa apjoma izveidošanu parkā, kas funkcionētu kā integrēts risinājums starp veco muzeju un sabiedrisko ieeju parkā ārpus darba laika.

Žūrija:

Projektā piedāvāts pret apkārtējo vidi samērā iejūtīgs risinājums, tomēr tā arhitektoniskās izteiksmes valoda (morfoloģija) neatbilst muzeja raksturam un nav saderīga ar muzeja esošo ēku. Paplašinājuma daļas formās vieglā paviljona tipa virszemes apjoms vizuāli piedāvā komunikāciju ar publiku, bet iekštelpu risinājums to nenodrošina. Vairāku telpu izmēri krietni pārsniedz nepieciešamo. Projektā paredzētā otrā pazemes stāva grīdas līmenis ir 8,5 m zem zemes, bet tik liels telpu iedziļinājums nebūtu vēlams hidroģeoloģisko apstākļu dēļ. Nav pietiekami detalizēts muzeja esošo telpu funkcionēšanas nodrošinājums, trūkst nepieciešamo vertikālo komunikāciju.

HP 500

Eksperti:

Iesniegums piedāvā arhitektūras ziņā spēcīgu koncepciju, tuneļu-koridoru kompozīciju kā muzeja radikālu iekļaušanos parka ainavā. Tas paredz fragmentēta muzeja apjoma izmantošanas scenāriju, kas parādās dažādās parka zonās un iekļauj ainavu kā organisku sastāvdaļu. Galīgais arhitektūras risinājums ir izteiksmīgs, bet nav reāls, jo loģistikas risinājumos ir daži trūkumi, piem. ieejas, īpašības, ko nav iespējams pielāgot muzeja institucionālām vajadzībām.

Garo apjomu telpiskais un funkcionālai kārtojums  ir interesants, bet nav pārliecinoši izstrādāts. Piedāvājuma stiprā puse ir ievērojamie centieni radīt nozīmīgu un acīmredzamu iespaidu sabiedriskajā pilsētvidē, kā arī saistībā ar pašu muzeju un tā jauno veidolu.

Žurija:

Priekšlikuma mērķis, šķiet, ir bijis radīt oriģinālu, atraktīvu un viegli pamanāmu būvi. Tā ir pietiekami skaidra koncepcija. Pēc projekta autoru priekšlikuma no Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas krustojuma puses viesnīcas Latvijas priekšā «jāuzsūc» papildus apmeklētāji un pa līklīnijas tuneli jānovada esošajā muzeja ēkā, pa ceļam šķērsojot izstāžu zāles, kas veidotas kā pauguri parkā. Projektēta arī plaša pazeme, kurā izvietotas transporta un krātuvju telpas. Pazemē paredzētas trīs (!?) iebrauktuves no dažādām pusēm. Būtiski pārveidots muzeja esošās ēkas jumts, izveidojot galeriju aiz ēkas dzegas.

Jaunbūvju apjoms ir milzīgs, bet to pamatojums vājš. Ievērojami pārsniegta paredzēto telpu programma. Paredzēts nevajadzīgi daudz telpu, kuras ir nelietderīgas un lietošanā neērtas. Paredzētā būve ir neekonomiska gan būvniecībā, gan ekspluatācijā Ignorēts Esplanādes parka raksturs un tā vēsturiskās attīstības likumsakarības.

Žūrijas vērtējums citiem projektiem

AA737

Projekta koncepcija ir neveidot nekādas virszemes piebūves pie esošās muzeja ēkas vai tās tuvumā un visas nepieciešamās papildus telpas izvietot pazemē. Jaunais pazemes apjoms ir pilnīgi autonoms un tajā paredzēto telpu izgaismojums nodrošināts ar diviem zemē iedziļinātiem taisnstūra formas pagalmiem. Projektā paredzētā otrā pazemes stāva grīdas līmenis ir 8,7 m zem zemes, bet tik liels telpu iedziļinājums nebūtu vēlams hidroģeoloģisko apstākļu dēļ.

Esošajā muzeja ēkā paredzēta mākslas darbu eksponēšana, bet jaunajā pazemes apjomā – administrācijas, apkalpes un krātuvju telpas. Esošo muzeja ēku paredzēts restaurēt, papildinot ar trūkstošo aprīkojumu, bēniņos izvietot tehniskās telpas. Paredzētie divi apmeklētāju lifti agresīvi ietekmē vēsturisko interjeru uztveri. Nav paredzēts nepieciešamais muzeja veikals un kafejnīca. Trūkst funkcionāli nepieciešamā jaunā pazemes apjoma sasaistījuma ar esošo muzeja ēku.

AZ818

Projekta ideja ir saglabāt esošo muzeja ēku pēc iespējas mazāk pārveidotu. Nepieciešamās jaunās telpas paredzētas vienkāršā, pie esošās ēkas novietotā taisnstūra formas, šķietami augstvērtīga dizaina konteinera tipa apjomā ar diviem virszemes un diviem pazemes stāviem. Projektā paredzētā otrā pazemes stāva grīdas līmenis ir 9,4 m zem zemes, bet tik liels telpu iedziļinājums nebūtu vēlams hidroģeoloģisko apstākļu dēļ. Jaunais apjoms it kā nepretendē uz kompozīcijas galvenā elementa statusu, taču vizuāli par daudz aktīvi aizsedz esošo muzeja ēku skatā no parka puses. Darba grafiskais noformējums liecina par drosmi un izaicinājumu telpu paplašināšanas vajadzību risināšanā, taču piedāvājumā nav paredzētas visas programmā norādītās un muzejam nepieciešamās telpas

BM109

Projekta ideja ir, saglabājot esošo muzeja ēku, to parka pusē apbūvēt ar liela augstuma jauniem iestiklotiem apjomiem, zem kuriem ir arī divi pazemes stāvi. Projekta griezumos nav norādītas augstumu atzīmes, taču paredzētā otrā pazemes stāva grīdas līmenis zem zemes ir dziļumā, kas nebūtu vēlams hidroģeoloģisko apstākļu dēļ. Jaunie apjomi neiekļaujas arī parka plānojuma struktūrā (neņem vērā tā sauktās jātnieku alejas konfigurāciju) un ir funkcionāli neveikli saistīti ar telpām esošajā muzeja ēkā. Projektā konceptuāli nav paredzētas muzejam nepieciešamās krātuvju telpas. Jaunie apjomi organiski neiekļaujas vēsturiskajā pilsētvidē. Esošās muzeja ēkas centrālajam rizalītam piebloķētajam apjomam nav pietiekoša funkcionāla piepildījuma

CH381

Projekta ideja ir, saglabāt esošo muzeja ēku bez būtiskiem pārveidojumiem, radīt jaunu piebūvi kā vizuāli aktīvu būvapjomu, kas izjauc Esplanādes parka liepu stādījumu (tā sauktās jātnieku alejas) loka sistēmu un traucē vēsturiskās ēkas uztveri. Projektā nav atrisinātas pietiekoši ērtas funkcionālās saites starp atsevišķām telpu grupām.

CX784

Projekta autori, balstoties uz vietas vēsturisko analīzi, formulējuši konkrētus «iedvesmas avotus». Par svarīgāko uzdevumu uzskatīts parka zaļo teritoriju saglabāšana. Tāpēc projekta priekšlikumā paredzēts izbūvēt pilnīgi jaunu pagraba stāvu zem visas muzeja esošās ēkas un izmantot bēniņu stāvu un piebūvē, kas pazemes līmenī savienota ar esošo ēku, paredzēt tikai izstāžu zāles un bērnu aktivitāšu telpas. «Zaļās» idejas vārdā jaunais apjoms apaudzēts ar vīteņiem.

Piebūves arhitektoniskajam veidolam un konfigurācijai ir gadījuma raksturs. Jauna pazemes stāva izbūve zem visas muzeja ēkas ir būvtehniski riskanta. Nav funkcionāli ērti atrisināta mākslas darbu nepieciešamā pārvietošana.

EE437

Priekšlikumā paredzēts muzeja esošās ēkas parka puses vidējo rizalītu, kurā atrodas centrālā kāpņu telpa, visā tā augstumā apbūvēt ar puscilindra formas piebūvi. Paredzēts arī plašāks jauns pazemes stāvs transporta vajadzībām un krātuvju izvietošanai. Iegūts kompakts risinājums, kurš varētu apmierināt muzeja funkcionālās vajadzības, taču masīvā piebūve pilnīgi aizsedz daļu esošās ēkas un nomāc tās arhitektonisko kvalitāti. Piedāvātais apkārtnes labiekārtojums, ieskaitot koku izciršanu, ir vizuāli aktīvs un nesaderīgs ar pārējo parka daļu, kurā paredzēti vienīgi minimāli pārveidojumi.

KK131

Projekta risinājumam, un izpildījumam, tostarp iesniegto materiālu apjoma ziņā, ir ambiciozs mērogs. Paredzēta Esplanādes parka vērienīga pārveidošana, to pamatojot ar atsaucēm uz vēsturiskajiem materiāliem (G. Kūfalta zīmējumiem) un tajos saskatot parka attīstības risinājumu. Muzeja ēkas paplašinājums veidots kā patstāvīgs jauns apjoms – no jauna uzbērta Kubes kalna puse t.s. jātnieku alejas ielokā. Tas vainago parka jauno asi skatā no Rīgas Kristus piedzimšanas katedrāles puses. Kā Esplanādes ass vainagojums jaunais apjoms neatbilst saturiskajai slodzei, jo tajā izvietotas no muzeja ievērojami attālinātas krātuves un izstāžu zāle ar restorānu. Pazemes tunelis, kas jauno apjomu savieno ar galveno ēku, veidots ar 900 pagriezienu, padarot šo savienojumu lietošanā neērtu. Jaunā apjoma pret Krišjāņa Valdemāra ielu pavērstā izliektā, no monolītā dzelzsbetona veidotā siena ir 7,5 m augsta. Tā pilnīgi aizsedz skatu no ielas uz parku. Savukārt muzeja jaunā izstāžu zāle no parka puses noslēpta aiz eksponētā restorāna. Jaunais «Kubes kalna» apjoms no parka teritorijas vizuāli norobežo Latvija Mākslas akadēmijas un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēku. Vēsturiski tās ir brīvstāvošas un pret parku pavērstas celtnes.

Projektā paredzēta vairāku funkciju dubultošanās (ir ne tikai divas ieejas telpu grupas, bet arī divi restorāni). Jaunajā apjomā neērti krustojas muzeja darbinieku un apmeklētāju plūsmas, bet gājēju plūsmas nav nodalītas no piegādes transporta ceļa, turklāt galvenās ieejas zonā paredzēta gan muzeja eksponātu, gan restorāna piegādes transporta piebraukšanas vieta. Smagajam transportam jāiebrauc dziļi parkā. Parkā jāizcērt daudz koku, bet parka celiņu sistēmā likvidēti funkcionāli nepieciešamie diagonālie virzieni.

Pretrunīgs ir muzeja esošās ēkas atjaunošanas priekšlikums. Visumā pieņemami risināts plānojums un piedāvāta skaidra restaurācijas koncepcija, bet

paredzētās «zelta kāpnes» iznīcina otrā stāva vestibila izcilo arhitektonisko apdari un  telpisko kvalitāti un brutāli ielaužas bēniņu telpā zem kupola. Nav pamatojama arī jauna pagraba līmeņa izbūve zem muzeja esošā ēkas. Projekta izstrādāšanā ieguldītais darbs nav adekvāts projekta idejai.

KP757

Muzeja esošās ēkas jaunā piebūve veidota kā pilsētbūvniecisks akcents – brīvstāvoša celtne, kas ar savu formu un apdari šķietami kontrastē, bet faktiski ir nesaderīga ar abām nozīmīgajām vēsturiskajām celtnēm, kas atrodas blakus – Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Latvijas Mākslas akadēmiju. Piebūves garenass mehāniski novietota uz Esplanādes parka nosacītās simetrijas ass, bet piebūves apjoms agresīvi ielaužas Krišjāņa Valdemāra ielas apbūves frontē un izjauc vēsturiskās vides telpiskās kompozīcijas pamatprincipu. Jaunās piebūves apjoms ir šaurs un augsts. Tas rada virkni neveiklu funkcionālu risinājumu. Paredzētas divas jaunas ieejas, kas rada neskaidrības apmeklētājiem. Neērts ir savienojums ar esošo ēku. Vestibili ir šauri, bet daudzas funkcionāli nevajadzīgas kāpnes aizņem diezgan lielas platības esošajā ēkā. Nav pārdomāta bēniņu telpu izmantošana un esošo jumta konstrukciju pārbūve.

KS333

Konkrētajā piedāvājumā nav atrisināta autoru formulētā iecere – «veidot mijiedarbību starp esošo muzeja ēku, parku un piebūvi». Muzeja paplašinājums faktiski ir brīvstāvoša, shematiski veidota jaunbūve, kas novietota parkā, 35 m attālumā no muzeja esošās ēkas un bez jebkādas vizuālas saistības ar to. Jaunbūves arhitektoniskais tēls ir bezpersonisks un nav kontekstā, ne ar parku, ne esošo muzeja ēku. Telpu izkārtojums trīs virszemes un divos pazemes stāvos ir sadrumstalots un nepārskatāms. Nav nodrošināta ērta telpu izmantošana. Deformēta Esplanādes parka telpiski funkcionālā struktūra. Zems projekta grafiskās detalizācijas līmenis.

MA986

Projekta pamatideja ir nepieciešamo telpu programmu atrisināt ar muzeja esošajai ēkai cieši piebloķētu jaunu piebūvi, kas veidota kā vienstāva apjoms ar vienu apakšzemes stāvu. Akcentēta piebūves pret parku pavērstā fasāde, kas ierakstīta «Jātnieku alejas» lokā. Šī fasāde ir gandrīz caurspīdīga, veidojot vizuālu saikni starp muzeju un parku. Pret Elizabetes ielu pavērstā fasāde ir monotona un nedetalizēta un aizsedz skatu uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja esošo ēku. Piebūves, kas iecerēta kā «paviljona tipa celtne», kopumā rada smagnēju iespaidu. Tās plakanais jumts, kas iecerēts kā «publiski pieejama brīvdabas izstāžu terase», ir plašs un neērti izmantojams, bet savienojums ar esošo ēku, it īpaši pret Elizabetes ielu pavērstajā apbūves frontē, ir neveikls un deformē vēsturiskās celtnes proporcijas skatā gan no terases, gan parka. Muzeja esošās ēkas ārējo ieejas kāpņu pārveidojums sabojā ēkas arhitektonisko tēlu skatā no Krišjāņa Valdemāra ielas.

MM011

Projekta priekšlikumā paredzēta esošās muzeja ēkas pārbūve un jaunas plašas piebūves izveide. Piebūvei plānā ir paralelograma konfigurācija, tā aptver esošo ēku pa visu tās perimetru līdz cokola dzegas līmenim un tādējādi veido kaut ko līdzīgu stilobatam. Virs tā paceļas esošā ēka, kurai trūkst vēsturiskās arhitektoniskās pēdas. Piebūves apjoms agresīvi deformē vides kvalitāti Krišjāņa Valdemāra un Elizabetes ielas telpā. Tas nav atbilstošs arī parka vides kontekstam. Piebūves pazemē izvietotas krātuves un palīgtelpas.

Esošajā ēkā paredzēta apmeklētāju plūsmu radikāla izmainīšana, ieeju muzejā izveidojot no Elizabetes ielas puses, bet uztverē nepārprotamo esošo ieeju atstājot tikai kā izeju. Līdz ar to funkcionālajā risinājumā, tostarp garderobju, kasu un labierīcību izmantošanā, radīta virkne neskaidrību un problēmu.

MM014

Projektā dots esošās muzeja ēkas pārbūves un jaunas piebūves priekšlikums. Piebūve veidota kā vides labiekārtojuma elements, kura apjoms piebloķēts esošajai ēkai visā tās garumā un paceļas līdz tās cokola dzegas līmenim. Jaunais apjoms no parka puses nav publikai pieejams. Daudz programmā paredzēto telpu izvietots samērā dziļā pazemes līmenī. Tas nebūtu vēlams hidroģeoloģisko apstākļu dēļ. Vēl viens jauns apjoms piebloķēts arī esošās ēkas kreisās puses spārnam Krišjāņa Valdemāra ielā, izjaucot ēkas simetriskās mākslinieciskās kompozīcijas līdzsvaru un izteiksmību.

 Saglabāta viena galvenā ieeja muzejā, taču iznīcināta monumentālo ārējo kāpņu vidusdaļa, kas degradē gan šī mezgla, gan visas vēsturiskās ēkas māksliniecisko vērtību un nav pieļaujams no kultūras pieminekļu aizsardzības viedokļa. Neērti risināta preču piegāde virtuvei. Esošajā  ēkā projektēti jūtami pārveidojumi, taču bēniņi un telpa zem kupola paredzēta tikai tehniskajām vajadzībām. Dotas interesantas apgaismojuma idejas, taču tās ir diskutablas, it īpaši – restaurācijas darbnīcām, kur iecerētas krāsainas virsgaismas baseinā.

 MM888

Projektā paredzēta muzeja esošās ēkas pārbūve un jauns trīsstāvu būvapjoms, kas novietots parkā, starp esošo ēku, «Jātnieku aleju» un Elizabetes ielu. Jaunajam apjomam ir četri virszemes un viens pazemes stāvs. Ar esošo ēku tas telpiski sabloķēts visā abu ēku apjoma augstumā, kas līdz galvenajai dzegai ir 18 m, bet projektā jaunbūves augstums norādīts 12,65 m. Jaunais apjoms pieblīvē parka telpu, ieviešot vidē kvartāla apbūves raksturu, vizuāli aizsedz pusi no muzeja esošās ēkas simetriskā apjoma un savā formu valodā, kas izriet no noapaļotās plāna konfigurācijas, ir arī krasi nesaderīgas ar to. Jaunā apjoma pieslēgumi esošai ēkai ir nesaudzīgi, pretendējot uz telpiski vizuālu prioritāti pār veco. Tas ir pašpietiekams objekts, kas kopā ar esošo ēku veido komplicētu un haotisku vidi, kurā grūti orientēties apmeklētājiem.

Doti priekšlikumi mākslas darbu eksponēšanas veidiem, grīdas transformācijai un apgaismošanas risinājumiem, taču nav veiksmīgs ēku kopējais funkcionālais risinājums. Daudzas telpas ir pārāk izolētas viena no otras un izvietotas dažādos līmeņos. Nepamatota ir galvenās gleznu restaurācijas telpas novietne telpā starp abām ēkām. Funkcionāli apgrūtinoša un ekonomiski neizdevīga ir divu atsevišķu ieejas mezglu ar kasēm, garderobēm un labierīcībām izmantošana.

Muzeja esošās  ēkas telpas netiek būtiski izmainītas. Ēkas bēniņi un kupola telpa tiek paredzēta tikai tehniskajām vajadzībām.

Neērti ir piegādes transporta pieslēgumi Krišjāņa Valdemāra un Elizabetes ielai. Panduss uz personāla autostāvvietām, kas paredzētas jaunā apjoma pazemes līmenī, telpiski atdala parka telpu no teritorijas esošās ēkas aizmugurē, padarot to publikai nepiejamu.

Parka telpiskās sakārtošanas jautājumi projektā aprobežoti tikai ar Jātnieku alejas atjaunošanas priekšlikumu.

NM014

Projekta priekšlikumā paredzēta muzeja esošās ēkas diezgan radikāla pārbūve un jaunas plašas piebūves izveide. Piebūve no trim pusēm līdz cokola dzegas līmenim cieši aptver esošo ēku un tādējādi veido kaut ko līdzīgu stilobatam. Virs tā paceļas esošā ēka, kurai skatos no Esplanādes parka un Elizabetes ielas trūkst vēsturiskās arhitektoniskās pēdas. Piebūves fasāžu plaknes Krišjāņa Valdemāra ielā mehāniski sakrīt ar muzeja esošās ēkas apbūves līniju, bet parka pusē piebūves simetriskajai fasādei ir spārnos ieliektas virsmas. Kreisajā pusē tā seko Jātnieku alejas lokam. Piebūvei ir plānā simetriska kompozīcija, taču tās ass, kuru turklāt izceļ fasādes taisnajā posmā novietotās jaunās ieejas, ir neloģiski novirzīta no muzeja esošās ēkas skaidri uztveramās simetrijas ass. Zem piebūves ir arī pazemes stāvs, kurā izvietota daļa no nepieciešamajām jaunajām telpām, tostarp restaurācijas darbnīcas vienā un izstāžu zāles otrā spārnā. Parku paviljonu arhitektūrai raksturīgās, caurspīdīgās piebūves fasādes neatbilst aiz tām esošo publisko telpu raksturam: vienā vietā ir ieejas halle vai kafejnīca, citā — izstāžu zāle, bet vēl citā – konferenču zāle vai darba telpas. Katrai no šīm telpām nepieciešamas citādi veidotas ārsienas.

Nav pietiekami pamatots divu ieejas mezglu ar kasēm, garderobi un labierīcībām izveidojums, kas ir neērti un dārgi ekspluatācijā. Neērta ir mākslas darbu nogādāšana piebūvē izvietotajās izstāžu zālēs. Ēkā paredzēts tikai viens, gan apmeklētājiem, gan darbiniekiem, gan mākslas darbu transportēšanai lietojams lifts. Funkcionāli nepieņemams ir bērnu aktivitāšu un pedagoģisko nodarbību telpu izvietojums ēkas zemkupola daļā. Būtiski deformētas muzeja arhitektoniski vērtīgākās iekštelpas, caur tām visā ēkas augstumā izbūvējot ar telpas raksturu nesaderīgas papildus kāpnes un liftu.

ON412

Projekts izstrādāts pietiekami detalizēti un dod ieskatu autoru pieteikumā. Izvērtētas mākslas darbu piegādes shēmas, kā arī gājēju un riteņbraucēju plūsmas. Lai nodrošinātu programmā prasīto papildus telpu un funkciju klāstu, izstāžu telpas, krātuves, restaurācijas darbnīcas, kā arī restorāna – kafejnīcas telpas risinātas jaunos virszemes un zem zemes iedziļinātos apjomos parka daļā starp esošo muzeja ēku, Elizabetes ielu un t.s. Jātnieku aleju. Tas ir pieņemami un loģiski no pilsētbūvnieciskā aspekta, bet piedāvātie jaunie apjomi būtiski ietekmē vēsturiskās ēkas uztveri gan pret parku vērstās fasādes centrālajā daļā, gan skatos no Elizabetes ielas puses.

Lai nodrošinātu esošās ēkas funkcionālās saites ar jauno apjomu parka zonā, izveidota jaunu ieeja zemes stāva līmenī no Krišjāņa Valdemāra ielas, nojaucot esošās ārējās kāpnes, tādējādi būtiski un nekritiski pārveidojot esošās reprezentatīvās ieejas arhitektonisko veidolu. Arī liftu izvietojums pie vēsturiskās ēkas pret Esplanādes parku pavērstās fasādes centrālā rizalīta šai ēkas daļai piešķir jaunu un diskutablu veidolu. Šāda pieeju nepieļauj kultūras pieminekļu aizsardzības likums.

Ir vairākas atkāpes no programmas prasībām un nav doti skaidrojumi vairākās programmas sadaļās (trūkst mākslas darbu izvietošanas koncepcija, piegādes principi, mansarda telpu izmantošana u.c.).

OV070

Projekta autori piedāvā skaidri uztveramu koncepciju – novietot jaunu, brīvstāvošu un veidolā aktīvu izstāžu un konferenču apjomu parka daļā aiz esošās muzeja ēkas, kā arī pazemes līmenī izvērstu izstāžu un krātuvju telpu grupu teritorijā starp t.s. Jātnieku aleju un Elizabetes ielu. Paplašinājuma novietne ir pilsētbūvnieciski loģiska. Lielākās daļas pazemes paplašinājuma pārsegums ir aptuveni 1,5m virs esošā zemes līmeņa. Tā virsmai, kuras centrālajā daļā koncentrētas virsgaismu izbūves, zināmā mērā panākts parka raksturs. Autori mēģinājuši pamatot 14 metru augstā brīvstāvošā apjoma arhitektonisko tēlu, apdari, materiālu lietojumu un to maiņu laika un klimata ietekmē, taču formās agresīvais apjoms neatbilst vides kontekstam.

Diskutabls ir ieeju izveidojums kopējā muzeja telpu kompleksā. Galvenā ieeja paredzēta blakus esošajai ieejai pret Krišjāņa Valdemāra ielu pavērstajā fasādē, bet ieejas vizuālais risinājums (ar atsauci uz Serpentīna paviljonu Londonas Haidparkā) ir diskutabls Latvijas Nacionālā mākslas muzeja gadījumā. Nav piedāvājuma esošās ieejas izmantošanai. Neskaidrs ir ieejas risinājums un tās pamatojums Krišjāņa Valdemāra un Elizabetes ielas stūrī. Ir vairākas nelielas atkāpes no programmas prasībām un atsevišķās sadaļās nav doti skaidrojumi (mākslas darbu izvietojuma koncepcija, apskates plūsmas u.c.).

RV013

Projekts nav pilnvērtīgi analizējams, jo tā grafiskajā pasniegumā lietoti dažādi un no programmas prasībām atšķirīgi mērogi ( 1:100, 1:200, 1:400, 1:500, 1:2000 ), nav projekta priekšlikuma perspektīvas (vizualizācijas ) un paskaidrojuma raksta teksti angļu un latviešu valodā nav sarakstīti saprotamos vārdu salikumos.

No mīksta plastilīna izgatavotajā maketā un plānos attēlots masā liels jauns būvapjoms,  kas izvietots gar Elizabetes ielu, radot jaunu pilsētbūvniecisku situāciju. Ieeja jaunajā apjomā paredzēta no Elizabetes ielas, parkā pretim Skolas ielas sākumam izveidots jauns transporta ievads. Kaut gan jaunā apjoma plāna struktūra veidota ar atsauci uz esošo muzeja ēku, tā novietne un apjoms demonstrē ignoranci pret vides kontekstu un apkārtējās apbūves arhitektoniskā veidola kvalitātēm.

VE978

Projektu var vērtēt tikai nosacīti, jo starp iesniegtajiem materiāliem ir vienīgi dažāda rakstura telpiskas shēmas un vizualizācijas, kas attēlotas uz četrām A1 formāta planšetēm, un makets M 1:200. Tie dod vispārēju priekšstatu par Muzeja paredzētā paplašinājuma telpisko veidolu – sarežģītu un divās atšķirīgās arhitektūras valodās risinātiem apjomiem starp esošo Muzeja ēku, t.s. Jātnieku aleju un Elizabetes ielu. Militārās tehnikas dizaina estētikas garā risinātajam apjomam pie Elizabetes ielas ir antihumāns veidols. Telpu plānojuma priekšlikumu nav.