Ilvas Cimermanes diplomdarbs, kas aplūko teritoriju starp Daugavgrīvas
ielu un Zunda kanālu, ar savu īpašo pieeju atklāj vietas poētiku un ievērojamo nākotnes
potenciālu. Priekšlikums aicina apvidu attīstīt soli pa solim, atdodot pilsētai vienu
no senākajām Pārdaugavas apdzīvotajām vietām.
Meklējumi
Dienvidzunda potenciāla plauktos man radīja interesi par «pagaidu» (temporary)
pilsētu — par pilsētu, kur netik liela nozīme tiek piešķirta plānošanas
stratēģijai — metodei, kas sākas ar attīstības plānu un darbojas ilgtermiņā,
bet gan taktikai — īslaicīgam «kaujas» plānojumam, uzsvaru liekot uz publisko
ārtelpu un vēsturiskās pārmantojamības meklējumiem kā būtiskiem pilsētas
revitalizācijas instrumentiem.
Pilsētvides
arhitektūrā jau paralēli modernisma vīzijām un teorijām 20.gadsimta vidū
izveidojās uzskats, ka pilsētā pie slēdzieniem jānonāk vērojot dzīvi
un procesus tajā. Izdevies pagaidu risinājums ir jaunu procesu iesākšana
vai veiksmīgu veco procesu attīstīšana tālāk. Džeina Džeikobsa 1961. gadā
rakstīja «Nekas nav statisks. Arī pilsētās. Tapēc pētot dabas vai
pilsētas ekosistēmu nepieciešama līdzīga domāšana. Nevajag koncentrēties
uz «lietām» un cerēt, ka tās visu atrisinās. Galvenais vienmēr ir
procesi — neatkarīgi no to iznākuma.» [1] Kā zināms, ideja par telpas
lietošanu starplaikā (interim use) tā aktivizējot konkrētajā laika posmā
nepieciešamās funkcijas nav jauna; piem., pēc 2.Pasaules kara Tīrgartenas parku Berlīnē izmantoja
kā dārzu pārtikas iegūšanai. Arī pagaidu lietošana , lai uzrunātu
sabiedrību par pilsētvides problēmām, ir izplatīta jau ilgu laiku, piem., rudzu
lauks Ņujorkā, kā cilvēcisko vērtību metafora u.tml.
Dienvidzunda
attīstības scenārijs balstīts uz trim vēsturiskām teritorijas lietojuma
iezīmēm:
- Pilsētas ganības 15.-16. gs.
- Strauja industriālās ražošanas
attīstība sākot no 17. gs beigām - Zunda ciema izveidošanās
17.-18. gs
Šie trīs
pagātnes pieturpunkti kļuvuši par nozīmīgiem konceptuāliem vadmotīviem
Dienvidzunda teritorijas attīstībai 3 cēlienos:
- Bijušajā Rīgas lauksaimniecības
mašīnbūves rūpnīcas teritorijā uz daļēji nojaukto rūpnīcu vrakiem radīts
industriāls parks — «pilsētnieku ganības» — kā pagaidu risinājums
telpiska tukšuma piepildīšanai ar enerģiju — cilvēkiem, gaismu un
mainīgiem notikumiem. - Teritorijā starp
jaunprojektējamu ielu (Jūrmalas gatves pagarinājumu) — un Mazo Ūdens ielu
paredzēts saglabāt un papildināt eošo apbūves struktūru, kā arī attīstīt
tur jau notiekošās aktivitātes, kas pamatā saistītas ar ražošanu un
nelieliem uzņēmumiem; esošos iekšpagalmus un laukumus plānojot kā atvērtu
publisko ārtelpu — vietu
tirdziņiem un sociālām kopā sanākšanām. - Teritorijā starp Zunda kanālu,
Ūdens ielu un Mazo Ūdens ielu, bijušo rūpnīcu un noliktavu teritorijā,
risināta jauna dzīvojamās apbūves struktūra kā atsauce uz vēsturisko Jurģu
muižu jeb Zunda ciemu.
Vietas meta-stāvoklis. Pilsētnieku ganības.
Pagaidu
plānošanas taktika Dienvidzunda teritorijā varētu attīstīties, pirmkārt, sakarā
ar plānoto lielveikalu Rīgas Akropole
celtniecību un Rīgas attīstības plānā paredzēto centra apbūvi. Nav
racionāla pamata apšaubīt šādas apbūves lietderību, tomēr patriezējos apstākļos,
kad vērienīgas investīcijas šajā teritorijā netiek veiktas un Dienvidzunda dienvidu
galā daļēji demontētās rūpnīcas zonā veidojas telpisks tukšums, man radās
ideja par pagaidu līdzekļiem, ar kuriem teritoriju padarīt dzīvu,
pievilcīgu un enerģētiski piepildītu. Otrs aspekts, kas izriet no pirmā: vai
ir iespējams viena slēgta lielveikala programmu ietilpināt atsevišķās jau
esošās un jaunuzceltās pagaidu vai pastāvīgās būvēs?
Pagaidu
līdzekļi jeb kustīgums kā metafora par laika relativitāti un pilsētas mainīgumu
šajā teritorijā var izpausties kā īslaicīgi notikumi, kuri sākas, ir un beidzas
dažu stundu vai dienu garumā. Izstādes, kino, teātra vakari, ceļojošs
cirks, masveida pikniks vai pikets — organizēti vai haotiski pasākumi, kuri
iesilda telpu. Otrkārt, kustīgums Dienvidzunda telpā ir saistīts ar telpiskiem
objektiem. Pārvietojami telpu definējoši vai organizējoši objekti un
instalācijas, kas var kalpot arī kā apmeklētājus aktivizējoši Do It Yourself
kustības mudinoši rīki, iesaistot sabiedrību, neuzbāzīgi māca to dzīvot
atbildīgi vai vismaz liek aizdomāties par iespēju kaut ko risināt
savādāk. Jebkura publiska akcija (brīvdabas tirdziņi, maltītes ārtelpā,
koncerti un izrādes, gaismas šovi u.c.) ir īslaicīgas-ilglaicīgas pilsētvides
stiprais ierocis. Viss, kas liek izbrīnā iesaukties: «Hei, vakar tur nekas tāds
nebija!» vai ar vilšanos secināt: «Hei, tas ir pēkšņi pazudis!» Mazas
brīnumu reinkarnācijas, kas kaut uz īsu brīdi piešķirtu šai
pilsētas telpai dvēseli.
Filozofs un
sociologs Mišels Fuko izvirza jēdzienu heterotopija [2] — vieta, kura
pretēji utopijai eksistē realitātē, bet tās saturs ir pilnīgi atšķirīgs no
apkārtējās realitātes, kā spogulis, kurš eksistē, bet kurā redzamais ir
tikai optiska ilūzija. Dienvidzunda publiskā ārtelpa daļēji varētu kļūt par šādu «svētku
modeli», par reklāmas platformu publiskās iekštelpās notiekošajam. Ārpus
notikumiem, kas piepilda ārtelpu, tā veidotos kā pastāvīga vieta atpūtai —
pilsētvides instalācija, kuras dabīgie rūgšanas procesi nav apstādināti
vai iežogoti, kura uzkrāj notikumu enerģiju, lai vēlāk to iemiesotu jaunās
izpausmēs.
Veidojot
telpu starp, pirms un pēc ēkām svarīgi likās izpētīt, ko no esošā dabas vai
cilvēka pienesuma varētu saglabāt, ko izmainīt vai ignorēt. Vienkārši,
nesamāksloti līdzekļi telpas organizēšanai – esošie segumi un struktūras,
akcentēti ar vienkāršu veģetāciju un pārdomātiem labiekārtojuma
elementiem — lieliska notikumu platforma.
Pieņemot, ka
telpas funkcija ir telpas valoda, var vilkt paralēles ar filozofa Ludviga
Vitgenšteina izvirzīto apgalvojumu «Valodas nozīmi nosaka tās lietojums — ne
paši vārdi. Zināmā nozīmē vienkāršākas valodas ved pie sarežģītākām, bet
vienkāršākās nav nepilnīgas.» [3] Pagaidu telpas lietojuma koncepcija
Dienvidzunda teritorijas D daļā ir pilnības meklējums. Pilnības kritērijs ir
cilvēks — telpas lietotājs, kas nosaka telpas mainību, atkarībā no
laikmeta vērtībām un vajadzībām.
Vietas darošā enerģija. Atvērta radošā telpa
Zunda
patreizējā un bijusī struktūra iezīmē zināmu haosu, kas piešķir šim rajonam arhitektoniski
cilvēcīgu šarmu un atgādina viduslaiku mazpilsētai raksturīgu mērogu un ritmu.
Mākslinieka Roberta Smitsona esejā «Redzamā entropija” pretēji vārda
tipizētai izpratnei par neatgriezenisku nekārtību, kura izveidojas jebkurā
sistēmā, ir izteikta doma, ka “entropija ir stāvoklis, kurš tuvinās
pakāpeniskam līdzsvaram» [4]. Teritorijas starpstadijas vīzijā uz kādu vēl
nezināmu formu esmu ietvērusi un saglabājusi daļu šīs teritorijas nekārtības.
Dienvidundā ir
daudz nefunkcionējošu vai veģetējošu rūpniecības un vairumtirdzniecības
objektu. Vērojot patreizējās tendences, kad mazo uzņēmēju un ražotāju
atbalsts ir viena no valsts ekonomiskās augšupejas prioritātēm, manuprāt, mazās
ražotnes būtu lietderīgi saglabāt, atjaunot un brīvajās vietās — radīt no jauna
un iesaistīt Rīgas dzīvē. Ņemot vērā, ka teritorijā lietderīgā ēku platība, kā
arī ārtelpa šobrīd tiek izmantota visai pasīvi, un apsolītā «centra»
nākotne ir visai miglaina, priekšlikums, lielveikala programmu
konceptuāli iepludināt jau esošā struktūrā, varbūt nemaz nav tik
utopisks. Šāds risinājums būtu vienlīdz saturiski daudzveidīgs, taču
funkcionāli un telpiski atvērts un radošs, apliecinot pilsētvides ilgtspēju.
Kaut arī
teritorijai piemīt brīvi plānota jeb t.s. pudura organizācijas shēma, tai ir
jūtams organizācijas karkass — asis, centri, laukumi un telpiski akcenti. Ceļu
tīkls ir izveidojies neregulārs un, ņemot vērā, ka lielāko daļu
pamatnes klāj asfalts vai grantēti laukumi, teritorijā tiek saglabāta
ierobežota auto transporta plūsma ar ~ 300 autostāvvietām vietējo
iedzīvotāju, darbinieku vai piegādes transportam.
Teritorijā
izveidojusies patīkama iekšpagalmu un plašāku laukumu struktūra —
pilnveidojama un labiekārtojama publiskā ārtelpa — piemērotas vietas
tirdziņiem, kultūras notikumiem un sociālām kopā-sanākšanām. Nereti te
jau notiek dažādi kultūras pasākumi, piemēram, eksperimentālās mūzikas
festivāls Skaņu mežs Grīvas
mēbelēs un koncerti Zunda pasāžā. Abas iepriekšpieminētās ēkas ir šobrīd
ir izteiksmīgākie teritorijas magnēti un telpiskie akcenti. Ūdens ielas
galā pie Zunda kanāla plānota aktīva zona ar kuģīšu piestātni un bufeti,
kafejnīcu / restorānu uz tur jau atrodošās baržas.
Dienvidzunda
teritorijas vidusdaļas «atvērtas radošas telpas» scenārijs reizē ir reakcija uz
pasaulē un Latvijā strauji uzplaukušo interesi par radošajām industrijām
kā potenciālu izaugsmes virzienu. Atbilstoši amerikāņu pētnieka Ričarda
Floridas teorijai, radošums šodien ir pilsētu, reģionu un tautu
izaugsmes galvenais dzinējspēks. Viņaprāt, radošu indivīdu un kolektīvu
izplatītā mākslinieciskā aura ilgtermiņā ir pat izdevīgāka kā ikonisku
celtņu vai iepirkšanās centru celtniecība. [5]
Vietas miers. Zunda ciems
Zunda ciema
iedzīvotājus vieno kopienai līdzvērtīgs dzīvesveids, kam ir kopīgas
teritoriālas, ekonomiskas, sociālas un kultūras intereses. Ciemā plānotais
iedz. Skaits ~700. Pret kanālu un gājēju promenādi plānoti apzaļumoti
ainaviski mazdārziņi, ~ 300 m2 pie katras mājas, kā trešais pagaidu
risinājuma modelis: privātā telpa, kas daļēji ir publiska, jo veido kopīgu
ainavu ar Zunda promenādi. Vai tie izveidosies kā saimniecību dārzi, kur
cilvēki audzē sev nepieciešamo, vai dekoratīvi puķu dārzi, vai klaji
zālieni, vai aizauguši laukumi, vai ekspermentu platforma pilsētas bērniem –
tas kārtējo reizi atkarīgs no plānošanas politikas, potenciālā īpašnieka un
apkārtējās aktivitātes. Kā arī, privātmāju un dvīņu māju tipoloģija paredz
iespēju «atvērt» ēkas kodolu pret dārzu un kanālu – vieta studijai, darbnīcai,
nelielai kafejnīcai, bodītei vai galerijai.
Daudzstāvu
dzīvokļu ēkās gar Ūdens ielu, lai izveidotu saikni ar Dienvidzunda teritorijas
aktīvo vidusdaļu, pirmo līmeni paredzēts veidot atvērtu, izvietojot tur
komercplatības — veikalus, salonus, kafejnīcas u.tml.; savukārt Daudzstāvu
dzīvokļu ēkās gar Mazo Ūdens ielu, kas robežojas ar Rīgas krāsu un laku
rūpnīcas teritoriju, paredzētas biroju un dzīvojamās platības. Stāvu skaits un
apjomu masa ēkām samazinās virzienā uz dienvidiem un kanālu.
[1] Jackobs
J. The death and life of great american cities. – New York. Random House, 1961.
[2] Michel
Foucault. Of Other Spaces (1967), Heterotopias. // Internets. –
http://foucault.info/documents/heteroTopia/foucault.heteroTopia.en.html
[3] Alice
Ambrose. Essays in the Unknown Wittgenstein. New York. Prometheus Books,
1984.
[4]
Smithson E. Entropy And The New Monuments, 1966
// Internets – http://www.robertsmithson.com/essays/entropy_and.htm
[5] Florida
R. The Rise of the Creative Class. -New York. Basic Books, 2002.
smuki uztamborēts 😉
temporary urban space = temporary urbanity = ?
A pa Latviski nevar?
Tā, diemžēl, ir pasniedzēja Bērziņa kultivēta attieksme, ka pilsētbūniecības terminoloģija latviešu valodā nav pietiekoši izkopta un precīza savos izteicienos kā piem. angļu valodā. Neapšaubot šādu uzstādījumu un angļu valodas nozīmību, tomēr rodas jautājums, vai universitātes pasniedzējam nebūtu jāmudina savus studentus meklēt piemērotus izteicienu un jaunvārdus latviešu valodā?
– par prātam un acīm tīkamu darbu
baigi smalki, un protams ka patīk.
Man patīk!!!
smuki uztamborēts 😉
temporary urban space = temporary urbanity = ?
A pa Latviski nevar?
Tā, diemžēl, ir pasniedzēja Bērziņa kultivēta attieksme, ka pilsētbūniecības terminoloģija latviešu valodā nav pietiekoši izkopta un precīza savos izteicienos kā piem. angļu valodā. Neapšaubot šādu uzstādījumu un angļu valodas nozīmību, tomēr rodas jautājums, vai universitātes pasniedzējam nebūtu jāmudina savus studentus meklēt piemērotus izteicienu un jaunvārdus latviešu valodā?
– par prātam un acīm tīkamu darbu
baigi smalki, un protams ka patīk.
Man patīk!!!