Rīga — atpakaļ pie kioskiem un būdiņām

Kamēr šur un tur tiek vēl cilāti projekti stacijas vai centrāltirgus attīstīšanai, kas pat trekno gadu mērogiem liktos pārāk vērienīgi un utopiski, īstā pilsētas attīstība notiek citur — nesen iecerēto viesnīcu, iepirkšanās un biroju centru vietas nu sāk aizņemt kioski un citas pagaidu celtnes, apliecinot vienstāva Rīgas dzīvīgumu un spēku.

Par tādu kā pēdējā pusgada Rīgas centra pilsētvides attīstības tendenci var uzskatīt to, kas noticies Tērbatas un Barona ielās un to tuvākajā apkārtnē. Izvācoties spožākiem veikaliem vai iestādēm, krītoties īres cenām te izaugusi vesela plejāde dažādu mazu jokainu veikaliņu, gan ar lauku labumiem, gan vecām drēbēm, — nu tādi kā Pērle un tamlīdzīgi, no kuriem daļa drīzāk šķiet orientēti uz socializāciju, ne komerciju, — visādas bibliotēkas, modes saloni un satikšanās vietas. Tas, protams, Rīgu dara interesantāku, krāšņāku un dzīvāku.

Taču ir arī citi virzieni, kas atklāj jaunu tendenci — tādu, kā zināmu atgriešanos deviņdesmitajos. Pagaidām gan to spilgtāk uzrāda tikai divi piemēri — divi projekti stacijas tuvumā, par kuriem tika ziņots pagājuša nedēļā. Pirmais ir paviljons laukumā Marijas un Satekles ielu stūrī, otrais — tirdziņš starp Ernesta Birznieka-Upīša, Satekles un Elizabetes ielām.

Protams, atgriešanās ir nosacīta, bet nu — var pieļaut, ka droši vien kādam tie arī var likties laiki, kad debesis bija zilākas un zāle zaļāka, un .. galu galā — nebija iepirkšanās centru. Toties bija daudz vairāk visādu kiosku un būdiņu, kur varēja nopirkt gan kādus ātrākus ēdienus, gan spirdzinošākus un stiprinošākus dzērienus, gan dažādas citas sadzīvē noderīgas lietas. Protams, kioski jau nemaz tā pavisam no Rīgas ielām pazuduši nav, daudzviet tie kļuvuši modernāki — iepērkoties tajos var ieiet iekšā, tie ir stikloti un ziemā silti. Skaidrs arī, ka ne jau nostaļģija par kādiem aizgājušo laiku ieradumiem un pilsētdzīves formām liek atkal runāt par kiosku un iepirkšanās būdu atgriešanos Rīgas centrā.

Paviljons Marijas un Satekles ielu stūrī

Kā zināms, šajā vietā pretī Rīgas stacijai tika plānots septiņstāvu iepirkšanās un darījumu centrs, kura projektu savulaik izstrādāja Kubs. Šobrīd SIA Regals nami no savas ieceres atteikušies, bet šai vietā jau uzsākta stiklota tirdzniecības paviljona būve, ko iecerēts pabeigt līdz decembra vidum. Aptuveni 250 kvadrātmetru lielajā paviljonā atradīšoties septiņas — desmit tirdzniecības vietas, būvē plānots ieguldīt 60 tūkstošu latu. Kā apgalvo Regals namu pārstāvis — dienā šo vietu šķērso aptuveni 76 tūkstoši cilvēku, kas esot lielākā gājēju intensitāte Ziemeļeiropā. Pēc viņa teiktā, intereses par iespējām iznomāt kādu no tirdzniecības vietām pagaidām netrūkst. «Dārgus apģērbus un apavus droši vien tur nevarēs nopirkt. Visticamāk, tās būs impulsa preces — varbūt telefoni, uzkodas, ziedi».

Paviljons tiek veidots pēc projektēšanas biroja Vidzemes celtnieks 1 projekta, un būšot izgatavots no caurspīdīga un necaurspīdīga stikla paneļiem, — būšot gaišs un viegls. Projektā esot «iestrādāti kvalitātes kritēriji», ko izvirzījusi pilsēta. «Kā pagaidu būvei šim objektam no pilsētas puses tika izvirzītas samērā augstas prasības,» saka Rīgas pilsētas arhitekts Jānis Dripe un piebilst, ka paviljons «kā kompromisa būve» ir labs veids, kā pagaidām sakārtot šo teritoriju. Dripe prognozē, ka arī turpmāk «ekonomiskās recesijas ietekmē šādas pagaidu būves pilsētā parādīsies arvien biežāk».

Mildas tirdziņš

Savukārt nedaudz tālāk — tukšajā kvartāla daļā starp Ernesta Birznieka-Upīša, Satekles un Elizabetes ielu  jauna tirdziņa būvniecību mēneša laikā sākt iecerējusi SIA Jumāras īpašums, kas pirms tam šeit virzīja viesnīcas X-hotel projektu, kura autori bija Rīgā pazīstamais Štutgartes birojs Schaller Architekten. Sešstāvu ēkas būvniecības ieceri Rīgas dome apstiprināja jau 2006.gadā, bet pērn Būvvalde akceptēja arī viesnīcas būvprojektu. Ēku bija iecerēts veidot kā četru zvaigžņu viesnīcu ar apmēram 8000 kvadrātmetru kopējo platību.

Šī brīža apstākļos viesnīcas projekts ir apturēts, tā vietā Jumāras īpašums vēlas izveidot tirgus laukumu. Atbilstoši šī laika konjunktūrai kompānija, uzskatot, ka šobrīd augot interese pēc Latvijā ražotām un Latvijas zemnieku audzētām pārtikas precēm, iecerējusi, ka tirdziņā savu produkciju realizētu pašmāju zemnieki, koncentrējoties uz ekoloģiskajiem produktiem, veidojot «zaļo tirgu».

Tirdziņa veidotāji cer, ka katru dienu to apmeklēs vairāk nekā 10 000 cilvēku, kuri ikdienā dodas uz vai no darbavietām Rīgas centrā, kā arī pilsētas viesi. Mildas tirdziņa arhitektoniskais risinājums paredz piekļuvi teritorijā no visām to iekļaujošajām ielām, savukārt tirdziņa galveno ieeju paredzēts izveidot no Elizabetes ielas puses. Arhitektoniskā risinājuma autori ir Sarma & Norde. Tirdziņš tiek veidots kā vienota apsargāta teritorija, kas naktī tiks slēgta. Tirdziņa telpas ir sadalītas atsevišķos 15 m² lielos veikaliņos, kas izvietoti projekta ārējā un iekšējā perimetrā, ražotāji var izvēlēties arī vairākus veikaliņus. Pavisam tirdziņa teritorijā plānots iekārtot 40 tirdzniecības telpas.

Dikti mulsinošas gan šķiet nosauktās kompleksa izmaksas. Kā ziņots, projekta kopējo investīciju summa ir 3,5 miljoni eiro jeb aptuveni 2,45 miljoni latu. Rupji rēķinot tas tātad sanāktu ap 60 tūkst. latu par vienu 15 kvadrātmetrus lielo telpu (tātad tikpat, cik izmaksā viss iepriekš minētais 250 kvadrātmetru stikla paviljons) jeb 4000 latu kvadrātmetrā, kas šķiet tā kā mazliet neadekvāti.

Turpinot šāda veida Rīgas attīstību, droši vien lielas potences ir arī šobrīd tukšajam gruntsgabalam otrpus Satekles ielai — nojauktā pasta vietā, kur sākotnēji bija paredzēts būvēt viesnīcu, taču tad plāni pēkšņi mainījās, solot šeit vēl vienu iepirkšanās centru. Vērojot nesenās tendences nu ir skaidrs, ka šai vietā varētu sabūvēt arī ļoti daudz tirgus būdiņu. Taču vēl ekskluzīvāka vieta «pagaidu būvēm» — tirgus kioskiem varētu būt šovasar atbrīvotajā vietā Vecrīgā starp Kaļķu, Tirgoņu un mazo Monētu ielu. Domājams, ka par Mildas tirdziņa izmaksām — divarpus miljoniem latu arī te varētu izveidot gana elegantu tirdziņu. Kā tāds balagāns — tirdziņa un dažādu citādu izklaides iestāžu apvienojums laikam arī bija iecerēts skandalozais SIA B.V.P. komplekss krastmalā, kam skices zīmēja SZK.

Pozitīvi var vērtēt krīzes rosināto pavērsienu attīstībai Doma laukumā — nepaspējot uzcelt kādreiz iecerēto viesnīcu stūrī starp Tirgoņu un Zirgu ielām, īpašnieki jau vasarā atgriezās pie alusdārza koncepta. Tikai diemžēl — zudis ir lielais koks, kas šo vietu darīja īpašāku. Taču nu vismaz pilsētnieki ir ieguvuši zināmu laiku, kas varētu kalpot arī, lai saprastu un diskusijās nonāktu līdz tam, kā šo vietu izmantot lietderīgāk. Jo ne jau nu aizbūvēšana ar kādu viesnīcu būtu tas jēdzīgākais, ko te sagaidīt.

Vienstāva urbānisms

Kopumā šāds vienstāva jeb «mazo brāļu» (atceroties Atelier Bow-Wow izdoto Pet Architecture Guide Book) urbānisms var būt visnotaļ interesanta un arī pamācoša tēma. Rīgai, protams, nav Tokijas blīvuma, intensitātes un jaudas, kas šai metropolē izpaužas arī tajās mazajās ēkās, kas pamanījušās izveidoties dažādās spraugās un vietās blakus lielajām ēkām — kioski, puķu veikali, velosipēdu darbnīcas, suši ēstuves un visādi citādi iestādījumi, veidojot īpašu pilsētas slāni un piedodot neatkārtojamu gaisotni pilsētvidei. Rīgai tuvāki droši vien ir kādi Maskavas vai Varšavas piemēri, kur dažādu kiosku netrūkst.

Taču arī Rīgas centra apbūvē ir viens otrs visai interesants risinājums, kurā šādas mazas ēkas, kioski vai pagaidu būves veido interesantas un pat poētiskas telpiskās situācijas. Citas varbūt nemaz nav plānotas kā pagaidu būves un nav nemaz tik mazas, bet nu — blakus centra piecu sešu stāvu mājām tomēr tās liekas kā tādi paviljoni — kā zināmā 19.gs. ķieģeļu eklektisma ēciņa Matīsa ielā pie Barona ielas krustojuma. Vai arī — nelielā būve Čaka ielā 56 (starp Stabu un Bruņinieku ielām) — kā tā saudzīgi saglabā gruntsgabalā augošo lielo koku. Un citi — pēckara laiku veidojumi — pagaidu būves ielu stūru tukšajos skvēros, reizēm visnotaļ veiksmīgi — kā puķu kioski Barona un Bruņinieku stūrī, kas piekļaujas pretuguns mūriem, sadzīvojot ar diviem lielajiem kokiem. Vai arī Pārdaugavā— Slokas un Nometņu ielas krustojumā. To, ka šādas būves var kalpot par iedvesmu, lai radītu kaut ko mūsdienīgu, liecina franču kultūras centra piebūves paviljons — meistardarbs, kas gan diemžēl daudz no sava šarma ir zaudējis nonīkstot kokam, kas auga pagalmiņā.

Saprotams, ka minētās jaunās būves stacijas apkārtnē diez vai mēs sauksim par meistardarbiem. Taču apzinoties, ka nākotnē, iespējams, vairāk pieprasīta būs drīzāk maza, nekā liela mēroga arhitektūra, der padomāt par to, ka arī šādiem izstrādājumiem piemīt savs potenciāls padarīt vietu labāku un pilsētnieciskāku. Bet ir jāprot to saskatīt un izmantot. Un, kā zināms, šādas ēkas nereti stāv daudzus gadu desmitus.