Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem Rīga zaudējusi vienu no lielākajām pēckara modernisma sabiedriskajām ēkām ― Rīgas Sporta pili.
1970.gadā uzceltās ēkas pamatfunkcija bija hokeja halle ar mākslīgā ledus arēnu 4500 skatītāju vietām. Ilgu laiku tā bija nozīmīgākais hokeja centrs Latvijā, 1992.gadā iegūstot Nacionālās sporta bāzes statusu. Kopš šiem laikiem kādreizējais pilsētas lepnums gan drīz bija pazīstama kā lupatnieku paradīze.
Deviņdesmito gadu beigās Sporta pils tika privatizēta, ilgu laiku viens no tās galvenajiem īpašniekiem bija Helmuts Balderis, 2003.gadā viņa akcijas pārpirka bijušais Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis, kas virzīja kvartāla pārbūves projektu. Gandrīz visos pilsētas plānos šajā vietā bija paredzēta perimetrālā apbūve. Toreiz Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta pilsētplānošanas pārvaldes priekšnieks Pēteris Strancis atzina, ka pret Sporta pils nojaukšanu nevienai institūcijai nav iebildumu: «Tā nav nekāds arhitektūras šedevrs un nesimbolizē pat padomjlaiku celtņu iezīmes atšķirībā, piemēram, no Rīgas Kongresu nama vai Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkas.» 2004.gada beigās tika organizēts arhitektūras konkurss šim kvartālam, kurā tika saņemti tikai trīs priekšlikumi.
Pirms gada par īpašniekiem pārbūvei paredzētajam kvartālam it kā par simbolisku summu (ap vienu mlj. latu) kļuva ekspremjera Andra Šķēles meitām piederoši uzņēmumi. Sporta pils pēdējās darbdienas aizritēja maijā, ēkas nojaukšanu bija paredzēts sākt jau vasarā. Īpašnieki 2,02 ha lielajā kvartālā solīja ieguldīt ap 70 mlj. latu, izveidojot daudzfunkcionālu pilsētas kvartālu ar jaunu ledus arēnu, darījumu centru, daudzdzīvokļu mājām un restorāniem. Kvartāla rekonstrukcijas projekts (autori ― Sestais stils) bija saskaņots, ieceri atbalstīja arī RVC saglabāšanas un attīstības padome.
Taču pēc pieciem mēnešiem, šā gada jūnijā kvartāls vēlreiz mainīja īpašnieku ― Sporta pili nopirka igauņu kompānijas Rotermann Grupp meitasuzņēmums Latvijā. Darījuma summa gan netiek atklāta, taču nekustamo īpašumu eksperti lēš, ka Sporta pils zeme varētu maksāt 1000―1500 eiro kvadrātmetrā, tātad šo divu hektāru cena varētu būt 14―21 miljons latu.
Rotermann Group ir 100% Igaunijas kapitāla uzņēmums. Tas pieder Igaunijā pazīstamajam uzņēmējam Urmasam Sorumā. Grupas pazīstamākais projekts ir Rotermana kvartāls Tallinā. Vasarā tika vēstīts, ka kompānija plāno sapulcēt arhitektu komandu, lai izstrādātu detalizētu kvartāla apbūves projektu.
Interesanti, ka līdz pat šim laikam Sporta pilij bija Nacionālās sporta bāzes statuss. Par šī statusa piešķiršanu vai noņemšanu atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrijas tikai nupat ierosinājusi to atcelt. Šāda kavēšanās ļāvusi īpašniekiem ietaupīt ap 30 tūkst. latu, nemaksājot pašvaldībai zemes un īpašuma nodokli, no kā atbrīvoti objekti ar šādu statusu.
Kaut kāds šarms jau tai ēkai piemita gan. Tā ģeometriskā ornamentālā betona sienu virsma arī šodienas arhitektūras aktuālo modes tendenču kontekstā bija visnotaļ stilīga. Tās man mazliet žēl.
Tomēr, zinot Tallinas Rotermana kvartālu, es uz nākotni raugos optimistiski – domāju rezultāts drīzāk sagaidāms stipri labāks, nekā, ja projektu bīdītu kādi vietējie spēki, vienalga, par arhitektu nolīgstot Sesto stilu vai kādu citu. Ņemot vērā Tallinas pieredzi, ticu un ceru arī, ka kvartāla iekšienē vai malās paliks pietiekoši daudz publiskās telpas, integrējot to vienā sistēmā ar varbūt kādreiz kājāmgājējiem atvēlēto Tērbatas ielu.
Igauņi neprot spēlēt hokeju, tātad ledus tur nebūs…žēl!
Sporta pils pīšļi kopā ar LaRoccas dūmiem 22.decembra rītā – tā bija bija atomkara ainava vai vismaz variācijas par 11.septembra tēmu! Aicinu atsaukties aculieciniekus, kas to iemūžinājuši, pašai neizdevās…
Sporta pilij bija jāpaliek! Tās lielajos priekšlaukumos varēja ievilkt svaigu gaisu, ko nedabūt perimetrāli apbūvētajos tuneļos – ielās. Vai ēka bija tik tehniski nolietojusies, ka tur nevarētu atrasties kāds mūsdienīgs sporta centrs vai kas tamlīdzīgs? Arī pilsētai, manuprāt, tā bija neslikts marķieris.
Sēroju katru dienu, kad eju garām. Tā vien prasās kaut ko uzpūst ar aerogrāfu uz viļņotā būvžoga. Sanāca izpūsties šeit…
Sentiments, protams, ir jauka lieta, taču šaubos, vai pietiekošs arguments Sporta pils saglabāšanai. Šīs halles "hokeja stafeti" jau pirms pāris gadiem pārņēmusi "Rīgas Arēna".
Tomēr, lai ar tā jaunākā ir tehnoloģiski svaigāka, arhitektūras ziņā Sporta pils, ar visu savu viduvējību, protams bija krietni pārāka par Skanstes ielas būdu.
Atceros, ka vakaros, kad saule rietēja, tās stari atspīdēja Sporta pils logos un Tērbatas iela ieguva īpašas krāsa un ejot cauri, kādai romantiskākai dvēselītei, piemēram man, kļuva pavisam īpaši 🙂
Žēl. Pati kādu laiku atpakaļ dzīvoju pretī Sporta pilij.
Rīgā ir daudz vairāk ēku, kuras būtu vērts nojaut pa priekšu.
Skumji, ka latvieši pamazām visu izpārdod, pēc kāda laika varam attapties savā zemē ja nu ne gluži kalpu kārtā, tad vagaru gan. Vēl skumjāk, ka piemēru rāda tādi vīri kā Andris. Paskatieties, kas noticis ar bērnudārziem Rīgas pilsētā, – pārdoti un pārveidoti par biroju kompleksiem. Stadions pie LMT – dzīvokļi, gribēja arī Biķernieku sporta trasi pārveidot par daudzdzīvokļu kompleksu. Laikam latvieši netic ne savai zemei, ne tās nākotnei. Ja tas tā ir, tad drīz atkal būsim pie kāda pakalpiņos, bet tie kas laicīgi uzvārījās, sildīsies Spānijas saulē.
izlausās pēc reāliem gremošanas traucējumiem!
Nu tātad, tiem , kam vēl tek asariņas – viens pikucītis no SPORTA PILS vēl joprojām nav sagrauts – var iet uzmest pēdējos skatienus. par to svaigo gaisu nu nez, nekadu labsajūtu tie grandiozie pleķi ap SP apkārtējos kvartālos vis neveidojs – no 1 puses tizla pēc skata arī nesankcionēta auto stāvvieta ar 2 caurbrauktuvēm, kad pilna mašinu, kas savieno Barona ar Tērbatas, no otras arī auto stāvvieta – kas pamanījusies uzvelties uz SP piederošajām terasēm, no pārējām pusēm neaizpildīti laukumi kur vēlās nakts stundās norauties pa muti. ļoti žēl ka tos ornament blokus smuki nenoņēma pirms mājas graušanas nost,… Lasīt vairāk »
Sporta pils pīšļi kopā ar LaRoccas dūmiem 22.decembra rītā – tā bija bija atomkara ainava vai vismaz variācijas par 11.septembra tēmu! Aicinu atsaukties aculieciniekus, kas to iemūžinājuši, pašai neizdevās…
Sporta pilij bija jāpaliek! Tās lielajos priekšlaukumos varēja ievilkt svaigu gaisu, ko nedabūt perimetrāli apbūvētajos tuneļos – ielās. Vai ēka bija tik tehniski nolietojusies, ka tur nevarētu atrasties kāds mūsdienīgs sporta centrs vai kas tamlīdzīgs? Arī pilsētai, manuprāt, tā bija neslikts marķieris.
Sēroju katru dienu, kad eju garām. Tā vien prasās kaut ko uzpūst ar aerogrāfu uz viļņotā būvžoga. Sanāca izpūsties šeit…
Sentiments, protams, ir jauka lieta, taču šaubos, vai pietiekošs arguments Sporta pils saglabāšanai. Šīs halles "hokeja stafeti" jau pirms pāris gadiem pārņēmusi "Rīgas Arēna".
Tomēr, lai ar tā jaunākā ir tehnoloģiski svaigāka, arhitektūras ziņā Sporta pils, ar visu savu viduvējību, protams bija krietni pārāka par Skanstes ielas būdu.
Atceros, ka vakaros, kad saule rietēja, tās stari atspīdēja Sporta pils logos un Tērbatas iela ieguva īpašas krāsa un ejot cauri, kādai romantiskākai dvēselītei, piemēram man, kļuva pavisam īpaši 🙂
Žēl. Pati kādu laiku atpakaļ dzīvoju pretī Sporta pilij.
Rīgā ir daudz vairāk ēku, kuras būtu vērts nojaut pa priekšu.
Nu tātad, tiem , kam vēl tek asariņas – viens pikucītis no SPORTA PILS vēl joprojām nav sagrauts – var iet uzmest pēdējos skatienus. par to svaigo gaisu nu nez, nekadu labsajūtu tie grandiozie pleķi ap SP apkārtējos kvartālos vis neveidojs – no 1 puses tizla pēc skata arī nesankcionēta auto stāvvieta ar 2 caurbrauktuvēm, kad pilna mašinu, kas savieno Barona ar Tērbatas, no otras arī auto stāvvieta – kas pamanījusies uzvelties uz SP piederošajām terasēm, no pārējām pusēm neaizpildīti laukumi kur vēlās nakts stundās norauties pa muti. ļoti žēl ka tos ornament blokus smuki nenoņēma pirms mājas graušanas nost,… Lasīt vairāk »
Skumji, ka latvieši pamazām visu izpārdod, pēc kāda laika varam attapties savā zemē ja nu ne gluži kalpu kārtā, tad vagaru gan. Vēl skumjāk, ka piemēru rāda tādi vīri kā Andris. Paskatieties, kas noticis ar bērnudārziem Rīgas pilsētā, – pārdoti un pārveidoti par biroju kompleksiem. Stadions pie LMT – dzīvokļi, gribēja arī Biķernieku sporta trasi pārveidot par daudzdzīvokļu kompleksu. Laikam latvieši netic ne savai zemei, ne tās nākotnei. Ja tas tā ir, tad drīz atkal būsim pie kāda pakalpiņos, bet tie kas laicīgi uzvārījās, sildīsies Spānijas saulē.
izlausās pēc reāliem gremošanas traucējumiem!
Kā nākamo vaig to ZM nograut.
Jums ļoti romantiska bildīte (nu tas – avatars). Vai tie ir jau pūpoli? vai tomēr kādi japāņu ķirši?
Manuprāt Sporta pils kvartāls arī tā labākajos laikos tomēr stipri atgādināja tādu ļoti lielu, absolūti neiederīgu tirgus kiosku vai pavirši sasistu milzu traktora šķūni – neizdodas tur saskatīt ko harmonisku un veiksmīgu. Varbūt tas man tāds aklais arhitektūras uztveres punkts – bet liekas, ka arhitektūras vēsturē kaut kur ap 1955-1980. gadu izplīsa caurums un tās vienkārši nebija. Ar retiem izņēmumiem – piem. ZM ēka vai Dailes teātris. Tāpēc pašam nav nožēlas, ja šo "caurumu" aizpilda ar kaut ko citu – praktiski jebkas būs labāks. Piedošanu, ja šis ir zems un nievājams viedoklis, bet tāds nu tas ir.
iztulkosi ZM apslēpto burvību tavās acīs? Vēsturisko vidi degradējošs asmātisks kroplis ar utainām žalūzijām, tumšiem gaiteņiem, ideāla vieta cilvēkiem ar resperatoriem.
Vārdos jau "burvību" neizteiksi, bet kaut kas man tajā ēkā patīk un tajā ir izteikts sava laika gars. Nevajag gan pārprast – tā ne tuvu man nešķiet jaukākā Rīgas celtne. Tomēr, paskatoties uz šo būvi, rodas asociācijas ar tās būvniecības laiku – moskvičiem, kļošenēm. Tikpat labi asociējas ar 1970to gadu bojevikiem. Vai vēl ko no tiem laikiem. Kaut kas tur ir.
Piekrītu Gatim, ka ZM ēka personificē veselu laikmetu, tā ir Latvijā vistīrākais Mīsa van der Roes ideju iemiesojums, ideju par universālo telpu un arhitektūras abstrakciju. No šī viedokļa es labprāt redzētu šo augsceltni saglabātu – kā laika zīmi, gan attīrītu no vēlāku laiku aplamiem uzslāņojumiem.
Bez tam – skatā no Andrejsalas pāri Andrejsotas līcim ZM ēka izskatās visai eleganti. Negribētos zaudēt šo lailmeta zīmi.
Kaut kāds šarms jau tai ēkai piemita gan. Tā ģeometriskā ornamentālā betona sienu virsma arī šodienas arhitektūras aktuālo modes tendenču kontekstā bija visnotaļ stilīga. Tās man mazliet žēl.
Tomēr, zinot Tallinas Rotermana kvartālu, es uz nākotni raugos optimistiski – domāju rezultāts drīzāk sagaidāms stipri labāks, nekā, ja projektu bīdītu kādi vietējie spēki, vienalga, par arhitektu nolīgstot Sesto stilu vai kādu citu. Ņemot vērā Tallinas pieredzi, ticu un ceru arī, ka kvartāla iekšienē vai malās paliks pietiekoši daudz publiskās telpas, integrējot to vienā sistēmā ar varbūt kādreiz kājāmgājējiem atvēlēto Tērbatas ielu.
Igauņi neprot spēlēt hokeju, tātad ledus tur nebūs…žēl!