Latvijas Architektūra Nr. 165 (2023/2)
Numura tēma: Vietas un vietzīmes
Viesredaktore: Gunta Šnipke
Numura tēmu “Vietas un vietzīmes” žurnāla atklājusi viesredaktore, arhitekte un dzejniece Gunta Šnipke, rakstot par Liepāja un par viesmīlīgajiem interjeriem kūrorta pilsētas viesiem. Numurs iepazīstina ar arhitekta Agra Padēļa- Līna piejūras villu pārbūvēm par viesnīcām, ar Jāņa Saukas “Juliannas pagalma”, kā atpūtas un darba vietas izveidi, un Mikus Lejnieka projektēto jauno “Pūt vējiņi” estrādi. Rūpnīcas “Easy Building” būvapjomā Karostā Gundars Vīksna iekļāvis Krievijas cara armijas virsnieku dzīvojamo ēku sienas, ar gandarījumu to darot vēstures mantojuma labā. Liepājas galvenais arhitekts Uģis Kaugurs atskatās vēsturē un rosina domāt, kā pilsētai pareizi sarukt. Jānis Dripe ir veltījis rakstu Andreja Legzdiņa piemiņai un Visvalža Sarmas “Renaissance Residencei” Rīga, Vesetas ielā, kur katram dzīvoklim ir atvēlēta norobežota ārtelpa. Kādreizējais Jūrmalas arhitekts Leonīds Alksnis sarunā ar Veltu Holcmani dalās atmiņās par kūrorta pilsētas attīstību padomju laikos. Ilze Martinsone rakstā par Jāni Straupi vērtē, kā dizaineris savas tēlainās, brīžiem paradoksālās idejas ir īstenojis telpiskās formās no koka.
Redaktores sleja
Vietas un vietzīmes — numura tēmas pieteikums radās saistībā ar sākotnēji plānoto saturu, kas, saprotams, tapšanas procesā mainījās, tomēr joprojām pēta, ilustrē, skaidro un varbūt pat atklāj ko jaunu par vietām un vietzīmēm.
Meklējot pēc kāda jēdziena nozīmes, der ielūkoties visu vārdu saprašanas palīgā “Tēzaurs”. Tātad, “vieta” ir : 1) apvidus, daļa zemes virsmai, teritorijai, kurā kas pastāv, atrodas, notiek; 2) platība, telpa, kas paredzēta noteiktam nolūkam; 3) stāvoklis, kuru kāds ieņem sabiedrībā kādā darbības jomā; 4) kāda teksta, mākslas darba, izrādes u. tml. daļa; norises moments; 5) darbs, amats; 6) apstākļa vārda nozīmē, tā, ka aizstāj (kādu, ko); 7) tā, ka (attiecīgajā situācijā) iederas, ir vajadzīgs; 8) gulta, guļasvieta.
Par to arī ir runa, precīzi par visu to. Arhitektūra ir cilvēkiem noderīgu vietu veidošanas māksla, bet, ja kurš noniecina kādu no vietveidiem, tam nevajadzētu būt par arhitektu, tad tā nav viņa vieta. Šai žurnāla numurā – par vairākiem arhitektiem, kuri ir bijuši vai joprojām ir savā vietā, lielāko uzmanību pievēršot Agrim Padēlim – Līnam.
Kā tad ar vietzīmēm? Interesanti. “Tēzaurs” tādu vārdu sakās nezinām, lai gan arhitekti un pilsētplānotāji vietzīmes piesauc bieži. Piemēram, Liepājā: pludmale, “Pūt, vējiņi”, Karosta, Juliannas pagalms… Dažas ir sen zināmas, citas jaunas vai labi aizmirstas vecās. Laiks rādīs, kuras kļūs par pilsētai neatņemami raksturīgām vietzīmēm, kā saka, ilgi un laimīgi.
Pilsētas arhitekts Uģis Kaugurs bez liela optimisma apsver, kā pareizi sarukt, jo iedzīvotāju skaits dilst, līdzīgi kā daudzviet. Liepājniekiem sarukšana nav pa prātam, viņi cenšas piesaistīt investorus, fondus, uzmanību, darbaspēku, sportistus, studentus, kaimiņzemju vasarniekus, Eiropas kultūras mīļotājus un vēl dažus tūkstošus ļaužu. Vietām un vietzīmēm te liela nozīme, jo visa sāls ir cilvēkos — patiks vai nepatiks, atbrauks uz brīdi vai paliks pavisam.
Ja ticam interneta komentāriem, liepājnieki visbiežāk ir neapmierināti ar jaunākajām būvēm. Ja ticam oficiāliem aptauju datiem, liepājnieki ir Latvijā visapmierinātākie ar savu pilsētvidi un tās iespējām. Viens no Liepājas tūrisma reklāmas saukļiem ir “Liepājas paradoksi” —pārsteidzoši godīga informācija.
Gunta Šnipke, viesredaktore, arhitekte
